Debesu dāvanas
Puisēns
Neviens puisēns nekad nav gaidījis Ziemassvētkus vairāk par mani! Tas bija mans mīļākais laiks! Un mani vecāki meistarīgi prata pārvērst mūsu mājas omulīgā un brīnumainā ziemas pasaulītē. Mums bija rotājumi, mūzika, gaismas, našķi un, protams, arī dāvanas. Ak, kā es gaidīju dāvanas! Katru gadu es uzticīgi pierakstīju savas sirds lielākās vēlmes.
Tā kā mēs dzīvojām lauku saimniecībā, tad pirms dāvanu atvēršanas mēs katru Ziemassvētku rītu silti saģērbāmies, lai droši stātos pretī ziemas spelgonim un aprūpētu lopus savā saimniecībā. Pats labākais brīdis pienāca tad, kad mēs pabeidzām savu darbu un aši steidzāmies iekšā, lai izbaudītu brīnumaino rītu.
Tolaik es vēl biju tikai sācis mācīties par šo vīru — Jēzu Kristu —, kura dzimšanas dienu mēs svinējām. Bet man jau tad šķita, ka tas ir diezgan labs darījums. Lai gan dzimšanas diena bija Viņam, mēs bijām tie, kuri saņēma visas dāvanas. Kuram bērnam gan tas nepatiktu! Ziemassvētki bija caurcaurēm labs pasākums.
Par laimi, laikam ritot, mana izpratne par Glābēju padziļinājās, es uzzināju par Viņa piedzimšanu un dzimšanas dienu, Viņa dzīvi un brīnumiem, Viņa spēku un upuriem, Viņa īstenoto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos, bet visvairāk — par Viņa varenību un neaptveramo mīlestību. Jā, Ziemassvētki bija caurcaurēm labs pasākums, taču tikai tādēļ, ka pats Jēzus Kristus ir caurcaurēm labs. Jeb, izsakoties skaidrāk, Jēzus Kristus ir caurcaurēm brīnišķīgs!
Kalpošana misijā
Kaut arī es, līdzīgi daudziem jauniešiem, dedzīgi gaidīju dienu, kad varēšu sākt kalpot misijā, mani pirmie Ziemassvētki, esot projām no mājām, izvērtās par diezgan lielu triecienu. Pēdējos mēnešos pirms savas deviņpadsmitās dzimšanas dienas teju vienīgais, par ko es spēju domāt, bija došanās misijā. Es biju jaunāks par lielāko daļu savu klasesbiedru un draugu, un daudzi no tiem jau bija devušies misijā, atstājot mani iepakaļ. Man šķita, ka arī es esmu gatavs būt par misionāru. Vienīgais, kas stāvēja ceļā, bija mana dzimšanas diena.
Pēc kāda laika, kas šķita velkamies veselu mūžību, beidzot pienāca tā diena, kad es devos uz Misionāru mācību centru. Un decembra sākumā es iekāpu lidmašīnā, lai lidotu uz savu misiju Santjago, Čīlē. Beidzot es biju ceļā, un pats labākais bija tas, ka tuvojās Ziemassvētki! Es biju pārliecināts, kas esmu gatavs vislieliskākajai pieredzei savā dzīvē.
Taču, izkāpjot no lidmašīnas, es ātri vien atklāju, ka Čīlē viss ļoti atšķiras no tā, kā tas ir manās mājās, Jūtas štatā. Jā, tuvojās Ziemassvētki, bet te sajūta bija tāda kā vasaras vidū. Kur bija sniegs? Kur bija zābaki un mēteļi?
Es ātri vien tiku ierauts izaicinošajā darbā. Es joprojām izjutu laika zonas maiņu un dažkārt atskārtu, ka mūsu mācību tikšanos laikā miegu ciet. Cilvēkiem bija atšķirīga kultūra, valoda bija īsta mistērija — tā pavisam noteikti neizklausījās pēc tās, ko biju mācījies misionāru mācību centrā, — un ēdiens bija diezgan unikāls. Un, runājot par ēdienu, laikam jau mēs ar pārinieku bijām apēduši kaut ko nelāgu, jo mēs abi jutāmies briesmīgi. Tad papildus visam pārējam, vienā no manām pirmajām naktīm Čīlē mēs pieredzējām zemestrīci.
