45:59

Savas dzīvības glābšana

Elders D. Tods Kristofersons

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

BIS svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2014. gada 14. septembris • Brigama Janga universitāte

Kad Jēzus un Viņa apustuļi bija kopā Filipa Cezarejā, Viņš uzdeva viņiem šādu jautājumu: „Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?”¹ Pēteris godbijīgā daiļrunībā un spēkā atbildēja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”² Mani aizkustina šie vārdi, kad es tos lasu vai kad tos izrunāju. Tomēr drīz pēc šī svētā notikuma Jēzus runāja ar apustuļiem par Savu gaidāmo nāvi un augšāmcelšanos, un Pēteris iebilda Viņam. Tā rezultātā Pēteris saņēma asu pārmetumu, ka nebija saskaņā ar Dievu un nedomāja par Viņa lietām, bet gan domāja par to, „kas cilvēkam patīk”³. Tad Jēzus, „izrādot vēl lielāku mīlestību pret to, kam [Viņš] [bija] pārmetis”⁴, laipni pamācīja Pēteri un viņa brāļus par sava krusta nešanu un savas dzīvības zaudēšanu kā veidu, kā atrast bagātīgu un mūžīgu dzīvi, pašam esot tam par pilnīgu paraugu. Paskatīsimies, kā šis notikums ir attēlots vienā no baznīcas izveidotajiem Bībeles video sižetiem:

Jēzus: Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties.

Pēteris: Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!

Jēzus: Atkāpies no Manis, Sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk. Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo Cilvēka Dēls nāks Sava Tēva godībā ar Saviem eņģeļiem, un tad Viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem.⁵

Es vēlos runāt par Tā Kunga šķietami paradoksālo paziņojumu: „kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos”⁶. Tas māca spēcīgu doktrīnu ar tālejošām sekām, kas mums ir jāsaprot un jāpielieto.

Kāds intelektuāls profesors sniedza šādu ieskatu: „Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik Dieva darbs tavā dzīvē ir lielāks par stāstu, ko tu vēlies pastāstīt ar savu dzīvi. Viņa dzīve ir lielāka par taviem plāniem, mērķiem vai bailēm. Lai izglābtu savu dzīvi, tev vajadzēs nolikt malā savus stāstus un minūti pēc minūtes, dienu pēc dienas atdot savu dzīvi atpakaļ Viņam.”⁷

Jo vairāk es par to domāju, jo lielāks ir mans izbrīns, cik caurcaurēm Jēzus atdeva Savu dzīvi Tēvam, cik pilnīgi Viņš pazaudēja Savu dzīvi Tēva gribā — gan dzīvē, gan nāvē. Tas ir pilnīgi pretēji Sātana attieksmei un paņēmieniem, kas ir plaši pārņemti mūsdienu egocentriskajā pasaulē. Pirmsmirstīgās dzīves padomēs, vēloties brīvprātīgi izpildīt Glābēja lomu Tēva dievišķajā iecerē, Jēzus teica: „Tēvs, Tava griba tiks darīta, un gods būs Tavs mūžīgi.”⁸ Turpretim Lucifers paziņoja: „Lūk, še esmu es, sūti mani, es būšu Tavs dēls un es atpestīšu visu cilvēci, ka neviena dvēsele netiks pazaudēta, un es to noteikti izdarīšu, tādēļ dod man Savu godu.”⁹

Kristus pavēle — sekot Viņam — ir pavēle vēlreiz noraidīt sātanisko modeli un pazaudēt savu dzīvi par labu īstajai dzīvei, patiesajai dzīvei, tai dzīvei, kas mums atver durvis uz celestiālo valstību, ko Dievs ir paredzējis katram no mums. Tā dzīve svētīs ikvienu, ar ko nonāksim saskarē, un padarīs mūs par svētajiem. Tā kā mūsu pašreizējais skatījums ir ierobežots, tad tā ir dzīve, kas pārsniedz mūsu sapratni. Patiesi, „ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl”.¹⁰

Es vēlētos, kaut mums būtu vairāk ziņu par sarunām starp Jēzu un Viņa mācekļiem. Būtu lietderīgi, ja mums būtu papildus informācija par to, ko praksē nozīmē — pazaudēt savu dzīvību Viņa labā un tādējādi to atrast. Taču, apdomājot to, es atskārtu, ka Glābēja vārdi tieši pirms un pēc šī Viņa paziņojuma sniedz vērtīgus pavedienus. Apsvērsim trīs no šiem kontekstuālajiem izteikumiem.

Tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man

Vispirms apskatīsim Tā Kunga vārdus, ko Viņš teica tieši pirms vārdiem: „Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs.”¹¹ Kā pierakstīts katrā no sinoptiskajiem evaņģēlijiem, Jēzus teica: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.”¹² Lūka pievieno vārdus ik dienas — „tāds lai … ik dienas ņem uz sevi savu krustu”.¹³ Mateja evaņģēlijā, ko pārtulkoja Džozefs Smits, šis izteikums ir izvērsts, sniedzot Tā Kunga definīciju tam, ko nozīmē — ņemt uz sevis savu krustu: „Un tad nu ņemt savu krustu cilvēkam nozīmē atteikties no jebkādas bezdievības un ikvienas pasaulīgas iekāres, un turēt Manas pavēles.”¹⁴

Tas saskan ar Jēkaba paziņojumu: „Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.”¹⁵ Šādi dzīvojot, cilvēks katru dienu izvairās no jebkādas nešķīstības, tajā pašā laikā ievēro divus augstākos baušļus — mīlēt Dievu un līdzcilvēkus —, uz kā balstās visi citi baušļi.¹⁶ Tādējādi viens no savas dzīvības zaudēšanas elementiem par labu augstākai dzīvei, ko Tas Kungs mums ir paredzējis, sastāv no Viņa krusta ņemšanas uz sevis ik dienas.

Ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā

Otrs līdzvērtīgs izteikums pauž domu, ka savas dzīvības iemantošana, to zaudējot Viņa un evaņģēlija labā, sevī ietver gatavību padarīt savu māceklību atvērtu un publisku: „Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.”¹⁷

Citviet Mateja evaņģēlijā mēs atrodam līdzīgu paziņojumu:

„Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.

Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.”¹⁸

Viena acīmredzama un diezgan skurbinoša nozīme savas dzīvības zaudēšanai, apliecinot Kristu, ir tās burtiska, fiziska zaudēšana, uzturot un aizstāvot savu ticību Viņam. Mēs esam pieraduši domāt, ka šī ārkārtējā prasība pieder vēsturei, kad lasām par pagātnes mocekļiem, tostarp vairumu senajiem apustuļiem. Tomēr tagad mēs redzam, ka tas, kas piederēja pagātnei, atgriežas tagadnē. Ziņu reportāžās no Irākas un Sīrijas ir teikts par simtiem kristiešu un citām minoritātēm, kuras padzinuši no mājām vai nogalinājuši islāma ekstrēmisti pēdējos dažos mēnešos. Šie teroristi pieprasa, lai šie kristieši pievērstos viņu islāma novirzienam vai pamestu savus ciematus, vai mirtu. Šie kristieši nenoliegs Viņu, tādēļ daudzi ir aizbēguši un daži ir nogalināti.¹⁹ Noteikti šīs dvēseles būs starp tām, kuras Glābējs nekaunēsies apliecināt Sava Tēva priekšā kaut kad nākotnē. Mēs nezinām, kas mūs sagaida nākotnē, taču, ja kādam no mums nāktos saskarties ar savas dzīvības burtisku zaudēšanu Skolotāja darbā, es paļaujos, ka mēs izrādītu tādu pašu drosmi un uzticību.

Tomēr biežāk sastopams (un dažreiz sarežģītāks) Glābēja mācību pielietojums ir saistīts ar to, kā mēs dzīvojam ikdienā. Tas attiecas uz mūsu runātajiem vārdiem un sniegto paraugu. Savā dzīvē mums būtu jāapliecina Kristus un kopā ar saviem vārdiem jāliecina par savu ticību un ziedošanos Viņam. Un šī liecība ir drosmīgi jāaizstāv, kad to izsmej, diskriminē vai apmelo tie, kas pretojas Viņam „šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī”.²⁰

Kādā citā reizē Tas Kungs piebilda šo ievērojamo izteikumu par mūsu uzticību Viņam:

„Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.

Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti.

Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki.

Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.

Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.”²¹

Apgalvojums, ka Viņš nāca, nevis lai atnestu mieru, bet — zobenu, no pirmā acu uzmetiena šķiet pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, kas runā par Kristu kā par „Miera valdnieku”²², un paziņojumu Viņa piedzimšanas laikā — „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts”²³ — un citiem labi pazīstamiem pantiem, tādiem kā „mieru es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu”²⁴. „Tā ir taisnība, ka Kristus nāca, lai atnestu mieru — mieru starp ticīgo un Dievu un mieru starp cilvēkiem. Tomēr Kristus nākšanas nenovēršamais rezultāts ir konflikts — starp Kristu un antikristu, starp gaismu un tumsu, starp Kristus bērniem un velna bērniem. Šis konflikts var izcelties pat starp vienas ģimenes locekļiem.”²⁵

Es esmu pārliecināts, ka vairāki no jums mūsu vispasaules auditorijā šovakar ir personīgi pieredzējuši to, ko Tas Kungs saka šajos pantos. Jūs ir noraidījuši un izraidījuši tēvs un māte, brāļi un māsas, kad jūs pieņēmāt Jēzus Kristus evaņģēliju un noslēdzāt derību ar Viņu. Vienā vai otrā veidā jūsu pārākā mīlestība pret Kristu ir prasījusi jums dārgu attiecību upurēšanu, un jūs esat lējuši daudz asaru. Tomēr jūsu pašu mīlestība nav mazinājusies, un jūs neatlaidīgi stāvat zem šī krusta, rādot, ka nekaunaties no Dieva Dēla.

Aptuveni pirms trīs gadiem kāds mūsu baznīcas loceklis uzdāvināja Mormona Grāmatas eksemplāru amīšu draugam Ohaio štatā. Draugs sāka lasīt grāmatu un nevarēja apstāties. Trīs dienas viņam nebija citas vēlmes, kā vienīgi lasīt Mormona Grāmatu. Viņš un viņa sieva tika kristīti, un septiņu mēnešu laikā trīs amīšu pāri tika pievērsti ticībai un kristīti baznīcā. Viņu bērni tika kristīti pēc vairākiem mēnešiem. Šīs trīs ģimenes nolēma palikt savā kopienā un turpināt savu amīšu dzīvesstilu, lai arī tās bija pametušas amīšu ticību. Tomēr tādēļ, ka tās tika kristītas, to tuvie amīšu kaimiņi izvairījās no tām. Izvairīšanās nozīmē to, ka neviens amīšu kopienā nesarunājās ar viņiem, nestrādāja ar viņiem, nesadarbojās ar viņiem un nekādā veidā nebiedrojās ar viņiem. Tā rīkojās ne tikai draugi, bet arī ģimenes locekļi — brāļi un māsas, vecāki un vecvecāki.

Sākumā šie amīšu svētie jutās ļoti vientuļi un izolēti, jo pat no viņu bērniem izvairījās, un viņi tika izslēgti no amīšu skolām, jo bija kristīti Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Viņu bērni ir cietuši no tā, ka no viņiem izvairās viņu vecvecāki, brālēni un māsīcas, un tuvi kaimiņi. Pat daži vecākie bērni šajās amīšu ģimenēs, kuri nepieņēma evaņģēliju, nesarunājās un pat neatzina savus vecākus. Šīs ģimenes ir centušās atgūties no izvairīšanās izraisītajām sociālajām un ekonomiskajām sekām un jau sāk gūt panākumus.

Viņu ticība joprojām ir stipra. Likstas un pretestība izvairīšanās dēļ ir likušas tām būt nelokāmām un nesatricināmām. Gadu pēc kristībām šīs ģimenes tika saistītas templī un katru nedēļu turpina uzticīgi apmeklēt templi. Tās ir smēlušās spēku, saņemot priekšrakstus un noslēdzot un godājot derības. Tās visas ir aktīvas savā baznīcas grupā un turpina meklēt veidus, kā dalīties evaņģēlija gaismā un zināšanās ar saviem radiniekiem un kopienas locekļiem — laipnā, izpalīdzīgā rīcībā un kalpošanā.

