„Prātā paturamās domas: Pravieši un pravietojumi”, „Nāciet, sekojiet Man!” indivīdiem un ģimenēm: Vecā Derība 2022 (2021. g.)
„Prātā paturamās domas: Pravieši un pravietojumi”, „Nāciet, sekojiet Man!” indivīdiem un ģimenēm: 2022
Prātā paturamās domas
Pravieši un pravietojumi
Vecās Derības kristīgā izdevuma pēdējā sadaļa (no Jesajas līdz Maleahija grāmatai) tradicionāli tiek dēvēta par „Praviešiem”.1 Šajā sadaļā, kas veido aptuveni vienu ceturto daļu no Vecās Derības, ir ietverti Dieva pilnvaroto kalpu vārdi, kuri tika runājuši ar To Kungu un pēc tam uzrunāja citus Viņa Vārdā, daloties Viņa vēstījumā aptuveni no 900. līdz 500. gadam pirms Kristus.2
Praviešiem un pravietojumiem ir galvenā loma visā Vecajā Derībā. Tādi patriarhi kā Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs redzēja vīzijas un runāja ar debesu vēstnešiem. Mozus runāja ar Dievu aci pret aci un pavēstīja Viņa gribu Israēla bērniem. Pirmajā un otrajā Ķēniņu grāmatā ir stāstīts par praviešu Elijas un Elīsas neaizmirstamajiem darbiem un vēstījumiem. Vecajā Derībā tiek runāts arī par pravietēm, piemēram, Mirjamu (skat. 2. Mozus 15:20) un Deboru (skat. Soģu 4. nod.), kā arī citām sievietēm, kuras bija svētītas ar pravietojuma garu, piemēram, Rebeku (skat. 1. Mozus 25:21–23) un Annu (skat. 1. Samuēla 1:20 – 2:10). Kaut arī psalmi nav oficiālu praviešu pieraksti, arī tajos ir pa pilnam pravietojuma gara, it sevišķi vietās, kur tiek dedzīgi gaidīta Mesijas atnākšana.
Pēdējo dienu svētajiem tas nav nekāds pārsteigums. Patiesībā jau Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs māca mums, ka pravieši nav tikai interesanta vēstures sastāvdaļa, bet ka tiem ir būtiska loma Dieva iecerē. Kamēr daži uzskata, ka pravieši ir unikāla Vecās Derības laika iezīme, mēs raugāmies uz tiem kā uz kopīgu iezīmi, kas vieno mūs ar Vecās Derības laikiem.
Tomēr Jesajas vai Ecēhiēla grāmatas nodaļu lasīšana var šķist visai atšķirīga no pašreizējā Baznīcas prezidenta vispārējās konferences vēstījuma lasīšanas. Dažkārt mums var būt grūti saredzēt to, kas sendienu praviešiem būtu mums sakāms. Galu galā tā pasaule, kurā mēs dzīvojam mūsu dienās, ļoti atšķiras no viņu sludināšanas un pravietošanas perioda. Un tas, ka mums ir mūsdienu pravietis, var vedināt pie jautājuma: „Kālab mums būtu vērts pūlēties (un tas prasa pūliņus) lasīt sendienu praviešu vārdus?”
Viņiem tik tiešām ir mums ko teikt
Vairumā gadījumu mūsdienu cilvēki nav Vecās Derības praviešu primārā mērķauditorija. Šie pravieši saskārās ar neatliekamām problēmām, kam viņi pievērsās savā laikā un vietā, tāpat kā mūsu pēdējo dienu pravieši šobrīd pievēršas mūsu neatliekamajām problēmām.
