Betlēmes sapņi
Kad agrā pavasarī pienāca kāda nakts, visā apkārtnē valdīja liels, dabas sniegts miers. Kristāldzidrajās debesīs mazpamazām parādījās zvaigznes — sākumā desmitiem, tad simtiem un visbeidzot tūkstošiem. Gani atveldzējās no dienas svelmes un atpūtās no labi padarīta darba. Vienīgais neparastais — bet ārkārtīgi skaistais — elements šajā pastorālajā ainā bija redzams kalna nogāzes stallī netālu no ciemata — divi cilvēku stāvi, cieši apkampušies, raudzījās uz zīdaini, kurš dusēja silītē, un tikai daži mājdzīvnieki bija liecinieki šim brīnumam.
Starp šiem trim, kuri pārpildītajā Betlēmes pilsētā nebija atraduši nevienu draugu vai vēlīgu namatēvu, bija skaista un ļoti jauna māmiņa — jaunava, vārdā Marija (ņemot vērā tā laika tradīcijas, viņa, visticamāk, bija agrīnos vai vidējos pusaudžu gados), kuras drosme un uzskatāmā ticība bija pati apbrīnojamākā no visa tā, kas jebkad ticis aprakstīts Svētajos Rakstos. Otrs bija viņas vīrs Jāzeps, kurš, visdrīzāk, bija gados vecāks par savu jauno sievu, taču uz Zemes nebija cienīgāka vīrieša, kurš spētu uzaudzināt bērnu, kas nebija Jāzepa fiziskais dēls un kuram pēc zināma laika būtu jākļūst par Jāzepa garīgo tēvu. Visbeidzot trešais — un visskaistākais no visiem — bija bērniņš vārdā Jēzus, kurš, autos tīts, dusēja uz vistīrākā siena, ko satrauktais tēvs varēja savākt.
Ironija, kas neatspoguļojās šajā klusajā, plaši neizreklamētajā ainā, bija tā, ka pasaulē vēl nekad nebija nācis bērniņš, par kuru jau tik daudz bija zināms, par kuru jau tik daudz bija rakstīts, un no kura jau tik daudz tika sagaidīts. Patiesi, mēs jau debesu valstībā zinājām, kas Viņš ir, pirms kāds vēl vispār bija piedzimis! Būdams Tēva Pirmdzimtais1 garu pasaulē, Viņš tika iecelts par pasaules Glābēju2 un tika iepriekš izredzēts kļūt par „kopš pasaules radīšanas nokaut[o] Jēr[u]”.3 Vēlāk, bet joprojām pirms Savas dzimšanas, Viņš bija Vecās Derības dižais Jehova, kurš palīdzēja Noam izglābt savu ģimeni plūdu laikā4 un Jāzepam — izglābt savu ģimeni no bada.5 Viņš bija visvarenais Jehova, kurš tika saukts par „Brīnumu, Padoma devēju, Vareno Dievu, Mūžīgo Tēvu, Miera valdnieku”.6 Viņš bija Alfa un Omega7 dižajā žēlastības iecerē, kurš galu galā „sludinā[s] nelaimīgajiem prieka vēsti, … dziedinā[s] sagrauztas sirdis, pasludinā[s] apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību”.8
Lai to paveiktu, Viņš pilnīgi un pavisam viens mīs izpirkšanas vīna spiedi, un viņam negribēs palīdzēt neviens mirstīgais un nespēs palīdzēt neviens no debesīm. Panesot visus laicīgās dzīves grēkus un bēdas, Viņš sniegs neaptveramo pestīšanas dāvanu visai cilvēku ģimenei, sākot no Ādama līdz pat pasaules galam. Sava ceļojuma laikā Viņš būs „[mūsu] dvēseļu Gans un Sargs”,9 dižais „Augstais priesteris”10 un brīvi plūstošais „Taisnības Avots”.11 Visi šie laicīgie pienākumi un prasības vēl bija jāapmierina. Bet ne tonakt. Ne tajā naktī. Tajā naktī Viņš bija tikai bērniņš mīlošas mātes rokās, sirsnīga un stipra tēva uzraudzīts.
