Veltīt laiku, lai sarunātos un uzklausītu

Rozmarija M. Viksoma

Vispārējās Sākumskolas prezidente

No uzrunas Soltleikas staba konferences satelītpārraidē 2010. gada 24. oktobrī.

Apzināti centieni uzlabot savstarpējo saziņu svētīs mūsu ģimeni mūžīgi.

Attēls

Rozmarija M. Viksoma

Ideālā pasaulē mātes sagaidītu bērnus no skolas ar tikko ceptiem šokolādes cepumiem, lielu glāzi auksta piena, gatavas sarunai, lai uzklausītu, kā viņu bērnam šodien gājis. Tā kā mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, ja vēlaties, varat aizmirst par cepumiem un pienu, taču neaizmirstiet laiku, lai sarunātos un uzklausītu.

Prezidents Džeimss E. Fausts (1920–2007), otrais padomnieks Augstākajā Prezidijā, jau pirms divdesmit deviņiem gadiem žēlojās, ka ģimenes pavada pārāk maz laika kopā. Padomājiet par to, ko viņš teica konferencē pirms divdesmit deviņiem gadiem: „Viena no lielākajām problēmām mūsdienu ģimenēs ir tā, ka mēs pavadām arvien mazāk un mazāk laika kopā. … Kopīgi pavadītais laiks ir ļoti vērtīgs — tas ir laiks, lai sarunātos, uzklausītu, iedrošinātu un mācītu noderīgas lietas.”¹

Pavadot laiku un runājoties ar saviem bērniem, mēs iepazīstam viņus, un viņi iepazīst mūs. Tādējādi mūsu prioritātes un patiesās izjūtas kļūst par daļu no sarunas ar katru bērnu.

Kurš no sirsnīgajiem vēstījumiem būtu pirmais, kurā jūs vēlētos dalīties ar savu bērnu?

Kā 5. Mozus grāmatā māca pravietis Mozus:

„Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.

Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī.

Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos, sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties” (5. Mozus 6:5–7, slīpraksts pievienots).

Un es vēlētos papildināt: „Un ēdot kopā pie vakariņu galda.”

Ja vēlamies, lai mūsu ģimene būtu kopā mūžīgi, mums jāsāk šis process jau šodien. Laiks, ko pavadām, sarunājoties ar saviem bērniem, ir ieguldījums mūsu mūžīgajā ģimenē, jo ceļu uz mūžīgo dzīvi mēs mērojam kopā.

Kāda māte no Ilinoisas, ASV stāsta, kā izbrīvējusi laiku sarunām ar bērniem:

„Kad mūsu bērni vēl bija maziņi, man izstrādājās ieradums skatīties dažas iemīļotākās televīzijas pārraides. … Diemžēl šo pārraižu translācija sakrita ar bērnu gulētiešanas laiku.

… Pienāca brīdis, kad sapratu, ka pārraides esmu ierindojusi saraksta augšgalā, virs bērniem. Kādu laiku centos lasīt pasakas pie ieslēgta TV, taču dziļi sirdī apzinājos, ka tas nav tas labākais. Domājot par dienām un nedēļām, ko esmu zaudējusi TV skatīšanās ieraduma dēļ, sajutos vainīga un nolēmu mainīties. Bija vajadzīgs kāds brītiņš, lai pārliecinātu sevi, ka tik tiešām varu izslēgt TV.

Pēc aptuveni divām nedēļām, neieslēdzot televīziju, es jutu, ka smaguma sajūta ir pazudusi. Atskārtu, ka jūtos labāk, pat kaut kā tīrāk, un zināju, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli.”²

Gulētiešanas laiks ir ideāls laiks sarunai.

Stāstot par saviem jaunajiem karavīriem, Helamans teica: „Un viņi atkārtoja man vārdus, ko viņu mātes bija teikušas, sacīdami: Mēs nešaubāmies, mūsu mātes tos zināja” (Almas 56:48).

Viņi mācījās no tiem vārdiem, „ko viņu mātes bija teikušas”. Runājot ar saviem bērniem, mātes mācīja Dieva vārdu.

Personīgas saziņas saglabāšana

Sarunas nes lielu labumu, un pretinieks apzinās to spēku, kāds ir izrunātajiem vārdiem. Viņš ar prieku mazinātu garu, kas ienāk mūsu mājās, kad sarunājamies, uzklausam, iedrošinam cits citu vai kaut ko kopīgi darām.

Sātans neveiksmīgi mēģināja apturēt Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanu šajā laiku atklāšanā, cenšoties novērst izšķiroši svarīgu sarunu starp Džozefu Smitu, Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu.

Džozefa vārdiem runājot: „Pēkšņi kāds spēks mani sagrāba un pilnīgi pārņēma, un tam bija tik pārsteidzoša ietekme, ka mana mēle sastinga un es vairs nespēju parunāt” (Džozefs Smits — Vēsture 1:15).

Pretiniekam patiktu sastindzināt mūsu mēli — darīt visu, lai atturētu mūs no savu patieso jūtu mutiskas paušanas aci pret aci. Viņš jūsmo par atsvešināšanos un uzmanības novēršanu, viņš jūsmo par troksni, viņš jūsmo par bezpersonisku saziņu — par visu, kas attur mūs no sirdssiltas balss izteiksmes un personiskajām jūtām, kas uzvirmo, kad runājam aci pret aci.

