Ticība kā rīcības un spēka princips
Reliģijas semināru un institūtu ikgadējā apmācības pārraide • 2017. gada 13. jūnijā
Es vienmēr ar nepacietību gaidu tikšanos ar jums šajā svarīgajā sanāksmē. Gatavojoties šai sanāksmei, es lūdzu To Kungu atklāt, ko Viņš vēlas, lai mēs darām Viņa bērnu labā, kas sēž mūsu nodarbībās un mūsu mājās. Klusos brīžos es esmu sajutis Viņa atzinību par jūsu nenogurstošajiem centieniem un neskaitāmajiem upuriem. Tāpat es esmu sajutis, cik ļoti Viņš priecājas svētīt jūs un jūsu ģimenes. Un esmu sajutis Viņa vēlmi svētīt jūsu studentus ar mīlestību un liecību par Viņa mīļoto Dēlu.
To nevar paveikt tikai ar plašu un labu programmu piedāvājumu, mācību plānu, apmācībām vai ar tehnoloģijām, jo neviena no šīm lietām nekad neaizstās brīnumaino debesu pieskārienu mūsu studentu dzīvēs. To, uz ko mēs ceram, mēs varam saņemt tikai kā dāvanu no mūsu mīlošā Tēva debesīs, un tam būs nepieciešams Viņa spēks, lai katra dzīvē tiktu paveikti brīnumi.
Lai to varētu īstenot, mums ir nepieciešama lielāka ticība, jo no sākuma ir jābūt ticībai un tad var sekot brīnumi. Elders Dalins H. Oukss ir teicis: „„Ticība bez darbiem ir nedzīva.” Taču [tad viņš piebilda], ka darbi bez ticības ir vēl nedzīvāki.”1 Citiem vārdiem sakot, viss mūsu smagais darbs nesniegs vēlamo rezultātu, ja tas tiks veikts bez ticības. Tas tā ir tāpēc, ka ticība ir gan rīcības princips, gan spēka princips. Ja mēs palielināsim savu ticību, tā būs zīme Tam Kungam, ka mēs paļaujamies uz Viņu un uzticamies Viņa spēkam, lai tas iedvesmotu, stiprinātu, sagatavotu un aizsargātu jauno paaudzi. Ja mēs palielināsim ticību Glābējam, mēs būsim spējīgāki mācīt un aicināt jauniešus un jaunos pieaugušos apmeklēt semināru un institūtu, kā arī lasīt Svētos Rakstus, tas pat stiprinās mūsu attiecības ar vecākiem un priesterības vadītājiem. Tad, vai jūs, lūdzu, tuvākajās nedēļās un mēnešos man pievienosities, lūdzot mūsu Tēvam debesīs palielināt mūsu ticību? Es ticu, ka Viņš ir gatavs palīdzēt, ja vien mēs lūgsim.
Ticības pielietošana kā rīcības princips
Džozefs Smits mācīja: lai pielietotu ticību Dievam, ir nepieciešama „pareiza izpratne par Viņa personību, pilnību un īpašībām un patiesas zināšanas par to, ka dzīves ceļš, kuru [mēs ejam], ir saskaņā ar Viņa gribu”.2 Abi šie nosacījumi liek mums pielietot ticību kā rīcības principu.3
Pēdējā vispārējā konferencē prezidents Rasels M. Nelsons atklāja vienu veidu, kā mēs varam rīkoties attiecībā uz pirmo no šiem diviem nosacījumiem:
„Jo vairāk mēs zinām par Glābēja kalpošanu un misiju (jo labāk mēs izprotam Viņa mācību un to, ko Viņš ir paveicis mūsu labā), jo vairāk saprotam, ka Viņš var dot spēku, kas mums nepieciešams šajā dzīvē.
