„Atjaunošanas balsis: Libertī cietums”, „Nāciet, sekojiet Man!” studijām mājās un baznīcā: Mācība un Derības 2025 (2025)
„Libertī cietums”, „Nāciet, sekojiet Man!” studijām mājās un baznīcā: 2025
Atjaunošanas balsis
Libertī cietums
Laikā, kad Džozefs Smits bija ieslodzīts Libertī, Misūri štatā, viņš saņēma vēstules, kurās tika informēts par bīstamo situāciju, kādā atrodas pēdējo dienu svētie, kuri pēc gubernatora pavēles tika padzīti no štata. No sievas Emmas viņš saņēma sāpi paudošu vēstuli. Viņas vārdi un Džozefa atbildes vēstules pauž gan viņu ciešanas, gan ticību šajā Baznīcas vēstures grūtajā laikā.
Džozefs Smits un citi tika turēti šajā cietumā 1838./1839. gada ziemā.
Vēstule Džozefam Smitam no Emmas Smitas 1839. gada 7. martā
Mīļais vīrs!
Es mēģinu tev rakstīt, jo man ir iespēja nosūtīt tev šo vēstuli caur draugu, bet es nemēģināšu aprakstīt visas savas izjūtas, jo to nav iespējams izdarīt. Tas ir izskaidrojams ar visu, kas mūs šķir, — cietuma mūri, restes, durvju slēdzenes, kā arī upes, strauti, pakalni, ielejas un prērijas, un tā nežēlīgā netaisnība, kuras dēļ tu tiki iemests cietumā un joprojām tiec tur turēts, un daudzi citi apsvērumi padara manas sajūtas neaprakstāmas.
Ja es nezinātu, ka mēs esam nevainīgi, un ja es nebūtu pieredzējusi tiešu dievišķo žēlastību, es esmu pilnībā pārliecināta, ka es nebūtu spējusi pārciest piedzīvotās ciešanas, … taču es joprojām esmu dzīva un esmu gatava ciest vēl vairāk, ja tā būs laipnā Dieva griba, ka man tas ir jādara tavā labā.
Mums pašlaik klājas labi, izņemot Fredriku, kurš ir diezgan slims.
Mazais Aleksandrs, kuru šobrīd turu rokās, ir viens no visbrīnišķīgākajiem puisēniem, kādu tu jebkad dzīvē esi redzējis. Viņš ir tik stiprs, ka, pieturoties pie krēsla, skrien visapkārt pa istabu. …
Neviens cits, izņemot Dievu, nezina manas domas un manas sirds sajūtas brīdī, kad es atstāju mūsu māju un mājas, un gandrīz visu citu, kas mums piederēja, izņemot mūsu mazos bērnus, un devos prom no Misūri štata, atstājot tevi ieslodzītu tajā vientulīgajā cietumā. Taču atmiņas par to ir kas vairāk, nekā cilvēks spēj izturēt. …
… Es ceru, ka mūs vēl sagaida labāki laiki. … Allaž tevi mīlot,
Emma Smita
Vēstule Emmai Smitai no Džozefa Smita 1839. gada 4. aprīlī
Dārgā un mīļā sieva!
Ceturtdienas vakarā, saulei rietot un raugoties caur šī vientulīgā cietuma restēm, es apsēdos, lai tev uzrakstītu un pastāstītu par savu situāciju. Manuprāt, ir pagājuši aptuveni pieci mēneši un sešas dienas, kopš mani dienu un nakti apsargā dusmīgs sargs un es atrodos aiz sienām, režģiem un čīkstošām dzelzs durvīm vientulīgā, tumšā, netīrā cietumā. Tikai Dievs zina, ar kādām sajūtām es rakstu šo vēstuli. Domas, kas man ir šajos apstākļos, ir neiespējams uzrakstīt vai izteikt, nedz arī eņģeļi spētu tās aprakstīt kādam, kurš nekad nav pieredzējis to, ko mēs tagad pieredzam. … Es paļaujos uz Jehovas spēku un ne uz ko citu, lai mēs tiktu atbrīvoti, un, ja Viņš to neizdarīs, to neizdarīs neviens, par to tu vari būt droša, jo šajā štatā ir lielas slāpes pēc mūsu asinīm; un ne jau tāpēc, ka mēs būtu noziegušies. … Mana dārgā Emma, es nepārtraukti domāju par tevi un bērniem. … Es vēlos redzēt mazo Fredriku, Džozefu, Džūliju, Aleksandru, Džoannu un veco Meidžoru [ģimenes suns]. … Es ar prieku dotos no šejienes pie tevis basām kājām, kailu galvu un puskails, lai tevi satiktu, un to uzskatītu par lielu laimi un nevis par smagu darbu. … Gara spēkā es pārvaru visu savu apspiešanu, tāpat kā pārējie, kas ir ar mani; neviens no mums vēl nav padevies. Es vēlos, lai tu neļautu [mūsu bērniem] mani aizmirst. Pasaki viņiem, ka viņu tēvs viņus mīl ar pilnīgu mīlestību un viņš dara visu iespējamo, lai atbrīvotos no ļaundariem un dotos pie viņiem. … Pasaki viņiem, ka tēvs saka, ka viņiem jābūt labiem bērniem un jāklausa viņu māte. …
Tavs
Džozefs Smits, jaunākais