Drīz vien ieradās gani, kuri pārstāvēja visvienkāršāko laicīgās darbības jomu, pašus trūcīgākos ļaudis un viņu darbu. Vēlāk ieradās ķēniņi, Gudrie vīri no austrumiem, kuri pārstāvēja pašus augstākos laicīgos sasniegumus un turīgākos ļaudis un viņu veikumu. Pāri visam — vārda burtiskā nozīmē — ieradās eņģeļi, dziedot „Gods Dievam augstībā”,12 patiesi, debesu pulki slavēja mazo bērniņu, kurš beidzot bija ieradies uz Zemes. Patiesībā, eņģeļi jau gadsimtiem ilgi bija norādījuši ceļu uz šo silīti. Pavisam nesen eņģelis bija ieradies pie Marijas ar brīnišķu paziņojumu no debesīm, viņai atklājot, kādam darbam viņa ir izraudzīta un par ko viņa kļūs.13 Eņģelis ieradās arī pie Jāzepa, iedrošinot viņu apprecēt šo jauno sievieti, kura noslēpumainā kārtā jau gaidīja bērnu; tā bija pavēle, kurai viņš nekavējoties uzticīgi paklausīja.14 Pēc bērniņa piedzimšanas eņģelis lika jaunajam pārim bēgt, jo Hērods bija pavēlējis nokaut nevainīgos (mazus bērniņus, kuri kļuva par pirmajiem Jaunās Derības kristiešu mocekļiem), un šis pats eņģelis pārim paziņoja par laiku, kad viņi varēs atgriezties atpakaļ no Ēģiptes, un to, ka viņiem būs jāapmetas attālajā Nācaretē, nevis Betlēmē vai Jeruzalemē.15 Acīmredzami, eņģeļi debesīs zināja daudz vairāk, nekā cilvēki uz zemes attiecībā uz to, ko nozīmēja šī piedzimšana un kāda bija šī bērna misija, proti, „nest mūsu sērgas un ciešanas, … tikt ievainotam mūsu pārkāpumu dēļ un satriektam mūsu grēku dēļ, lai [skaidri parādītu, ka] Viņam tiks uzlikts sods mūsu miera labad un [ka] ar Viņa brūcēm mēs [tiksim] dziedināti”.16
Man personīgi šķiet zīmīgi, ka tas viss atklājās naktī — laikā, kad atslābst muskuļi un iestājas nogurums, kad tiek izteiktas lūgšanas un gaidītas atklāsmes, kad blakus, visticamāk, atrodas dievišķas būtnes. Un reizi gadā šī ir tā nakts, kad bērni tik tikko var aizvērt acis, jo nevar apvaldīt ārkārtīgo sajūsmu par nākamajā dienā gaidāmajiem Ziemassvētkiem. Jā, lai arī cik grūta būtu bijusi mūsu diena, naktī redzētie saldie sapņi var visu vērst par labu. Elders Pārlijs P. Prets reiz rakstīja:
„Dievs ir atklājis daudzus svarīgus norādījumus … ar sapņu palīdzību. … [Šajā laikā] nervi [nav] uzvilkti, un visa mirstīgā cilvēce dus klusā [miegā un] … garīgie orgāni … sarunājas ar Dievību, … [ar] eņģeļiem un [ar] pilnību sasniegušu taisnīgu cilvēku gariem.”17
Un tā nu šajā brīnumainajā, bijību iedvesošajā naktī Betlēmē tika redzēti sapņi, kuros „rim[a] bailes [un piepildījās] kvēlas cerības”.18
Tai naktī, kad Jūdejas debesu velvi
Visspožākā zvaigzne apmirdzēja,
Kāds aklais aiz prieka svaidījās miegā,
Jo sapnī pasauli redzēt spēja.
Tai naktī, kad eņģeļu skanīgās dziesmas
Sev tuvumā gani izdzirdēja,
Kāds kurlais bij’ iegrimis burvīgā snaudā,
Un sapnī viņš atkal dzirdēt spēja.
Tai naktī, kad bērniņš un māmiņa snauda
Lopiņu kūtī, kur avis blēja,
Kāds kroplais bez grūtībām grozījās gultā,
Jo sapnī viņš atkal staigāt spēja.
Tai naktī, kad Marija piecēlās gādāt
Par jaundzimušo ar domām maigām,
Kāds spitālīgs iemidzis smaidīja rāmi,
Tā miesa sapnī bija bez vainām.
Tai naktī, kad dusēja siltajās skavās
Mazs Ķēniņš, ko māte autos vīsta,
Slīgt varēja netikle laimīgā miegā,
Tā tīra sapnī bija un šķīsta.
Tai naktī, kad Svētītais silītē miga,
Glābt nācis un nožāvēt asaras,
Kāds iegrima svētīgā mūža miegā;
Vairs kapa nav — saldi sapņoja tas.19
Kā savu Ziemassvētku dāvanu es jums atstāju Betlēmes sapņus. To es daru tā bērniņa vārdā, kurš liek visiem šiem sapņiem piepildīties, patiesi, Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.