56:3

Sagatavojiet savu sirdi uzklausīt Svētā Gara balsi

Linda K. Bērtone

Palīdzības biedrības vispārējā prezidente

BIS svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2014. gada 2 .marts • Brigama Janga universitāte – Aidaho

Tā ir privilēģija — tikties ar jums šajā svētbrīdī. Es esmu lūgusi, lai Tas Kungs jūs svēta un jūs sadzirdētu ko tādu, kas jums palīdzēs labāk atpazīt Svētā Gara balsi. Iespējams, ka jūs jau esat saņēmuši vēstījumu, kas, jūsuprāt, ir domāts tieši jums, klausoties skaistajā mūzikā.

Aptuveni pirms 41 gada es negribīgi apmeklēju svētbrīdi jaunajiem pieaugušajiem Tempļa skvērā. Milzīgā sniega vētra, ko pieredzējām svētbrīža pēcpusdienā, bija manas ticības pārbaudījums. Taču es biju aicināta zināmā mērā piedalīties, tāpēc es devos izpildīt savu pienākumu. Gadu gaitā es esmu sapratusi, ka prezidenta Airinga teiktais ir patiess: „Jūs nevarat iedot maizes garozu, atpakaļ nesaņemot maizes klaipu.”¹ Mans brīnišķīgais vīrs ir tā lielā svētība, ko es saņēmu par paklausību, piedaloties sanāksmē! Es sastapos ar viņu tieši tajā svētbrīdī. Viņš dziedāja korī un pēc svētbrīža drosmīgi pienāca pie manis, lai iepazīstinātu mani ar sevi. Es esmu ļoti pateicīga, ka es tovakar jutos pienākuma saistīta apmeklēt sanāksmi un ka mūsu žēlsirdīgais Debesu Tēvs pieņēma manus negribīgos centienus būt tur, kur man jābūt.

Es esmu pateicīga, ka šovakar kopā ar mums ir daži mūsu bērni un mana vecākā mazmeita. Makella spēlē vijoli. 3 gadu vecumā viņa sāka apgūt vijoļspēli un tagad, 16 gadu vecumā, viņa ir diezgan talantīga mūziķe. Es varu to apgalvot, jo esmu viņas vecmāmiņa, un vecmāmiņas nemelo! Tas ir bijis ļoti iedvesmojoši — vērot soli pa solim, kā viņa pilnveidojas un mācās pielietot savu instrumentu, lai svētītu ne tikai savu dzīvi, bet arī daudzu citu cilvēku dzīves. Viņa ir iemācījusies noskaņot savu instrumentu, kā arī to, cik svarīgi ir katru dienu uzcītīgi trenēties un gūt prieku, uzstājoties un ļaujot savam instrumentam saplūst ar citiem.

Pirms dažiem gadiem, kad es ar vīru kalpoju misijā, es iemācījos lasīt un izrunāt korejiešu alfabēta simbolus. Es iemācījos, kā sasveicināties, dažus teicienus, dažus evaņģēlija terminus, kā arī es varēju atšķirt korejiešu valodu no citām valodām. Es iemācījos dažas no savām mīļākajām garīgajām dziesmām korejiešu valodā. Taču es biju ļoti ierobežota savās spējās runāt un saprast lielāko daļu šīs skaistās valodas.

Kāpēc es jums stāstu šos šķietami nesaistītos piemērus? Tāpēc, ka šovakar es vēlos, lai mēs pārrunājam Svētā Gara valodas apgūšanu, — kā Viņš runā ar mums un kā mēs varam uzlabot savu spēju sadzirdēt Viņa balsi. Tāpat kā instrumenta vai valodas apgūšana ir process, arī Svēta Gara valodas apgūšana ir process, un apgūt šo valodu ir būtiski katram no mums, vienalga, vai esam jaunpievērstie, vai esam Baznīcā jau ilgu laiku.

Mormona Grāmatā Glābējs mācīja, ka lamanieši „tapa kristīti ar uguni un ar Svēto Garu, un neapzinājās to”.² Es ļoti vēlos, lai mēs pieaugam savās spējās dzirdēt un saprast Svētā Gara pamudinājumus un pielietojam savu ticību, atsaucoties uz Viņa dotajiem pamudinājumiem. Lai mums tas izdotos, pirmkārt, mums ir jāiemācās atpazīt Viņa balsi.

Atvēlēsim mirkli laika, lai izvērtētu savu pieredzi. Ņemot vērā, ka mūsu ir tik daudz un kopā ar mums piedalās arī jaunie pieaugušie visā pasaulē, es vēlos darīt kaut ko nebijušu. Atbildot uz šādiem jautājumiem un nepaužot neko pārāk personīgu, es jūs aicinu tviterī dalīties savās pieredzēs ar citiem. Kad jums ir brīvs brīdis, tvītojiet savas atbildes uz #cesdevo.

Te ir jautājums, uz ko varat atbildēt: Kā mēs varam zināt, vai mēs esam dzirdējuši Svētā Gara balsi?

