Viņš sarāva nāves saites
„Viņiem ir mūžīgā dzīve caur Kristu, kurš ir sarāvis nāves saites” (Mosijas 15:23).
Kad bērni vēl bija mazi, kādu vakaru ģimenes Svēto Rakstu lasīšanas laikā lasījām par Glābēju un runājām par to, ka Viņš nekad nekļūdījās.
Vēlāk, kad mana sieva lika gulēt mazo trīsgadīgo Sūziju, Sūzija palūkojās uz viņu un teica: „Māmiņ, Jēzus kļūdījās gan.”
„Ko tu ar to domā?” jautāja māte.
„Viņš kaut ko sarāva,” teica Sūzija.
„Ko Viņš sarāva?” apjukusī māte vaicāja.
„Jēzus sarāva nāves saites,” Sūzija atbildēja.
Mana sieva atskārta, ka bieži kopā ar Sūziju ir dziedājusi Sākumskolas dziesmu „Zeltainā pavasarī”, un Sūzija bija iemācījusies vārdus: „Zeltainā pavasarī Jēzus Kristus cēlās un kapu atstāja, Viņš nāves saites sarāva”.1 Viņa paskaidroja Sūzijai, ka nāves saišu saraušana nozīmē, ka Jēzus augšāmcēlās, lai mēs visi varētu dzīvot pēc nāves.
Šī saruna devusi mums ar sievu daudz iespēju mācīt mūsu meitām — Lizijai, Sūzijai un Emmai, ko mums visiem nozīmē Izpirkšana. Sūzijai bija taisnība — Jēzus patiešām sarāva nāves saites, taču tā nebija kļūda. Tā bija vislielākā dāvana, ko Viņš varēja mums dot! (Skat. Mācība un Derības 14:7.)
Glābējs nomira un augšāmcēlās, lai mēs varētu atkal dzīvot kopā ar mūsu Debesu Tēvu un mūsu ģimenēm, ja vien esam bijuši taisnīgi. Būdami taisnīgi, mēs varēsim baudīt nemirstības un mūžīgās dzīves svētības. Esmu pateicīgs, ka Jēzus kaut ko sarāva — ka Viņš sarāva nāves saites!
Pa labi: Dilīnas Maršas ilustrācija