Šī gada sākumā es lūdzu, lai Baznīcas jaunie pieaugušie ik nedēļu veltītu kādu laiku tam, lai studētu visu, ko Jēzus teica un darīja, saskaņā ar to, kas rakstīts Baznīcas pamatdarbos. Es aicināju, lai viņi padara rakstvietas par Jēzu Kristu, kas minētas ceļvedī Topical Guide, par savu personīgo mācību pamatprogrammu.
Es devu viņiem šo uzdevumu, jo jau iepriekš biju to uzņēmies izpildīt pats. Es izlasīju un pasvītroju katru pantu, kas citēts saistībā ar Jēzu Kristu ceļveža Topical Guide galvenajā sadaļā un 57 šķirkļos. Kad es biju pabeidzis šo aizraujošo uzdevumu, sieva apvaicājās, kādu iespaidu tas uz mani atstājis. Es viņai atbildēju: „Es esmu kļuvis par citu cilvēku!””4
Es gribēju jums atgādināt šo izaicinājumu, jo es personīgi esmu redzējis, kādu labumu dod šāda koncentrēta mācīšanās, un es zinu, ka, jo vairāk mēs izprotam un iemīlam Glābēju, jo vairāk pieaug mūsu ticība Viņam.
Kā minēju iepriekš, pravietis Džozefs mācīja, ka mums ir jāiemācās saskaņot sava dzīve ar Tā Kunga gribu — tas ir vēl viens būtisks ticības elements. Lai to ilustrētu, es dalīšos ar jums piemērā, kuru īpaši labi spēs izprast klātesošās mātes:
Seleste Deivisa ir triju bērnu māte, kuras bērns katru nakti bieži modās. Viņa sāka lūgt par to, lai viņa un viņas bērniņš varētu pilnvērtīgi izgulēties. Taču šķita, ka viņas lūgšanas paliek neatbildētas. Tā rezultātā viņa vēlējās labāk izprast lūgšanas principu un to, kāpēc viņa netiek svētīta ar palīdzību. Lasot Bībeles vārdnīcu, viņa uzzināja: „Mēs lūdzam Kristus vārdā tad, ja mūsu prāts ir Kristus prāts un mūsu vēlmes ir Kristus vēlmes. … Tad mēs lūdzam to, ko Dievs var mums dāvāt. Daudzas lūgšanas paliek neatbildētas, jo tās netiek teiktas Kristus Vārdā; tās nekādā veidā neatspoguļo Viņa prātu, bet izriet no cilvēka savtības.”5
Tā nu Seleste nolēma izveidot sarakstu ar visu to, par ko viņa bija lūgusi. Kad viņa bija izveidojusi šo sarakstu, viņa saprata, ka savās lūgšanās viņa galvenokārt bija lūgusi Debesu Tēvam to, ko viņa gribēja — proti, lai Viņš izmainītu viņas apstākļus. Tad viņa nolēma izveidot vēl vienu sarakstu, kurā pierakstīja visu to, par ko bija droša, ka Debesu Tēvs vēlas viņai dot. Protams, šie divi saraksti nebija pilnīgi nesavienojami — Viņš mūs mīl un grib, lai mēs esam laimīgi. Taču šis nelielais uzdevums māca svarīgu patiesību. Kamēr viņa vēlējās izmainīt savus apstākļus, Viņš vēlējās izmainīt viņu. Tādēļ viņa nolēma izmainīt savu pieeju lūgšanām, lai labāk saskaņotu savu gribu ar Debesu Tēva gribu. Viņa rakstīja:
„Es izveidoju nelielu formulu, kas man palīdz manās lūgšanās. Tā ir pavisam vienkārša — tajās reizēs, kad tu lūdz to, ko vēlies, un neesi pilnīgi pārliecināts, ka Dievs vēlas tev to dot, pasaki šo frāzi — „bet, ja nē” — un tad pievieno to, par ko esi pārliecināts, ka Dievs vēlas tev to dot.