Pārdomājot šo jautājumu, mēs varētu sev uzdot dažus papildu jautājumus:

Vai es esmu izjutis mīlestību, prieku, mieru, pacietību, lēnprātību, maigumu, ticību, cerību un mierinājumu?
Vai man prātā ir ienākušas idejas, vai sirdī — sajūtas, kuras es zinu, ka ir no Tā Kunga, nevis no manis?
Vai es esmu runājis patiesību, iepriekš nesagatavojot, ko es sacīšu?
Vai es esmu pieredzējis savu prasmju un spēju vairošanos?
Vai es esmu jutis, ka tieku vadīts un aizsargāts no maldiem?
Vai es esmu pamanījis savā dzīvē grēku un izjutis vēlēšanos to novērst?
Vai es esmu jutis, kā Svētais Gars slavina un liecina par Dievu Tēvu un Jēzu Kristu?³

Ja jūs uz jebkuru no jautājumiem atbildējāt apstiprinoši, kādā savas dzīves brīdī jūs esat sajutuši Tā Kunga Svēto Garu. Taču šovakar vissvarīgākais jautājums ir: „Vai jūs varat izjust to tagad?”⁴

Pravieša Mormona padoms par sekošanu Kristus gaismai var mums palīdzēt zināt, kā saņemt Svēto Garu. Mormons teica:

„Jo lūk, Kristus Gars ir dots katram cilvēkam, lai viņš varētu atšķirt labu no ļauna; tādēļ es rādu jums spriešanas ceļu; jo katra lieta, kas aicina darīt labu un pārliecina ticēt Kristum, ir sūtīta ar Kristus spēku un dāvanu; tādējādi jūs varat zināt ar pilnīgām zināšanām, ka tā ir no Dieva.

Bet jebkura lieta, kas pārliecina cilvēkus darīt ļaunu un neticēt Kristum, un noliegt Viņu, un nekalpot Dievam, tad jūs varat zināt ar pilnīgām zināšanām, ka tā ir no velna; jo tādā veidā darbojas velns, jo viņš nepārliecina nevienu cilvēku darīt labu, nē, nevienu; nedz arī viņa eņģeļi; nedz arī tie, kas pakļaujas viņam.”⁵

Prezidents Gordons B. Hinklijs ir novērojis: „Galu galā to var pārbaudīt, atbildot uz jautājumu — vai tas pārliecina darīt labu, piecelties, izslieties, rīkoties pareizi, būt laipniem un dāsniem? Ja tā, tad tas ir no Dieva Gara.”⁶

Kāpēc šķiet tik grūti — saklausīt Svētā Gara čukstus? Viens no iemesliem, iespējams, varētu būt tas, ka Svētais Gars uzrunā gan mūsu prātu, gan sirdi. Apgūstot Svētā Gara valodu, mēs dažkārt jaucam savas domas un savas emocijas ar Svētā Gara pamudinājumiem. Vēl viens iemesls ir tas, ka prast atšķirt Svēto Garu ir Gara dāvana. Tāpat kā valodas mācīšanās dažiem izdodas vieglāk nekā citiem, līdzīgi ir ar spējām izprast Svētā Gara čukstus. Parasti instrumenta vai valodas apgūšana prasa lielu piepūli, tostarp trenēšanos un dažreiz kļūdu pieļaušanu. Tāpat ir ar Svētā Gara valodas mācīšanās procesu.

Vai tas jums palīdzētu, ja jūs zinātu, ka personīgā atklāsme ir rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta process, kas ir jāapgūst un jāsaprot arī praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem? Tālāk noskatīsimies video, kur elders Džefrijs R. Holands dalās savā pieredzē:

„Ir reizes, kad vienīgais veids, kā nokļūt no punkta A līdz punktam C, ir caur punktu B.

Uzaudzis Jūtas dienvidos un izbaudījis visu brīnumaino un skaisto, kas ir Jūtas dienvidos un Arizonas ziemeļos, es vēlējos to parādīt savam dēlam, es vēlējos viņam parādīt tās vietas, kuras es biju redzējis un izbaudījis, kad biju viņa vecumā. Un tā, viņa māte mums sagatavoja nelielas pusdienas, un mēs paņēmām viņa vectēva mašīnu un devāmies uz dienvidiem, uz vietu, ko dēvējam „old Arizona Strip”.

Pamanot, ka tuvojas saulriets, mēs nolēmām doties atpakaļceļā. Taču mēs atgriezāmies pie viena ceļa sazarojuma, kurš tobrīd bija vienīgais, ko nevarējām atpazīt. Es prasīju, lai mans dēls lūdz, jautājot pa kuru ceļu braukt, un viņam bija sajūta, ka jābrauc pa labi, un arī es tā jutu. Tāpēc mēs devāmies pa labi, nonākot strupceļā. Mēs pabraucām aptuveni sešsimt metru, un tas bija absolūts ceļa gals — nepārprotami nepareizais ceļš.

Mēs apgriezāmies, devāmies atpakaļ un braucām pa otru ceļu. Bija skaidrs, ka ceļš pa kreisi ir pareizais ceļš.

Kaut kur pa ceļam Mets sacīja: „Tēti, kāpēc pēc lūgšanas mēs jutām, ka ceļš pa labi ir tas, pa kuru mums ir jābrauc, un izrādījās, ka tā nav?” Es sacīju: „Es domāju, ka Tā Kunga atbilde uz mūsu lūgšanu un Viņa vēlēšanās bija, lai mēs nonāktu uz pareizā ceļa pēc iespējas ātrāk, apstiprinot un palīdzot saprast, ka mēs jau bijām uz pareizā ceļa un mums ne par ko nav jāuztraucas. Šajā gadījumā vienkāršākais veids, kā to darīt, bija ļaut mums nobraukt kādus 500 metrus pa nepareizo ceļu, lai mēs ātri un bez šaubām saprastu, ka tas ir nepareizais ceļš, tādējādi būtu ar tikpat drošām zināšanām un pārliecību, ka otrs ceļš ir pareizais.

