61:7

Tik drošs ir tas pamats

Elders Donalds L. Halstroms

no Septiņdesmito prezidija

BIS svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2014.g. 2.novembris • Ogdenas tabernakls, Ogdena, Jūta

Mums ar māsu Halstromu ir patiess prieks būt kopā ar jums šajā vakarā. Skatoties to cilvēku sejās, kas šovakar ir kopā ar mums, mēs iztēlojamies gan precējušos, gan neprecējušos jaunos pieaugušos, kuri piedalās šajā pārraidē visā pasaulē. Mums ir iespēja apmeklēt baznīcu daudzās pasaules valstīs. Mēs esam satikuši daudzus no jums, kā arī daudzus jums līdzīgus. Mēs esam satikuši tādus jaunos pieaugušos, kas ir pievērsti ticībai, un tādus, kas cenšas vairāk pievērsties ticībai. Mēs esam satikuši tādus jaunos pieaugušos, kas ir nomaldījušies, un tādus, kas ir atrasti, jeb precīzāk sakot, kas ir atraduši paši sevi. Mēs esam satikuši tos, kas nav no mūsu ticības, tos, kas nesen ir kristījušies, un tos, kuru ģimenes ir Baznīcas locekļi vairākās paaudzēs. Mēs liecinām, ka visi ir Dieva bērni un visiem ir visas iespējas iegūt katru mūžības svētību.

Baznīcas vadības vārdā es varu sacīt ar entuziasmu: „Mēs jūs mīlam!” Cieši vērojot praviešus un apustuļus, un personīgi viņus pazīstot, es ar pārliecību varu teikt, ka viņiem ļoti rūp Baznīcas jaunie pieaugušie. Jūs esat tagadne un nākotne. Jūs mums esat nepieciešami!

Šī sanāksme tiek raidīta no Ogdenas tabernakla — skaisti renovētas celtnes, kas atrodas blakus majestātiskajam Ogdenas Jūtas templim. Šo templi un tabernaklu tikai pirms sešām nedēļām atkārtoti iesvētīja prezidents Tomass S. Monsons. Šobrīd pasaulē darbojas 143 Baznīcas tempļi, un šis ir viens no tiem. Kā mana vecuma pazīme, jeb pozitīvāk raugoties, kā Tas Kungs paātrina Savu darbu — kad es piedzimu, bija tikai astoņi tempļi.

Lietojot templi kā metaforu, šovakar es runāšu par pamatiem. Katra tempļa projektā un celtniecībā tiek ieguldīts liels darbs pamatu nostiprināšanā, ko projekta beigās tik vienkārši nevar redzēt. Piemēram, mākslinieka zīmējumā redzams Filadelfijas Pensilvānijas templis, kas pašlaik tiek būvēts. Kad šī neparastā celtne būs pabeigta, līdz jumtam būs 25 metri, un līdz eņģelim Moronijam tā sliesies 60 metru augstumā. Kā jūs redzat, tā būs brīnišķīga celtne! Taču, lai cik šī ēka būtu iespaidīga un stalta, tā būs pakļauta postošiem vējiem un agresīvam gruntsūdenim. Ja šie skarbie apstākļi netiktu ņemti vērā un risināti, tas varētu būtiski bojāt un pat iznīcināt šo cildeno celtni.

Zinot, ka templis pastāvīgi būs pakļauts šādai ietekmei, inženieri izprojektēja un celtnieki zem ēkas izraka 10 metrus dziļu bedri. Bedri izraka vietējā Pensilvānijas granītā, lai būtu stabils pamats, uz kura būvēt. Pēc tam betona iekšējais slānis un pamats tika nostiprināti pie granīta pamatieža ar akmens enkuriem, lai pamati spētu izturēt pat spēcīgas vēja brāzmas un spēcīgu gruntsūdeni. Enkurus ieurba 15,2 līdz 68,6 metrus dziļi granītā un nostiprināja ar 17 600 kg uz katru kvadrātcentimetru. Attālums starp enkuriem abos virzienos ir 4,6 metri.

