26. nodaļa
Upuris
Upurēšanas nozīme
Upurēt nozīmē atdot Tam Kungam visu, ko vien Viņš no mums prasa — mūsu laiku, mūsu pasaulīgos īpašumus un mūsu enerģiju Viņa darba veicināšanai. Tas Kungs pavēlēja: „Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības!” (Mateja 6:33). Mūsu gatavība upurēt norāda uz to, cik mēs esam uzticīgi Dievam. Cilvēki vienmēr ir tikuši pārbaudīti, lai noskaidrotu, vai viņu dzīvē Dievs ir pirmajā vietā.
-
Kādēļ ir svarīgi upurēt, kad Tas Kungs to prasa, un negaidīt par to atlīdzību ?
Upurēšanas likums tika ievērots jau senatnē
-
Kāda nozīme bija upurēšanai, ko Tā Kunga derības tauta veica senatnē?
No Ādama un Ievas laikiem līdz Jēzus Kristus laikam Tā Kunga tauta ievēroja upurēšanas likumu. Viņiem bija pavēlēts upurēt pirmdzimušos no saviem ganāmpulkiem. Šiem dzīvniekiem bija jābūt nevainojamiem, bez jebkādiem trūkumiem. Šis priekšraksts tika dots, lai atgādinātu cilvēkiem, ka pasaulē nāks Jēzus Kristus, Tēva pirmdzimtais. Viņš būs pilnīgs it visā, un Viņš uzupurēsies par mūsu grēkiem. (Skat. Mozus gr. 5:5–8.)
Jēzus atnāca un uzupurējās, tieši kā cilvēkiem bija mācīts, ka Viņš to darīs. Pateicoties Viņa upurim, visi var tikt izglābti no fiziskās nāves caur augšāmcelšanos un visi var tikt izglābti no saviem grēkiem caur ticību Jēzum Kristum (skat. 12. nodaļu šajā grāmatā).
Kristus Izpirkšanas upuris darīja galu upuriem, kas prasīja asins izliešanu. Šo upuru vietā stājās Svētā Vakarēdiena priekšraksts. Svētā Vakarēdiena priekšraksts mums tika dots arī tādēļ, lai atgādinātu mums par Glābēja lielo upuri. Mums vajadzētu bieži pieņemt Svēto Vakarēdienu. Maize un ūdens simboliski atgādina mums par Glābēja miesu un asinīm, kuras Viņš par mums izlēja (skat. 23. nodaļu šajā grāmatā).
-
Kādēļ Izpirkšanu dēvē par lielo un pēdējo upuri?
Mums vēl joprojām ir jāupurē
-
Kā mēs mūsdienās ievērojam upurēšanas likumu?
Kaut arī upurēšana, izlejot asinis, tika pārtraukta, Tas Kungs vēl joprojām liek mums nest upurus. Taču tagad Viņš prasa citāda veida ziedojumus. Viņš teica: „Jums vairs nevajag upurēt Man ar asins izliešanu; … un jūsu dedzināmie upuri ir jāizbeidz. … Un jūs upurēsit Man kā ziedojumu salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu” (3. Nefijs 9:19–20). Salauzta sirds un nožēlas pilns gars nozīmē to, ka, pazemojoties un nožēlojot grēkus, mēs kā upuri sniedzam dziļu nožēlu par saviem grēkiem.
Mums jābūt gataviem upurēt Tam Kungam visu, kas mums pieder
-
Kādēļ cilvēki ir gatavi upurēt?
Apustulis Pāvils rakstīja, ka mums pašiem jākļūst par dzīviem upuriem, svētiem un Dievam patīkamiem (skat. Romiešiem 12:1).
Ja mums lemts būt par dzīviem upuriem, tad mums jābūt gataviem atdot visu, kas mums pieder, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai — lai uzceltu Dieva valstību uz Zemes un strādātu Ciānas labā (skat. 1. Nefija 13:37).
Kāds bagāts jauns priekšnieks jautāja Glābējam: “Kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?” Jēzus atbildēja: „Baušļus tu zini: Tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti”. Un bagātais jauneklis teica: „To visu es esmu turējis no mazotnes.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: „Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!” Kad jauneklis to dzirdēja, viņš noskuma. Viņš bija ļoti bagāts un ļoti pieķēries savai bagātībai. (Skat. Lūkas 18:18–23; skat. arī attēlu šajā nodaļā.)
Jaunais priekšnieks bija labs cilvēks. Taču, kad viņu nostādīja šī pārbaudījuma priekšā, viņš nebija gatavs upurēt savus pasaulīgos īpašumus. Savukārt Tā Kunga mācekļi Pēteris un Andrejs bija gatavi upurēt visu Dieva valstības dēļ. Kad Jēzus viņiem teica: „Nāciet Man līdzi, … tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam” (Mateja 4:19–20).
Tāpat kā mācekļi mēs varam upurēt Tam Kungam savus ikdienas darbus. Mēs varam pateikt: „Tavs prāts lai notiek!” Tā rīkojās Ābrahāms. Viņš dzīvoja uz Zemes pirms Kristus dzimšanas, tajos laikos, kad tika prasīti upuri un ziedojumu dedzināšana. Lai pārbaudītu Ābrahāma ticību, Tas Kungs pavēlēja viņam upurēt savu dēlu Īzāku. Īzāks bija Ābrahāma un Sāras vienīgais dēls. Upurēt viņu Ābrahāmam bija ļoti sāpīgi.