Es zinu absolūti, droši un pilnīgi, ka Dievs mūs mīl. Viņš ir labs. Viņš ir mūsu Tēvs, un Viņš gaida, ka mēs lūgsim un paļausimies, un ticēsim, un nepadosimies, un nekritīsim panikā, un neatkāpsimies, un neatteiksimies no mērķa, jūtot, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs paliekam uzticīgi, mēs turpinām strādāt, ticēt, paļauties un iet pa to pašu ceļu, un, tā dzīvojot, mēs nokļūsim Viņa apskāvienos un dzirdēsim Viņu sakām: „Es tev teicu, ka viss būs kārtībā.”„⁷

Gatavojoties šovakar runāt, man bija līdzīga pieredze kā elderam Holandam. Es biju uzsākusi gatavošanās procesu, veicot izpēti un pierakstot savas domas par vienu tēmu, taču tad es izjutu satraukumu. Man bija sajūta, ka tā vietā man vajadzētu runāt par kaut ko citu. Tajā brīdī es atcerējos pieredzi, kas man bija pirms aptuveni diviem gadiem. Kad es tikko biju aicināta būt par Palīdzības biedrības vispārējo prezidenti, es pieredzēju vairākas bezmiega naktis. Vienā no šīm naktīm manu prātu piepildīja daudzas domas un tās iespiedās arī manā sirdī. Es tās pierakstīju, noliku maliņā un aizmirsu par tām, līdz atcerējos, kad pirms dažām nedēļām sajutu satraukumu par savu pirmo izvēlēto tēmu. Uz kādu brīdi Debesu Tēvs man ļāva uzņemt citu kursu, taču Viņš veda mani atpakaļ uz iepriekšējo, caur maigām sajūtām manā sirdī un atmiņām manā prātā, caur Svētā Gara dāvanu.

Ko mēs varam darīt, lai labāk sadzirdētu Svētā Gara balsi? Mēs varam sākt, apzinoties, ka mūsu Tēvs debesīs vēlas ar mums sazināties. Mēs to zinām, jo visi pēdējo dienu pravieši ir mācījuši doktrīnu par personīgo atklāsmi. Padomājiet par daudzām citām svētībām, kuras Tas Kungs mums ir devis, lai mēs varētu sazināties ar Viņu un saņemt Viņa vārdus: Svētie Raksti, patriarhālā svētība, lūgšana, priekšraksti, iedvesmoti vadītāji un vecāki un Svētā Gara dāvana.

Ar ko mums sākt, lai sasniegtu mērķi — tuvoties Dievam un dzirdēt Viņa balsi mūs uzrunājam? Mums ir jāsāk ar pamatiem. Mums ir jādara mazās un vienkāršās lietas, kas parāda, ka Viņš mūsu dzīvē ir pirmajā vietā un ka mēs vēlamies saņemt atklāsmi no Viņa. Kad es apmeklēju Rietumāfriku, es iemācījos frāzi, kas man ļoti patīk un kuru var attiecināt uz personīgās atklāsmes procesu: „Lēnām, palēnām, nedaudz šur un nedaudz tur.” Kas ir šīs „lēnām, palēnām, nedaudz šur un nedaudz tur” lietas, ko mēs varam darīt?

Pirmkārt — patiesi un pazemīgi lūdziet Dievu.

Gadu gaitā mana mātes sirds ir bijusi aizkustināta, vērojot savus bērnus un mazbērnus pielietojam ticību, pazemīgi un patiesi lūgšanā vaicājot Tam Kungam pēc palīdzības viņu vienkāršajās problēmās. To atspoguļo ļoti mīļa mūsu ģimenes atmiņa.

Mūsu dēls ir vecākais bērns mūsu ģimenē. Viņam ir piecas māsas un neviena brāļa. Neilgi pirms mūsu trešās meitas piedzimšanas, mans vīrs mūsu dēlam apsolīja suni, ja šis bērniņš būs vēl viena meitenīte. Kad mūsu meitenīte piedzima, mans labais vīrs turēja savu solījumu. Šis suns kļuva par mūsu dēla labāko draugu. Viņš mīlēja šo suni. Taču kādu dienu suns pazuda. Mēs cītīgi meklējām, taču nesekmīgi. Mēs iesaistījām dzīvnieku uzraugu. Viņš neviesa lielas cerības, jo mēs dzīvojām samērā tuvu automaģistrālei. Uzraugs uzskatīja, ka ir pagājis pietiekami ilgs laiks, un ir liela iespējamība, ka, sunim nokļūstot līdz automaģistrālei, to ir nobraukusi mašīna.

Mēs darījām, ko spējam, lai mierinātu mūsu dēlu, pavēstot dzirdēto, taču viņš bija satriekts. Es atceros, ka mudināju viņu lūgt Debesu Tēvu pēc mierinājuma. Mūsu jaukais, mazais dēls ieskatījās man acīs un teica: „Mammu, es esmu lūdzis bez mitas.”

Pagāja pāris dienas. Tad, kādā agrā rītā, kāds pieklauvēja pie mūsu durvīm. Viens no bērniem atvēra durvis un skriešus devās pēc manis. Es biju norūpējusies, piebrauktuvē redzot mašīnu, kurai uz sāniem bija uzraksts „Dzīvnieku uzraugi”. Vīrietis no durvju priekšas paskatījās uz mani un teica: „Misis Bērtone, es domāju, ka manā mašīnā ir kas tāds, kas pieder jūsu dēlam.”

Mana sirds pamira. Es atceros, ka biju uztraukusies, ka viņš varbūt ir atradis mūsu suni mirušu vai smagi ievainotu. Man par lielu prieku, mūsu suns bija mašīnā — dzīvespriecīgs, vesels un gatavs lēkt ārā no mašīnas, lai nokļūtu mūsu dēla apskāvienos.