Šie bija mani pirmie Ziemassvētki projām no mājām, un es mocījos ar milzīgu nelabumu. Es gulēju gultā, nepazīstamā valstī, cenšoties saprast valodu, kuru tikpat kā nespēju atšifrēt, dzīvojot ar tikpat kā nepazīstamu cilvēku. Vai tad tādam bija jābūt misionāru darbam, un kādēļ gan es tik ļoti steidzos?
Tomēr, par spīti visām šīm grūtībām, es no visas sirds biju sācis iemīļot Čīles ļaudis. Viņi bija tik brīnišķīgi, un viņus bija tik viegli iemīlēt, un daudzi no viņiem bija izslāpuši pēc vēstījuma par Glābēju. Šķita, ka šajā skarbajā, reālajā pasaulē, kur cilvēkiem tik izmisīgi nepieciešams vēstījums par Glābēju, Ziemassvētku eglītēm un dāvanu zeķēm nav ne tuvu tik lielas nozīmes kā agrāk. Ja jau Kristus bija atstājis Savas debesu mājas un ieradies uz Zemes, lai ciestu un mirtu mūsu labā, es pavisam noteikti varēju atstāt savas mājas un paciest dažas nelielas neērtības, lai dalītos Viņa brīnišķīgajā vēstījumā.
Šie Ziemassvētki mācīja man, cik skaidru prieku sniedz iespēja palīdzēt citiem iegūt Debesu Tēva lielāko dāvanu — izprast Viņa brīnišķo laimes ieceri —, un laime, kā es atklāju, bija tas, ko ikviens vēlējās visvairāk — ne tikai Ziemassvētku laikā, bet mūžam.
Jaunais atraitnis un laulība
Dažus gadus pēc misijas man nācās sastapties ar jaunām grūtībām. Es jutos nomākts, paguris un vientuļš. Pirms vairākiem mēnešiem mana sieva, ar kuru es biju precējies tikai nepilnus divus gadus, negaidīti bija gājusi bojā ceļu satiksmes negadījumā, atstājot mani un mūsu septiņus mēnešus veco meitiņu vienus.
Tolaik es, būdams universitātes students, mācījos, strādāju un centos apgūt vientuļā vecāka pienākumus. Tuvojās Ziemassvētki, un, kamēr citi devās mājās, lai pavadītu svētku dienas kopā ar ģimeni un saviem mīļajiem, darba dēļ man bija jāpaliek skolā. Es jutos vientuļš un ļoti noskumis. Ziemassvētki atnāca un pagāja, un laiks turpināja ritēt uz priekšu.
Kad bija pagājis vēl viens gads un atkal tuvojās Ziemassvētki, es joprojām biju neprecējies. Tad nu Svētajos Rakstos ir teikts, ka cilvēkam nav labi būt vienam (skat. 1. Mozus 2:18), un es no visas sirds tam piekritu. Man bija vajadzīga dzīvesbiedrene, un manai mazulītei bija vajadzīga māte.
Es prātoju: „Varbūt es arī neesmu nekāds labais ķēriens, bet kura sieviete gan negribētu Ziemassvētkos īstu, dzīvu meitiņu? Nevis vienkārši lelli, bet īstu bērniņu!” Un, par laimi, ja kāda sieviete gribētu bērniņu, es būtu daļa no šī darījuma.
Es jau biju noskatījis kādu jaunu dāmu, vārdā Nensija, savā bioloģijas klasē, bet semestris tuvojās noslēgumam, un es vēl joprojām nebiju sakopojis pietiekami daudz drosmes, lai viņu uzrunātu. Laikam jau debesis bija manā pusē, jo kādudien, vienkāršas sagadīšanās pēc, mēs vienlaicīgi devāmies ārā no laboratorijas centra. Tā bija mana iespēja. Es uzsāku sarunu, un vēlāk, tajā pašā vakarā, es piezvanīju Nensijai un uzaicināju viņu uz randiņu. Mēs devāmies uz randiņu un vēlāk uz vēl vienu, un vēl vienu. Taču es apzinājos, ka tuvojas Ziemassvētki un Nensija dosies uz mājām. Ko gan es varēju darīt, lai tā dzirkstelīte, kas tik tikko bija radusies mūsu starpā, neizdzistu un pāraugtu nopietnākās jūtās?
