Nebīstieties!
Dārgie brāļi un māsas, šovakar mēs esam pulcējušies, jo mēs visi mīlam Ziemassvētkus un šo svētku laiku. Vai gan ir kas labāks par skaisto Ziemassvētku mūziku un dziesmām, ģimenes un draugu pulcēšanos Ziemassvētkos, cilvēku smaidiem un bērnu līksmo pacilātību? Ziemassvētku laikam ir dievišķa spēja vienot mūs kā ģimenes locekļus, draugus un sabiedrību. Mēs gaidām, kad varēsim cits citu apdāvināt un baudīt svētku mielastu.
Angļu rakstnieka Čārlza Dikensa grāmatā Ziemassvētku dziesma Skrūdža māsasdēls apraksta šīs svētās gadskārtas burvību, sakot: „Vienu gan es varu apgalvot: par Ziemassvētkiem … vienmēr esmu domājis kā par labestības laiku — patīkamu sirsnības, piedošanas un labdarības laiku. Tas ir vienīgais man zināmais brīdis visā garajā gada kalendārā, kad vīri un sievas ir vienisprātis [par to, ka] brīvi jāatver noslēgtās sirdis un jādomā par [citiem] cilvēkiem. … Un tālab … lai gan Ziemassvētki ne reizi nav ielikuši manā kabatā kādu kripatiņu zelta vai sudraba, es nudien ticu, ka tie darījuši man labu un darīs, un es saku — lai Dievs tos svētī!” (skat. A Christmas Carol [1858], 5–6).
Kā tēvs un tagad arī vectēvs es atminos par Ziemassvētku burvību, vērojot savus bērnus un tagad arī viņu bērnus, svinam Glābēja piedzimšanu un baudot cits cita sabiedrību, kad visa mūsu ģimene sanāk kopā. Esmu drošs, ka jūs, tāpat ka es, esat redzējuši prieku un nevainību, ar kādu bērni gaida un bauda šos īpašos svētkus. Redzot viņu prieku, katrs no mums atceras savus aizgājušos priekpilnos Ziemassvētkus. Tas pats Dikenss dalās savos novērojumos, sakot: „Dažkārt ir labi būt bērnam, un nekad tas nav labāk kā Ziemassvētkos, kad to varenais Radītājs pats vēl bija bērns” (skat. A Christmas Carol, 67).
Es uzaugu Losandželosas apkaimē, kur mūsu māju apjoza apelsīnu audzes. Katrus Ziemassvētkus mani vecāki aicināja ģimenes locekļus, draugus un kaimiņus pavadīt mūsu mājās kopīgu vakaru, dziedot Ziemassvētku dziesmas un baudot cienastu. Tā bija brīnišķīga tradīcija, kas priecēja mūs visus, un šķita, ka dziedāšana turpinās stundām ilgi. Mēs, bērni, dziedājām tik ilgi, cik šķita nepieciešams, un tad izzagāmies ārā, lai paspēlētos apelsīnu audzēs.
Arī mēs ar sievu Keitiju uzaudzinājām savus bērnus Dienvidkalifornijā, diezgan tuvu piekrastei. Ziemassvētku laiku tur raksturo palmas, kas šūpojas vējā. Katru gadu mūsu bērni gaidīja, kad mēs dosimies uz ostu, lai skatītos gadskārtējo Ziemassvētku laivu parādi. Simtiem skaistu jahtu, mirguļojot visās iespējamās krāsās, riņķoja pa ostu, kamēr mēs apbrīnā noraudzījāmies.
Tagad, dzīvojot Soltleiksitijā, mēs ar Keitiju esam iedibinājuši citu tradīciju — mēs vedam savus bērnus un mazbērnus uz vietējo uzvedumu Ziemassvētku dziesma. Katru gadu, redzot, kā Ebenīzers Skrūdžs no bezsirdīga vientuļnieka brīnumaini pārtop par priekpilnu, Ziemassvētku līksmes pārpilnu kaimiņu, mēs jūtam vēlmi atbrīvoties no Skrūdža sevī. Mēs jūtam pamudinājumu rīkoties nedaudz labāk, lai sekotu Glābēja piemēram, kurš izturējās žēlsirdīgi pret visiem.
