Kā palīdzēt kādam, kuru piemeklējusi krīze?

Vienmēr nopietni uztveriet pašnāvības brīdinājuma signālus un jebkādus draudus mēģināt izdarīt pašnāvību, pat ja uzskatāt, ka konkrētais cilvēks nedomā nopietni par pašnāvību vai tikai tiecas pēc uzmanības. Lai sniegtu atbalstu, sekojiet šiem trim soļiem — jautājiet, parūpējieties, pastāstiet.

1. solis: Jautājiet. Bez aplinkiem pajautājiet cilvēkam, vai viņš domā par pašnāvību. Jūs varētu pajautāt: „Vai tu domā par savas dzīves izbeigšanu?” Ja viņš atbild, ka domā par pašnāvību, pajautājiet, vai viņš to ir izplānojis. Jūs varētu jautāt: „Vai tev ir plāns nodarīt sev pāri?” Ja viņam ir plāns, palīdziet viņam nokļūt slimnīcā vai veselības centrā vai zvaniet uz glābšanas dienestu vai jūsu apgabala krīzes līniju. (Skat. „Krīzes palīdzības līnijas”, lai atrastu saites uz palīdzības līnijām visā pasaulē.) Ja viņam nav plāna, pārejiet pie 2. soļa.

2. solis: Parūpējieties. Parādiet, ka jums rūp — klausieties, ko viņš stāsta! Dodiet viņam laiku paskaidrot, kā viņš jūtas. Izrādiet cieņu viņa izjūtām, sakot, piemēram: „Man ir žēl, ka tev ir jāpiedzīvo tik lielas sāpes” vai „Es neapjautu, cik tev tas ir smagi”. Jūs varētu piedāvāt viņam izveidot pašnāvības novēršanas drošības plānu (skat. „How to Create a Suicide-Prevention Safety Plan”, Doug Thomas, Ensign, 2016. g. sept., 63. lpp.). Drošības plāns var palīdzēt cilvēkiem atpazīt savas personīgās stiprās puses, pozitīvās attiecības un veselīgus paņēmienus, kā tikt galā ar situāciju. Tas var arī palīdzēt padarīt viņiem nepieejamākus pašsavainošanās līdzekļus, tādus kā — ieroči vai tabletes. Ja šis cilvēks jūs lūdz nevienam nestāstīt par viņa izjūtām, paskaidrojiet, ka jūs cienīsiet viņa privātumu, cik vien tas ir iespējams, taču viņa vajadzība pēc palīdzības ir lielāka, nekā jūs varat viņam sniegt. Nekad neapsoliet paturēt viņa domas par pašnāvību noslēpumā.

3. solis: Pastāstiet. Mudiniet cilvēku parunāt ar kādu, kurš var sniegt lielāku atbalstu. Dalieties noderīgā informācijā attiecībā uz resursiem, ko var saņemt jūsu reģionā. Šie resursi varētu būt vietējās slimnīcas, neatliekamās palīdzības klīnikas vai bezmaksas krīzes līnijas. Ja šis cilvēks nemeklē palīdzību, jums par viņu ir kādam jāpastāsta. Jūs varētu teikt ko līdzīgu šiem vārdiem: „Tu man rūpi, un es vēlos, lai tu būtu drošībā. Es par tevi pastāstīšu kādam, kurš tev var sniegt to palīdzību, kas tev ir nepieciešama.” Cieniet viņa privātumu, pastāstot par to tikai kādam, kurš, jūsuprāt, var palīdzēt, piemēram, tuvam ģimenes loceklim, bīskapam, skolas psihologam, ārstam vai citam veselības aprūpes speciālistam. Ja jūs neesat pārliecināts, kuram par to pastāstīt, aprunājieties ar savu bīskapu vai zvaniet uz jūsu apgabala bezmaksas krīzes palīdzības līniju. Atcerieties, ka no jums netiek sagaidīts, ka atbalstīsiet šo cilvēku paša spēkiem.

Ņemiet vērā! Ja jūs vadāt pārrunas, apsveriet iespēju lūgt dalībniekus pavingrināties šo soļu pielietošanā. Piedāvājiet viņiem situāciju, kurā kāds cilvēks ir pie viņiem piegājis un izklāstījis savas pašnāvnieciskās domas, un lūdziet viņus vingrināties, kā atbildēt šim cilvēkam.

Papildu avoti

• Mosijas 4:27; Moronija 7:45–47; Mācības un Derību 81:5.

• Labklājības palīdzības līnija (stabu prezidentiem; bīskapiem un draudžu prezidentiem).

• „Taking Time to Talk and Listen”, Rosemary M. Wixom, Ensign, 2012. g. apr., 10.–13. lpp.

• „I’m Worried about Someone”, suicide.ChurchofJesusChrist.org.

• „Suicide”, Counseling Resources, ChurchofJesusChrist.org.