No tā, kas ir, tu vari dot
Mani dārgie brāļi un māsas, dārgie draugi, es sūtu jums sveicienus un svētību no mūsu mīļotā pravieša, prezidenta Tomasa S. Monsona. Viņš ir pateicīgs par jūsu lūgšanām un mīlestību šajā Ziemassvētku laikā un vienmēr.
Man vienmēr ir ļoti patikusi šī gadskārta. Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis ir kļuvis par iemīļotu tradīciju daudziem, arī manai ģimenei. Mēs nepacietīgi gaidām, kad varēsim iesākt Ziemassvētku laiku ar Tempļa skvēra orķestra lielisko mūziku un ar allaž apbrīnojamo Mormoņu Tabernakla kori. Sniegtie vēstījumi un mūzika palīdz noteikt toni Ziemassvētku laikam un mums atgādina diženo nozīmi tam, ko un kāpēc mēs svinam.
Ziemassvētki Vācijā
Savā bērnībā Ziemassvētkos vēl cita starpā es vienmēr vēlējos ideālu ziemu, un es zinu, ka es neesmu vienīgais, kas to vēlas. Proti — aukstu ziemas gaisu, izteiksmīgas, zilas debesis un dziļu, tikko uzsnigušu, baltu sniegu. Tā vietā laikapstākļi gandrīz vienmēr atšķīrās no ziemas, kuru biju iztēlojies, — bieži bija pelēkas, miglainais debesis, slapjš sniegs vai pat lietus.
Taču, neskatoties uz laikapstākļiem, Ziemassvētku vakarā māte mūs ieģērba siltās ziemas drēbēs, un mēs ar tēvu devāmies pastaigā pa pilsētas ielām.
Mēs, bērni, zinājām patieso šīs neparastās pastaigas iemeslu — mātei bija nepieciešams laiks, lai izrotātu Ziemassvētku eglīti, lai zem tās paliktu dāvanas un lai sagatavotu mūsu viesistabu šim svētajam vakaram. Mēs visādi centāmies padarīt šo pastaigu pēc iespējas īsāku. Taču mūsu tēvs bija ļoti radošs, iekļaujot vēl vienu apli vai vēl vienu pagriezienu, lai dotu mātei nepieciešamo laiku.
Tolaik Cvikavas, Vācijas, ielas vakaros bija diezgan tumšas. Tas bija tieši pēc Otrā pasaules kara, ielu apgaismojums bija nepietiekams. Atvērti bija tikai daži veikali, no kuriem vairāki atradās blakus sabombardētiem graustiem, kuru savādā smaka aizvien atgādināja par karu.
Mums visiem ļoti patika tas pastaigas posms, kur apstājāmies pie Cvikavas pilsētas katedrāles un klausījāmies skaistās Ziemassvētku dziesmas un krāšņo ērģeļmūziku, ko vienmēr atskaņoja Ziemassvētku vakarā. Šī mūzika padarīja mūsu pilsētas pieticīgo apgaismojumu daudz spožāku — gandrīz kā mirdzošas zvaigznes — un piepildīja mūsu jaunās sirdis ar brīnišķīgām gaidu sajūtām.
Kad mēs atgriezāmies, māte bija pabeigusi sagatavošanās darbus, un, sastājoties rindā, mēs pa vienam iesoļojām dzīvojamā istabā, lai aplūkotu nupat dekorētās Tannenbaum brīnumu. Toreiz eglītes bija grūti dabūt, tāpēc mēs ņēmām jebko, kas bija pieejams. Dažkārt mums vajadzēja pievienot vairākus zarus, lai tā izskatītos pēc īsta koka. Taču manās zēna acīs Ziemassvētku eglīte vienmēr izskatījās nevainojami brīnišķīga.
Vaska svecīšu mirdzums istabu apveltīja ar noslēpumainu, apburošu gaismu. Satraukuma un sajūsmas pilni mēs raudzījāmies pēc dāvanām zem eglītes, cerot, ka mūsu slepenās vēlmes piepildīsies.
Prieks, ko izjutām, dodot dāvanas, bija gandrīz tikpat liels, kā prieks, ko izjutām, dāvanas saņemot. Bieži vien šīs dāvanas bija roku darinātas. Vienu gadu, kad biju ļoti jauns, es uzdāvināju brālim zīmējumu, kurā biju viņu attēlojis. Es ļoti lepojos ar savu meistardarbu. Viņš bija ļoti laipns un žēlsirdīgs, paužot pateicības un uzslavas vārdus.