Es sniedzu tik detalizētu informāciju, lai mācītu šādu principu: Pretēji ēkas celtniecībai, kas ir paredzēta tikai noteiktam laikam, būvējot savu dzīvi — cerams, ka mūžīgo dzīvi, — mēs reizēm pievēršam nožēlojami maz uzmanības savu pamatu projektēšanai un celšanai. Tāpēc mēs esam lielā mērā pakļauti bīstamo spēku ietekmei un triecieniem.

Mēs dzīvojam pasaulē, kas var būt mulsinoša — ja tas tiek pieļauts, mēs varam aizmirst, kas mēs patiesībā esam. Prezidents Tomass S. Monsons sacīja:

„Mirstība ir pārbaudījumu laiks — laiks, lai pierādītu, ka esam cienīgi atgriezties mūsu Debesu Tēva klātbūtnē. Lai mēs varētu tikt pārbaudīti, mums ir jāsastopas ar izaicinājumiem un grūtībām. Tās var mūs salauzt, un mūsu dvēsele no ārpuses var ieplaisāt un sadrupt — proti, ja mūsu ticības pamati un mūsu liecības par patiesību nebūs dziļi iesakņojušās mūsos.

Mēs varam paļauties uz citu cilvēku ticību un liecību tikai noteiktu laiku. Galu galā mums ir jābūt pašiem ar savu, stipru un dziļi ieliktu, pamatu, vai arī mēs nespēsim pretoties dzīves vētrām, kas, noteikti, mūs piemeklēs.”¹

Jēzus Kristus, runājot par cilvēku, kas dzird Viņu un seko Viņam, to raksturoja šādi:

„Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints.

Bet, kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un, kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela” (Lūkas 6:48–49).

Jēzus Kristus ir tā klints, uz kuras mums ir jāceļ savs pamats. Tas Kungs sacīja, ka Viņš ir „Israēla klints”, kā arī uzsvēra, ka „tas, kas ir cēlis uz šīs klints, nekad nekritīs” (M&D 50:44).

„Dodiet godu mūsu Dievam”, Mozus sacīja. „Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs” (5. Mozus 32:3–4). Dāvids ir teicis: „Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils, … mans lielais vairogs, … mans augstais sargs” (2. Samuēla 22:2–3). Tas Kungs sacīja Ēnoham: „Es esmu Mesija, Ciānas Ķēniņš, Debesu klints” (Mozus 7:53). Nefijs slavēja To Kungu, sakot „manas glābšanas klints” un „mana taisnīguma klints” (2. Nefija 4:30, 35). Jesaja dēvēja To Kungu par „ izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots” (Jesajas 28:16). Pāvils runāja par apustuļiem un praviešiem kā par Baznīcas pamatu, kura „stūra akmens ir Kristus Jēzus” (Efeziešiem 2:20).²

Šī nav jauna doktrīna. Vienā vai citā veidā — katrs no mums to saprot. Mums to ir mācījuši vecāki, Sākumskolā, mūsu Jauno sieviešu un Ārona priesterības nodarbībās un kvorumos, seminārā, institūtā, pilnlaika misionāri, draugi, vietējie Baznīcas vadītāji, Svētie Raksti un mūsdienu pravieši un apustuļi. Tad kāpēc daudziem no mums ir tik grūti sekot šai mācībai?

