Vislielākā Ziemassvētku Dāvana
2022. gada Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis
Svētdien, 2022. gada 4. decembrī
„Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: „Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.”
Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.”1
Šie vienkāršie Jaunās Derības panti, ko rakstīja Lūka, mūsu prātos uzbur ainu par dievišķo Jēzus Kristus dzimšanu, ko šodien mēs svinam visā pasaulē.
Mūsu dzimtajā Portugālē ir iemīļota tradīcija uzstādīt Jēzus piedzimšanas ainu no figūriņām, kas attēlo šo Svēto Rakstu notikumu. Ziemassvētku laikā ir iespēja atrast šādas Jēzus piedzimšanas ainiņas dažādās vietās visā valstī — tā ir tradīcija, ko daudzi piekopj arī savās mājās. Šajā procesā nereti jāiegulda pūles, lai savāktu svaigas sūnas, sienu, akmeņus un citus dabas materiālus, kas rada autentisku fonu dzimšanas ainiņai.
Jēzus piedzimšanas ainas izveidošana mums bija iecienīta Ziemassvētku tradīcija bērnībā un jaunībā kopā ar vecākiem un vēlāk kopā ar mūsu bērniem. Kristus piedzimšanas ainas izveidošana bija viena no manis paša iemīļotākajām nodarbēm Ziemassvētku laikā.
Visas mazās figūriņas, ko mēs izmantojām piedzimšanas ainas kompozīcijai, mēs glabājām koka kastē. Nereti mēs iekļāvām arī mūsu pašu ciema miniatūru. Katru gadu, katrus Ziemassvētkus, kolekcijai tika pievienotas pāris jaunas figūriņas vai elementi. Bija iekļautas ciema iedzīvotāju, māju, zemnieku vai dzīvnieku figūriņas, ūdens vai vēja dzirnavas un citi dabas elementi, kas attēloja pakalnus un ielejas, kokus un laukus. Atstarojoši spoguļa gabaliņi atdarināja upes un strautiņus. Dažkārt tika attēloti pat tilti. Un, protams, visa centrā bija vissvarīgākās figūriņas — tās, kuras ir aprakstītas Svētajos Rakstos, — aitu ganāmpulks un „gani … laukā …, sargāj[ot] naktī savus lopus”2; eņģelis, kas teica ganiem nebīties un kas paziņoja par Glābēja piedzimšanu, nesot „lielu prieku … visiem ļaudīm”3; Marijas un Jāzepa figūriņas, kas cēli tika novietotas pie silītes.4 Tad arī zvaigzne, kura, kā teikts Svētajos Rakstos, sniedza lielu prieku gudrajiem vīriem un vadīja tos viņu ceļā pie Jēzus.5
Atbildība par Jēzus piedzimšanas ainiņas uzstādīšanu gūlās uz visu ģimenes locekļu pleciem. Vairāku dienu vai pat nedēļu garumā, drusciņu pa drusciņai, kompozīcija tika veidota ar katru detaļu tai paredzētajā vietā.
Tuvojoties Ziemassvētkiem, mēs apbrīnojām Jēzus piedzimšanas ainu un atcerējāmies notikumus, kas aprakstīti Mateja un Lūkas evaņģēlijos un kas padara šos svētkus tik nozīmīgus. Mēs stāstījām stāstus par Marijas un Jāzepa ticību; par viņu ceļojumu „no Galilejas, no Nācaretes pilsētas …, uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi”6; un par viņu grūtībām tajā atrast vietu, kur apmesties.
Visbeidzot pienāca Ziemassvētku diena, un Jēzus bērniņa figūriņa tika ieguldīta silītē, un sarunas tad pievērsās Jēzus Kristus nozīmei mūsu dzīvē, tam, ko Viņš mūsu labā ir paveicis7, un tam, ka Viņš ir lielākā dāvana no visām.
Šī Ziemassvētku dziesma apkopo patieso svētku sajūtu:
„Maigās rūpēs, Marijas ieaijāts,
Dus silītē gaišs un tīrs mazais bērns.
