Ak, nāciet pielūgt Viņu un Viņa pestīšanas ieceri!
Tāpat kā daudziem no jums, arī man un manam mīļajam vīram Kreigam ļoti patīk svētā Ziemassvētku mūzika. Ja mums būtu jāizveido saraksts ar mūsu mīļākajām Ziemassvētku dziesmām, tā augšgalā noteikti būtu dziesma „Ak, ticīgie, nāciet!”. Tās „līksmie” un „gavilējošie” vārdi mūs aicina „nākt”, „raudzīties” un „pielūgt” mūsu Glābēju, Jēzu Kristu — „jaundzimušo Kungu”.1 Es esmu pārliecināta, ka mēs kā pirmslaicīgie gari, mācoties par pestīšanas ieceri, ne vien raudzījāmies un pielūdzām, bet arī priekā gavilējām, kad Viņš brīvprātīgi un pazemīgi piedāvāja kļūt par pasaules Glābēju.2 Piecos, nozīmīgākajos vārdos, kas jebkad ir izteikti, Viņš pazemīgi sacīja: „Šeit Es esmu, sūti Mani”.3
Līdzīgi kā apustulis Pēteris, arī prezidents Monsons ir bieži mums norādījis „arvien būt gataviem aizstāvēties … par cerības pamatu [mūsos]”.4 Daloties ar pāris personīgām Ziemassvētku atmiņām, es ceru, ka jūs sapratīsiet, kāpēc mans cerības pamats ir Glābējs un „Dievs [mūsu Mūžīgais Tēvs, kurš] tik ļoti pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu”5, un Tēva pilnīgā un brīnišķīgā laimes iecere.
Pirmā Ziemassvētku atmiņa
Kad man bija 14 gadi, mēs ar ģimeni dzīvojām Jaunzēlandē. Manam tēvam — jaunam vīrietim — bija pāri 30, kad viņš tika aicināts, lai tur kalpotu par misijas prezidentu.
Tuvojās Ziemassvētki un es, līdz ar saviem pieciem brāļiem un māsām, joprojām centos pielāgoties mūsu jaunajai dzīvesvietai. Tādai nenobrieduši pusaudzei, kā man, būt projām no mājām, draugiem un ģimenes, bija liels pārbaudījums. Es īgņojos, jo man pietrūka ierastās Ziemassvētku ainavas, skaņu un svinības — mūzikas, gaismiņas, Ziemassvētku eglītes, sniega un, īpaši, ģimenes. Es ilgojos pēc mīļotajām māsīcām, tantēm un onkuļiem, kuri, kā es zināju, drīz vien pulcēsies vectēva Kēra mājās, Soltleiksitijā, lai piedalītos ikgadējās Kēru ģimenes Ziemassvētku svinībās.
Bija 1966. gada Ziemassvētku vakars. Es negribīgi pievienojos savai ģimenei un misionāriem ģimenes mājvakarā misijas mājā, pārliecināta, ka šī sapulcēšanās, labākajā gadījumā, vien nedaudz atgādinās Kēru ģimenes svinības, kurās es tik ļoti vēlējos piedalīties. Es īsti nevaru atcerēties, kurā brīdī iezvanījās telefons, taču tas nekavējoties mainīja manu nocietināto sirdi, to piepildot ar līdzjūtību pret manu mīļo tēti un nožēlu par to, ka iepriekš biju bijusi tik savtīga.
Zvanītājs bija mans onkulis Džo, kurš paziņoja, ka mūsu mīļotais, pašaizliedzīgais, čaklais un derību ievērojošais vectēvs Kērs tikko bija pārcietis nopietnu sirdstrieku un bezsamaņā gulēja slimnīcā. Cauri manam prātam pazibēja atmiņas par šo fotografēt un dziedāt mīlošo, jautro ģimenes galvu, kuru mēs visi tik ļoti mīlējām! Tētis, beidzot telefona sarunu, bija acīmredzami satraukts, taču viņš saņēma sevi rokās, piecēlās un dedzīgi liecināja par Tēva ieceri un viņa ticību tam, ka Glābējam tajā ir svarīga loma. Viņa liecība dziļi aizskāra manu sāpošo sirdi.
