Laime — tas nav tikai noskaņojums
Mums tiek mācīts, ka mūsu pastāvēšanas nolūks ir gūt prieku (skat. 2. Nefija 2:25). Tad kāpēc dažkārt šķiet, ka laimi ir tik grūti iegūt? Varbūt tāpēc, ka mēs īsti nesaprotam, kas laime ir … un kas tā nav.
Kas ir laime?
Pamatskaidrojums ir tāds, ka laime ir jūsu garīgā stāvokļa pagaidu pacilājums augstākā līmenī, salīdzinot ar jūsu ierasto emocionālo līdzsvaru.1 Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē — justies labi.
Pastāv daudz veidu, kā paaugstināt savu emocionālo stāvokli — jokojot kopā ar draugiem, spēlējot jautras spēles vai pat apēdot kūkas gabaliņu, — taču tas viss nav ilgstoši. Bieži vien mēs nomainām vienu prieka avotu pret citu, cenšoties atkal iegūt šo augsto emocionālo stāvokli. Bet vai pastāv tāda ilglaicīga laime?
Jā, taču tā ir daudz smalkāka, nekā mums šķiet, un tieši tāpēc mēs ļoti bieži to nepamanām. Pasaule mums stāsta, ka vērtīga dzīve ir tāda, kas ir piedzīvojumu pilna, kurā dienas aizrit nepārtrauktā, patīkamu satraukumu braucienā pa vieglu, ar izpriecām bagātu ceļu. Taču patiesībā mums nav nepieciešams pastāvīgs satraukums, lai dzīvotu laimīgi (2. Nefija 5:27). Pastāvīga laime, ko mēs varētu dēvēt par patieso laimi, līdzinās klusai, noturīgai labklājības sajūtai, ne tik daudz acīmredzamai eiforijai. Jautrība un tīksme izgaist, bet patiesā laime nav pārejošs noskaņojums, tā pastāv daudz ilgāk. Ja, piedzīvojot patīkamas sajūtas, jūs paceļat savu emocionālo stāvokli virs līdzsvara, tad patiesas laimes iegūšanai ir nepieciešams pacelt pašu līdzsvaru.2
Jūs varētu domāt, ka noturīgai laimei ir nepieciešama labklājība un atbrīvojums no sāpēm un pārbaudījumiem. Taču pētījumi liecina, ka labvēlīgi apstākļi negarantē laimi un nelabvēlīgi apstākļi to neizposta. Pie tam, starp visiem faktoriem, kas iespaido jūsu laimi, lielākā ietekme ir jūsu izvēlēm.3 Elders Ulisess Soaress no Septiņdesmito prezidija mācīja: „Laimi nosaka paradumi, uzvedība un domas, ko mēs varam uzreiz saistīt ar apzinātu rīcību.” Laime ir kas vairāk par labu noskaņojumu vai bezrūpīgu dzīvi, — tas ir mūsu domāšanas un dzīves veids, ko mēs varam kontrolēt. Ģenētika un mūsu audzināšana noteikti ietekmē mūsu vispārējo noskaņojumu, taču mūsu izvēlēm ir ļoti svarīga loma. Īsumā, „laime ir izvēle, ko katrs var veikt”.4
Kā es varu būt laimīgs?
Kā tad īsti mēs „izvēlamies” būt laimīgi? Kāda ir mūsu laimes kūkas slepenā piedeva? Kā skaidroja elders Soaress, patiesai laimei ir nepieciešama „ilgstoša piepūle, kas vērsta uz dzīvē svarīgāko”. Līdzīgi izteicās Viktors Frankls, plaši pazīstams holokaustā izdzīvojušais psihiatrs, sakot, ka laime ir „blakusiedarbība tam, kad cilvēks ir personīgi nodevies kādam lielākam mērķim par viņu pašu”. 5
Un kurš tad ir lielāks mērķis par to, ko Dievs mums ir devis? Meklējot savu laimi, mums nav jāraugās daudz tālāk par Debesu Tēva ieceri. To taču sauc par „laimes ieceri”! (Almas 42:8, 16). Svēto Rakstu panti liecina, ka, sekojot Dieva iecerei, mēs gūstam laimi (skat. 2. Nefija 2:13; Helamana 13:38). Lai gan taisnīgs dzīvesveids neglābs mūs no visām sirdssāpēm, tas ļaus mums atrasties tādā stāvoklī, kurā mēs daudz labāk varam piedzīvot laimi šajā dzīvē, un tas ved mūs līdz paaugstināšanai un mūžīgai laimei nākamajā dzīvē.
Gluži tāpat kā ar ticību, mēs savu laimi varam vājināt vai stiprināt, atkarībā no mūsu rīcības. Ja jūs veltāt savu laiku, lai gūtu īslaicīgu jautrību, jūsu laime tiks aizpūsta — „padodamies katram … vējam” (Efeziešiem 4:14). Taču, ja jūs cenšaties dzīvot taisnīgi, jūs attīstīsiet noturīgu miera un labklājības sajūtu, kas var pārvarētu jebkādas vētras. Un, kad jūs par prioritāti izvirzīsiet ticību, nevis jautrību, tad jūs varēsiet atklāt patieso prieku — tādu, kuru var atrast tikai „patiesi nožēlas [pilnie] un [pazemīgie] laimes [meklētāji]” (Almas 27:18).