Es nācu klajā ar kādu ieceri. Ar Nensijas māsas un viņas puiša palīdzību es plānoju slepeni pārsteigt Nensiju ar dāvanām, kas tiktu pasniegtas 12 dienu garumā — līdz pat Ziemassvētkiem.
Mana iecere darbojās. Nensija saņēma dāvanas, bet viņai nebija ne jausmas, kurš tās sūta. Šo noslēpumu centās atklāt visa viņas ģimene. Nensijas māsa un viņas puisis apsolīja, ka viņi neatklās savu iesaistīšanos. Tā tik tiešām bija slepena savienība, tikai ar labiem nolūkiem.
Tomēr kādu vakaru Nensijas ģimenes locekļi uzgāja kādu pavedienu. Kad iezvanījās durvju zvans, viņi steidzās pie durvīm, pagūstot pamanīt automašīnu, kas steigšus aizbrauca. Viņi pierakstīja mašīnas numuru un nākamajā dienā piezvanīja transportlīdzekļu reģistram, lai noskaidrotu, kam tā pieder. Viņi noskaidroja, ka tā pieder kādam māsas puiša ģimenes loceklim. Noslēpuma plīvurs bija kritis. Nensijas māsa un viņas puisis atzinās un pastāstīja par savu iesaistīšanos manā sazvērestībā. Es slepenībā priecājos, ka tas ir nācis gaismā, jo mēs ar Nensiju varējām pavadīt kopā Ziemassvētku dienu un turpināt satikties.
Un, kā jau es biju cerējis, Nensija tik tiešām gribēja uz Ziemassvētkiem īstu, dzīvu mazulīti. Viņa iemīlēja manu meitiņu tā, it kā tas būtu viņas pašas bērniņš. Un par laimi, es biju daļa no komplekta. Nākamajā vasarā mēs apprecējāmies. Tā bija viena no labākajām dāvanām, ko es jebkad esmu saņēmis.
Tagad es varēju izbaudīt Debesu Tēva diženo laimes ieceri. Man bija mūžīgā ģimene, un mēs tikām saistīti kopā uz visu mūžību. Mūžīgā laulība un ģimene ir dāvana, ko saņemsikviens uzticīgs cilvēks — vai nu šajā dzīvē, vai pēc tās. Vai gan varētu būt kāda lieliskāka dāvana par šo?
Atskatoties uz savām vientulības un bēdu pilnajām dienām, es atskārtu, ka arī Jēzus Kristus uz laiku jutās pamests un vientuļš. Viņš izprata manas sāpes — labāk par jebkuru citu. Pat visdziļākās vientulības brīžos es nekad nebiju jutis, ka Viņš būtu mani pametis. Viņš bija ne vien mans Glābējs, bet arī mans brālis un mans labākais draugs.
Mazu bērnu tēvs
Mūsu mazā ģimenīte turpināja augt, un pēc dažiem gadiem man atkal nācās sastapties ar jauniem, nomācošiem rūpestiem. Tuvojoties Ziemassvētkiem, mēs ar Nensiju saskatījāmies, atskāršot, ka šogad mums nav neviena lieka penija, lai varētu nopirkt Ziemassvētku dāvanas saviem bērniņiem.
Es pavisam nesen biju absolvējis koledžu, un mēs vēl joprojām centāmies nostāties uz kājām. Kaut arī man bija labs darbs, mēs drīz vien pārliecinājāmies — dzīves izmaksas ir tik augstas, ka pārsniedz mūsu ienākumus. Mums par labu nāca tikai tas, ka mēs maksājām pilnvērtīgu desmito tiesu. Kaut arī neviens nezināja par mūsu bēdīgo stāvokli, Debesu Tēvs un Glābējs to zināja un sāka sūtīt mums mazus Ziemassvētku brīnumiņus.