Šīs jaukās atmiņas par manu bērnību Austrumvācijā es vienmēr glabāšu kā dārgumu.
Bezgalīga mīlestība
Pasaules dažādās nācijas un kultūras Ziemassvētkus svin pārsteidzošos un unikālos veidos. Lai gan svētki tiek svinēti ļoti atšķirīgi, tie visi ir skaisti un neaizmirstami.
Tiem visiem ir kāda kopīga sajūta, kāda vienojoša saikne, ko, šķiet, vienmēr jūtam, svinot Kristus Ķēniņa, mūsu Mierinātāja un Pārliecības, Israēla Iepriecinātāja, piedzimšanu!
Lai aprakstītu šo sajūtu, mēs varētu lietot tādus vārdus kā prieks, cerība, gaidas, gaviles. Katrs no šiem vārdiem ietver daļu no tā, ko mēs saucam par „Ziemassvētku garu”.
Ir kāds vārds, kurš, manuprāt, vislabāk raksturo sajūtas, kuras pieredzam Ziemassvētkos. Šis vārds ir mīlestība.
Galu galā, šī dāvana, kuru svinam Ziemassvētkos, ir mīlestības dāvana — Dieva dāvana ir Viņa Dēls. „Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība.”1
Sajūtot šo mīlestību, mūsu sirdis atmaigst. Mēs jūtam maigumu, kas mūs mudina palīdzēt citiem ar labestību un līdzjūtību.
Ziemassvētki mūs iedvesmo mīlēt vairāk.
Lai gan es lietoju šo vārdu, es atzīstu, ka vārds mīlestība ir nepiemērots. Angļu valodā, tāpat kā daudzās citās valodās, vārdam „mīlestība” var būt vairākas nozīmes. Piemēram, es varētu teikt, ka man „ļoti patīk” laikapstākļi vai man „ļoti patīk” tavs jaunais tērps, es pat varētu teikt, ka man „ļoti patīk” tikko atvērta tenisa bumbiņu iepakojuma smarža.
Taču mīlestība, par kuru es runāju, ir kaut kas daudz pamatīgāks. Tas, kā mēs izprotam mīlestības jēdzienu, ir kā smilšu graudiņš plašā jūras krastā, salīdzinot to ar mīlestību, ko Dievs jūt pret mums.
Viņa mīlestība ir bezgalīga un neizsmeļama līdzjūtība. Dievišķa mīlestība piepilda mūžību. Tā pārpludina ar mūžīgu žēlastību. Viņš sniedzas pretim citiem un iedvesmo. Tā piedod. Tā svēta. Tā atbrīvo.
Dievišķa mīlestība ir pārāka par personību, kultūru un reliģiju atšķirībām. Tā nepieļauj, ka neobjektivitāte un aizspriedumi traucē sniegt mierinājumu, līdzcietību un sapratni. Tā nekādā ziņā neatbalsta iebiedēšanu, diskrimināciju un augstprātību. Dievišķa mīlestība mūs iedvesmo darīt to, ko darīja Glābējs: „Palīdzēt vājajiem, pacelt gurdenās rokas un stiprināt nespēcīgos ceļus.”2
Mēs tiecamies pēc šādas mīlestības. Tai vajadzētu būt mūsu raksturīgākajai īpašībai — gan kā atsevišķiem cilvēkiem, gan kā cilvēcei kopumā.
Iespējams, mēs nespēsim attīstīt pilnīgu dievišķo mīlestību šajā dzīvē, taču mums nekad nevajadzētu pārtraukt censties. Ja ir tāda gadskārta, kuras laikā mēs šo mīlestību izjūtam vairāk nekā jebkurā citā laikā, tad tas varētu būt Ziemassvētku laiks, kad mūsu sirdis un domas pievēršas dievišķās mīlestības dzīvajai izpausmei, patiesi Glābējam, Jēzum Kristum.