Es vaicāju dzīvnieku uzraugam, kur viņš atrada mūsu suni. Viņš sacīja: „Šorīt, kad es devos prom no mājām, notika kaut kas ļoti neparasts. Tieši pie manas mājas stāvēja suns, kas atbilda aprakstam, kuru jūs man iedevāt pa telefonu. Suns atsaucās, kad es nosaucu viņu vārdā. Tāpēc es nodomāju vest viņu mājās, lai palīdzētu jūsu mazajam zēnam nomierināties, pirms viņš dodas uz skolu.”

Es zinu, ka Tas Kungs atbild uz patiesām, sirsnīgām, bērniem raksturīgām lūgšanām. Debesu Tēvs vēlas, lai bērni jau agri savā dzīvē zinātu, ka Viņš eksistē, lai, pieaugot briedumā, viņi turpinātu paļauties uz Viņu. Parasti bērni ir pazemības pilni, tāpēc viņi var saņemt Debesu Tēva apsolījumu, kā tas ir izklāstīts Mācībā un Derībās: „Esi pazemīgs; un Tas Kungs, tavs Dievs, vedīs tevi aiz rokas un dos tev atbildes uz tavām lūgšanām.”⁸

Es jums nolasīšu jautājumus, ko prezidents Spensers V. Kimbals uzdeva līdzīgai grupai, un šajā laikā padomājiet par savu lūgšanu patiesumu un pazemību: „Vai jūs vēlaties vadību? Vai jūs esat lūguši To Kungu, lai saņemtu iedvesmu? Vai jūs vēlaties rīkoties pareizi, vai arī jūs vēlaties rīkoties pēc paša ieskatiem, neatkarīgi no tā, vai tas ir pareizi vai nav? Vai jūs vēlaties darīt to, kas ir vislabākais ilgtermiņā, vai to, ko vēlaties šajā brīdī? Vai jūs esat lūguši Dievu? Cik bieži jūs lūdzat Dievu? Kā jūs Viņu lūdzāt? Vai jūs esat lūguši tā, kā to darīja Glābējs, … vai arī jūs lūdzat, ko vēlaties, neatkarīgi no tā, vai tas ir pareizi?”

Prezidents Kimbals turpināja: „Vai savās lūgšanās jūs sakāt: Lai notiek Tavs prāts? Vai jūs sakāt: „Debesu Tēvs, ja Tu mani iedvesmosi un iedvesīsi manī pareizo, es attiecīgi rīkošos?” … Vai jūs lūdzat, sakot: „Tēvs debesīs, es Tevi mīlu, es Tev ticu, es zinu, ka Tu esi viszinošs. Es esmu godīgs. Es patiesi vēlos darīt to, kas ir pareizi. Es zinu, ka Tu visu zini no sākuma līdz galam. Tu vari redzēt nākotni. Tu zini, vai šajā situācijā, par kuru es runāju, man būs miers vai nemiers, laime vai bēdas, panākumi vai neveiksme. Lūdzu, pasaki man, mīļotais Debesu Tēvs, un es apsolu darīt to, ko tu man teiksi.” Vai jūs esat šādi lūguši? Vai jūs nedomājat, ka tas būtu gudri? Vai jūs esat pietiekami drosmīgi, lai šādi lūgtu?”⁹

Viens no sirsnīgas lūgšanas veidiem ir iemācīties izveidot sirsnīgus un dziļi izjustus jautājumus un pazemīgi tos uzdot Tam Kungam. Padomājiet par Džozefa Smita jautājumiem: „Kas ir jādara? Kura no visām šīm grupām ir pareiza; jeb varbūt tās visas ir nepareizas? Ja kāda no tām ir pareiza, kura tā ir, un kā es to varētu uzzināt?”¹⁰ Viņš rīkojās gudri, vēršoties pie Svētajiem Rakstiem — dievišķas patiesības avota, kas pamudināja viņu uz „nopietnām pārdomām” un noveda pie lēmuma „lūgt no Dieva”,¹¹ ticot, ka uz viņa lūgšanu tiks atbildēts.

Sirsnīga lūgšana nozīmē apņēmību rīkoties saskaņā ar saņemto atbildi. Džozefs pastāstīja par savu dedzīgās lūgšanas pieredzi Svētbirzī: „Mans nolūks bija vaicāt Tam Kungam, lai uzzinātu, kura no sektām ir pareizā, lai es varētu zināt, kurai pievienoties.”¹² Nav šaubu, ka Džozefs bija gatavs rīkoties saskaņā ar to, ko Tas Kungs izvēlēsies viņam atklāt. Taču, pirms viņš paguva uzdot savu vienkāršo jautājumu, viņš saņēma daudz vairāk, nekā bija cerējis. Viņam bija apbrīnojama privilēģija redzēt mūsu Tēvu debesīs un Viņa Mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu! Es priecājos par šo brīnišķo atbildi uz vienkāršu, bet dziļi izjustu pravieša Džozefa Smita vēlmi pēc zināšanām!

Otrkārt — uz garīgiem pamudinājumiem reaģējiet nekavējoties.

Kāds nopietns atgadījums mūsu mīļotā pravieša, prezidenta Tomasa S. Monsona dzīvē, parāda, cik svarīgi ir reaģēt uz Gara pamudinājumiem nekavējoties.

„[Teicējs:] Bīskapam Monsonam kļūstot pieredzējušākam savu pienākumu pildīšanā, viņš apguva daudzas mācības, tostarp to, cik svarīgi ir sekot Svētajam Garam un paļauties uz To Kungu.