Izsakoties vienkārši — tai ir jānokļūst no mūsu prātiem mūsu sirdīs un mūsu dvēselēs. Tam ir jābūt kam vairāk par to, ko mēs dažreiz domājam vai pat dažreiz jūtam — tam ir jākļūst par to, kas mēs esam. Mūsu saiknei ar Dievu, mūsu Tēvu un Viņa mūžīgo ieceri, un ar Jēzu Kristu, Viņa Dēlu un mūsu Klinti, ir jābūt tik cieši izveidotai, ka tā patiesi kļūst par mūsu pamata stūrakmeni. Tad mūsu identitāte, pirmkārt, iemieso mūžīgu būtni — Dieva dēlu vai meitu, un pateicīgu Jēzus Kristus Izpirkšanas svētību saņēmēju. Tad uz šī pamata droši var sevī iekļaut citas taisnīgas identitātes, jo mēs zināsim, kuras no tām ir mūžīgas un kuras — īslaicīgas, un pratīsim tās sakārtot atbilstoši prioritātēm. Un citas identitātes un ar tām saistītos paradumus (no kuriem daži pasaulē ir ļoti novērtēti) mēs pat izvēlēsimies atmest.

Es mīlu jauko garīgo dziesmu „Tik drošs ir tas pamats”. Nav pārsteidzoši, ka man šī garīgā dziesma visvairāk patīk Mormoņu Tabernakla kora izpildījumā. Sēžot tieši kora priekšā vispārējā konferencē, un dzirdot un jūtot ērģeļu, balsu, mūzikas un vārdu spēku, manī rodas vēlme piecelties un pievienoties korim. Apzinoties, ka apsardze mani izvestu no Konferenču centra, es to nedaru. Ieklausieties šajā iemīļotajā dziesmā, kuru pirms četrām nedēļām dziedāja vispārējās konferences svētdienas rīta sesijā. Izbaudiet vārdus, īpaši ieklausieties pēdējā panta vārdos. Patiesībā tas ir septītais pants, taču šeit to dzied kā ceturto.

Nesen es biju sanāksmē Soltleikas templī ar Augstākā prezidija, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem un visiem pārējiem Augstākajiem pilnvarotajiem, kas ir nozīmēti Baznīcas galvenajā pārvaldē. Mēs nodziedājām pirmos trīs šīs skaistās dziesmas pantus un tad beidzām — kā mēs parasti to darām dievkalpojumos vai citās sanāksmēs. Taču šoreiz prezidents Monsons sacīja: „Nodziedāsim arī septīto pantu”. Kopā ar šiem lieliskajiem Augstākajiem pilnvarotajiem, tostarp praviešiem un apustuļiem, mēs visi dziedājām:

Ja dvēsele tiecas pēc Jēzus arvien,
No naidnieka ļaunā Es mūžam sargāšu.
Kaut elle dreb dusmās un niknumā trīc,
Es neatstāšu tevi, Es neatstāšu tevi,
Arvien būšu līdzās un neļaušu tev krist!3

Vai šie dziesmas vārdi raksturo jūs? Vai šie vārdi vismaz raksturo to, par ko jūs tiecaties kļūt? Veidot un saglabāt garīgu pamatu nav viegli. Šī pamata veidošanas process ir nozīmīgs notikums, un tā saglabāšana prasa piepūli mūža garumā.

Mēs sirsnīgi cildinām visus tos, kas patiešām cenšas, un vēlamies zināt, kā jums veicas. Lūdzu, ierakstiet sociālajos medijos, ko jūs darāt, lietojot #cesdevo un pabeidzot šo teikumu: „Es ceļu savu garīgo pamatu ar …”. Atbildes būs atšķirīgas, tāpat kā katra cilvēka apstākļi ir atšķirīgi, un tas ir saprotams. Atkārtoju teikumu, kurš jums ir jāpabeidz: „Es ceļu savu garīgo pamatu ar …”. Mēs ar pateicību uzklausīsim jūs un mācīsimies no tā, kas notiek jūsu dzīvē.