Pilsētas uzraugs un zēns
Ļaujiet man pastāstīt stāstu, lai ilustrētu, kā šī mīlestība var darboties mūsu dzīvē. Ziemassvētku vakarā, pirms 85 gadiem, kad bija Lielā depresija, kāds pilsētas uzraugs apsekoja Soltleiksitijas ceļus pēc ziemas vētras. Braucot ar mašīnu, viņš pamanīja mazu puisīti, kas stāvēja ceļa malā lielā aukstumā bez mēteļa, cimdiem un zābakiem. Pilsētas uzraugs apturēja mašīnu, ieaicināja zēnu pie sevis siltumā un pajautāja, vai viņam ir prieks par Ziemassvētkiem. Zēns atbildēja: „Mūsu mājās nebūs nekādi Ziemassvētki. Pirms trim mēnešiem nomira tētis, viņš atstāja mammu, mani, mazo brāli un mazo māsu.”
Pilsētas uzraugs ieslēdza sildītāju mašīnā un teica: „Dēls, nosauc savu vārdu, uzvārdu un adresi. Kāds ieradīsies pie jums mājās, jūs netiksiet aizmirsti.”
Pilsētas uzraugs bija arī Soltleiksitijas centra staba prezidents. Viņš kopā ar saviem staba locekļiem strādāja pie tā, lai sagādātu pārtiku un dāvanas tām ģimenēm, kuras pašas nevarēja sevi nodrošināt. Šis zēns nebija Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis, taču pilsētas uzraugam tas nebija svarīgi. Tovakar viņš un viens no bīskapiem viņa stabā parūpējās par to, lai zēna ģimene saņemtu pilnu Ziemassvētku grozu.3
Tikšanās ar šo zēnu dziļi ietekmēja staba prezidentu. Tā rezultātā viņš vēl centīgāk — nekā jebkad iepriekš — apņēmās meklēt un atvieglot ciešanas tiem, kurus viņš atrada. Tas pat kļuva par viņa dzīves raksturīgāko iezīmi.
Pilsētas uzrauga vārds bija Harolds Bingams Lī, un pēc 40 gadiem viņš kļuva par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas 11. prezidentu.
Prezidents Lī bija centrālā figūra Baznīcas plašās programmas attīstībā, kuras mērķis bija atvieglot ciešanas nelaimē nonākušajiem un palīdzēt visiem Dieva bērniem kļūt pašpaļāvīgākiem.
Mūža beigās prezidents Lī sacīja, ka viņš saprot tos, kas cieš un alkst pēc palīdzības, jo arī viņam dzīves sākumā ir bijuši trūcīgi un pieticīgi apstākļi.4
Svarīgi ir tas, cik stipri tu mīli, nevis tas, cik daudz tev pieder.
Es domāju, ka zinu, kā prezidents Lī jutās.
Arī mana ģimene dažkārt dzīvoja ļoti pieticīgos apstākļos. Divas reizes septiņu gadu laikā mēs pametām mājas kā bēgļi, un mēs atstājām visu iedzīvi. Rietumvācijā mēs dzīvojām bēniņos, kurus īrējām vecā saimniecības ēkā. Tur bija divas nelielas istabas, un mēs visi gulējām vienā guļamistabā. Tur bija tik šauri, ka man nācās iet sāniski, lai pārvietotos starp gultām.
Manai mātei bija elektriskā plītiņa, uz kuras tika gatavots ēdiens. Un, kad mēs gribējām pārvietoties no vienas istabas uz otru, mums vajadzēja izvairīties no dažādiem lauksaimniecības rīkiem, kastēm un žāvētu gaļu šķēršļiem, kas karājās no griestiem. Reiz, kad biju slims un biju spiests palikt gultā visu dienu, es vēroju peles, kuras kopā ar mums mēdza joņot pa bēniņu grīdu. Ūdens bija jānes augšā uz mūsu istabām, vannas istaba atradās laukā — nelielā piebūvē blakus šķūnim. Svētdienās mēs gājām kājām pāris stundas, lai nokļūtu līdz mūsu Baznīcas ēkai Frankfurtē un tad atpakaļ. Braukt ar tramvaju mēs varējām atļauties reti.
To laiku es joprojām atceros gan ar sirdssāpēm, gan prieku. Mani vecāki darīja visu, ko spēja, lai apgādātu mūs, un mēs zinājām, ka viņi mūs mīl. Jā, tolaik bijām ļoti trūcīgi, taču es uzskatu to par laimīgu laiku, jo es jutu mīlestību, kas mums bija citam pret citu, pret To Kungu un pret Viņa Baznīcu.