Jā, cena par pievienošanos Jēzus Kristus baznīcai var būt ļoti augsta, taču brīdinājums — izvēlēties Kristu pār visu citu, pat mūsu tuvākajiem ģimenes locekļiem, attiecas arī uz tiem, kuri varētu būt dzimuši derībā. Daudzi no mums kļuva par baznīcas locekļiem bez pretestības, iespējams, kad bija bērni. Izaicinājums, ar kuru mēs varētu saskarties, ir palikt uzticīgiem Glābējam un Viņa baznīcai pretstatā vecākiem, sievas vai vīra radiem, brāļiem vai māsām, vai pat mūsu bērniem, kuru uzvedība, uzskati vai izvēles padara neiespējamu, ka mēs atbalstītu gan Viņu, gan viņus. Tas nav mīlestības jautājums. Mēs varam un mums ir jāmīl citam citu tā, kā Jēzus mīl mūs. Viņš teica: „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”²⁶ Taču Tas Kungs mums arī atgādina: „Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.”²⁷ Tādēļ, lai arī ģimeniskā mīlestība turpinās, attiecības var pārtraukt un, atbilstoši apstākļiem, pat atbalstu vai iecietību dažreiz var atlikt mūsu augstākās mīlestības labad.

Patiesībā vislabākais veids, kā palīdzēt tiem, kurus mīlam, — vislabākais veids, kā mīlēt viņus, — ir turpināt likt Glābēju pirmajā vietā. Ja mēs novēršamies no Tā Kunga tādēļ, ka sajūtam līdzjūtību pret ciešanās vai postā nonākušiem mīļiem cilvēkiem, tad mēs zaudējam līdzekļus, ar kuriem būtu varējuši viņiem palīdzēt. Ja mēs tomēr paliekam stingri ticībā Kristum, mēs varam gan saņemt, gan sniegt dievišķu palīdzību. Ja (vai drīzāk jāsaka — kad) pienāks brīdis, kad mīļš ģimenes loceklis izmisīgi vēlēsies pievērsties vienīgajam patiesajam un nemainīgajam palīdzības avotam, viņš vai viņa zinās, kam uzticēties kā ceļvedim un ceļabiedram. Pa to laiku, Svētā Gara dāvanai vadot mūs, mēs varam nepārtraukti kalpot, lai mazinātu sliktu izvēļu radītās sāpes un pārsietu jau gūtos ievainojumus tik, cik mums ir ļauts to darīt. Pretējā gadījumā mēs nekalpojam ne tiem, kurus mīlam, ne sev.

Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?

Savas dzīvības zaudēšanas Tā Kunga labā — trešais elements, ko es vēlos minēt, ir atrodams šajos Tā Kunga vārdos:

„Un kas zaudēs savu dzīvību šajā pasaulē Manis dēļ, atradīs to nākamajā pasaulē.

Tādēļ atmetiet pasauli un izglābiet savas dvēseles; jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?”²⁸

Kā rakstīts Džozefa Smita tulkojumā: „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, un tomēr viņš nepieņem to, kuru Dievs ir ordinējis, bet tam zūd dvēsele, un viņš kļūst par izraidīto?”²⁹

Teikt, ka pasaules atmešana par labu „[tam], kuru Dievs ir ordinējis”, mūsdienu pasaulē ir pretrunā ar sabiedrībā valdošo kultūru, noteikti ir atturīgs apgalvojums. Prioritātes un intereses, ko visbiežāk redzam izstādītas sev visapkārt (un dažreiz mūsos), ir izteikti savtīgas: alkas, ar kurām jārēķinās; uzstājīga prasība, ka cilvēka tiesības ir jārespektē (tostarp iedomātas tiesības — nekad netikt aizvainotam); negausīga vēlme pēc naudas, mantām un varas; sajūta, ka cilvēkam ir tiesības uz ērtu un patīkamu dzīvi; mērķis — mazināt atbildību un pavisam izvairīties no jebkādiem personīgiem upuriem cita cilvēka labā. Tie ir tikai daži piemēri.