Kādu vakaru, staba priesterības vadības sanāksmes laikā, viņš juta skaidru pamudinājumu — nekavējoties pamest sanāksmi un braukt uz veterānu slimnīcu, kas atrodas Soltleiksitijas ziemeļaustrumos. Tās dienas vakarā, vēl esot mājās, viņam piezvanīja, informējot, ka pavecāks viņa bīskapijas loceklis ir slims un aprūpei ir ievietots slimnīcā. Zvanītājs vaicāja, vai bīskaps varētu atrast laiku, lai dotos uz slimnīcu un iedot svētību. Aizņemtais jaunais bīskaps paskaidroja, ka viņš ir ceļā uz sanāksmi, taču pēc tās viņš noteikti dosies uz slimnīcu. Šoreiz pamudinājums bija spēcīgāks nekā jebkad iepriekš: „Pamet sanāksmi un dodies taču uz slimnīcu.”

Bīskaps Monsons paskatījās uz kanceli. Tobrīd runāja staba prezidents! Viņš neredzēja iespēju, ka varētu piecelties viņa runas laikā un doties garām garai vīriešu rindai. Viņš nepacietīgi gaidīja, kad staba prezidents noslēgs savu vēstījumu, un tad aši steidzās prom, vēl nesagaidījis noslēguma lūgšanu. Skrienot pa slimnīcas visu ceturtā stāva koridoru, jaunais bīskaps noteiktās palātas ārpusē pamanīja cilvēku rosību.

Medmāsa apstājās un teica: „Vai jūs esat bīskaps Monsons?”

„Jā,” viņš atbildēja.

„Man žēl,” viņa sacīja. „Pirms pacients nomira, viņš sauca jūsu vārdu.”

Cenzdamies savaldīt asaras, bīskaps Monsons devās prom. Tobrīd viņš apsolīja, ka nekad nekavēsies rīkoties saskaņā ar Tā Kunga pamudinājumu. Turpmāk viņš nekavējoties sekoja Gara pamudinājumiem visur, kur tie viņu vadīja.”

„[Elders Džefrijs R. Holands:] Neviens nevar saprast prezidentu Tomasu S. Monsonu, ja viņi nesaprot, cik bieži un atkārtoti viņa dzīvē ir bijuši šādi garīgi pamudinājumi, un to, cik viņš ir uzticīgs, tiem atsaucoties.”¹³

Treškārt — katru dienu studējiet Svētos Rakstus.

Elders Roberts D. Heilzs mācīja: „Kad mēs vēlamies runāt ar Dievu, mēs lūdzam. Bet, kad mēs vēlamies, lai Viņš runātu ar mums, mēs pētām Svētos Rakstus, jo Viņa vārdi tiek izteikti caur Viņa praviešiem.”¹⁴

Kad man bija 20 gadi, man bija grūtības sarežģītu lēmumu pieņemšanā un man neizdevās saņemt atbildi uz savu dziļi izjusto lūgšanu. Kādu vakaru mans tēvs vēlu pārnāca mājās no Baznīcas sanāksmes un pamanīja, ka manā istabā ir ieslēgta gaisma. Viņš apsēdās uz manas gultas malas un, juzdams manas grūtības, jautāja, vai var man kā palīdzēt. Es izlēju viņam savu sirdi. Viņš ierosināja, lai es vēršos pie Svētajiem Rakstiem pēc palīdzības lēmuma pieņemšanai, norādot noteiktas rakstvietas, kuras es varētu apdomāt un par kurām lūgt. Es sekoju viņa iedvesmojošajam padomam un pētīju Svētos Rakstus. Pēc kāda laika un pastāvīgiem, uzcītīgiem pūliņiem es biju svētīta ar nepārprotamu atbildi uz savu lūgšanu. Pielikusi visas pūles risinājuma meklējumos, es sirsnīgi lūdzu To Kungu apstiprināt pieņemto lēmumu un dziļi savā sirdī izjutu klusu, mierīgu pārliecību.

Mēs mācāmies Svētajos Rakstos, ka Helamana taisnīgajiem dēliem, Lehijam un Nefijam, bija daudz atklāsmju katru dienu.¹⁵ Ja mēs baudīsim Kristus vārdus katru dienu un apdomāsim lasīto, arī mēs ik dienas pieredzēsim atklāsmes caur Svētā Gara dāvanu, īpaši tad, ja mēs rūpīgi pierakstīsim savas domas un sajūtas.

Ceturtkārt — dzīvojiet atbilstoši gavēšanas likumam.

Lai pastiprinātu savas spējas sadzirdēt Svētā Gara balsi, mēs darītu pareizi, ja mēs katru gavēņa svētdienu gavētu 24 stundas un dotu dāsnus gavēņa ziedojumus, lai palīdzētu trūcīgajiem. Prezidents Harolds B. Lī sniedza padomu: „Tas Kungs sacīja Jesajam, ka tie, kas gavē un savu maizi lauž izsalkušajiem, var saukt, un Tas Kungs atbildēs, var saukt pēc palīdzības, un Tas Kungs sacīs: še Es esmu.” [Skat. Jesajas 58:6–9.] Tas ir viens veids, kā sākt saziņu ar To Kungu. Pamēģiniet to darīt šogad. Dzīvojiet pilnībā atbilstoši gavēšanas likumam.¹⁶

Almas grāmatā mēs mācāmies, ka Mosijas dēli „bija daudz nodevušies lūgšanām un gavēšanai; tādēļ tiem bija pravietojuma gars un atklāsmes gars, un kad viņi mācīja, viņi mācīja ar Dieva spēku un pilnvarām”.¹⁷ Šī frāze „bija nodevušies” ir apdomas vērta, izvērtējot mūsu pūliņus patiesi gavēt.

