Ziemassvētki ir laiks mīlēt, kalpot un piedot cits citam
Man patīk redzēt bērnu saviļņojumu Ziemassvētku laikā! Atceros to saviļņojumu, ko izjutu, kad biju Sākumskolas bērns, uzaugot Argentīnā. Kādu gadu Sākumskolas skolotāji palūdza mūs notīrīt mūsu vecās rotaļlietas, izmazgāt lellēm matus, sašūt kleitas, lai mēs varētu tās ziedot maziem zēniem un meitenēm, kuriem bija jāsagaida Ziemassvētku diena slimnīcā.
Tonedēļ, kad mazgāju lelles, mamma man vaicāja, ko es ar tām iesākšu. Es pastāstīju par mūsu Sākumskolas skolotāju ieceri, un viņa ieteica: „Tev vajadzētu atdot bērniem arī kādu no savām labajām rotaļlietām.”
Uz ko es atbildēju: „Kāpēc gan, lai es tā darītu?”
Tad viņa pateica ko tādu, kas joprojām ir palicis manā atmiņā — visus šos gadus. Viņa sacīja: „Kris, ir ļoti vērtīgi atdot kaut ko, kas mums patiesi patīk, ko tādu, ko grūti atdot, jo mums tas ir mīļš, kaut ko, kas kļūtu par upuri. Tāda bija Debesu Tēva dāvana mums. Viņš sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu — Viņš bija kas vairāk par dēlu. Viņš sūtīja Savu Mīļoto un pilnīgo Dēlu, lai mēs varētu atgriezties un atkal dzīvotu kopā ar Viņu.”
Togad, atdodot vienu no mīļākajām rotaļlietām, es nedaudz labāk sāku izprast mūsu Debesu Tēva dāvanu — Viņa mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, kurš mīloši un pašaizliedzīgi atdeva Savu dzīvi par mums.
Katru gadu, mūsu Ziemassvētku svinībās, mans tēvs skaļi lasīja no Svētajiem Rakstiem skaisto Lūkas pierakstu:
„Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. …
Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.
Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi. …
ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta.
Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt.
Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.
Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus,
un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.
Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:
jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.
Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.”
Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja:
„Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”1
Brāļi un māsas, kā mēs šodien varam baudīt šo mieru un labo prātu?
Pēdējo nedēļu laikā esmu pārdomājusi šo jautājumu, atceroties, ka Ziemassvētki ir dāvāšanas laiks, man prātā nāca trīs rīcības izpausmes jeb trīs dāvanas, kuras katrs varam sniegt. Protams, šīs dāvanas dāvājam visu gadu, bet brīnišķīgajā Ziemassvētku laikā mēs atceramies par Tēva dāvanu — Viņa Dēlu — un apdomājam, kā mēs varētu sekot Viņu piemēriem, palielinot savu individuālo spēju un vēlmi dot.
1. Ziemassvētki ir laiks dāvāt mīlestību.
Mūsu Tēvs Debesīs un mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, ir dižākie mīlestības piemēri. Kā iemīļota rakstvieta māca: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”2
Mūsu Glābējs mācīja mūs ar piemēru, kā mīlēt ikvienu. Viņš arī mācīja mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.
Elders Džons A. Vidso paskaidroja:
„Mēs iespējams neizpratīsim mīlestības būtību tās pilnībā, bet ir daži paņēmieni, kā to var atpazīt.
Mīlestība vienmēr sakņojas patiesībā. … Meli un apmāns vai citi morāles likumu pārkāpumi ir pierādījums mīlestības trūkumam. Mīlestība pagaist nepatiesības klātbūtnē. … Tādējādi … [tas], kurš melo sev mīļam cilvēkam vai rīkojas pretstatā patiesībai, viņu patiesi nemaz nemīl.
Turklāt, mīlestība neaizvaino, nesāpina un neievaino mīļoto. … Cietsirdība ir tik tālu no mīlestības … kā patiesība no nepatiesības. …
Mīlestība ir pozitīvi aktīvs spēks. Tā palīdz mīļam cilvēkam. Ja pastāv kāda vajadzība, mīlestība to cenšas nodrošināt. Ja pastāv vājība, mīlestība aizstāj to ar spēku. … Mīlestība, kas nepalīdz, ir mākslīga vai pārejoša mīlestība.