Ja jums nekad nav bijis šāda pamata, par kuru mēs runājam, vai nevērības dēļ tas ir ieplaisājis vai saļodzījies, vēl nav par vēlu šo pamatu salabot. Jums ir pieejami visi nepieciešamie rīki. Tie ir tie paši rīki, kurus lieto izveidotā pamata saglabāšanai. Jūs pazīstat šos rīkus. Tie ietver pastāvīgu, kvalitatīvu lūgšanu, ikdienas evaņģēlija studēšanu Svētajos Rakstos, aktīvu iesaistīšanos Baznīcas sanāksmēs, īpaši Svētā Vakarēdiena pieņemšanu ar patiesu nolūku, nemitīgu, nesavtīgu kalpošanu un uzcītīgu derību turēšanu.

Vēl viens būtisks rīks ir mūsdienu praviešu padomu uzklausīšana. Pasaulē ir 15 vīrieši, kas ir atbalstīti par praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem. Viņiem ir Dieva priesterības atslēgas. Viņi bieži mūs māca. Mēs paceļam savu roku, lai vairākas reizes gadā viņus atbalstītu. Mēs lūdzam par viņiem katru dienu. Taču šī brīnišķīgā svētība, ka viņu vēstījumi ir tik viegli pieejami, var veicināt to, ka tie netiek pietiekami novērtēti.

Prezidents Henrijs B. Airings brīdināja: „Meklēt drošību, uzklausot praviešu padomu, šķiet jēgpilni tiem, kas ir stipri ticībā. Savukārt cilvēki, kuru ticība nav stipra, klausoties pravietī, var padomāt, ka viņi dzird tikai gudru vīru dodam labu padomu. Un, ja viņa padoms ir ērts un pieņemams, un atbilst tam, ko viņi vēlas darīt, viņi to pieņem. Ja tas neatbilst, viņi šo padomu uzskata par nepareizu, vai pieņem, ka savu apstākļu dēļ viņi var nesekot šim padomam.”

Prezidents Airings turpināja: „Vēl pastāv maldīgs uzskats, ka izvēle pieņemt vai nepieņemt praviešu padomu ir tas pats, kas izlemt vai pieņemt labu padomu, tādējādi gūstot kādu labumu, vai atstāt visu, kā ir. Taču izvēle nepieņemt pravietisku padomu maina pamatu, uz kura mēs stāvam. Tas kļūst daudz bīstamāks.”⁴

Lai izveidotu un saglabātu pamatu, atcerieties trīs principus: vīzija, saistības un pašdisciplīna. Vīzija ir spēja redzēt. Evaņģēlija kontekstā dažreiz mēs to dēvējam par mūžīgo perspektīvu. Kā Jēkabs paskaidroja, tā ir spēja redzēt „liet[as], kādas tās patiesība ir un … kādas tās patiesībā būs” (Jēkaba gr. 4:13).

Saistības jeb apņemšanās ir gatavība dot solījumu. Mēs tās bieži saucam par „derībām”. Formāli mēs noslēdzam derības ar Dievu caur priesterības priekšrakstiem. Atcerieties ka, „priekšrakstos tiek pasludināts dievišķības spēks” (M&D 84:20). Vēl bez saistībām pret Dievu, mums ir jābūt gataviem uzņemties saistības pret sevi, dzīvesbiedru (vai saistības kļūt par dzīvesbiedru), pret draugiem un pret tiem, ar ko mēs kalpojam.

Pašdisciplīnu var raksturot kā spēju pastāvīgi dzīvot saskaņā ar savu vīziju un noslēgtajām derībām. Lai varētu progresēt, ir būtiski attīstīt pašdisciplīnu, jo tā ir cieši saistīta ar mācīšanos un darīšanu. Galu galā mūsu garīgā pamata spēks ir redzams tajā, kā mēs dzīvojam savu dzīvi, sevišķi vilšanās un izaicinājumu brīžos.

