Ir Ķēniņš Zemei dots!
2022. gada Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis
Svētdien, 2022. gada 4. decembrī
Atvērsim savu sirdi, lai pieņemtu
Iedvesmojoša mūzika piepilda mūsu dvēseli ar mieru un siltumu.
Priecīgus Ziemassvētkus!
1943. gada decembrī Otrais pasaules karš bija pārņēmis pasauli. Visi raizējās par mīļotajiem tālu prom svešās zemēs, un bažas mājās pastiprināja naudas un pārtikas trūkums. Šajā laikā, kad ģimenes dzīvoja īpaši taupīgi, kāds pārsteigums tas bija manam tēvam, Haroldam Hilamam, toreiz deviņgadīgam zēnam, saņemt brīnumainu Ziemassvētku dāvanu — vilciena komplektu. Tas nebija kaut kāds vecs vilciens, tas brauca pa sliedēm pats. Tas pat nebija jāstumj. Tik brīnumaina dāvana šķita neiespējama, taču tā bija īsta. Ar kādu gādību Harolds pret to izturējās!
Pēc dažiem gadiem, Ziemassvētkiem tuvojoties, pasaule sāka atgūties no kara. Taču ekonomiskais stāvoklis nelielajā pilsētiņā Seintantonijā, Aidaho štatā, neuzlabojās, un mana tēva ģimenes gadījumā tas bija tikai pasliktinājies. Harolda tēvs bija smagi slims, gandrīz zaudējis dzīvību. Tajos Ziemassvētkos nevienam nebija paredzētas dāvanas — ne Haroldam, ne viņa jaunākajam brālim Arnoldam.
Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pie Harolda pienāca viņa tēvs un klusām pajautāja: „Harold, vai tu būtu ar mieru atdot savu vilcienu Arnoldam, lai šogad viņš var saņemt kādu Ziemassvētku dāvanu?”
Vai viņš bija pareizi sadzirdējis sava tēva vārdus? Viņa loloto vilcienu? Tas šķita neizpildāms lūgums!
Pienākot Ziemassvētku rītam, Arnolds saņēma tādu pašu vilcienu, kāds bija Haroldam, un aiz prieka iespiedzās.
Drīz vien Arnolds pamanīja, ka Harolds vairs nespēlējās ar savu vilcienu. Galu galā Arnolds atskārta, ka viņa augsti vērtētā dāvana nebija „tāda pati kā” Haroldam — tas bija Harolda vilciens! Kad Arnolds saprata šīs dāvanas nozīmīgumu, vilciens kļuva nenovērtējams.
Man šis ģimenes stāsts pats par sevi ir dāvana — un ne tikai tāpēc, ka tas man atgādina par manu mīļo tēvu un viņa mīlēto un cienīto brāli. Vēl svarīgāk ir tas, ka tas man atgādina par upuri — par Dieva Mīļotā Dēla upuri un mīlestību — Tā, kura dzimšanu mēs svinam.
Jēzus Kristus bija un ir mūsu pirmā un mūžīgā Ziemassvētku dāvana. Es liecinu par šo patiesību — Viņš piedzima un Viņš nomira par mums, un Viņš joprojām dzīvo!
Cik gan svētīti mēs esam, būdami šīs priekpilnās dāvanas saņēmēji. Iemīļotākās Ziemassvētku dziesmas vārdiem izsakoties: „Prieks pasaulei — Tas Kungs ir klāt! Ir Ķēniņš Zemei dots!”1
Elders Nīls A. Maksvels mācīja: „Ņemot vērā visu, ko Dievs mums ir devis, mums vajadzētu diezgan labi prast pieņemt mums doto, taču mums tas nepadodas. Mēs, kas sevi uzskatām par samērā pašpietiekamām un neatkarīgām būtnēm, bieži atklājam, ka, kaut ko pieņemot, jūtamies neveikli, un mums tas ir pat grūti. …
[Taču] Dieva dāvanas, atšķirībā no Ziemassvētku dāvanām, ir mūžīgas un nezūdošas; tās rada nekad nebeidzamus Ziemassvētkus!”2
Tad kā gan pienācīgi pieņemt tik izsmalcinātu dāvanu? Kā mēs varam katru dienu izvēlēties pieņemt mūsu Glābēja, Viņa mīlestības un Viņa bezgalīgās Izpirkšanas dāvanu?
Nedaudz atkāpsimies no apsarmojušajām logu rūtīm un krāsainajiem konfekšu spieķīšiem un pamācīsimies no tām pazemīgajām dvēselēm, kuras pirmās pieņēma zīdaini Glābēju.
Pieņemsim Viņa svētumu
Tuvojoties Glābēja dzimšanas brīdim, Marija un Jāzeps spiedās cauri ļaužu piepildītajām Bētlemes ielām, kur visas apmešanās vietas bija pilnas. Vai tiešām neviens nevarēja viņiem atvēlēt vietu? Vai neviens viņiem nevarēja dāvāt atpūtu? Marija zināja, kādu dāvanu viņa sevī nesa, taču nevienam nebija vietas, lai to pieņemtu, lai pieņemtu Viņu.
Kaut arī mēs tā īsti nevaram zināt, kā Marija un Jāzeps tobrīd jutās, es vienmēr esmu iztēlojusies, ka viņi virzījās uz priekšu ar iekšēju spēku un paļāvību. Uzklausījuši eņģeļa aicinājumu — „nebīstieties”3 un gatavojoties Jēzus piedzimšanai, viņi spēja atmest jebkādu cerību uz ērtām naktsmājām un tā vietā piekrita apmesties klusā, pieticīgā kūtiņā. Taču kas sākotnēji šķita visai nemājīga vieta, tāda nepalika. Tas Kungs drīz vien piepildīja šo tukšumu ar svētumu.