Diemžēl, vectēvs neatguvās. Viņš nomira jau nākamajā dienā. Jaunzēlandē tā bija Ziemassvētku diena, bet Soltleiksitijā tas bija Ziemassvētku vakars — vectēva mīļākā diena gadā. Līdz ar viņa nāvi es pirmo reizi pieredzēju kāda man tik tuva un mīļa cilvēka zaudējumu. Lai gan es sēroju par to, ka esmu viņu zaudējusi, es tiku svētīta un mierināta ar zināšanām par brīnišķīgo laimes ieceri. Es zināju, ka es atkal satikšu vectēvu, ja vien dzīvošu tā, kā dzīvoja viņš. Es nedomāju, ka tajā savas dzīves posmā es pilnībā sapratu, cik Glābējam un Viņa Izpirkšanas upurim ir svarīga loma, lai es kādu dienu atkal varētu sastapt savus mīļos. Taču es zināju pietiekami daudz, lai priecātos par šo ieceri. Es zināju pietiekami daudz, lai pielūgtu Viņu, kura dzimšanu mēs svinējām.
Kopš tiem Ziemassvētkiem, kas notika pirms tik ilga laika, es esmu daudz mācījusies par mūsu Glābēju, Jēzu Kristu. Prezidents Harolds B. Lī mācīja: „Dieva Dēls … nāca uz Zemes, kā Vienpiedzimušais Dēls, lai piepildītu misiju, lai kļūtu par pirms pasaules radīšanas nokauto Jēru, lai nestu glābšanu visai cilvēcei. Atdodot Savu dzīvību, Viņš atvēra durvis … un mācīja, kā iegūt mūžīgo dzīvi. … Tāds bija Jēzus visā Savā godībā.”6
Otrā Ziemassvētku atmiņa
Vēl vienu nozīmīgu Ziemassvētku atmiņu es guvu 1984. gadā, kas lika pieaugt manai pateicībai par Glābēju un brīnišķīgo pestīšanas ieceri. Man bija 32 gadi, es biju precējusies ar savu mīļoto, uzticīgo vīru, un man bija četri loloti mazi, trīs līdz desmit gadus veci bērni. Sešas nedēļas pirms Ziemassvētkiem mēs saņēmām ziņas no ārsta, kas satricināja mūsu pasauli, kad viņš man diagnosticēja audzēju. Mēs ar Kreigu neticībā paskatījāmies viens uz otru, cīnoties ar asarām un domājot, kas notiks turpmāk. Taču, jau nākamajā brīdī mūs pārņēma patīkams „miers, kas ir augstāks par visu saprašanu”7, jo mēs ticējām Jēzum Kristum un Tēva iecerei.
Lai gan Kreigs tolaik kalpoja par mūsu bīskapijas bīskapu, mēs nolēmām dalīties šajos jaunumos tikai ar ģimeni, lai mūsu mazajiem bērniem dzīve turpinātos pēc iespējas ierastāk. Šīs sešas nedēļas pirms Ziemassvētkiem, es gandrīz katru dienu pa sniegu un ledu braucu uz slimnīcu, lai saņemtu ambulatoro ārstēšanos, kamēr pašaizliedzīgas mātes un māsas uz maiņām palīdzēja parūpēties par mājas soli. Tas bija smags laiks, taču, atceroties šos Ziemassvētkus, es nevaru atrast piemērotus vārdus, lai aprakstītu, cik liela bija mana pateicība par mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, Izpirkšanas upuri un „diženā Radītāja žēlsirdīgo ieceri”.8
Saprotot, iespējams, labāk, nekā jebkad iepriekš, cik dzīvība ir trausla, Debesu tēva laimes iecere kļuva tik personīga kā nekad agrāk. Tajā gadā Ziemassvētki bija citādāki. Lai arī cik ļoti es mīlu visu, kas saistīts ar Ziemassvētkiem, vienīgais, kas šķita svarīgs, bija mana mūžīgā laulība, mana ģimene un ticība un liecība par Debesu Tēvu, Jēzu Kristu un ieceri.
Kādu dienu, kamēr atpūtos mājās, domājot par mūsu četru mazo bērnu nākotni, es pāršķirstīju Baznīcas bērnu žurnālu Friend un vienā lappusē pamanīju kādu dziesmu. Es piesēdos pie klavierēm un dziedot raudāju, jo sajutu, kā šīs dziesmas vēstījums ieplūst manā sirdī. Es zināju, ka man vajag iemācīt šo dziesmu ne vien simts Sākumskolas bērniem mūsu draudzē, kurā es kalpoju par Sākumskolas mūzikas skolotāju, bet, daudz svarīgāk — četriem dārgiem bērniem, kuri dzīvoja mūsu mājās.
