„Prātā paturamās domas: Tabernakls un upurēšana”, „Nāciet, sekojiet Man!” indivīdiem un ģimenēm: Vecā Derība 2022 (2021. g.)
„Prātā paturamās domas: Tabernakls un upurēšana”, „Nāciet, sekojiet Man!” indivīdiem un ģimenēm: 2022
Prātā paturamās domas
Tabernakls un upurēšana
Lasot Veco Derību, mēs dažkārt uzejam garas rakstvietas par Tam Kungam nepārprotami svarīgām lietām, kas mums mūsu dienās pirmajā acu uzmetienā nešķiet aktuālas. Par piemēru var minēt 2. Mozus 25.–30., 35.–40. nodaļu un 3. Mozus 1.–9., 16.–17. nodaļu. Šajās nodaļās tiek detalizēti aprakstīts Israēla Tabernakls tuksnesī un tajā veiktā dzīvnieku upurēšana.1 Tabernakls bija pārvietojams templis — Tā Kunga mājvieta Viņa ļaužu vidū.
Lai gan mūsu tempļiem mūsdienās ir zināma līdzība ar Tabernaklu, tie pavisam noteikti neatbilst 2. Mozus grāmatā ietvertajam aprakstam. Un mūsu tempļos mēs nenokaujam dzīvniekus, jo dzīvnieku upurēšana tika izbeigta līdz ar Glābēja īstenoto Izpirkšanu pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Tomēr, par spīti šīm atšķirībām, mums būtu ļoti vērtīgi izlasīt par sendienu Israēla pielūgsmes veidiem, it sevišķi ja mēs palūkojamies uz to visu tā, kā Dieva ļaudis Mormona Grāmatā — kā uz veidu, kā stiprināt savu ticību Kristum (skat. Almas 25:16; skat. arī Jēkaba gr. 4:5; Jaroma 1:11). Iegūstot izpratni par to, ko simbolizē Tabernakls un dzīvnieku upurēšana, mēs varam gūt garīgas atziņas, kas stiprinās mūsu ticību Kristum.
Israēlieši nes uz Tabernaklu jēru, Roberta T. Bareta ilustrācija
Tabernakls stiprina ticību Jēzum Kristum
Pavēlot Mozum uzcelt israēliešu apmetnē Tabernaklu, Dievs atklāja šī darba mērķi, sakot: „Ka Es varētu mājot viņu vidū.” (2. Mozus 25:8.) Tabernaklā Dieva klātbūtni simbolizēja derības šķirsts — ar zeltu pārklāts koka šķirsts, kurā tika glabāts pieraksts par Dieva derību ar Viņa ļaudīm (skat. 2. Mozus 25:10–22). Šis šķirsts tika turēts pašā svētākajā vietā — iekšistabā, kura no pārējā Tabernakla bija nošķirta ar priekškaru. Šis priekškars simbolizē mūsu atšķirtību no Dieva klātbūtnes, kas iestājās Krišanas dēļ.
Mēs zinām, ka šajā „vissvētākajā vietā” (2. Mozus 26:34), neskaitot Mozu, drīkstēja ienākt vēl tikai viena persona — augstais priesteris. Viņam, līdzīgi kā citiem priesteriem, sākumā vajadzēja tikt mazgātam un iesvaidītam (skat. 2. Mozus 40:12–13), un ietērptam svētās drānās, kas simbolizēja viņa ieņemamo amatu (skat. 2. Mozus 28. nod.). Reizi gadā, dienā, ko dēvēja par Izpirkšanas dienu, augstais priesteris pienesa upurus, darot to visas tautas vārdā, un pēc tam viens pats iegāja Tabernaklā. Viņš piegāja pie priekškara, kur kvēpināja vīraku (skat. 3. Mozus 16:12). Aromātiskie dūmi, kas pacēlās debesīs, simbolizēja ļaužu lūgšanas, kas paceļas pie Dieva (skat. Psalmu 141:2). Tad augstais priesteris, nesot upurēto dzīvnieku asinis, izgāja cauri priekškaram pie derības šķirsta, kas simbolizēja Dieva troni (skat. 3. Mozus 16:14–15).
Ņemot vērā jūsu zināšanas par Jēzu Kristu un Viņa lomu Debesu Tēva iecerē, vai jūs varat saskatīt to, kā Tabernakls pievērš mūsu uzmanību Glābējam? Gluži kā Tabernakls un tajā novietotais šķirsts, kas simbolizēja Dieva klātbūtni Viņa ļaužu vidū, Jēzus Kristus pats bija šī Dieva klātbūtne starp Saviem ļaudīm (skat. Jāņa 1:14). Jēzus Kristus, līdzīgi augstajam priesterim, kalpo par mūsu Starpnieku Dieva Tēva priekšā. Viņš ir izgājis cauri priekškaram, lai aizlūgtu par mums ar Savām paša par upuri pienestajām asinīm (skat. Ebrejiem 8.–10. nod.).
Daži ar Israēla Tabernaklu saistītie aspekti jums var šķist pazīstami — it sevišķi ja jūs esat bijuši templī, lai saņemtu savus personīgos priekšrakstus. Tempļa celestiālā istaba, līdzīgi kā Tabernakla vissvētākā vieta, simbolizē atrašanos Dieva klātbūtnē. Lai tur ienāktu, mums sākumā ir jātiek mazgātiem un iesvaidītiem. Mēs esam tērpušies svētās drānās. Mēs lūdzam pie altāra, no kura mūsu lūgšanas paceļas pie Dieva. Un visbeidzot mēs izejam cauri priekškaram, ienākot Dieva klātbūtnē.