Piektkārt — esiet cienīgi un pielūdziet templī.

Saskaņā ar prezidenta Džordža Alberta Smita teikto, „katram no mums ir tiesības uz Tā Kunga iedvesmu atbilstoši tam, cik dievbijīgu dzīvi mēs dzīvojam”.¹⁸ Lūdzu, ievērojiet, ka viņš neteica, ka mums ir jābūt pilnīgiem, lai saņemtu iedvesmu. Taču mums ir jācenšas dzīvot pēc iespējas cienīgāk.

Atcerieties un mācieties no ķēniņa Limhija ļaužu negatīvā piemēra Mormona Grāmatā: „Tas Kungs bija kūtrs uzklausīt viņu saucienus viņu nekrietnību dēļ.”¹⁹

Cienīgums, šķiet, nav pārāk liela prasība, lai tiktu atvērti debesu logi. Ja mēs turēsim savas derības un cienīgi pieņemsim Svēto Vakarēdienu, mums ir apsolīts, ka Svētais Gars būs vienmēr kopā ar mums.²⁰ Taču to mēs saņemam pēc tam, kad esam apsolījuši un turam derību — vienmēr atcerēties Glābēju! Turklāt, koncentrējoties uz cienīgas dzīves dzīvošanu, lai ieietu templī, un to darot saskaņā ar savām iespējām, mēs sagatavojamies „augt [Tai Kungā] un saņemt Svētā Gara pilnību”.²¹

Sestkārt — „neniekojieties ar svētām lietām”. ²²

Apzinieties, ka atklāsme no Tā Kunga ir svēta atbildība. Elders Ričards G. Skots mācīja, ka „rūpīgi pierakstot gūto iedvesmu, mēs varam parādīt Dievam, ka saziņa ar Viņu mums ir svēta. … Šādu pierakstu … vajadzētu sargāt no nozaudēšanas un svešām acīm”.²³

Otra liecība par šo mācību ir prezidenta Harolda B. Lī pieredze, kurš sacīja: „Dažreiz es pamostos nakts vidū un nespēju aizmigt līdz brīdim, kamēr neesmu pierakstījis tās lietas, kuras nodarbina manu prātu. Taču, lai rīkotos saskaņā ar saņemto atbildi uz lūgšanu, ir nepieciešama liela drosme.”²⁴

Septītkārt — esiet gatavi virzīties uz priekšu ticībā.

Kad mēs ar vīru bijām saderinājušies, mums bija garas pārrunas par mūsu kopējo nākotni. Ko mēs darīsim ar studijām? Kad laist pasaulē bērnus? Kāds darbs nodrošinātu mūsu ģimenes vajadzības un ļautu mums kalpot Baznīcā? Mēs ticējām mūsdienu praviešu padomam, kuri mācīja, ka mums var būt bērni un ka mēs vienlaicīgi varam iegūt izglītību un strādāt, tāpēc mēs virzījāmies uz priekšu ticībā.

Tas nebija viegli. Galu galā mans vīrs uz pusslodzi strādāja trīs darbavietās, paralēli apmeklēja skolu un man ļāva uzsākt manu jauno karjeru kā mātei un bērnu audzinātājai. Šāda izvēle, pat tolaik, bija pilnīgi pretēja pasaules uzskatiem. Tagad atskatoties, mēs saprotam, ka mūsu ticības rīcība ir devusi mūžīgas svētības, svētības, kuras mēs būtu zaudējuši, ja mēs nebūtu uzklausījuši Gara balsi, caur Tā Kunga izvēlēto pravieti.

Vēl papildus apdomājiet eldera Roberta D. Heilza pieredzi. Viņš bija nozīmēts būt par prezidenta Ezras Tafta Bensona jaunāko pārinieku staba konferencē, kurā bija jāaicina jauns staba prezidents. Viņš atceras: „Pēc tam, kad bijām lūguši, intervējuši, studējuši un atkal lūguši, elders Bensons man pajautāja, vai es zinu, kas būs jaunais prezidents. Es teicu, ka vēl neesmu saņēmis šo iedvesmu. Viņš uz mani ilgi skatījās un pateica, ka arī nav to saņēmis. Neskatoties uz to, mēs bijām saņēmuši iedvesmu lūgt trīs cienīgiem priesterības nesējiem uzstāties konferences sestdienas vakara sesijā. Mirkli pēc tam, kad trešais runātājs bija sācis savu uzstāšanos, Gars apliecināja man, ka viņam jābūt jaunajam staba prezidentam. Es paskatījos uz prezidentu Bensonu un redzēju, kā asaras plūst pār viņa seju. Mēs abi bijām saņēmuši atklāsmi — bet tikai turpinot tiekties pēc mūsu Debesu Tēva gribas, virzoties uz priekšu ticībā.”²⁵

Astotkārt — ļaujiet Tam Kungam nolemt, ko un kad Viņš izvēlēsies jums to atklāt.