Par nabadzību nav jākaunas. Atcerieties, ka pasaules Glābējs piedzima stallī un gulēja silē, „jo citur nebija vietas [Viņam] tai mājoklī”.5 Tad, pēc neilga laika, Viņš, Marija un Jāzeps kļuva par bēgļiem, dodoties uz Ēģipti, lai paglābtos no asinskārā Hēroda. Savas kalpošanas laikā Jēzus uzturējās starp salauztajiem, izsalkušajiem un slimajiem. Viņa dienas bija piepildītas ar kalpošanu viņiem. Viņš nāca „sludināt prieka vēsti nabagiem”.6 Daudzējādā ziņā viņš bija viens no viņiem, jo arī viņam nebija, „kur nolikt Savu galvu”.7
Viņš slavēja trūcīgo atraitni, kura, būdama nabadzīga, iemeta divas artavas ebreju ziedojumu šķirstā.8 Un viens no viņa pēdējiem vēstījumiem laicīgajā dzīvē bija tāds, ka mūsu pestīšana ir atkarīga no tā, kā mēs izturamies pret citiem — īpaši pret tiem „vismazākajiem”: „Ko jūs esat darījuši vienam no [tiem],” Viņš sacīja, „to jūs esat Man darījuši.”9
Kāds angļu dzejnieks 19. gadsimtā rakstīja šādi:
Kad salti sniegi puteņo,
Un putniņš bikli pielido;
Tu iežēlojies, nepamet,
No tā, kas ir, tu vari dot. …
Mēs visi iedot kaut ko varam,
Kad pienāk ziema, izsalkums;
Nav maize vairāk tikai tava,
No tā, kas ir, tu vari dot.
Var ziema ienākt tavā dzīvē,
Un tiesas diena pienāks drīz:
Tur tavi grēki svērti tiks,
Un tas, ko devi, pamanīts.10
Neatkarīgi no mūsu statusa šajā dzīvē, ikvienam no mums ir kāds bikls putniņš — ubags Dieva priekšā. Mēs esam atkarīgi no Viņa labvēlības. Pateicoties mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, upurim, kas ir daļa no dižās laimes ieceres, mums ir cerība tapt izglābtiem un saņemt žēlastību. Šī garīgā dāvana mūs iedvesmo dzīvot pēc baušļiem un līdzjūtīgi palīdzēt apkārtējiem. Pat ja mūsu rīcībā ir tikai dažas drupačas, mēs labprāt tajās dalāmies ar tiem, kam ir kāda emocionāla, garīga vai laicīga vajadzība, šādā veidā paužot pateicību par dievišķo mielastu, ko Dievs mums ir sagatavojis.
Citu svētīšana Ziemassvētkos
Šajā — tik ļoti iemīļotajā — Ziemassvētku laikā mēs baudām gaismas, mūziku, dāvanas un krāšņumu. Tas viss ir daļa no tā, kāpēc mums tik ļoti patīk šis laiks.
Taču nekad neaizmirsīsim, ka mēs esam Jēzus Kristus, dzīvā Dieva Dēla, mācekļi un sekotāji. Lai patiesi godātu Viņa ienākšanu pasaulē, mums ir jārīkojas tā, kā rīkojās Viņš, — līdzcietīgi un ar žēlastību jāpalīdz saviem līdzcilvēkiem. To mēs varam darīt ikdienā gan vārdos, gan darbos. Kaut tā kļūtu par mūsu Ziemassvētku tradīciju, neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies, — būt mazliet laipnākiem, vairāk piedot, mazāk tiesāt, būt pateicīgākiem un dāsnākiem, daloties no mūsu pārpilnības ar tiem, kam tas ir nepieciešams.
Kaut mūsu pārdomas par Jēzus piedzimšanu Bētlemē mūs iedvesmotu būt līdzīgākiem Viņam. Kaut Kristus misija un piemērs piepildītu mūsu sirdis ar dievišķo mīlestību pret Dievu un dziļu līdzjūtību pret apkārtējiem cilvēkiem. Un kaut mēs vienmēr citiem dotu no tā, kas mums ir, ar lielāku dāsnumu un nerimstošo mīlestību. Šī ir mana lūgšana un svētība šajos Ziemassvētkos un vienmēr, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.