Piemēram: „[Debesu Tēvs], lūdzu svēti, lai šonakt varu izgulēties, bet, ja nē, tad palīdzi man būt pietiekami enerģiskai, lai es būtu patīkama saskarsmē un varētu čakli strādāt.” „[Debesu Tēvs], lūdzu svēti, lai mani bērni izveseļotos no šīs slimības un justos labāk, bet, ja nē, palīdzi mums paļauties uz Tevi un būt savstarpēji pacietīgiem.” „[Debesu Tēvs], lūdzu svēti, lai draugi mani iekļautu savā lokā, bet, ja nē, pat ja es jūtos atstumta, palīdzi man būt laipnai un cēlsirdīgai.”
Viņa turpināja:
„Es esmu izmēģinājusi šo formulu aptuveni gadu un varu teikt, ka ar savām lūgšanām esmu guvusi daudz lielākus panākumus.
Es jūtu, ka es beidzot izpildu lūgšanas patieso mērķi — nevis uzskaitu savas vēlmes, bet saplūstu ar Dievu …
Negaidīta priekšrocība ir tāda, ka man vairs nav tik ļoti bail kā agrāk no sarežģītām situācijām vai no tā, ka es nesaņemu to, ko vēlos, jo esmu redzējusi un jutusi, kā Dievs atbild uz manām lūgšanām — gan uz manām vēlmēm, gan uz maniem „bet, ja nē””.6
Selestes pieredze sniedz paraugu, kas var mums palīdzēt mūsu lūgšanās un mūsu centienos pielietot ticību kā rīcības principu. Protams, ticība neatņems mūsu bērnu un studentu rīcības brīvību, un tā nenovērsīs visus mūsu dzīves pārbaudījumus un izaicinājumus. Taču tā var mums palīdzēt labi izturēt un pat mācīties no sarežģītiem apstākļiem. Tā arī mainīs to, kā mēs raugāmies uz mūsu studentiem (un mūsu bērniem), kā arī to, kā mēs par viņiem lūdzam. Tā izmainīs mūsu saskarsmi klasēs un mūsu mājās. Tā mums palīdzēs būt cerības, laimes un optimisma pilniem arvien satumstošajā pasaulē. Tā radīs iespējas saņemt personīgu atklāsmi un ieaicinās spēku, kad mācīsim. Tā apliecinās mūsu teikto to cilvēku sirdīs, kurus mēs mīlam.
Patiesa ticība izslēdz iespēju racionalizēt. Tā noved pie lielākas pašanalīzes, kas noved pie sirsnīgas grēku nožēlošanas un nozīmīgas izaugsmes. Ticība mums neļauj iekļūt lamatās — pieņemt, ka risinājumi būs tikai tad, kad citi mainīsies, vai arī teikt: „Ja man būtu vairāk atbalsta no vecākiem vai baznīcas vadītājiem, tad situācija būtu labāka.” Šāda pieeja sevī neietver paļaušanos uz Glābēju, tādēļ liedz piekļuvi Viņa spēkam. Tas neļaus pieredzēt to brīnumu, kas mums ir nepieciešams. Ja mums ir pietiekami daudz ticības, lai sirsnīgi Viņam lūgtu mūs izmainīt un veidot par darbarīkiem Viņa rokās, tad mēs varam paveikt Tā Kunga darbu.
Tas tā ir arī tad, kad jūtamies nepiemēroti un nomākti. To es iemācījos kā jauns vīrietis, gatavojoties misijai. Es vienmēr biju domājis, ka kalpošu, taču pusaugu gados doma par misiju mani darīja satrauktu. Es nepavisam nejutos ērti, runājot cilvēku priekšā. Man ir tante, kura joprojām apgalvo, ka viņa ieraudzīja manas acis tikai tad, kad kļuvu par pusaudzi, jo es staigāju ar nodurtu galvu, šādi slēpjot savu seju. Vidusskolas teātra klasē es saņēmu 4 balles, kas ir zemākā sekmīgā atzīme. Es vienkārši nespēju sevi piespiest nostāties klases priekšā, lai nolasītu pat sagatavotu tekstu, ko skolotāja man iedeva.