Pirms daudziem gadiem prezidents Gordons B. Hinklijs pastāstīja stāstu par Kerolainu Hemenveju, kas piedzima 1873. gada 2. janvārī Soltleiksitijā kā otrais no 11 bērniem:

„22 gadu vecumā Kerolaina apprecēja Džordžu Hermanu. Viņiem bija septiņi bērni, no kuriem viens nomira agrā bērnībā. Vēlāk, kad 39 gadu vecumā nomira viņas vīrs, viņa kļuva par atraitni.

Viņas māsa, Greisa, apprecējās ar viņas vīra brāli — Deividu. 1919. gadā, plosoties briesmīgai gripas epidēmijai, Deivids nopietni saslima, un vēlāk saslima arī viņa sieva, Greisa. Kerolaina rūpējās par viņiem un viņu bērniem, kā arī par savējiem. Šajā ciešanu laikā Greisa dzemdēja dēlu un pēc dažām stundām nomira. Kerolaina uzņēma šo mazuli savās mājās, audzināja viņu un izglāba bērna dzīvību. Pēc trim nedēļām nomira viņas pašas meita — Ennija.

Kerolaina bija zaudējusi divus no saviem bērniem, savu vīru un māsu. Spriedze bija pārāk liela. Viņa sabruka. Šī sabrukuma rezultātā viņa smagi saslima ar diabētu. Taču viņa neapstājās. Viņa turpināja rūpēties par savas māsas mazuli. Viņas svainis — bērna tēvs, katru dienu nāca apciemot mazo zēnu. Deivids Hermans un Kerolaina vēlāk apprecējās, un tagad viņu mājās bija 13 bērni.

Pēc pieciem gadiem Deivids cieta katastrofā un bija agonijas stāvoklī, kas bija liels pārbaudījums visiem viņa līdzcilvēkiem. Reiz viņš lietoja stipru dezinfekcijas līdzekli, gatavojot sēklas stādīšanai. Šis līdzeklis nokļuva uz viņa ķermeņa. un tā ietekme bija postoša. Āda un miesa nolobījās no viņa kauliem. Viņa mēle un zobi izkrita. Kodīgais šķīdums burtiski aprija viņu dzīvu.

Kerolaina viņu aprūpēja šajā smagajā slimībā, un, kad viņš nomira, viņa palika viena ar pieciem pašas bērniem un astoņiem savas māsas bērniem, un saimniecību ar 280 akriem zemes, kur viņa un bērni ara, sēja, apūdeņoja, un novāca pietiekamu ražu, lai nodrošinātu savas vajadzības. Šajā laikā viņa bija arī Palīdzības biedrības prezidente — šis amats viņai bija 18 gadus.

Rūpējoties par savu lielo ģimeni un sniedzot palīdzīgu roku citiem, viņa dienā izcepa 8 maizes klaipus un nedēļā izmazgāja 40 grozus ar veļu. Viņa konservēja ļoti daudz augļu un dārzeņu un rūpējās par tūkstoš dējējvistām, lai gūtu nelielu peļņu. Pašpaļāvība bija viņas standarts. Dīkdienību viņa uzskatīja par grēku. Viņa sirsnīgi rūpējās par savējiem un kalpoja līdzcilvēkiem, kas nevienam viņai zināmam cilvēkam neļāva palikt izsalkušam, neapģērbtam vai nosalušam.

Vēlāk viņa apprecējās ar Jūdžinu Robisonu, kurš nedaudz vēlāk piedzīvoja insultu. Piecus gadus, līdz viņa nāvei, viņa aprūpēja viņu un rūpējas par visām viņa vajadzībām.

