Piepildīti ar prieku
Reliģijas semināru un institūtu gadskārtējā apmācību pārraide • 2017. gada 13. jūnijs
Pirms diviem gadiem mūsu pilnvarotais, elders Kims B. Klārks, mācīja mums no 3. Nefija par eņģeļiem un bērniem, kas bija uguns ieskauti. Viņš mums mācīja, ka mums kā reliģijas pasniedzējiem arī vajadzētu būt šīs svētās uguns ieskautiem.1 Kā jau jūs zināt, Mormona Grāmatā ir vēl viens pieraksts par cilvēkiem, kurus ieskāvušas dievišķas liesmas. Lehijs un Nefijs bija iemesti cietumā, un pieraksts vēsta:
„Viņi bija it kā liesmojošas uguns vidū. …
Un lūk, Dieva Svētais Gars nāca no debesīm, … un viņi tika piepildīti it kā ar uguni.”2
Pieraksts arī stāsta: „Un viņi tika piepildīti ar prieku, kas ir neizsakāms un pilns svētlaimes.”3
Mans šīsdienas vēstījums ir šāds: Kā reliģijas pasniedzējiem — mums vajadzētu būt ne tikai uguns ieskautiem; mums vajadzētu būt arī piepildītiem ar prieku. Studentiem mūsu klasēs vajadzētu mācīties par „laimes ieceri”, taču mūsos viņiem vajadzētu arī ieraudzīt pierādījumu tam, ka plāns darbojas un ka dzīvošana pēc evaņģēlija sniedz prieku. Sapnī par dzīvības koku Lehijs māja saviem ģimenes locekļiem, lai tie nāktu un nobaudītu augli, kas bija „iekārojam[s], lai padarītu kādu laimīgu”.4 Viņa aicinājumam piemita spēks un autentiskums, jo viņš runāja no pieredzes. Viņš pats bija to nobaudījis un izjuta šo prieku.
Prezidents Gordons B. Hinklijs ir teicis: „Šajā darbā ļoti svarīgi — būt laimīgam. Mums Baznīcā ir daudz drūmu cilvēku, jo viņi nesaprot, ka šis ir laimes evaņģēlijs.”5 Mums var būt šī laime, par ko runāja prezidents Hinklijs, uzņemot Garu savā dzīvē un tad, kā Svētie Raksti saka, dzīvojot „laimīgi”.6
Vēlos piedāvāt jums pārdomām dažus principus, kas ir palīdzējuši man kā reliģijas pasniedzējam dzīvot „laimīgi”. Tās nav absolūtas vai jaunas idejas, un es tās pieminu cerībā palīdzēt kādam rast vairāk prieka dzīvojot un mācot. Mana uzruna attiecas ne tikai uz tiem, kuri pēc profesijas ir reliģijas pasniedzēji, bet arī uz tiem, kas uz laiku dzīvo „aicināta” semināru un institūtu reliģijas pasniedzēja dzīvi.
Pirms daudziem gadiem es uzgāju kādu prezidenta Spensera V. Kimbala citātu, kas mani uztrauca. Viņš teica: „Tversim pēc laimes šodien, jo ziniet: ja jūs neesat laimīgi šodien, jūs nekad nebūsiet laimīgi.”7
„Tā nevar būt patiesība,” es nodomāju. Kā tad ar grēku nožēlošanu? Ja es neesmu laimīgs šodien, vai tad es nevaru kaut ko darīt, lai to mainītu? Es par to aizdomājos vairāk, un es ticu, ka prezidenta Kimbala vēstījuma nolūks bija šāds: Ja tu neesi laimīgs un tici, ka tu varētu būt laimīgs, ja vien tavi apstākļi būtu citādāki, tu nekad nebūsi laimīgs, jo laime nav atkarīga no taviem apstākļiem. Kāds autors par to izteicās šādi:
„Mums piemīt tieksme ticēt, ka, ja mēs būtu kaut kur citur — atvaļinājumā, ar citu partneri, ar citu karjeru, citādākās mājās, citos apstākļos —, mēs būtu laimīgāki un apmierinātāki. Mēs tādi nebūtu!
Patiesība ir tāda, ka, ja tev ir postoši garīgie ieradumi … vai tu pastāvīgi vēlies, lai lietas būtu citādākas, šīs identiskās tendences sekos tev, lai kur tu ietu.”8
Lāmans un Lemuēls ticēja, ka viņu laime ir atkarīga no apstākļiem — īpaši tādiem apstākļiem, kas sniegtu tiem komfortu. Runājot par savu ceļojumu tuksnesī, viņi teica:
„[Mūsu sievas] ir dzemdējušas bērnus tuksnesī un izcietušas visu, izņemot nāvi; un būtu bijis labāk, ja viņas būtu nomirušas, pirms tās iznāca no Jeruzālemes, nekā izciest visas šīs mokas.