Tomēr viņi ar Īzāku veica garo ceļu uz Morija kalnu, kur bija jānotiek upurēšanai. Trīs dienas viņi bija ceļā. Iedomājieties, ko domāja un pārdzīvoja Ābrahāms! Viņa dēlam bija jākļūst par upuri Tam Kungam. Kad viņi sasniedza Morija kalnu, Īzāks paņēma malku, Ābrahāms — uguni un nazi, un viņi devās uz vietu, kur bija jāceļ altāris. Īzāks sacīja: „Mans tēvs … te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ābrahāms atbildēja: „Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” Tad Ābrahāms uzcēla altāri un sakārtoja uz tā malku. Viņš sasēja Īzāku un uzcēla to uz malkas. Tad viņš paņēma nazi, lai Īzāku nogalinātu. Šajā brīdī viņu apstādināja Tā Kunga eņģelis, saukdams: „Ābrahām, neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dievu un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.” (Skat. 1. Mozus 22:1–14.)
Cik lielam gan priekam vajadzēja pārņemt Ābrahāmu, kad no viņa vairs neprasīja, lai viņš upurētu savu dēlu! Tomēr viņš tik ļoti mīlēja To Kungu, ka bija gatavs darīt visu, ko Tas Kungs lika.
-
Kādus upurēšanas piemērus jūs esat redzējuši sev pazīstamu cilvēku dzīvē? Kādus upurēšanas piemērus jūs esat redzējuši savu priekšteču dzīvē? Agrīno Baznīcas locekļu dzīvē? Cilvēku dzīvē, kas minēti Svētajos Rakstos? Ko jūs esat mācījušies no šiem piemēriem?
Upurēšana palīdz mums sagatavoties dzīvei Dieva klātbūtnē
Tikai upurējot, mēs kļūstam cienīgi dzīvot Dieva klātbūtnē. Tikai upurējot, mēs varam iemantot mūžīgo dzīvi. Daudzi no tiem, kas dzīvojuši pirms mums, ir upurējuši visu, kas viņiem ir piederējis. Mums ir jābūt gataviem darīt to pašu, ja mēs gribam saņemt bagātīgu atlīdzību, kādu bauda viņi.
Iespējams, ka mums nelūgs upurēt visu. Taču tāpat kā Ābrahāmam, arī mums ir jābūt gataviem upurēt visu, lai mēs kļūtu cienīgi dzīvot Tā Kunga klātbūtnē.
Tā Kunga ļaudis vienmēr ir nesuši daudz un dažādus upurus. Daži evaņģēlija dēļ ir pacietuši grūtības un izsmieklu. No dažiem Baznīcai jaunpievērstajiem ir pilnīgi atteikušās viņu ģimenes. No dažiem ir novērsušies seni draugi. Daži Baznīcas locekļi ir pazaudējuši savu darbu; citi ir zaudējuši dzīvību. Taču Tas Kungs redz mūsu upurus; Viņš apsola: “Kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību” (Mateja 19:29).
Pieaugot mūsu liecībai par evaņģēliju, mēs kļūstam spējīgi nest lielākus upurus Tam Kungam. Ievērojiet upurus, kas tika nesti, tālāk dotajos, patiesajos piemēros no dzīves.
Vācijā kāds Baznīcas loceklis gadiem ilgi taupīja savu desmito tiesu, līdz cilvēks ar priesterības pilnvarām atrada iespēju ierasties un to pieņemt.
Kāda Sieviešu palīdzības biedrības apmeklējošā māsa kalpoja trīsdesmit gadus, vienmēr izpildot it visu, ko viņai uzdeva.
Kāda svēto grupa Dienvidāfrikā trīs dienas kājās stāvot brauca autobusā, lai varētu skatīt un uzklausīt Tā Kunga pravieti.
Meksikā, kādas reģiona konferences laikā, Baznīcas locekļi gulēja uz zemes un gavēja. Viņi bija izdevuši visu naudu, lai tiktu uz konferenci, un viņiem nebija naudas, ko samaksāt par ēdienu un naktsmājām.
Kāda ģimene pārdeva savu automašīnu, lai dabūtu naudu, ko viņi vēlējās ziedot tempļa celtniecības fondam.
Kāda cita ģimene pārdeva savu māju, lai iegūtu naudu, par ko doties uz templi.
Daudziem uzticīgiem Pēdējo dienu svētajiem ir ļoti trūcīga iztikšana, tomēr viņi dod ziedojumus un maksā desmito tiesu.
Kāds brālis zaudēja savu darbu, jo viņš atteicās strādāt svētdienās.
Kādā draudzē jaunieši labprāt ziedoja savu laiku, rūpējoties par mazajiem bērniem, kuru vecāki tajā laikā palīdzēja lūgšanu nama celtniecībā.
Jauni vīrieši un sievietes atsakās vai atliek laba darba iespējas, izglītību un sportu, lai kalpotu kā misionāri.
Varētu minēt vēl daudz piemēru par cilvēkiem, kas nes upurus Tam Kungam. Vieta Debesu Tēva valstībā tomēr ir jebkura laika, talanta, enerģijas, naudas vai dzīvības upura vērta. Upurējot mēs varam iegūt apstiprinājumu no Tā Kunga, ka esam Viņa pieņemti (skat. M&D 97:8).
-
Kāpēc, jūsuprāt, mūsu gatavība upurēt ir saistīta ar mūsu gatavību dzīvot Dieva klātbūtnē?
Papildu Svētie Raksti
-
Lūkas 12:16–34 (kur ir jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds)
-
Lūkas 9:57–62 (upuri, kas derīgi Tā Kunga valstībai)
-
M&D 98:13–15 (kas noliek savu dzīvību par To Kungu, atradīs to atkal)
-
Almas 24 (Amona ļaudis drīzāk upurē savas dzīvības, nekā lauž Tam Kungam doto zvērestu)