1 Un notika, ka pēc divām dienām un divām naktīm viņi jau gribēja ņemt tā ķermeni un guldīt to kapenēs, ko viņi bija taisījuši savu mirušo apglabāšanai.

2 Tad ķēniņiene, dzirdējusi par Amona slavu, tādēļ viņa sūtīja un lūdza, lai tas nāktu pie viņas.

3 Un notika, ka Amons darīja, kā viņam bija pavēlēts, un devās pie ķēniņienes, un vēlējās zināt, ko tā gribētu, lai viņš darītu.

4 Un viņa sacīja uz to: Mana vīra kalpi ir darījuši man zināmu, ka tu esi Svētā Dieva pravietis un ka tev ir spēks darīt daudzus varenus darbus Viņa Vārdā;

5 tādēļ, ja tas tā ir, es gribētu, lai tu ietu un apskatītu manu vīru, jo viņš ir guldīts gultā jau divu dienu un divu nakšu garumā; un daži saka, ka viņš nav miris, bet citi saka, ka viņš ir miris un ka viņš smird, un ka viņš ir jāgulda kapenēs; bet kā man pašai šķiet, viņš nesmird.

6 Tad tas bija tieši tas, ko Amons vēlējās, jo viņš zināja, ka ķēniņš Lamonijs bija zem Dieva spēka; viņš zināja, ka tumšais neticības priekškars bija norauts no tā prāta, un gaisma, kas apspīdēja tā prātu, bija Dieva godības gaisma, tā bija brīnumaina Viņa labestības gaisma—jā, šī gaisma bija ienesusi tā dvēselē tādu prieku, tumsības mākonim izklīstot, un ka mūžīgās dzīvības gaisma bija iespīdējusi tā dvēselē, jā, viņš zināja, ka tas bija pārņēmis tā miesīgo ķermeni un viņš bija aiznests Dievā—

7 tādēļ tas, ko ķēniņiene vēlējās no viņa, bija arī viņa vienīgā vēlēšanās. Tādēļ viņš gāja, lai redzētu ķēniņu, kā ķēniņiene bija vēlējusies; un viņš redzēja ķēniņu, un viņš zināja, ka tas nebija miris.

8 Un viņš sacīja uz ķēniņieni: Viņš nav miris, bet viņš guļ Dievā, un rīt viņš atkal uzcelsies, tādēļ neapglabājiet viņu.

9 Un Amons sacīja viņai: Vai tu tam tici? Un viņa sacīja tam: Man nav citas liecības, kā vien tavs vārds un mūsu kalpu vārds; tomēr es ticu, ka būs tā, kā tu teici.

10 Un Amons sacīja uz to: Svētīta tu esi savas ārkārtīgās ticības dēļ; es saku tev, sieva, tik milzīgas ticības nav bijis starp visiem nefijiešu ļaudīm!

11 Un notika, ka viņa bija nomodā pie sava vīra gultas no tā brīža un līdz pat tam brīdim nākamajā dienā, ko Amons bija noteicis, ka viņš uzcelsies.

12 Un notika, ka viņš uzcēlās, saskaņā ar Amona vārdiem; un, kad viņš uzcēlās, viņš izstiepa savu roku uz sievu un teica: Svētīts lai ir Dieva Vārds, un svētīta esi tu!

13 Jo tikpat noteikti, kā tu dzīvo, lūk, es esmu redzējis savu Pestītāju; un Viņš nāks un piedzims sievai, un Viņš atpestīs visu cilvēci, kas tic Viņa Vārdam. Tagad, kad viņš bija pateicis šos vārdus, viņa sirds atkal pārplūda viņā, un viņš atkal saļima aiz prieka; un ķēniņiene arī saļima, būdama Gara pārņemta.

14 Tad Amons, redzēdams, ka Tā Kunga Gars, atbilstoši viņa lūgšanām, tiek izliets pār lamaniešiem, viņa brāļiem, kas savu nekrietnību un savu paražu dēļ bija bijuši par iemeslu tik daudzām sērām starp nefijiešiem jeb starp visiem Dieva ļaudīm, nokrita ceļos un sāka izliet savu dvēseli lūgšanā un pateicībā Dievam par to, ko Viņš bija darījis viņa brāļiem; un viņu arī pārņēma prieks; un tā viņi visi trīs bija saļimuši zemē.

15 Tagad, kad ķēniņa kalpi redzēja, ka viņi bija nokrituši, viņi arī sāka piesaukt Dievu, jo Tā Kunga bijība bija nākusi arī pār tiem, jo tie bija viņi, kas bija stāvējuši ķēniņa priekšā un liecinājuši viņam par Amona milzīgo spēku.

16 Un notika, ka viņi piesauca Tā Kunga Vārdu ar visu savu spēku, līdz viņi visi bija krituši zemē, izņemot vienu no lamaniešu sievām, kuras vārds bija Abiša, viņa, būdama pievērsta Tam Kungam jau daudzus gadus, dēļ viņas tēva ievērojamās parādības—

17 tā, būdama pievērsta Tam Kungam un nekad nedarījusi to zināmu, tādēļ, kad viņa redzēja, ka visi Lamonija kalpi ir krituši pie zemes, un arī viņas kundze ķēniņiene un ķēniņš, un Amons bezspēcīgi gulēja zemē, viņa zināja, ka tas bija Dieva spēks; un, domādama, ka šī iespēja, darot zināmu ļaudīm, kas noticis starp tiem, ka, redzot šo skatu, tas liks tiem ticēt Dieva spēkam, tādēļ viņa skrēja no mājas uz māju, darīdama to zināmu ļaudīm.