Šeit varam attiecināt autores Korijas Ten Būmas vērojumu: „Katra pieredze, ko Dievs mums dod, katrs cilvēks, ko satiekam mūsu dzīvē, ir labākais sagatavošanās veids nākotnei, ko zina tikai Viņš.”²⁶

Iespējams, ka jums ir bijusi līdzīga pieredze mūsu sešu bērnu pieredzei, kad viņi bija cienīgu mūžīgo pārinieku meklējumos. Pēc kara visi ir gudri, tāpēc tagad viņi saprot, ka viņiem bija nepieciešamas noteiktas pieredzes, lai spētu saskatīt Tā Kunga roku, vedot viņus pie viņu mūžīgajiem pāriniekiem. Dažas no šīm pieredzēm prasīja gadiem ilgu, pacietīgu gaidīšanu un virzīšanos uz priekšu ticībā. Dažkārt, kad viņi lūdza, viņiem pat likās, ka debesis ir aizvērtas. Kad Tā Kunga noliktais laiks nonāk konfliktā ar mūsu vēlmēm, paļaujieties, ka Tas Kungs vēlas, lai mēs iegūtu pieredzes, kas mūs sagatavos saņemt atbildes uz mūsu lūgšanām.

Elders Dalins H. Oukss mācīja:

„Mums vajadzētu saprast, ka Tas Kungs runās ar mums caur Svēto Garu savā noteiktā laikā un savā noteiktā veidā. Daudzi cilvēki šo principu nesaprot. Viņi uzskata, ka viņi var uzrunāt To Kungu, kad viņi ir gatavi un kad viņiem tas ir ērti, un Viņš nekavējoties atbildēs, turklāt tieši tādā veidā, kā viņi to ir noteikuši. Tādā veidā atklāsme nenāk. …

… Mēs nevaram uzspiest garīgas lietas.”²⁷

Pirms aptuveni 15 gadiem mana māte zaudēja redzi. Viņa cīnījās daudzus mēnešus ar šo smago pārbaudījumu. Dedzīgi lūdzot pēc sapratnes, viņa rada mierinājumu vienkāršā dzejolī, kas ir kļuvis par viņas mīļāko dzejoli. Prezidents Monsons to nesen citēja.

„Nav skaidrs man, kā notiek tas,
Bet uzklausa Dievs lūgšanas.
Kā Rakstos varam lasīt mēs —
Viņš lūgsnām vienmēr atbildēs.
Kad iegūšu es to, kas lūgts?
Vai tas pēc mana prāta būs?
Es nezinu, bet gaidīšu,
Jo lūgto vienmēr saņemšu.
Par manu prātu pārāka
Ir Dieva griba — varenā.
Es zinu — dos Viņš mīloši
Man svētīgāko atbildi.”28

Kā vairums no mums, mana māte joprojām tiecas uzticēties Viņa gribai un noteiktajam laikam. To darot, mums vajadzētu atcerēties šo eldera Ričarda G. Skota mācību: „Kā rīkoties, ja jūs esat rūpīgi gatavojušies, dedzīgi lūguši, diezgan ilgu laiku gaidījuši atbildi, taču vēl aizvien to neesat saņēmuši? Kad tas notiek, jums vajadzētu izteikt pateicību, jo tā ir [Debesu Tēva] uzticības izpausme. Kad jūs dzīvojat cienīgi un jūsu izvēle ir saskaņā ar Glābēja mācībām, un jums ir jārīkojas, turpiniet uzticēties. Ja jūs būsit jūtīgi pret Gara pamudinājumiem, tam piemērotā laikā notiks viena no divām lietām: vai nu jums būs prāta apstulbums, norādot uz nepareizu izvēli, vai arī jūs izjutīsit mieru vai degšanu sirdī, apstiprinot, ka jūsu izvēle ir pareiza. Ja jūs dzīvosit taisnīgi un jūsu rīcība paudīs uzticību, Dievs jums neļaus aiziet pārāk tālu bez brīdinājuma par to, ka esat pieņēmuši nepareizu lēmumu.”²⁹

Šī Gara brīdinājuma balss bieži nāk caur Tā Kunga izvēlētiem kalpiem, kas mūs noved pie nākamā padoma:

Devītkārt — pievērsiet uzmanību pravietiskajiem brīdinājumiem.

Rūpīgi apdomājiet dažus pravietiskos brīdinājumus, kas saņemti mūsdienās. Pirmais ir no prezidents Boida K. Pekera:

„Es brīdinu! Mūzika var būt garīgi ļoti postoša. … Šāda veida mūzikas ritms, skaņas un cilvēku dzīvesstils, kas to atskaņo, atraida Svēto Garu. Tā ir daudz bīstamāka, nekā jums liekas, jo tā var notrulināt jūsu garīgo jūtīgumu.”

Vēl viens brīdinājums:

„Var būt neīstas atklāsmes, pamudinājumi no velna, kas ir kārdinājumi! …

Ja jūs kādreiz jūtat pamudinājumu darīt ko tādu, kas jums liek justies neērti, ko tādu, ko jūs ar prātu saprotat, ka tas nav pareizi un ir pretstatā taisnīguma principiem, neatsaucieties uz to!”

Un šeit vēl viens: „Ja cilvēks kļūst kritisks un tur sevī negatīvas sajūtas, Svētais Gars atkāpsies.”³⁰

Un mūsu dārgais pravietis, prezidents Tomass S. Monsons brīdināja, sakot: „Esiet modri pret visu, kas var jums liegt mūžības svētības.”³¹

Kāpēc mums vajadzētu sagatavoties uzklausīt Svētā Gara balsi? Kādas svētības, to darot, mēs saņemam?