Kā varēja Tēvs pavēstīt, cik ļoti Viņš mūs mīl?
Viņš Savu Dēlu sūtīja pie mums no debesīm.
Kā varēja Tēvs parādīt mums ceļu patieso?
Dievs Savu Dēlu sūtīja, mums Viņam jāseko.
Kā Tēvs varēja pastāstīt par nāvi, upuri?
Viņš Savu Dēlu sūtīja par mūsu grēkiem mirt.
Ko Svētie Raksti māca mums? Ko prasa Debess Tēvs?
Lai ticībā mēs dzīvotu tāpat kā Viņa Dēls
. Lai kļūtu mēs kā Viņa Dēls. 9
Šī iedvesmas pilnā dziesma man deva nelielu ieskatu tajā, kā es varu izrādīt Debesu Tēvam pateicību par Viņa Dēlu un Viņa ieceri. Es sapratu, ka pat tad, ja man netiks dota privilēģija redzēt savus bērnus pieaugam, ja vien viņi iepazīs, zinās un dzīvos saskaņā ar vienkāršo, taču svarīgo mācību, kas ietverta šajā svētajā dziesmā, viņi varēs kļūt par patiesiem Jēzus Kristus mācekļiem.
Tajā gadā mūsu mājās mājoja īpašs gars, kas mūs svētīja ar mieru un savstarpēju mīlestību, ko es nekad neaizmirsīšu. Man šķita, ka mūsu bērniem tajos Ziemassvētkos tika dāvāta īpaša izpratne par svētām lietām. Nekad pirms un pēc tam viņi nav attēlojuši Jēzus dzimšanu ar tādu cieņu, godbijību un mīlestību, kas, ņemot vērā viņu vecumu, bija ārkārtīgi liela. Tiekot pārbaudīti un ejot cauri mūsu sarežģītajiem apstākļiem, šķita, ka mēs daudz skaidrāk spējam sajust garīgu iedvesmu, apdomājot un pateicoties par mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, dāvanu un par mūsu Debesu Tēva brīnišķo pestīšanas ieceri.
Es bieži esmu domājusi, kā cilvēki, var dzīvot bez cerības, ko dod izpratne par pestīšanas ieceri un Glābēja Izpirkšanas galveno lomu tajā. Es ar pateicību pievienojos mūsu mīļā pravieša, prezidenta Tomasa S. Monsona spēcīgajai liecībai: „Par Viņu, kurš atbrīvoja mūs no bezgalīgas nāves, Jēzu Kristu, es liecinu, ka Viņš ir patiesības skolotājs, taču Viņš ir kas vairāk par skolotāju. Viņš ir nevainojamas dzīves Paraugs — taču Viņš ir kas vairāk par paraugu. Viņš ir Diženais Ārsts — taču Viņš ir kas vairāk par ārstu. Viņš, kurš augšāmcēla „zudušos cilvēkus” burtiski ir pasaules Glābējs, Dieva Dēls, Miera valdnieks, Israēla Svētais, patiesi augšāmcēlies Kungs, kurš paziņoja: „Es esmu pirmais un pēdējais; Es esmu Tas, kurš dzīvo, Es esmu Tas, kurš tika nokauts; Es esmu jūsu aizstāvis Tēva priekšā” [M&D 110:4].”10
Apdomājot Viņa neaptveramās ciešanas mūsu dēļ, noteikti starp skumjākajiem pieciem vārdiem, ko Glābējs jebkad izteica, ir šie: „Vai arī jūs gribat aiziet?”11 Kad mēs nonākam grūtībās, mēs varam izvēlēties vai nu novērsties no Viņa un cīnīties ar grūtībām vieni paši, vai arī pievērsties Viņam un Tēva iecerei, atklājot, ka mēs necietīsim „nekādas bēdas, ja vien tās netiks pārņemtas ar Kristus prieku”.12 Es lūdzu Dievam, lai katrs no mums pieņemtu svētās Ziemassvētku dziesmas aicinājumu „nākt Viņu pielūgt”, kā arī mūsu Debesu Tēvu par Viņa brīnišķīgo un perfekto ieceri! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.