Droši vien pati būtiskākā līdzība starp mūsdienu tempļiem un sendienu Tabernaklu ir tas, ka abas šīs vietas, ja vien mēs pareizi izprotam tajās notiekošo, stiprina mūsu ticību Jēzum Kristum un pilda mūsu sirdi ar pateicību par Viņa īstenotās Izpirkšanas upuri. Dievs vēlas, lai visi Viņa bērni nokļūtu Viņa klātbūtnē; Viņš vēlas izveidot priesteru un priesterieņu valstību (skat. 2. Mozus 19:6). Taču mūsu grēki liedz mums iemantot šo svētību, jo „nekas netīrs nevar dzīvot kopā ar Dievu” (1. Nefija 10:21). Tādēļ Dievs Tēvs ir sūtījis Jēzu Kristu — mūsu „[nākamības] labumu augsto priesteri” (Ebrejiem 9:11). Viņš pašķir mums priekškaru, dodot visiem Dieva ļaudīm iespēju — „bez bailēm [pienākt] pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu” (Ebrejiem 4:16).
Mūsdienās tempļu apmeklēšanas nolūks nav tikai savas personīgās paaugstināšanas iemantošana. Kad mēs esam saņēmuši savus personīgos priekšrakstus, mēs varam stāties savu priekšteču vietā un izpildīt aizstājošos priekšrakstus viņu labā. Mēs savā ziņā varam kļūt līdzīgi sendienu augstajam priesterim un Dižajam Augstajam priesterim, paverot citiem ceļu uz Dieva klātbūtni.
Upurēšana stiprina ticību Jēzum Kristum
Izpirkšanas un samierināšanas principi tika iespaidīgi mācīti caur seno dzīvnieku upurēšanas paražu, kas pastāvēja krietnu laiku pirms Mozus likuma. Pateicoties atjaunotajam evaņģēlijam, mēs zinām, ka Ādams un Ieva pienesa upurus, izprotot to simbolisko norādi uz Glābēja upuri, un mācīja to arī saviem bērniem (skat. Mozus 5:4–12; skat. arī 1. Mozus 4:4).
Dzīvnieku upurēšanas simbolisms var šķist īpaši uzkrītošs senajā Israēla Salīdzināšanas jeb Izpirkšanas dienā (ebreju valodā „Yom Kippur”). Nepieciešamība pēc šīs gadskārtējās ceremonijas tiek izskaidrota 3. Mozus 16:30: „Šinī dienā tiek izdarīta salīdzināšana jūsu labad, lai šķīstītu jūs; un jūs būsiet šķīsti no visiem saviem grēkiem Tā Kunga priekšā.” Tādējādi starp ļaudīm arī turpmāk varēja pastāvēt Dieva klātbūtne. Minētā izpirkšana tika īstenota ar dažādu rituālu palīdzību. Vienā no tiem, pienesot upuri par ļaužu grēkiem, tika nokauts āzis, un augstais priesteris ienesa āža asinis vissvētākajā vietā. Vēlāk augstais priesteris uzlika rokas uz dzīva āža un izsūdzēja Israēla bērnu grēkus, simboliski pārnesot šos grēkus uz āža galvas. Pēc tam šis āzis tika padzīts no Israēla apmetnes.
Šajā rituālā izmantotie āži simbolizēja Jēzu Kristu, kurš stājas grēcīgo ļaužu vietā. Dieva klātbūtnē nedrīkst būt nekā grēcīga. Taču tā vietā, lai iznīcinātu vai izraidītu grēciniekus, Dievs nodrošināja citu ceļu — viņu vietā tika nokauts vai izraidīts āzis. „Un tā āzis uz sevis nes visas viņu [nekrietnības].” (3. Mozus 16:22.)
Šie rituāli ar savu simbolismu norāda uz ceļu, ko Dievs ir nodrošinājis, lai atvestu mūs atpakaļ Viņa klātbūtnē, — uz Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu. Glābējs ir panesis „mūsu sērgas un ciešanas” un pat „visus mūsu grēkus” (Jesajas 53:4, 6). Viņš stājās mūsu vietā, atdodot Savu dzīvību, lai samaksātu grēku sodu, un pēc tam caur Savu Augšāmcelšanos uzveica nāvi (skat. Mosijas 15:8–9). Jēzus Kristus pienestais upuris bija „lielais un pēdējais upuris; jā, nevis cilvēka upuris, nedz arī kāda dzīvnieka” upuris, jo tam bija jābūt „bezgalīgam un mūžīgam upurim” (Almas 34:10). Viņš kļuva par piepildījumu visam, uz ko norāda sendienās pienestie upuri.
Tieši tādēļ Viņš pēc pilnīgas Sava upura pienešanas teica: „Jums vairs nevajag upurēt Man ar asins izliešanu; jā, jūsu … upuri ir jāizbeidz. … Un jūs upurēsit Man kā ziedojumu salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu.” (3. Nefija 9:19–20.)
Tādēļ, uzejot Vecajā Derībā rakstvietas par upurēšanu un Tabernaklu vai vēlāk — par templi — (jūs uziesiet daudz tādu vietu), paturiet prātā, ka tā visa primārais mērķis ir stiprināt jūsu ticību Mesijam, Jēzum Kristum. Pievērsieties Viņam ar savu sirdi un prātu. Padomājiet par to, ko Viņš ir paveicis, lai atvestu jūs atpakaļ Dieva klātbūtnē, un par to, ko jūs darīsiet, lai sekotu Viņam.