Kad es saņēmu savu misijas aicinājumu uz Meksiku, mani un manu vecāko brāli uzaicināja uzstāties jauniešu garīgajā vakarā. Mana uzruna ilga aptuveni piecas minūtes, un viņš runāja visu pārējo laiku. Es nedomāju, ka tas būtu pārspīlēti teikts, ka mana runa droši vien bija vissliktākā, kas jebkad sniegta šajā vai jebkurā citā baznīcā. Pēc garīgā vakara daudzi no jauniešiem sastājās rindā, lai sasveicinātos ar manu brāli. Viena lāga dvēsele nedaudz izgāja no rindas un man sacīja: „Paldies. Tā bija laba runa.” Es burtiskā nozīmē nodomāju: „Tu esi laipns, bet liels melis.” Es devos mājās, zaudējis drosmi un prātodams, kā es jebkad spēšu kalpot misijā. Es nejutos pietiekami spējīgs mācīt evaņģēliju angļu valodā, kur nu vēl spāņu valodā, kas man vēl ir jāiemācās.
Pēc dažām dienām, joprojām izjūtot smagumu sirdī, es atvēru Svētos Rakstus un izlasīju stāstu par Ēnohu. Kad Ēnoham bija uzdots aicināt cilvēkus nožēlot grēkus, 31. pantā teikts, ka „viņš noliecās līdz zemei Tā Kunga priekšā un runāja Tā Kunga priekšā, sakot: Kāpēc ir tā, ka es esmu atradis labvēlību Tavās acīs, un esmu tikai zēns, un visi ļaudis ienīst mani, jo es esmu lēns runā; kāpēc es esmu Tavs kalps?”7 Atbildot uz Ēnoha šaubām par sevi un acīmredzamo pārliecības trūkumu attiecībā uz savu aicinājumu, Tas Kungs sniedza šo brīnišķīgo un iedrošinošo atbildi, kas atrodama 34. pantā: „Lūk, Mans Gars ir uz tevis, tādēļ visus tavus vārdus Es attaisnošu; un kalni atkāpsies tavā priekšā, un upes novirzīsies no savas gultnes; un tu paliksi Manī un Es tevī, tādēļ staigā ar Mani.”8
Lai gan es biju satraukts, nepārliecināts par sevi un slikti sagatavojies, es turējos pie šiem vārdiem kā pie glābšanas riņķa. Es pirmo reizi mūžā iekāpu lidmašīnā un devos uz Meksiku, lai kalpotu. Tur es iemācījos: ja mēs vēlamies, mēs patiešām varam būt ar To Kungu. Es iemācījos, ka tas, ko sacīja prezidents Ezra Tafts Bensons, ir patiesība: „Tie vīrieši un sievietes, kas nodos savu dzīvi Dieva rokās, atklās, ka Viņš var paveikt viņu labā vairāk, nekā viņi spētu paši saviem spēkiem.”9
Ticības pielietošana kā spēka princips
No stāsta par Ēnohu es iemācījos vēl ko par ticību. Ieklausieties, kā tiek raksturots šis puisis, kurš bija lēns runā un kuru cilvēki neieredzēja. Mozus 7:13 lasām: „Un tik liela bija Ēnoha ticība, ka viņš vadīja Dieva ļaudis, un viņu ienaidnieki nāca kaujā pret tiem; un viņš runāja Tā Kunga vārdu un zeme trīcēja, un kalni atkāpās, patiesi saskaņā ar viņa pavēli; un ūdens upes tika novirzītas no savas gultnes; un lauvu rēcieni bija dzirdami no tuksneša; un visas tautas ārkārtīgi bijās, tik varens bija Ēnoha vārds, un tik liels bija tās valodas spēks, ko Dievs bija devis viņam.”10 Tas neizklausās pēc zēna, kurš ir lēns runā. Tas izklausās pēc vīra, kurš, būdams ticības pilns, staigāja ar To Kungu un pārvietoja kalnus.