Tajā pašā laikā pravieši var pievērsties ne tikai neatliekamām problēmām. Pirmkārt, viņi māca mūžīgos patiesības principus, kas ir aktuāli jebkurā laika periodā. Un, būdami svētīti ar atklāsmi, viņi saredz kopainu un raugās uz Dieva darbu plašākā skatījumā. Piemēram, Jesaja spēja ne vien brīdināt sava laika ļaudis par viņu grēkiem, bet rakstīt arī par israēliešu atsvabināšanu pēc 200 gadiem, vienlaikus mācot par atsvabināšanu, pēc kuras tiecas visi Dieva ļaudis. Turklāt viņš varēja pierakstīt arī tādus pravietojumus, kuri joprojām gaida pilnīgu īstenošanos, piemēram, apsolījumus par „jaunu zemi” (Jesajas 65:17), kas „būs Tā Kunga atziņas pilna” (Jesajas 11:9), kur Israēla pazudušās ciltis būs sapulcinātas un „tauta pret tautu … nemācīsies vairs karot” (Jesajas 2:4). Daļa no prieka un iedvesmas, ko mēs gūstam, lasot tādu Vecās Derības praviešu vārdus kā Jesaja, slēpjas atskārsmē, ka mums ir sava loma tanī godības pilnajā dienā, ko viņi redzēja savās vīzijās.3
Tādēļ, lasot sendienu pravietojumus, mums būtu lietderīgi izpētīt kontekstu, kurā tie ir tikuši rakstīti. Taču jums vajadzētu iztēloties tajos arī sevi jeb, kā izteicās Nefijs, attiecināt tos pašiem uz sevi (skat. 1. Nefija 19:23–24). Dažkārt tas nozīmē saprast, ka Bābele ir ne vien sena pilsēta, bet arī pasaulīguma un lepnības simbols. Tas var nozīmēt arī izpratni par to, ka Israēla ļaudis ir Dieva ļaudis jebkurā laikmetā un ka Ciāna nav tikai vēl viens Jeruzalemes nosaukums, bet ka tās celšana ir mērķis, kam Dieva ļaudis nododas arī pēdējās dienās.
Mēs varam attiecināt Svētos Rakstus uz sevi, jo mēs saprotam, ka pravietojumi var īstenoties vairākkārt.4 Labs piemērs tam ir pravietojums no Jesajas 40:3: „Atskanēja sauciens: Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu.” Sagūstītajiem ebrejiem Babilonijā šis apgalvojums varēja kalpot par norādījumu uz to, ka Tas Kungs nodrošinās tiem ceļu, kā izkļūt no gūsta un atgriezties Jeruzalemē. Mateja, Marka un Lūkas skatījumā šis pravietojums tika īstenots caur Jāni Kristītāju, kurš sagatavoja ceļu Glābēja laicīgajai kalpošanai.5 Un Džozefs Smits saņēma atklāsmi, kas šis pravietojums tiek īstenots arī pēdējās dienās, gatavojoties Kristus kalpošanai Tūkstošgades laikā.6 Sendienu pravieši tik tiešām uzrunāja mūs tādā veidā, ko mēs vēl arvien cenšamies izprast. Un viņi mācīja daudz vērtīgu, mūžīgu un patiesu mācību, kas mums ir tikpat aktuālas, kā sendienu Israēlam.
Fulness of Times (Laiku pilnība), Gregs K. Olsens
Viņi liecināja par Jēzu Kristu
Varbūt, ka vēl svarīgāk par Vecās Derības pravietojumu attiecināšanu uz sevi ir tas, lai mēs saredzētu tajos Jēzu Kristu. Ja jūs Viņu meklēsiet, jūs Viņu atradīsiet — pat ja Viņš netiek minēts vārdā. Jums varētu būt lietderīgi paturēt prātā, ka Vecās Derības Dievs, Tas Kungs Jehova, ir Jēzus Kristus. Ikreiz, kad pravieši apraksta to, ko Tas Kungs dara vai ko Viņš vēl darīs, viņi runā par Glābēju.
Jūs uziesiet arī atsauces uz Iesvaidīto (skat. Jesajas 61:1), Atsvabinātāju (skat. Hozejas 13:14) un gaidāmo Ķēniņu no Dāvida dzimtas (skat. Jesajas 9:5–6; Caharijas 9:9). Tie visi ir pravietojumi par Jēzu Kristu. Vispārīgā skatījumā jūs lasīsiet par atsvabināšanu, piedošanu, pestīšanu un atjaunošanu. Ja jūs paturēsiet savā prātā un sirdī Glābēju, šie pravietojumi gluži dabiski norādīs uz Dieva Dēlu. Galu galā vislabākais veids, kā izprast pravietojumus, ir iemantot pravietojuma garu, kas, saskaņā ar Jāņa teikto, ir liecība par Jēzu (skat. Jāņa atkl. 19:10).