Es nesen atgriezos no Filipīnām, kur redzēju lielās viesuļvētras Haijans nodarītās sekas. Es dzirdēju par mūsu mīļoto brāļu un māsu pieredzēm Filipīnās, kad viņi liecināja par Svētā Gara vadību, ko saņēma tieši nepieciešamajā brīdī, lai viņi varētu zināt, ko darīt un kurp doties. Es dzirdēju viņus stāstām par virzīšanos uz priekšu ticībā situācijās, kad ceļš nebija skaidrs. Es dzirdēju nostāstus par jauniem misionāriem — gan māsām, gan elderiem, kuri, sekojot pamudinājumiem, nokļuva fiziskā drošībā, laikā, kad pasaule apkārt brūk kopā. Es esmu ļoti pateicīga par „neizsakāmo Svētā Gara dāvanu”,³² kas brīdina, mierina un vada visus tos, kas cenšas dzīvot cienīgi.

No visām dāvanām, ko mūsu Debesu Tēvs būtu varējis dāvāt Saviem dēliem un meitām, kad mēs izejam no kristību ūdeņiem, Viņš izvēlējās mums dāvāt Svētā Gara dāvanu.

„Svētais Gars darbojas pilnīgā vienotībā ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu.{nb…

Viņš „liecina par Tēvu un Dēlu” (2. Nef. 31:18) un atklāj un māca „patiesību par visu” (Moron. 10:5). Jūs varat saņemt stipru liecību par Debesu Tēvu un Jēzu Kristu vienīgi ar Svētā Gara spēku. Viņa sazināšanās ar mūsu garu ir daudz skaidrāka nekā jebkura sazināšanās, ko mēs varam veikt caur savām dabiskajām maņām.”³³

Brāļi un māsas, kā jūs visi labi zināt, lielā un plašā ēka, kas ir pilna ar tiem, kas izsmej un nicinoši rāda ar pirkstu, mums ir visapkārt. Pasaules balss ir skaļa, nerimstoša, pārliecinoša un pastāvīga. Ja mēs nesagatavosim savu sirdi, lai dzirdētu Svētā Gara balsi, un nepilnveidosim prasmi meklēt, saņemt un rīkoties saskaņā ar personīgu atklāsmi, mūsu pamats zem kājām būs nestabils. Mums ir nepieciešams, lai Svētā Gara balss mūs atturētu no visa, kas ir nešķīsts, muļķīgs, rupjš, vardarbīgs, savtīgs un grēcīgs. Svētais Gars mums ir nepieciešams ne vien tāpēc, lai vadītu mūs pie visa, kas ir „tikumīgs, jauks, labi novērtēts vai uzslavas vērts”³⁴, bet arī, lai palīdzētu stimulēt vēlmi pēc šīm lietām, lai mēs spētu pretoties pasaulīgajām ietekmēm.

Mācoties sadzirdēt Svētā Gara balsi, viena no labākajām svētībām, ko mēs varam saņemt, ir spēja redzēt sevi tā, kā mūsu Tēvs debesīs mūs redz, un pakāpeniski pilnveidoties, lai sasniegtu savu potenciālu.

Apdomājiet šo pēdējo dienu apustuļa izteikumu: „Svētā Gara dāvana … paātrina visas intelektuālās spējas, palielina, paplašina, izvērš un šķīsta visas dabiskās kaislības un aizraušanās; un ar gudrības dāvanu tās pielāgo pareizam pielietojumam. Tā iedvesmo, attīsta, kultivē un briedina visas labās sajūtas, jokus, gaumi, radniecisko piederību un mūsu dabiskās aizraušanās. Tā iedvesmo tikumību, laipnību, labestību, labsirdību, maigumu un žēlsirdību. Tā attīsta personības skaistumu, ārējo veidolu un tās īpašības. Tā palīdz būt veselīgam, enerģiskam, rosīgam un sociāli aktīvam. Tā dod mundrumu visām cilvēka fiziskajām un intelektuālajām spējām. Tā stiprina un dod atbalstu nerviem. Īsumā sakot, tā mūs nodrošina ar visu dzīvē nepieciešamāko un priecīgāko.”³⁵

Svētais Gars var mums fiziski, garīgi, emocionāli, mentāli un intelektuāli sniegt to, ko nespēj sniegt neviens cilvēku darināts līdzeklis.

Vai jūs piekrītat, ka dzīvot šādu svētību cienīgu dzīvi ir visa vērts, arī tad, ja tas prasa lielu uzupurēšanos? Mēs saņemam daudz vairāk, nekā dodam no sevis. Es šovakar aicinu mūs visus pilnveidot prasmi — sagatavot savu sirdi, lai dzirdētu Svētā Gara balsi.

Tā nav nejaušība, ka Tas Kungs ir uzaudzinājis prezidentu Tomasu S. Monsonu kā Savu pašreizējo pravieti, lai mūs vadītu šajās pēdējās dienās. Prezidents Monsons ir labi iemācījies sadzirdēt un atsaukties uz Svētā Gara pamudinājumiem. Mēs rīkotos pareizi, ja sekotu viņa piemēram.

Es liecinu, ka viņš ir Tā Kunga pārstāvis mūsdienās. Es arī liecinu, ka mūsu Tēvs debesīs vēlas, lai mēs atgrieztos Viņa klātbūtnē, un ir nodrošinājis veidu, lai mēs to varētu izdarīt, dāvājot Savu Vienpiedzimušo Dēlu un Svētā Gara dāvanu. Es liecinu, ka iegūt un noturēt šo neizsakāmo dāvanu ir visu mūsu pūliņu vērts. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

© 2014 Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības aizsargātas. Angļu val. teksta apstiprinājums: 1/14. Tulkojuma apstiprinājums: 1/14. Tuning Our Hearts to the Voice of the Spirit tulkojums. Latvian PD10050686 153