Ziemassvētku transformējošais gars sakņojas Jēzus Kristus pestīšanas spēkā, kas padara mūsu dzīvi labāku. Iemīļotais stāsts par Dieva Dēla piedzimšanu Betlemē vairāk nekā pirms divtūkstoš gadiem ir pierakstīts Lūkas grāmatā:
„Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. …
Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.
Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, …
ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta.
Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt.
Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.
Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus,
un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.
Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:
jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.
Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.”
Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja:
Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts” (Lūkas 2:3–14).
Eņģelis bija ievērojis, ka, viņam parādoties, gani no viņa izbijās, tādēļ teica, lai tie nebīstas. Pārsteidzošā Dieva godība, ko izstaroja negaidītais debesu vēstnesis, tik tiešām viesa ganu sirdīs izbailes. Taču no ziņām, kurās eņģelis bija nācis dalīties, nebija jābīstas. Viņš bija nācis pavēstīt tiem par brīnumu, atnest pašas labākas vēstis, pateikt, ka cilvēces pestīšana pavisam burtiski ir aizsākusies. Neviens vēstnesis ne pirms, ne pēc tam nav nesis priekpilnākas vēstis. Tēva Vienpiedzimušais uzsāka Savu laicīgo ceļu: „Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” Tās patiesi bija labas, liela prieka vēstis.
Katram no mums dzīvē pienāk brīži, kad eņģeļa solītās lielās prieka vēstis var šķist neaizsniedzamas un tālas. Mēs visi šajā dzīvē esam pakļauti vājībām un grūtībām: slimībām, neveiksmēm, problēmām, vilšanās brīžiem un beigu beigās arī nāvei. Kamēr daudzi cilvēki ir svētīti ar fizisku drošību, citi to nepieredz. Daudziem nākas sastapties ar lielām grūtībām, cenšoties tikt galā ar dzīves vajadzībām, kā arī fiziskajiem un emocionālajiem pūliņiem, ko tas prasa.
Un tomēr, par spīti dzīves grūtībām, Tas Kungs teic katram no mums to pašu, kas tika vēstīts ganiem, kuri sargāja avis pirms diviem tūkstošiem gadu: „Nebīstieties!” Iespējams eņģeļa norādījumam nebīties mūsdienās ir daudz lielāka nozīme nekā, gaisinot ganu bailes pirmajā Ziemassvētku naktī. Vai varētu būt tā, ka eņģelis vēlējās, lai mēs saprastu, ka, pateicoties Glābējam, bailes nekad nesvinēs uzvaru? Varbūt viņš vēlējās uzsvērt, ka mūsu vislielākajām bailēm nav attaisnojuma? Varbūt viņš vēlējās atgādināt, ka neviena no laicīgajām problēmām nav mūžīga, ka neviens no mums nav palicis bez pestīšanas?
Jaukākā dāvana, kas tiek pasniegta Ziemassvētkos, allaž būs tā, ko mums sniedz mūsu Glābējs — Viņa pilnīgais miers. Viņš sacīja: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27.) Pat dzīvojot pasaulē, kur miers šķiet tik nesasniedzams, Glābēja dāvātais miers var mājot mūsu sirdīs, neatkarīgi no mūsu apstākļiem. Ja mēs pieņemam Glābēja aicinājumu — sekot Viņam —, mūsu ilgstošās bailes tiek padzītas uz mūžiem. Mūsu nākotne ir nodrošināta. Tās ir liela prieka vēstis, „kas visiem ļaudīm notiks”. „Nebīsties,” pravietis Jesaja mums atgādina, „jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jesajas 41:10.)
Pateicoties Glābējam, kurš piedzima Bētlemē pirms divtūkstoš gadiem, mums ir cerība un vēl daudz vairāk. Mums ir dota pestīšana, atbrīvošana, uzvara un triumfs. „Ļaunais kritīs, taisnīgais gūs uzvaru” (skat. „I Heard the Bells on Christmas Day,” Hymns, nr. 214). Nav nekāds brīnums, ka pēc eņģeļa vēstījuma par Glābēja piedzimšanu pēkšņi kā dievišķa uzvija parādījās eņģeļu koris, kas dziedāja: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Nav nevienas vēsts, kas varētu būt vēl mierinošāka. Nav nevienas vēsts, kas būtu vēl labvēlīgāka visiem cilvēkiem.
Kaut šie svētki būtu mierpilni un priekpilni mums visiem, jo mums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.