Ar to es nesaku, ka mums nevajadzētu censties gūt panākumus un pat izcilību vērtīgās nodarbēs, tostarp izglītībā un cienījamā darbā. Šā gada sākumā Džeds Rubenfelds un Eimija Čua, kuri ir vīrs un sieva, Jēlas tieslietu skolas profesori, izdeva grāmatu ar nosaukumu Trīskāršais komplekts: kā trīs maz ticamas iezīmes paskaidro kultūras grupu rašanos un sabrukumu Amerikā. Viņu tēze ir tāda, ka dažām grupām Amerikā sokas labāk nekā citām, pamatojoties uz trīs kultūras iezīmēm, kas aprakstītas grāmatā un kas dod šīm grupām pārākumu. Čua un Rubenfelds identificē mormoņus, jūdus, aziātus, Rietumāfrikas imigrantus, Amerikas indiāņus un Kubas amerikāņus kā grupas Amerikā mūsdienās, kam piemīt šīs iezīmes.³⁰

Salīdzinot šīs grupas ar Amerikas sabiedrību kopumā pēc tādiem kritērijiem kā „ienākumi, akadēmiskie sasniegumi, korporatīvā vadība, profesionālie sasniegumi un citi tradicionālie rādītāji”, Čua un Rubenfelds raksta:

„Viena grupa, kas ASV mūsdienās gūst tradicionālus panākumus, ir mormoņi. …

Ievērojot to, ka protestanti veido aptuveni 51 procentu no ASV iedzīvotājiem, 5–6 miljoni Amerikas mormoņu veido tikai 1,7 procentus. Tomēr pārsteidzošs skaits no viņiem ir uzkāpuši līdz Amerikas korporatīvās un politiskās jomas virsotnēm.”³¹

Vērtīgi sasniegumi noteikti ir slavējami, taču, lai izglābtu savu dzīvību, mums vienmēr ir jāatceras, ka šādi sasniegumi nav pašmērķi, bet gan līdzekļi augstāka mērķa sasniegšanai. Esot ar ticību Kristum, mums ir jāskatās uz politiskiem, darba, akadēmiskiem un līdzīga veida panākumiem nevis kā tādiem, kas nosaka mūsu identitāti, bet gan kas padara iespējamu mūsu kalpošanu Dievam un līdzcilvēkiem — sākot ar mājām un plešoties, cik tālu vien iespējams pasaulē. Personīgajai attīstībai ir vērtība tad, kad tā veicina Kristum līdzīga rakstura izveidi. Mērot panākumus, mēs atzīstam šo absolūto patiesību, kas ir pamatā visam citam, — ka mūsu dzīve pieder Dievam, mūsu Debesu Tēvam, un Jēzum Kristum, mūsu Pestītājam. Panākumi nozīmē dzīvi saskaņā ar Viņu gribu.

Pretstatā pašmīlīgai dzīvei, prezidents Spensers V. Kimbals piedāvāja vienkāršu skaidrojumu lieliskākai dzīvei:

„Kalpošana citiem bagātina un padara baudāmāku šo dzīvi, kamēr mēs gatavojamies dzīvot labākā pasaulē. … Kad mēs kalpojam saviem līdzcilvēkiem, mēs ne tikai palīdzam viņiem ar saviem darbiem, bet arī saredzam savas problēmas jaunā, skaidrākā perspektīvā. Kad mēs vairāk rūpējamies par citiem, paliek mazāk laika, lai norūpētos par sevi! Kalpošanas brīnuma vidū ir Jēzus apsolījums, ka, pazaudējot sevi, mēs atradīsim sevi! [Skat. Mateja 10:39.]

Mēs ne tik vien „atrodam” sevi, runājot par dievišķas vadības atpazīšanu savā dzīvē, bet, jo vairāk mēs kalpojam saviem līdzcilvēkiem piemērotā veidā, jo bagātāka kļūst mūsu dvēsele. … Kalpojot citiem, mēs kļūstam dvēseliski bagātāki — patiesi, ir vieglāk sevi „atrast”, tāpēc ka mūsos ir kļuvis vairāk tā, ko var atrast!”³²

Paraugi savas dzīvības zaudēšanai Kristū un Viņa evaņģēlijā

Es vēlētos noslēgt ar dažiem paraugiem tam, ko ikdienas dzīvē nozīmē pazaudēt savu dzīvību Kristū un Viņa evaņģēlijā un tādējādi atrast īstu (un galu galā — mūžīgu) dzīvi.