Dažreiz, lai atspoguļotu nelielus, taču nepieciešamus uzlabojumus, mēs lietojam frāzes „soli pa solim” vai „nedaudz šur un nedaudz tur”, taču tas nav tas, ko mūs ir aicinājis darīt Tas Kungs. Viņš mūs ir aicinājis pārvietot kalnus. Viņš teica: „Jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni,— un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”11
Šāda ticība, kas spēj pārcelt kalnus — vienalga, burtiskā vai pārnestā nozīmē —, ir cits ticības līmenis. Elders D. Tods Kristofersons mācīja:
„[Pastāv] tāds ticības līmenis, kas sevī ietver garīgu pārliecību, kuras rezultātā tiek veikti labi darbi — jo sevišķi tas izpaužas paklausībā evaņģēlija principiem un baušļiem. Tā ir patiesa ticība Kristum.
Taču pastāv arī tāds ticības līmenis, kas ne tikai nosaka mūsu uzvedību, bet arī dod mums spēku mainīt esošu realitāti un realizēt to, ko savādāk nebūtu iespējams īstenot. Es runāju par ticību — ne tikai kā par rīcības principu, bet arī kā par „spēka principu”.12
Tieši šāda ticība ir aprakstīta Ebrejiem 11. nod., tāda bija Ēnoham, Ābrahāmam, Sārai un Mozum. Tieši ar šādu ticību pravieši „valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, … [ar šādu ticību] sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos”.13
Šāda ticība ir aprakstīta Etera 12. nod., atsaucoties uz Almu, Amuleku, Nefiju, Lehiju un Amonu.14 Šādu ticību parādīja „Jareda brālis, [kurš] sacīja Zerina kalnam: Pārcelies!, un tas tika pārcelts. Un, ja viņam nebūtu bijusi ticība, tas nebūtu ticis pārcelts.”15 Un beidzot „tur bija daudzi, kuru ticība bija tik ārkārtīgi stipra, pat pirms Kristus nāca, kuri nevarēja tikt noturēti aiz priekškara” — un ieklausieties šajā frāzē —, „bet patiesi redzēja ar savām acīm tās lietas, ko tie bija redzējuši ar ticības aci”.16
Tie visi ir neaizmirstami piemēri par ticību kā spēka principu. Tomēr pēdējais piemērs mani īpaši fascinē. No sākuma viņi to ieraudzīja, raugoties ar ticības acīm, pirms viņi to ieraudzīja ar savām fiziskajām acīm. To ilustrē arī zīmīgi mūsdienu piemēri no prezidenta Brigama Janga dzīves. Runājot par zemi, uz kuras atrodas Soltleikas templis, viņš sacīja: Es parasti nerunāju daudz par atklāsmēm vai vīzijām, tāpēc pietiks, ja pateikšu, ka es šeit biju un garā ieraudzīju Templi. … Es nekad nebiju redzējis šo zemi, taču es redzēju vīziju.”17
Spēja saskatīt vīziju par Tā Kunga paredzēto nākamību ir ticības pielietošanas kā spēka principa svarīga sastāvdaļa.
Vai jūs redzat, kādu brīnumu mums ir nepieciešams paveikt ar jūsu ticības aci? Vai jūs spējat saskatīt, kā jūs mācāt ar lielāku paļāvību uz To Kungu, Viņa vārdu un saviem studentiem? Vai jūs spējat saskatīt, kā jūsu studenti dodas prom pēc nodarbības, būdami ar lielāku paļāvību uz Glābēja mācībām un Izpirkšanu, ar lielāku pretestību grēkam un sagatavotāki darīt visu, ko Tas Kungs tiem prasa? Un vai jūs spējat saskatīt ar savu ticības aci vairāk jauniešu — gan Baznīcas locekļus, gan tos, kas nav no mūsu ticības —, kuri atsaucas uz mūsu aicinājumu nākt un pievienoties šajā brīnumā? Ko Tas Kungs darītu, ja mēs kopīgi pielietotu savu ticību — gan kā rīcības principu, gan kā spēka principu?
„Tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!”
Noslēgumā es vēlos dalīties vēl vienā piemērā. Manā kabinetā ir olīvkoka grebums, kas attēlo vienu no maniem mīļākajiem Svēto Rakstu pierakstiem, un tas man konstanti atgādina par ticības nepieciešamību. Tajā ir attēlots Kālebs un Jozua, kuriem kopā ar vēl citiem desmit vīriem Mozus deva uzdevumu izpētīt Kānaāna zemi un atgriezties ar ziņojumu. Pārējie desmit vīri atgriezās un teica: „Tauta, kas tanī zemē dzīvo, un pilsētas ir stipri nocietinātas un ļoti lielas.”18
„Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: „Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs … ar varu to ieņemsim!”
„Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši, sacīja: „Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs.”19
Viņiem trūka ticības, tāpēc „tie izlaida nelabu slavu par to zemi, … sacīdami … tur mēs esam redzējuši milžus, mēs bijām savās acīs kā siseņi.”20
Taču Jozua un Kālebs atbildēja: „Tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!”21
Taču ļaudis, tāpat kā šie desmit neticīgie ziņotāji, nespēja saskatīt, ko Tas Kungs bija gatavs darīt, un nesekoja Jozua un Kālebam. Šīs neticības dēļ tauta maldījās tuksnesī vēl 39 gadus. No sākotnējās grupas tikai Jozua un Kālebs izdzīvoja un tikai viņiem tika ļauts ieiet apsolītajā zemē. Iespējams, jūs atceraties Kāleba slavenos vārdus, kurus viņš teica, kopā ar Jozua stāvot Hebrona kalna priekšā, — tajā pašā vietā, kuru pirms daudziem gadiem viņi bija izpētījuši. Kālebs sacīja:
„Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja. …
Un tagad dod man šo kalnu zemi.”22
Pateicoties savai ticībai viņš un viņa ģimene vairākās paaudzēs iemantoja savu kalnu zemi apsolītajā zemē.
Mūs sagaida izaicinājumi. Iespējams, mūs kārdinās, lai mēs šaubītos un sniegtu „sliktu ziņojumu”, kurš ir pilns baiļu un šaubu. Ja mēs pietiekami nepaļausimies uz To Kungu, mēs nenokļūsim apsolītajā zemē. Tāpat kā to darīja Kālebs un Jozua, mums ir jāatmet bailes un jāpielieto mūsu ticība, lai saņemtu svētības, kas ir Viņam un mūs gaida. Mums jāraugās uz katru izaicinājumu un pārbaudījumu savā dzīvē kā uz iespēju — padziļināt savu ticību Jēzum Kristum.
Ko Tas Kungs darītu, ja mēs visi aizstātu bailes un šaubas ar cerību un ticību? Es ticu, ka Viņš paveiktu lielas lietas, pat pārceltu kalnus, lai Baznīcas jauniešu un jauno pieaugušo dzīvēs notiktu brīnumi. Pieaugot mūsu ticībai, ticībā pieaugs arī tie, kurus mācām. Es zinu, ka mūsu Tēvs Debesīs jūs svētīs un Viņš svētīs mūsu studentus, ja mēs pielietosim savu ticību Viņa mīlošajam un pilnīgajam Dēlam, pasaules Glābējam, Izpircējam un Atbrīvotājam. Jēzus Kristus vārdā, āmen.
© 2017 by Intellectual Reserve, Inc. All rights reserved. Angļu val. teksta apstiprinājums: 5/17. Tulkojuma apstiprinājums: 5/17. Tulkojums „Faith as a Principle of Action and Power.” Latvian. PD60004121 153