Mierā dievišķā, ievīstīts autiņos,
Ziemassvētkos Viņš gulēja pirmajos.
Tam sejā spoži staroja
Visu laikmetu ļaužu cerība.
Ak Bērns, Tava godība piepilda
Šo zemi, kur sveša tev greznība!
No tāluma, zvaigznes vadīti,
Gani pielūgt nāca bijīgi.
Gudrie vīri ceļus locīja,
Tevi pazemībā godāja.
Slavu Tev dziedāja eņģeļi,
Tu — Ķēniņš, kaut dusi vēl šūpulī.
Tavā skatā apgaismotajā
Katram rodama dziedināšana.
Ak, cilvēces dāvana dārgākā,
Pie Tevis mums mantojums mūžībā!”8
Glābējs pats liecināja par Savu dāvanu mums: „To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”9
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”10
Cik gan apbrīnojama dāvana; cik cēla dāvana!
„Ziemassvētku laiks sniedz iespēju pārdomāt un rīkoties saskaņā ar svētībām un iespējām, kas mums ir dotas Mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, dzimšanas, dzīves, Viņa īstenotās grēku Izpirkšanas un augšāmcelšanās dēļ.11
Es domāju par svētību atrast mieru un cerību pat izaicinājumu un pārbaudījumu laikā12; par dievišķās vadības svētību gan panākumu, gan izmisuma brīžos13; par lielākas perspektīvas un mērķa izjūtas svētību, zinot un ticot, ka dzīve ir vairāk nekā tikai mūsu mirstīgā pieredze14; par pateicības svētību pat tad, kad mums ir mazāk savu vajadzību apmierināšanai; par mierinājuma svētību, kad jūtamies vientuļi15; un par svētību spēt dot pat tad, kad mums pašiem nav nekā daudz.
Šīs un vēl daudzas citas svētības mēs saņemam, pateicoties Jēzum Kristum! Jā, tieši pateicoties Jēzus bērniņam, kura guldīšanu silītē mūsu piedzimšanas ainiņā Ziemassvētku dienā es gaidīju ar tādu nepacietību! Viņš, kurš ir mūsu vislielākā dāvana, deva mums tik dārgas svētības pateicoties Savai dzīvei, piemēram, mācībām un upurim.
Tad es vaicāju: Vai mums kā pateicību arī nevajadzētu izmantot šīs svētības, lai celtu citu nastas, palīdzētu un iedrošinātu viņus izjust šī svētā gada laika garu un svinēt labās vēstis, kas ganiem tika paziņotas pirmajos Ziemassvētkos?
Kristus var pārvērst laipnās un mīļās Ziemassvētku dāvanu lentītes par ko vairāk un iesaiņot mūsu svētkus žēlsirdībā, kas ir „tīrā Kristus mīlestība, [kas] paliek mūžīgi”.16 „Lai gan mūsu jūtas ir pārejošas, Viņa mīlestība pret mums nepāriet.”17 Viņa mīlestība turpina pastāvēt visu gadu un visu mūsu mūžu.
Ziemassvētku laikā, liekot Kristu uzmanības centrā, mēs dziļāk izjutīsim Viņa mīlestību savā dzīvē un lielāku spēju mīlēt un kalpot apkārtējiem.
Kad mēs izstarojam Ziemassvētku garu, mēs izstarojam Kristus garu. Kaut mēs visi šajā laikā koncentrētos uz Jēzu Kristu, Pasaules Gaismu, un lai mēs visi ļautu mūsu pašu gaismai spīdēt, daloties mūsu mīlestībā, mūsu līdzjūtībā un mūsu kalpošanā ar citiem!
Tāpēc, ka Viņš piedzima, mūsu pastāvēšanai ir nozīme. Tāpēc, ka Viņš piedzima, pastāv cerība. Viņš ir pasaules Glābējs, un Viņš ir mūsu vislielākā dāvana; par to es liecinu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.