Ieklausīšanās savu bērnu sirdī

Uzklausīšana ir tikpat svarīga, cik runāšana. Kā teica elders Džefrijs R. Holands, no Divpadsmit apustuļu kvoruma: „Ja pratīsim mīloši uzklausīt, mums nebūs jādomā, ko teikt. Tas tiks dots mums … caur Garu.”³

Kad klausāmies, mēs ielūkojamies apkārtējo sirdīs. Debesu Tēvam ir plāns katram no Viņa bērniem. Padomājiet, kas notiktu, ja mēs kaut uz acumirkli varētu ieskatīties Viņa plānā katram no mūsu bērniem! Kā būtu, ja mēs zinātu, kā pavairot savu bērnu garīgās dāvanas? Kā būtu, ja mēs zinātu, kā motivēt bērnu sasniegt viņa vai viņas potenciālu? Kā būtu, ja mēs zinātu, kā palīdzēt mūsu bērniem ceļā no bērnišķas ticības uz liecību?

Kā mēs varam to zināt?

Mēs uzklausot varam to uzzināt.

Kā saka kāds Pēdējo dienu svētais un bērnu tēvs: „No tā, ka uzklausu savus bērnus, ir lielāks labums nekā, ja viņiem kaut ko stāstu. … Pakāpeniski esmu sapratis, ka mani bērni nevēlas manas gatavās, laika gaitā pārbaudītās, gudrās atbildes. … Tas, ka viņi var uzdot jautājumus un runāt par savām problēmām, ir daudz svarīgāk, nekā dzirdēt manas atbildes. Parasti pēc tam, kad viņi visu pateikuši (ja vien esmu pietiekami ilgi un labi klausījies), viņiem nevajag manis dotās atbildes. Viņi ir atraduši atbildi paši.”⁴

Koncentrēšanās uz pašām svarīgākajām lietām prasa laiku. Sarunas, uzklausīšana un iedrošināšana nenotiek ātri. To nevar sasteigt vai ieplānot, vislabāk, ja tas notiek pats par sevi, kad kaut ko kopīgi darām: kopīgi strādājam, kaut ko veidojam vai spēlējamies. Tas notiek, kad izslēdzam sabiedriskos mēdijus, atliekam malā laicīgās izklaides un pievēršamies cits citam.

Tas tik tiešām ir grūti. Pārtraucot iesākto un visu izslēdzot, mums jābūt gataviem tam, kas sekos. Sākumā var ieskaut stindzinošs klusums un rasties mulsinoša zaudējuma sajūta, taču esiet pacietīgi, pagaidiet kaut dažas sekundes un izbaudiet turpmāko. Pievērsiet visu uzmanību apkārtējiem, uzdodot jautājumus par viņu dzīvi un sākot klausīties. Vecāki, parunājiet par kādu no jūsu bērna interesēm, pasmejieties par kādu pagātnes notikumu vai pasapņojiet par nākotni! Pat muļķīga saruna var pārvērsties jēgpilnā diskusijā.

Noteikt mūžīgo mērķi par prioritāti

Pagājušajā pavasarī, kad viesojos jauno sieviešu klasē, skolotāja lūdza mums uzrakstīt desmit prioritātes. Es steigšus sāku rakstīt, un jāatzīst, ka pirmā doma, kas pazibēja manā prātā, bija: „Nr.1: sakārtot zīmuļu atvilkni virtuvē.” Kad bijām pabeigušas savu sarakstu, Jauno sieviešu vadītāja lūdza mums pastāstīt, ko esam uzrakstījušas. Man blakus sēdēja Ebija, kurai nesen bija apritējis divpadsmit. Ebijas saraksts bija šāds:

Mācīties koledžā.
Kļūt par interjera dizaineri.
Doties misijā uz Indiju.
Salaulāties templī ar atgriezušos misionāru.
Iekārtot māju un izaudzināt piecus bērnus.
Sūtīt bērnus misijā un koledžā.
Kļūt par „vecmammu–cepumu devēju”.
Izlutināt mazbērnus.
Iegūt lielākas zināšanas par evaņģēliju un priecāties par dzīvi.
Atgriezties, lai dzīvotu ar Debesu Tēvu.

Es varu teikt: „Paldies tev, Ebij! Tu mācīji man, kā iegūt vīziju par to, ko Debesu Tēvs ieplānojis mums visiem. Ja zināt, ka ejat pa pareizo ceļu pat, ja gadās kādi līkumi, ar jums viss būs kārtībā. Ja paturēsiet acīs galveno mērķi — paaugstināšanu un atgriešanos pie Debesu Tēva — jūs tur nokļūsit.”

Kur gan Ebija ņēma šo mūžīgā mērķa izjūtu? Tā tiek attīstīta mājās. Tā tiek attīstīta mūsu ģimenēs. „Ko jūs ģimenē darāt, lai iegūtu šādas prioritātes?” es vaicāju Ebijai.

„Papildus Svēto Rakstu lasīšanai mēs studējam Sludini Manu evaņģēliju,” viņa atbildēja un tad piebilda: „Mēs bieži sarunājamies — gan ģimenes mājvakaros, gan pie vakariņu galda, gan braucot mašīnā.”

Kā rakstījis Nefijs: „Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu un mēs sludinām par Kristu.” Kādēļ? „Lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu” (2. Nefija 25:26).

Sarunāšanās, uzklausīšana, iedrošināšana un kopīgas nodarbes tuvinās ģimeni mūsu Glābējam, kurš mūs mīl. Apzināti centieni uzlabot savstarpējo saziņu tagad — šo pašu dienu — svētīs mūsu ģimeni mūžīgi. Es liecinu, ka, runājot par Kristu, mēs jutīsim prieku par Kristu un Viņa Izpirkšanas dāvanu, un mūsu bērni uzzinās, „pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu”.