18 Un tie sāka sapulcēties kopā pie ķēniņa nama. Un sanāca ļaužu pulks, un, viņiem par izbrīnu, viņi ieraudzīja ķēniņu un ķēniņieni, un viņu kalpus bezspēcīgus zemē, un viņi visi gulēja kā miruši; un viņi arī redzēja Amonu, un, lūk, viņš bija nefijietis.

19 Un tad ļaudis sāka kurnēt savā starpā; dažiem sakot, ka tas bija milzīgs ļaunums, kas bija nācis uz tiem jeb uz ķēniņu un viņa namu, jo viņš bija pieļāvis, ka nefijietis paliek viņu zemē.

20 Bet citi pārmeta tiem, sacīdami: Ķēniņš pats ir licis nākt šim ļaunumam pār savu namu, jo viņš nogalināja kalpus, kuru ganāmpulki tika izklīdināti pie Sebus ūdeņiem.

21 Un viņiem pārmeta arī tie vīri, kas bija stāvējuši pie Sebus ūdeņiem un izklīdinājuši ganāmpulkus, kas piederēja ķēniņam, jo viņi bija nikni uz Amonu dēļ tā skaita, ko viņš bija nogalinājis no viņu brāļiem pie Sebus ūdeņiem, aizsargājot ķēniņa ganāmpulkus.

22 Tagad viens no viņiem, kura brālis bija ticis nogalināts ar Amona zobenu, būdams ārkārtīgi nikns uz Amonu, izvilka savu zobenu un devās uz priekšu, lai viņš varētu likt tam krist uz Amonu, lai viņu nogalinātu, un, kad viņš pacēla savu zobenu, lai tam sistu, lūk, viņš nokrita miris.

23 Tagad mēs redzam, ka Amons nevarēja tikt nogalināts, jo Tas Kungs bija sacījis Mosijam, viņa tēvam: Es saudzēšu viņu, un tas viņam būs pēc tavas ticības—tādēļ Mosija uzticēja viņu Tam Kungam.

24 Un notika, kad ļaužu pulks redzēja, ka tas vīrs, kurš bija pacēlis zobenu pret Amonu, bija miris, bailes nāca pār viņiem visiem, un tie neuzdrīkstējās pastiept savas rokas, lai aizskartu viņu vai kādu no tiem, kas bija krituši; un viņi sāka atkal brīnīties savā starpā—kas varēja radīt šo milzīgo spēku, vai ko visas šīs lietas varēja nozīmēt.

25 Un notika, ka viņu vidū bija daudzi, kas teica, ka Amons ir Diženais Gars, un citi sacīja, ka viņš ir Diženā Gara sūtīts.

26 Bet citi pārmeta tiem visiem, sacīdami, ka viņš ir briesmonis, ko sūtījuši nefijieši, lai viņus mocītu.

27 Un bija daži, kas teica, ka Amons ir Diženā Gara sūtīts, lai sagādātu tiem ciešanas viņu nekrietnību dēļ; un tas bija Diženais Gars, kas vienmēr bija stāvējis klāt nefijiešiem, kas vienmēr bija atbrīvojis tos no viņu rokām; un viņi sacīja, ka tas bija Diženais Gars, kas bija iznīcinājis tik daudzus no viņu brāļiem lamaniešiem.

28 Un tā strīds viņu starpā sāka kļūt ārkārtīgi ass. Un kamēr viņi tā strīdējās, nāca tā sieviete kalpotāja, kas bija likusi ļaužu pulkam sanākt kopā, un, kad viņa redzēja strīdu, kas bija ļaužu pulka starpā, viņa ārkārtīgi noskuma, līdz pat asarām.

29 Un notika, ka viņa gāja un paņēma ķēniņieni aiz rokas, lai varbūt viņa varētu piecelt to no zemes; un tikko viņa pieskārās tās rokai, tā piecēlās un nostājās uz savām kājām, un iesaucās skaļā balsī, sacīdama: Ak, svētītais Jēzus, kas izglābis mani no drausmīgās elles! Ak, svētītais Dievs, apžēlojies par šiem ļaudīm!

30 Un, kad viņa to bija pateikusi, viņa salika savas rokas, būdama piepildīta ar prieku, runādama daudzus vārdus, kas netika saprasti, un, kad viņa bija to darījusi, viņa paņēma ķēniņu Lamoniju aiz rokas, un, lūk, viņš piecēlās un nostājās uz savām kājām.

31 Un viņš nekavējoties, redzēdams strīdu starp saviem ļaudīm, gāja un sāka tos norāt, un mācīt tiem tos vārdus, ko viņš bija dzirdējis no Amona mutes; un visi tie, kas uzklausīja viņa vārdus, noticēja un tika pievērsti Tam Kungam.

32 Bet viņu vidū bija daudzi, kas neklausījās viņa vārdos; tādēļ tie gāja savu ceļu.

33 Un notika, kad Amons piecēlās, viņš arī tiem palīdzēja, un arī Lamonija kalpi; un viņi visi paziņoja vienu un to pašu lietu, ka viņu sirdis ir izmainījušās un ka viņiem vairs nav vēlēšanās darīt ļaunu.

34 Un lūk, daudzi paziņoja ļaudīm, ka viņi bija redzējuši eņģeļus un bija runājuši ar tiem; un tā viņi pastāstīja ļaudīm par Dieva lietām un par Viņa taisnīgumu.

35 Un notika, ka viņu vidū bija daudzi, kas noticēja viņu vārdiem; un visi, kas noticēja, tika kristīti; un viņi kļuva par taisnīgiem ļaudīm, un viņi nodibināja draudzi starp tiem.

36 Un tādējādi Tā Kunga darbs iesākās starp lamaniešiem; tā Tas Kungs sāka izliet Savu Garu pār viņiem; un mēs redzam, ka Viņa roka ir pastiepta visiem ļaudīm, kas nožēlo savus grēkus un tic Viņa Vārdam.