Kādudien iezvanījās durvju zvans. Tā bija kaimiņiene ar rotaļlietu kasti. Viņa teica: „Mēs kārtojām māju un uzgājām šīs rotaļlietas, ar kurām mūsu bērni vairs negrib spēlēties. Mēs padomājām, ka varbūt jūsu bērniem tās patiktu.” Kā nu ne!
Durvju zvans iezvanījās vēl kādu dienu. Šoreiz tie bija daži mūsu bīskapijas locekļi. Viņi tur stāvēja ar mazai meitenītei paredzētu velosipēdu. Viņi teica: „Mums šis velosipēds vairs nav nepieciešams, un mēs iedomājāmies par jūsu ģimeni. Kā jums šķiet, vai jūsu meitiņa to gribētu?” Mēs bijām stāvā sajūsmā!
Pirms dažām nedēļām mūsu dēliņš bija iesaistījies vietējā veikala izsludinātajā zīmēšanas konkursā. Kādudien mēs saņēmām telefona zvanu ar iepriecinošu ziņu, ka viņš ir šī konkursa uzvarētājs. Viņš bija ieguvis balvā kādu populāru bērnu videofilmu. Mēs bijām ārkārtīgi pārsteigti!
Visi šie mazie brīnumiņi — mūsu bērniem beigu beigās tomēr būs dažas Ziemassvētku dāvanas. Mēs bijām maksājuši desmito tiesu, un Debesu Tēvs un Glābējs bija atvēruši debesu logus un izlējuši pār mums savas svētības — tieši cauri skurstenim.
Es atceros, ka Kristus bērniņš nāca pasaulē ļoti pieticīgos apstākļos, tomēr, kad cilvēki viņu uzgāja, viņi pasniedza Tam vērtīgas dāvanas. Būdams laicīgais tēvs, es tik izmisīgi vēlējos dot saviem bērniem visu, kas manos spēkos.
Mūsu Debesu Tēvs jūtas līdzīgi. Taču Viņa mīlestība ir pilnīga, Viņš vēlas dot mums visu, kas Viņam pieder. Tā ir neaptverama dāvana.
Noslēgums
Brāļi un māsas, ikviens no mums kādā brīdī ir izjutis vai vēl izjutīs vientulību, slimību, nomāktību, trūkumu vai ilgas pēc mājām. Par laimi, mums ir Mūžīgais Tēvs un Glābējs, kuri mūs saprot. Ja mēs vērsīsimies pie Viņiem, Viņi paņems mūs pie rokas un palīdzēs tikt pāri visām grūtībām.
Un, brāļi un māsas, ikviens no mums kādudien uzzinās par līdzcilvēkiem, kuri izjūt vientulību, slimību, nomāktību, trūkumu vai ilgas pēc mājām. Mūsu Tēvs un Glābējs var sūtīt mūs palīgā citiem, un šis uzdevums kļūs par mūsu privilēģiju.
Bērnībā es domāju, ka Ziemassvētki pienāk tikai vienreiz gadā. Būdams pieaudzis, es esmu sapratis, ka patiesībā Ziemassvētki ir katru dienu. Pateicoties mīlošā Debesu Tēva un mīļotā Glābēja, Jēzus Kristus, labvēlībai, mēs pastāvīgi un ik dienu saņemam debesu dāvanas. Tik daudz debesu dāvanu, ka tās nav iespējams uzskaitīt.
Mana pateicība par Tēvu un Dēlu ir tik milzīga un sirsnīga, ka es, līdzīgi sendienu Amonam, „nevaru izteikt pat mazāko daļiņu no tā, ko es jūtu” (Almas 26:16).
Jā, lai gan ik Ziemassvētkus mēs svinam Jēzus Kristus dzimšanas dienu, pateicoties Tēva un Dēla labsirdībai, mēs esam tie, kuri saņem visas dāvanas. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.