Visbeidzot, nomocījusies, diabēta slimības izvārdzināta, 67 gadu vecumā viņa aizgāja aizsaulē. Strādīguma un smaga darba ieradums, ko viņa ieaudzināja savos bērnos, atalgoja viņu pūliņus turpmākajos gados. Viņas māsas mazulis, par kuru viņa rūpējās kopš dzimšanas, kopā ar saviem brāļiem un māsām, visi mīlestības un pateicības vadīti, [pasniedza Brigama Janga universitātei] nozīmīgu novēlējumu nolūkā uzcelt skaistu ēku un [nosaukt to viņas vārdā]”.⁵

Stingrs pamats nodrošina aizsardzību no pasaules triecieniem. Mums vajadzētu dedzīgi tiekties pēc tā, ko ieguva lamanieši, kurus mācīja Amons un viņa brāļi, jo par viņiem tika teikts, ka viņi „tika pievērsti Tam Kungam un nekad neatkrita” (Almas 23:6).

Mērija Anna Preta apprecēja Pārliju P. Pretu 1837. gadā. Kad kopā ar citiem svētajiem viņi bija pārcēlušies uz Misūri, viņi pārcieta šaušalīgu vajāšanu. Kad Fārvestā, Misūri, naidīgs pūlis sagūstīja un ieslodzīja Pārliju un pravieti Džozefu, Mērija Anna, būdama smagi slima un piekalta gultai, rūpējās par diviem maziem bērniem.

Vēlāk Mērija Anna apmeklēja savu vīru cietumā un kādu laiku palika pie viņa. Viņa rakstīja: „Es biju kopā ar viņu pazemes cietumā, kas bija drēgna, tumša, netīra vieta bez ventilācijas, kur bija tikai nelielas restes vienā pusē. Šeit mēs bijām spiesti gulēt.”

Pēc Pārlija iznākšanas no cietuma Mērija Anna un viņas vīrs kalpoja misijā Ņujorkā un Anglijā, un kā viņa paskaidroja, — viņi bija starp tiem, kas mēroja grūto ceļu uz Jūtu pēdējo reizi. Pārlijs, kalpojot vēl citā misijā, galu galā nomira mocekļa nāvē.

Neraugoties uz trauksmaino dzīvi, Mērija Anna Preta palika uzticīga. Viņa pārliecinoši apgalvoja: „Es tiku kristīta Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā … būdama pārliecināta par tās doktrīnu patiesumu jau pēc pirmā dzirdētā sprediķa, un es sacīju savā sirdī — ja ticībai paliks uzticīgi tikai trīs cilvēki, es būšu viens no tiem, un cauri visām vajāšanām, kas man bija jāpacieš, es vienmēr esmu saglabājusi šo sajūtu, es nekad neesmu atkāpusies no šīs savas apņemšanās.”⁶

Tēma, kuru mēs šovakar apspriežam, ir ļoti personīga. Citi var mūs mācīt. Mēs varam vērot citus. Mēs varam mācīties no citu kļūdām un panākumiem. Taču mūsu vietā neviens to nedarīs. Neviens nevar uzcelt mūsu garīgo pamatu. Šajā ziņā mēs paši esam sava darba vadītāji.

Kā spēcīgi mācīja Helamans: „Un tad, mani dēli, atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvētrā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūs spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.” (Helamana 5:12.)

Viena no iespaidīgām pamatu celšanas pieredzēm manā dzīvē bija pirms vairāk nekā 36 gadiem. Pēc universitātes studiju beigšanas mēs ar Diānu devāmies uz Honolulu — kur esmu dzimis un audzis, lai uzsāktu savu nākamo dzīves posmu. Tas izrādījās ilgs posms — 27 gadi. Mēs pametām Havaju salas tikai pēc tam, kad to lūdza pravietis.

Havaju templi, kas tagad pazīstams kā Laī Havaju templis, jo Havaju salās ir divi tempļi, pirmoreiz iesvētīja prezidents Hibers Dž. Grants 1919. gada 27. novembrī, Pateicības dienā, kas bija piemēroti. Tas bija pirmais templis, kas tika uzcelts ārpus Jūtas, izņemot Kērtlandes un Navū tempļus. Havaju salu svētajiem tas kalpoja gandrīz sešus gadu desmitus un, lielu daļu šī laika, arī Klusā okeāna reģiona un Āzijas iedzīvotājiem. 1970-to gadu vidū bija nepieciešams templi slēgt, to paplašināt un atjaunot. Tādēļ bija nepieciešams templi no jauna iesvētīt, kas tika izdarīts 1978. gada 13. jūnijā.