Plaši pazīstamajā pantā, Lūkas 2:7, ir teikts: „Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.”
Mūsu Glābējs — šī brīnišķīgā dzīvības, cerības un apsolījuma dāvana — bija ieradies uz Zemes.
Vai mēs varam atvēlēt vietu savā sirdī, lai pieņemtu Kristu un ļautu Viņa svētumam piepildīt tukšumu mūsos? Gluži kā Marija un Jāzeps arī mēs varam uz Viņu paļauties pat dažkārt tik nomācošos apstākļos. Vadība, pat brīnumi, ko savā dzīvē gūsim, visdrīzāk, nenāks dzīves rosībā un burzmā, ne arī uz skatuvēm vai stadionos, bet gan klusās vietās, kur mēs dzīvojam un strādājam, — tur, kur mēs vēršamies pēc palīdzības. Ikreiz, kad izjūtam kādas vajadzības, mēs varam saņemt un saņemsim atbildes uz mūsu čukstus izteiktām lūgšanām.
Pieņemsim Viņa aicinājumu rīkoties
Cik brīnišķīgi, ka vieni no pirmajiem cilvēkiem, kuri pieņēma Dieva Jēru, bija gani!
Zemi pārklāja nakts tumsa, kad apbrīnas pārņemtie gani sapulcējās zem spožās gaismas, kur debesis un zeme vienojās pārpasaulīgajā notikumā, kas bija Glābēja piedzimšana.
„Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku. …
Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.””4
Mums ļoti patīk tas, ka šie uzticamie gani nevilcinājās pieņemt šo dāvanu, bet steidza satikt Ķēniņu. No viņu parauga mēs mācāmies, ka pieņemšana ir rīcības vārds. Lūka mums stāsta, ka gani, „steigdamies nāca un atrada … bērniņu, silē gulošu”5.
Bieži vien mēs nevaram saņemt klusos, mierīgos iespaidus no Tā Kunga, jo tie tā īsti neiederas mūsu grafikos, plānos un termiņos. Ziemassvētku stāsts mums sniedz atgādinājumu — līdzināties šiem uzticamajiem ganiem, kuri nevilcinājās darīt to, kas bija nepieciešams, lai pieņemtu Ķēniņu.
Vai pamanījāt, ka Lūka šajā Ziemassvētku stāstā ir ielicis kādu priekpilnu pamudinājumu, proti, ka pieņemt Viņu nozīmē dalīties vēstī par Viņu, paskaidrojot to šādi: „Bet, [Jēzu] redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu.” 6 Šie gani, saņēmuši šo vēsti no debesīm, steidzās turp un nevilcinoties kļuva par turpmākiem debesu vēstnešiem, sludinot: „Prieks pasaulei” un aicinot visus pieņemt mūsu Ķēniņu7.
Pieņemsim ar ilgtspējīgu ticību
Tagad pievērsīsim mūsu uzmanību Gudrajiem vīriem. Viņi izceļas citu diženo Jēzus Kristus meklētāju vidū. Viņi uzcītīgi aizvadīja savu dzīvi, vērojot pēc zīmes debesīs, un kad tā parādījās, viņi atstāja māju ērtības, savu darbu, ģimeni un draugus, lai sekotu zvaigznei un atrastu savu Ķēniņu.
Atšķirībā no ganiem, viņu ceļojums bija ilgstošs — tāds, kas prasīja laiku. Viņiem bija jāmeklē, jājautā, jāgaida un jāiet, un tad jāatkārto tas viss no jauna, līdz beidzot viņi ieraudzīja šo mazo bērnu kopā ar Mariju, Viņa māti. Viņi pasniedza pašas dārgākās dāvanas un krita ceļos, un Viņu pielūdza8.
Esmu bieži domājusi: Vai mēs savos centienos — pieņemt Kristu — uzcītīgi meklējam Viņu un tad ļaujam Viņam vest mūs ceļojumā pa mums nezināmām vietām un pie mums nepazīstamiem cilvēkiem? Kā mēs varam paust Viņam savu pateicību caur mūsu pienestajām dāvanām un mūsu pielūgsmi?
Svētīgi ir tie, kas pieņem
Tātad, lūk, — diženais Ziemassvētku stāsts.
Mani dārgie draugi, svētīgi ir tie, kas pieņem. Lai arī cik mīļa būtu mana tēva dāvana — šis vilciens, un tās dārgumu un veltītā laika dāvanas, ko ģimenes sarūpē visā pasaulē, tomēr tās visas nobāl Ziemassvētku patiesās dāvanas priekšā, kas ir Jēzus Kristus.
„Jo kāds labums cilvēkam, ja viņam tiek dota dāvana, un viņš nepieņem šo dāvanu?”9
Apdomājiet šo rakstvietu, paturot prātā šo mūžīgo patiesību: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”10
Man ļoti patīk solījums, ka ikviens, kurš patiesi pieņems tajā svētajā naktī pasniegto Kristus dāvanu, iemantos mūžīgo dzīvi!
Tā nu mēs redzam, ka ikdienā cenšoties pieņemt Kristu aizvien pilnīgāk, mēs līdzināsimies mūsu mīļotajam pravietim, prezidentam Raselam M. Nelsonam, kurš mūs ir aicinājis kļūt par spējīgiem, sagatavotiem un cienīgiem cilvēkiem, kuri uzņems To Kungu, kad Viņš atgriezīsies, lai mēs būtu „ļaudis, kuri jau ir izvēlējušies Jēzu Kristu”11.
Cik brīnišķīgi ir iztēloties to dienu, kad visi kopā mēs atkal pasludināsim: „Prieks pasaulei — Tas Kungs ir klāt! Ir Ķēniņš Zemei [un katram un ikvienam no mums] dots!”12 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.