1976. gada jūnijā prezidents Henrijs B. Airings bija Riksa koledžas prezidents, kas tagad ir Brigama Janga universitāte Aidaho štatā, kad iebruka tikko pabeigtais Tetona dambis netālu no Reksburgas. „300 miljoni kubikmetru ūdens gāzās Reksburgas virzienā ar ātrumu 65 kilometri stundā, aizraujot līdzi visu, kas bija ceļā.”³³ Daudzi kopienas iedzīvotāji rīkojās varonīgi, palīdzot citiem pat tad, kad plūdi bija iznīcinājuši viņu pašu mājas un iedzīvi. Tomēr daži pat savus mīļos pameta likteņa varā.

Prezidents Airings, kurš pats palīdzēja vadīt palīdzības darbus, vēlējās saprast, kā izskaidrot „atšķirību starp dažu cilvēku varonīgo rīcību … un citu nodevīgo rīcību. … Viņš pasūtīja nelielu, bet zinātniski nozīmīgu pētījumu. „Bija tikai viena lieta, ko mēs atradām,” vēlāk viņš teica pēdējās klases skolēniem, kas beidza vidusskolu.

„Tie, kas izturējās varonīgi, bija cilvēki, kas vienmēr atcerējās un turēja solījumus mazās, ikdienišķās lietās … solījumu palikt pēc baznīcas vakariņām, lai uzkoptu telpas, vai ierasties darbā sestdienā, lai izpalīdzētu kaimiņam.

Tie, kas pameta savas ģimenes grūtos apstākļos, bieži nebija izpildījuši savus pienākumus, kad tas nebija tik grūti. Viņiem bieži nebija izdevies turēt savu vārdu mazās lietās, kad upuris no viņiem būtu bijis neliels un rīkošanās saskaņā ar savu vārdu būtu bijusi viegla. Kad cena bija augsta, viņi nespēja to samaksāt.””³⁴

Māsai Kristofersonei un man bija draugs, ar kuru mēs iepazināmies, kad studēju tieslietas; viņa bija mūsu bīskapijas locekle Daremā, Ziemeļkarolīnā. Viņa un viņas vīrs bija ideāls jaunais pāris ar maziem bērniem. Viņa bija gudra, pievilcīga, jautra un atjautīga. Visi viņu apbrīnoja, un visiem patika uzturēties viņas sabiedrībā. Tomēr pēc aptuveni 25 gadiem, kad viņai bija tikai pāri četrdesmit, viņa saslima ar ļaundabīgu un neārstējamu kuņģa audzēju, kas izplatījās arī viņas aknās un plaušās. Neskatoties uz šoku un sāpēm, kad viņas dzīve ātri tuvojās nobeigumam, viņa uzrakstīja šos maigos vārdus savai ģimenei un draugiem, kurus viņai bija tik ļoti žēl pamest: „[Dieva] plāns ir dievišķs un turpina īstenoties tieši tā, kā Viņš to ir iecerējis. Tā kā es esmu izvēlēta iziet cauri šim pārbaudījumam, es zinu, ka tas būs manam vislielākajam labumam un priekam. Garīgās svētības plūst jau tagad, un es jūtu, ka, pirms nomirstu, es piedzīvošu visu, kas man ir nepieciešams, lai būtu gatava satikt savu Glābēju. Viņa spēks ir uz Zemes. Nekādu kļūdu nav. … Pašreiz ir daudz pārbaudījumu, un tie ir smagi. Katram, šķiet, sagādā ciešanas savi pārbaudījumi. Vērsieties pie Tā Kunga un saņemiet Viņa palīdzību. Pieņemiet to, kas ir domāts jums, un sāpes tiks paņemtas prom no jums, un nāks miers.”

