1 Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es arī redzēju To Kungu sēžam tronī, augsti un cēli, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja templi.

2 Virs tā stāvēja serafi, tiem bija katram seši spārni: ar diviem tie apsedza savu vaigu un ar diviem tie apsedza savas kājas, un ar diviem tie lidoja.

3 Un viens sauca citiem, sakot: Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots; visa zeme ir pilna Viņa godības!

4 Un durvju stabi trīcēja no tā balss, kurš sauca, un nams piepildījās ar dūmiem.

5 Tad es izsaucos: Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts; tādēļ ka es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām, un es dzīvoju starp ļaudīm, kam nešķīstas lūpas, jo manas acis ir redzējušas Ķēniņu, Pulku Kungu!

6 Tad viens no serafiem pielidoja man klāt, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra.

7 Un viņš aizskāra manu muti un sacīja: Redzi, tas aizskāra tavas lūpas; un tavs noziegums ir noņemts un tavs grēks attīrīts!

8 Es dzirdēju arī Tā Kunga balsi sakām: Ko lai Es sūtu? Kurš no mums ies? Tad es sacīju: Še es esmu, sūti mani!

9 Un Viņš sacīja: Ej un saki šai tautai—Klausieties uzmanīgi, bet viņi nesapratīs, un skatieties rūpīgi, bet viņi neuztvers.

10 Nocietini šīs tautas sirdi un padari viņu ausis nedzirdīgas, un aizdari viņu acis—lai tie neredzētu ar savām acīm un nedzirdētu ar savām ausīm, un nesaprastu ar savām sirdīm, un netaptu atgriezti, lai tiktu dziedināti.

11 Tad es jautāju: Cik ilgi, Kungs? Un Viņš atbildēja: Kamēr pilsētas būs izpostītas, bez iedzīvotājiem, un nami būs neapdzīvoti, un zeme būs pilnīgi tukša.

12 Un Tas Kungs būs aizvedis iedzīvotājus tālu projām, jo būs daudz pamestu vietu tanī zemē.

13 Bet vēl būs desmitā tiesa iedzīvotāju, un viņi atgriezīsies un vēlreiz aizies bojā kā liepa un kā ozols, no kuriem pēc nociršanas pāri paliek vairs tikai celms, tomēr svēta sēkla būs šis celms.