Tempļa atkārtotajā iesvētīšanā prezidēja Baznīcas prezidents Spensers V. Kimbals. Kopā ar viņu bija viņa pirmais un otrais padomnieks — N. Eldons Teners un Marions G. Romnijs. Iesvētības apmeklēja arī Ezra Tafts Bensons, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents, un citi Divpadsmitie un Septiņdesmitie. Mūsdienās, Baznīcai esot lielākai, nav iespējas vienuviet redzēt tik daudzus augstākstāvošos Brāļus, kuri apmeklē pasākumu ārpus Baznīcas galvenās pārvaldes. Taču 1978. gadā mums bija šāda svētība.

Tolaik es biju jauns priesterības vadītājs un tempļa atkārtotās iesvētīšanas koordinācijas komiteja mani lūdza būt atbildīgam par prezidenta Kimbala un viņa sabiedroto drošības un transporta organizēšanu uz vietas. Es negribu pārspīlēt savu atbildības lomu — tā bija vienkārša, atbalstoša un neuzkrītoša. Tomēr mans uzdevums ļāva man būt tuvu prezidentam Kimbalam. Es tuvplānā vēroju Baznīcas prezidentu visu nedēļu, tostarp trīs dienas atkārtotās tempļa iesvētīšanas sesijās, svinīgajā sanāksmē un lielajā reģionālajā konferencē. Es vēroju, kā viņš māca, liecina un pravieto ar pilnvarām un spēku. Es redzēju viņa nerimstošos pūliņus kalpot individuāliem cilvēkiem, kurus viņš pamanīja sanāksmēs vai citviet, lūdzot tikties ar viņiem privāti. Es biju liecinieks tam, kā viņš pastāvīgi tiek lietots kā „darbarīks Dieva rokās” (Almas 17:9). Tas uz mani atstāja lielu iespaidu!

Nedēļas noslēgumā mēs bijām lidostā, lai pavadītu prezidentu Kimbalu un viņa kolēģus. Vēlreiz uzsverot savu ierobežoto un atbalstošo lomu, es dalos notikušajā: Prezidents Kimbals pienāca pie manis, lai pateiktos par manām necilajām pūlēm. Viņš nebija ļoti gara auguma, fiziski, taču es esmu. Viņš sagrāba mani aiz žaketes atlokiem un strauji parāva uz leju, lai es būtu viņa augumā. Tad viņš noskūpstīja mani uz vaiga un pateicās. Aizgājis dažu soļu attālumā, prezidents Kimbals atgriezās. Viņš satvēra mani tādā pašā veidā un atkal parāva lejā. Šoreiz viņš noskūpstīja mani uz otra vaiga un teica, ka mīlot mani. Tad viņš devās prom.

Gadu pirms Spensera V. Kimbala ierašanās tika publicēta viņa biogrāfija, ko sarakstīja viņa dēls un mazdēls. Es izlasīju šo grāmatu, un man tā likās interesanta. Taču pēc šīs ļoti personīgās pieredzes ar Spenseru Vūliju Kimbalu es atgriezos mājās no lidostas un, juzdams kvēlu vēlmi to izlasīt vēlreiz, paņēmu šo biezo sējumu no mūsu bibliotēkas plaukta. Dažu turpmāko dienu laikā, katrā brīvā brīdī, kad man nebija citu pienākumu, es lasīju un apdomāju. Redziet, tagad es lasīju par kādu, ko ļoti mīlēju. Es lasīju par kādu, kurš, es zināju, mīlēja mani. Es lasīju par kādu, kura dēļ es būtu gatavs izdarīt visu, jo es zināju, ka viss, ko viņš lūgtu, nāktu man tikai par labu.

