12CRAVEN-1
Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis
2020. gada 6. decembrī
Autiņš un debesu apskāviens
Māsa Bekija Kreivena
Otrā padomniece Jauno sieviešu vispārējā prezidijā
Viena no manām mīļākajām Ziemassvētku atmiņām ir no tā laika, ko piedzīvoju sešu gadu vecumā. Mūsu mājās Berlīnē, Vācijā, bija Ziemassvētku vakars, un es gulēju divstāvu gultas augšējā stāvā, bet mana mazā māsa — apakšējā. Es biju patīkami satraukta, gaidot Ziemassvētku rītu, tik satraukta, ka nebiju dziļi iemigusi, jo naktī kādā brīdī mani pamodināja zvaniņu skaņas. Tad es dzirdēju, kā lēnām pavērās manas istabas durvis. Kad gaisma no otras istabas apspīdēja manu seju, es ātri piecēlos sēdus un paskatījos durvju virzienā. Neticēsiet, ko es tur ieraudzīju! Durvīs stāvēja Ziemassvētku vecītis. Es nejokoju, tas tiešām bija viņš! Viņš izdvesa: „Ho, ho, ho,” un tad aicināja mani doties uz dzīvojamo istabu apskatīt iedegto Ziemassvētku eglīti. Es biju pārsteigta un nespēju pateikt ne vārda, taču ātri nokāpu pa savas gultas trepēm un sekoju viņam uz dzīvojamo istabu, kur pie eglītes stāvēja mana mamma un vecākais brālis. Taču, paveroties apkārt, es nekur neredzēju tēti. Kā tas var būt, ka viņš palaiž garām ko tādu? Mamma teica, ka viņš devies iznest atkritumus, bet cik tad ilgi to varēja darīt! Vēl pat šodien man ir žēl, ka viņš tā arī nesatika Ziemassvētku vecīti. Ziemassvētku vecītis vaicāja, vai es biju labi uzvedusies, un es ar lielu prieku atbildēju, ka jā. Kad pārliecinājos par to, ka vecītis bija pagaršojis cepumus un pienu, ko bijām viņam atstājuši, es devos atpakaļ gulēt un pēc dažām stundām pamodos priekpilnā Ziemassvētku rītā.
Mana vīra vectēvs, Hītons Lants, piedzīvoja pavisam citādu Ziemassvētku rītu, būdamas jauns zēns Meksikas kolonijās 1800–to gadu beigās. Savas vēstures pierakstā viņš atklāj šādu stāstu: „Pienāca Ziemassvētki, un aizgaldā zem kūtiņas mums bija aitas, kur viņām bija silti, jo laukā jau bija uzsnidzis sniegs. Agrā Ziemassvētku rītā es devos apraudzīt savas aitas. Es kūtiņā dzirdēju mazu jēru blēšanu. Es iegāju un ieraudzīju, ka Nellijai bija piedzimuši divi mazi jēriņi — dvīņi. Es pārskrēju mājās, cik ātri vien spēju, … sasitu plaukstas un mammai teicu: „Man ir vislabākie Ziemassvētki no visiem jums — Nellijai piedzimuši divi mazi jēriņi.” Visi bērni atstāja uz galda savus apelsīnus un citas lietas un skrēja uz kūtiņu apskatīt Nellijas mazos jēriņus. Tas bija lielākais brīnums, ko mēs Ziemassvētkos bijām piedzīvojuši.”1 Pārsteidzoši, taču nākamgad un arī gadus pēc tam mazie jēriņi piedzima Hītona aitām tieši Ziemassvētku rītā.
Kad pirmo reizi izdzirdēju šo stāstu, manā sirdī un prātā uzreiz ienāca domas par citu Jēru, kurš piedzima pašā pirmajā Ziemassvētku dienā, — par Jēzu Kristu, Dieva Jēru. Gluži kā Hītons skrēja, lai aplūkotu savus jaunos jēriņus, es iedomājos, ka arī gani steidzās apraudzīt jaundzimušo Dieva Dēlu. Vai jūs varat iztēloties, ko viņi redzēja šajā pieticīgajā un svētajā vietā? Es iztēlojos, kā mīlošais Jāzeps gādāja par savu sievu Mariju, kad viņi apdomāja apsolītā Mesijas piedzimšanu. Man sirdij īpaši tuvs ir stāsts par to, kā Marija ietina autiņos savu mazo zīdainīti.