Kāda jauna pieaugusī māsa nolēma kalpot pilna laika misijā, kad jau bija ieguvusi bakalaura un maģistra grādu un izgājusi praksi prestižā vietā, un pabeigusi prestižas studiju programmas gan mājās, gan ārzemēs. Viņa bija attīstījusi spējas nodibināt kontaktus un saprasties ar cilvēkiem gandrīz no jebkuras ticības, politiskās pārliecības un tautības, un uztraucās, ka misionāra vārda nozīmītes nēsāšana visu un katru dienu varētu kļūt par traucēkli viņas īpašajām spējām izveidot attiecības. Esot misijā tikai dažas nedēļas, viņa uzrakstīja uz mājām vēstuli par vienkāršu, taču zīmīgu pieredzi: „Māsa Lī un es ierīvējām ziedi kādas vecas kundzes rokās, kas bija slimas ar artrītu — katra no mums savā pusē —, kamēr sēdējām viņas dzīvojamajā istabā. Viņa nevēlējās klausīties nekādus mutiskus vēstījumus, taču ļāva mums dziedāt, kas viņai ļoti patika. Paldies tev melno misionāra vārda nozīmīt, ka dod man atļauju izveidot tuvas attiecības ar pilnīgiem svešiniekiem.”

Caur savām ciešanām pravietis Džozefs Smits atskārta savas dzīvības zaudēšanas nozīmi sava Skolotāja un Drauga kalpībā. Viņš reiz teica: „Es to pieņēmu sev kā likumu: Ja Tas Kungs pavēl, tad dari.”³⁵ Es domāju, ka mēs visi būtu apmierināti, ja atbilstu brāļa Džozefa uzticības līmenim. Reiz viņš pat tika piespiests mēnešiem ilgi nīkuļot cietumā Libertī, Misūri, ciešot fiziskas ciešanas, bet droši vien lielākas emocionālās un garīgās ciešanas, jo nespēja palīdzēt savai mīļotajai sievai, saviem bērniem un svētajiem, kamēr pret viņiem varmācīgi izturējās un viņus vajāja. Viņa atklāsmes un vadība bija atvedusi viņus uz Misūri, lai izveidotu Ciānu, un tagad viņus padzina no savām mājām ziemas laikā pāri visam štatam. Par spīti tam visam, cietuma apstākļos viņš uzrakstīja iedvesmotu vēstuli baznīcai ar ļoti elegantu un pacilājošu prozu, kas tagad ir iekļauta Mācības un Derību 121., 122. un 123. nodaļā un kas beidzas ar šādiem vārdiem: „Darīsim priecīgi visu, kas ir mūsu spēkos; un tad lai mēs varētu stāvēt mierīgi, ar pilnīgu pārliecību, lai redzētu Dieva glābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts.”³⁶

Protams, vislielākais paraugs savas dzīvības izglābšanai, to zaudējot, ir šis: „Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.”³⁷ Atdodot Savu dzīvību, Kristus izglāba ne tikai savu dzīvību — Viņš izglāba mūsu visu dzīvības. Viņš padarīja iespējamu mums samainīt savu mirstīgo dzīvi, kas pretējā gadījumā būtu bijusi ierobežota un veltīga, pret mūžīgo dzīvi.

Liecība

Glābēja dzīves moto bija: „Kas [Tēvam] labpatīk, to Es daru vienumēr.”³⁸ Es lūdzu, lai jūs to padarītu par savas dzīves moto. Ja jūs tā darīsiet, jūs izglābsiet savu dzīvību.

Mani dārgie jaunie draugi, esiet apmierināti visos savos centienos un sasniegumos, lai spētu likt Viņa gribu pirmajā vietā. Mācieties vēlēties to, ko Viņš vēlas. Aplieciniet un atzīstiet Viņu katrā savas dzīves aspektā. Nekaunieties Kristus vai Viņa evaņģēlija un esiet gatavi nolikt malā dārgas mantas, dārgas attiecības un nolikt pat pašu dzīvību Viņa dēļ. Taču, kamēr jūs dzīvojat, lai jūsu dzīve ir upuris. Uzņemieties Viņa krustu katru dienu paklausībā un kalpošanā. Šāda ir mūsu ticības ietekme un arī tās augļi, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.