Vēl bez šīs sajūsmas pilnās pieredzes man bija cita pieredze. Šī ir pārāk personīga, lai tajā dalītos, taču tās laikā es izjutu dziļu kaunu. Es sapratu, ka manī nav vienlīdz spēcīgas mīlestības un cieņas pret tiem, kas ir vissvarīgākie, — pret Dievības locekļiem un sevišķi pret Jēzu Kristu — Glābēju un Pestītāju. Tas mani pamudināja studēt Viņa „biogrāfiju”, un caur lūgšanām, gavēni un pārdomām es zināju, ka tagad lasu par kādu, ko ļoti mīlu. Es lasīju par kādu, kurš, es zināju, mīl mani. Es lasīju par kādu, kura dēļ es būtu gatavs izdarīt visu, jo es zināju, ka viss, ko Viņš lūgtu, nāktu man tikai par labu.

Mani dārgie jaunie draugi, es liecinu, ka šīs zināšanas ir mainījušas visu manu un manas ģimenes dzīvi. Jāpiebilst, ka tās nav kādā brīnumainā veidā padarījušas mūs nevainojamus, ne arī dzīvi vieglu. Tas būtu pretrunā ar Dieva plānu. Taču tās ir devušas cerības pamatu — „pilnīgu cerības spožumu” (2. Nefija 31:20). Prātā nekad nav ienākusi doma padoties, izbeigt vai atkāpties. Es jums novēlu to pašu.

Lai cik brīnišķīgi jūs būtu, tik lielā draudzē ir daudz prieka un daudz sāpju. Iespējams, ka individuāli jūs dziļi izjūtat dzīves smagās nastas. Iespējams, apstākļi jūsu ģimenē nav tādi, kā jūs vēlētos. Varbūt jums ir grūtības ar ticību. Iespējams, jūs satrauc kāds pagātnes notikums — kas tāds, ko pats esat izdarījis, vai kas tāds, kas netaisni ir izdarīts pret jums. Iespējams, dažiem no jums ir fiziski, garīgi vai emocionāli izaicinājumi, kas, šķiet, ir pārāk lieli. Lai arī kādi būtu jūsu apstākļi, stingrs pamats atvieglos jūsu nastu. Ar bieži dziedātās dziesmas „Es esmu Dieva bērns”⁷ vēstījumu savā sirdī un dvēselē un ne tikai uz lūpām, un pastāvīgi paļaujoties uz Glābēja, Jēzus Kristus, Izpirkšanu, jūs varat pieredzēt mieru un mierinājumu pat visgrūtākajos brīžos.

Šī diena var būt izšķiroša, pat vēsturiska jūsu dzīvē. Šī var būt diena, kad mēs pieņemam lēmumu un disciplinēti cenšamies veidot vai nostiprināt savu pamatu. Dažiem no mums tas nozīmēs atteikšanos no kāda kaitīga ieraduma vai grēcīgas rīcības, kas aizvaino Dievu. Citiem, iespējams, būs jāpārskata savas prioritātes un jāizvirza mīlestība pret Dievu kā augstākā no tām. Tas ir visu pūļu vērts. Patiešām, tā ir svarīgākā mūsu dzīves sūtība.

Cik vien personiski un individuāli tas ir iespējams tik lielai auditorijai, es pasludinu savu liecību par Jēzu Kristu — Baznīcas stūrakmeni un mūsu dzīves klinti. Es liecinu par Viņa svēto Vārdu. Es liecinu par Viņa pilnvarām un Viņa misiju, un pats svarīgākais — par Viņa Izpirkšanu, kas, neskatoties uz mūsu pagātnes vai pašreizējiem apstākļiem, dod iespēju katram no mums nākt pie Viņa (skat. Moronija 10:32), Jēzus Kristus Vārdā, āmen.