Mēs nesen sveicām savā ģimenē jaunu mazmeitiņu. Kādu dienu es vēroju, kā viņas mamma ietina viņu mīkstā, siltā sedziņā un cieši ieskāva savās rokās. Ievīstīt nozīmē cieši ietīt. Autiņi un sedziņas ir tikušas izmantotas kopš senseniem laikiem, lai mierinātu un nomierinātu raudulīgus mazulīšus. Vērojot, kā mūsu vedekla ievīstīja savu jaundzimušo bērniņu, es iedomājos par citiem, kam ir nepieciešams šāds „autiņš”, pat ja tikai virtuāls. Laipns vārds, dzirdīga auss vai saprotoša sirds var mierināt cita cilvēka satraukto dvēseli.
Pirms trim gadiem mūsu znots saskārās ar nopietnām veselības problēmām. Lai uzzinātu viņa kaiti, viņš veica daudzas pārbaudes un procedūras, kas galu galā atklāja to, ka viņam bija nepieciešama sirds operācija. Kad znotu operēja, mūsu meita nosūtīja viņa vecākiem ziņu par viņa stāvokli. No tālās valsts, kur šie vecāki kalpoja misijā, znota māte atbildēja ar šādiem mierinājuma vārdiem: „Sūtu tev debesu apskāvienus.”
Pēc dažiem mirkļiem garām pagāja māsiņa, bet tad apstājās. Viņa ieskatījās mūsu meitas saraudātajās acīs un pajautāja, vai viņa vēlētos sedziņu, taču meita atbildēja, ka viss ir kārtībā un sedziņu nevajagot. Medmāsa aizgāja, bet tūlīt pat atgriezās ar siltu sedziņu. Viņa cieši aplika to apkārt mūsu meitai un teica: „Man ir sajūta, ka tev ir nepieciešams debesu apskāviens.”
Dieva Jērs, ko saucam arī par Labo Ganu, pazīst katru Sava ganāmpulka avi. Brīžos, kad mums tas ir īpaši nepieciešams, Viņš bieži sūta Savus Zemes eņģeļus, kā, piemēram, līdzjūtīgu medmāsu mūsu meitai, lai ietītu un ieskautu mūs Viņa mīlestības rokās.2 Viņš ieradās uz Zemes, lai visiem cilvēkiem dāvātu mieru un labu prātu.3 Viņš mierina tos, kam nepieciešams mierinājums, un sēro ar tiem, kas sēro.4
Kad es domāju par tiem daudzajiem veidiem, kā Tas Kungs mīl un rūpējas par katru no mums, es jūtu vēlmi aizvien vairāk dalīties šajā mīlestībā ar citiem. Es arī vēlos labāk atpazīt debesu autiņus un apskāvienus, ko esmu saņēmusi, taču neesmu laikus ievērojusi.
Pasaulē, kurā tik ļoti ir nepieciešams miers, mūsu laipnie vārdi, mūsu žēlsirdīgā rīcība un laipnība var būt kā silta sedziņa, kas ieskauj. Es esmu sapratusi: jo vairāk mēs atsaucamies uz pamudinājumiem kalpot, jo vairāk debesu sedziņu Tas Kungs mums dāvā, ar kurām dalīties. Kādus pamudinājumus jūs esat saņēmuši? Vai jūs pazīstat kādu, kuram ir nepieciešams debesu apskāviens? Mūsu personīgais vai virtuālais pieskāriens var mainīt uz labu kāda mīļotā cilvēka vai svešinieka dzīvi.
Svinot mūsu Glābēja piedzimšanu, es lūdzu par to, lai mēs ne tikai sajustu Viņa mīlestību, līdzjūtību un mieru, bet lai mēs dalītos šajās svētībās ar citiem. Pārdomājot par Dieva Jēra dāvanu — autos ietīto un silītē guldīto bērniņu —, es atbalsoju jaunā Hītona vārdus. Viņš ir „lielākais brīnums, ko mēs Ziemassvētkos esam piedzīvojuši [vai jebkad piedzīvosim]”.5
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.