Lai cik labi šie paņēmieni būtu, ir kāds vēl labāks. Patiesa mīlestība upurējas mīļotā cilvēka labā. … Tas ir izšķirošais pārbaudījums. Kristus ziedojās, dāvāja Savu dzīvību par mums un tādējādi pasludināja Savu mīlestību pret Saviem brāļiem un māsām mirstībā.”3
Mūsu Tēvs debesīs aicina mūs visus, Savus bērnus, dalīties un upurēties šīs mīlestības vārdā. „Dodiet,” teica Glābējs, „un jums taps dots.”4 „Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.”5
2. Ziemassvētki ir laiks kalpošanai.
Mūsu Kungs un Glābējs personīgi kalpoja cilvēkiem, iepriecinot nomāktos, dāvājot cerību tiem, kam tā trūkst, un uzmeklējot nomaldījušos. Viņš dāvāja redzi aklajiem, dziedināja slimos un tizlos, lai tie varētu staigāt, un augšāmcēla mirušos.
Ziemassvētkos es domāju par misionāriem — elderiem, māsām, misionāru pāriem un misiju prezidentiem visur pasaulē —, kuri, būdami Jēzus Kristus pārstāvji, labprātīgi dāvā savu laiku un kalpošanu visai cilvēcei. Es domāju par visiem brāļiem un māsām, kuri stundām ilgi nododas uzticīgai kalpošanai aicinājumos. Turklāt šajā laikā es domāju par visiem tiem vīriešiem un sievietēm, kuri kalpo militārajā sfērā, lai parūpētos par mūsu drošību. Paldies jums par kalpošanu!
Pat, ja mēs savā valstī nekalpojam pilnlaika kalpošanā, mūsu iespējas kalpot ir nebeidzamas. Laipni vārdi un rīcība var atvieglot slogus un uzmundrināt sirdis! Mūsu Tēvs Debesīs aicina mūs visus kalpot. Un, kad mēs tā darīsim, „tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši”.6
3. Ziemassvētki ir piedošanas laiks.
Piedodot citiem, mēs ienesam mieru un prieku mūsu dzīvēs. Prezidents Hibers Dž. Grants mācīja: „Nav nekas cits, kas dāvātu mums tik daudz Dieva Gara, kā laipnība, iecietība, mīlestība, pacietība un piedošana. Nav nekā tāda, kas nestu vairāk prieka, kā gatavība un vēlme piedot tuvākiem pārkāpumus, un nekā tāda, kas mums būtu par lielāku nosodījumu, kā nocietinātas sirdis, turēšanās pie aizvainojuma un atriebība pret mums tuvajiem.”7
Lai saņemtu piedošanu par saviem grēkiem, mums jāpiedod citiem.
Piedodot citiem, mēs varam pārvarēt dusmas, aizvainojumu vai atriebības sajūtas. Kurš gan vēlas izjust šīs sajūtas Ziemassvētkos? Piedošana var dziedēt garīgas brūces un ienest mieru un mīlestību, kuru spēj dāvāt vienīgi Dievs.
Mūsu Tēvs Debesīs vēlas, lai mēs nožēlojam grēkus un piedodam visiem — tai skaitā arī sev pašiem. Elders Džefrijs R. Holands sacīja: „Lai arī jums šķistu, ka ir par vēlu, lai arī cik daudz izdevību, jūsuprāt, esat palaiduši garām, lai arī cik daudz kļūdu esat izdarījuši … , vai arī cik tālu jūs būtu prom no mājām un ģimenes, un Dieva, es liecinu, ka jūs neatrodaties tik tālu, lai jūs nevarētu aizsniegt dievišķā mīlestība. Tas nav iespējams, ka jūs nogrimtu vietā, kur neiespīdētu Kristus bezgalīgās Izpirkšanas gaisma.”8
Brāļi un māsas, šajā Ziemassvētku laikā dāvāsim pašas labākās dāvanas! Ar pateicīgām sirdīm upurēsim mūsu iemīļotās rotaļlietas — nevis tās, kuras esam nolietojuši. Dāvāsim mīlestības dāvanu, upurēšanas dāvanu, kalpošanas dāvanu mums tuvajiem un patiesu piedošanas dāvanu. Ja mēs nožēlojam grēkus, Israēla Svētais mums piedod. Es liecinu, ka Viņš dzīvo. Viņš ir ķēniņu Ķēniņš, Miera Valdnieks, mūsu Glābējs, mūsu Pestītājs un mūsu Draugs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.