Redzi, šos daudzos gadus mēs esam cietuši tuksnesī, tajā laikā, kad mēs varējām priecāties par mūsu īpašumiem un mūsu mantojuma zemi; jā, un mēs varējām būt laimīgi.”9
Esmu sapratis, ka mana laime nav atkarīga no tā, kur es dzīvoju, kādi uzdevumi man ir veicami, ar ko es kopā strādāju, maniem studentiem vai iespējām, kas nav parādījušās. Es nesaku, ka „pozitīva attieksme” liks izgaist jūsu grūtībām un piepildīs dzīvi ar saulstariem. Apstākļi, kādos mēs dažkārt nonākam, var būt sirdi plosoši un gandrīz nepanesami. Taču es liecinu, ka pat šajos apstākļos var mājot debesu sūtīts gars un perspektīva, kas var padarīt dzīvi priekpilnu.
Kāds pants Almas grāmatā saka: „Šis ir Amona un viņa brāļu apraksts: viņu ceļojumi Nefija zemē, viņu ciešanas tajā zemē, viņu bēdas un viņu likstas, un neaptveramais prieks.”10 Bēdas un prieks viens otru neizslēdz. Kā aicināts skolotājs — jūs varētu vēlēties, lai jums būtu citādāks aicinājums. Kā strādājošs skolotājs — jūs varētu vēlēties, lai jums būtu citādāks uzdevums. Nav nekāda vaina — vēlēties, taču, lūdzu, atcerieties, ka jūsu laime nav atkarīga no jūsu vēlmes piepildīšanās. Laime ir ceļošanas veids, nevis galamērķis. Ja dzīvojat savu dzīvi, domādami, ka tā ir galamērķis, jūs nekad nebūsiet laimīgi.
Kā rast laimi jebkuros apstākļos? Es nezinu visas atbildes, taču piedāvāju vienu būtisku: pateicībai ir daudz kopīga ar laimīgu dzīvošanu. Kā teicis prezidents Dīters F. Uhtdorfs:
„Es iesaku būt pateicīgam nevis par konkrētām lietām, bet būt pateicīgam jebkuros apstākļos — lai arī kādi tie būtu. …
Šāda veida pateicība stāv pāri visam apkārt notiekošajam. … Tā uzzied vienlīdz skaisti gan skarbos, gan patīkamos apstākļos. …
Pateicība jebkuros apstākļos ir rīcība, ko nosaka ticība Dievam. …
Patiesa pateicība ir cerības un liecības izpausme.”11
Ļaujiet man piedāvāt vēl kādu principu, kas ir palīdzējis man dzīvot un mācīt ar vēl lielāku prieku. Savas karjeras pirmajos gados es pieņēmu lēmumu — pamest seminārus un institūtus. Es nonācu pie šāda lēmumu, jo domāju, ka neesmu tik labs kā citi skolotāji, ko redzēju sev apkārt. Es redzēju skolotājus, kuri bija patīkami, izglītoti, ar humora izjūtu un pārliecināti, — un sevī es saskatīju maz no tā visa. Beigu beigās es nepametu seminārus un institūtus, bet turpināju iekšējo cīņu, domādams par to, vai mana personība var efektīvi mācīt un palīdzēt jauniešiem.
Runājot par mūsu unikālajām personībām, māsa Patrīcija Holanda, eldera Džefrija R. Holanda sieva, izteicās šādi:
„Mūsu Tēvam Debesīs mēs esam vajadzīgi tādi, kādi esam, kamēr pieaugot sasniedzam savu potenciālu. Viņš ar nolūku radīja mūs atšķirīgus citu no cita, lai pat ar mūsu nepilnībām mēs varam piepildīt Viņa nolūkus. Vislielākās bēdas mani piemeklē, kad es jūtu, ka man ir jāatbilst tam, ko dara citi, vai tam, ko citi no manis sagaida. Vislaimīgākā esmu tad, kad jūtos ērti, būdama es pati, un cenšoties darīt to, ko no manis sagaida mans Tēvs Debesīs un es pati no sevis.
Daudzu gadu garumā es centos salīdzināt bieži vien kluso, domīgo, uzmanīgo Patu Holandu ar robusto, dzīvīgo, runātīgo un enerģisko Džefu Holandu un citiem, kam piemita līdzīgas personības iezīmes. Caur daudzām nogurdinošām neveiksmēm esmu iemācījusies, ka tu nevari just prieku, izturoties dzīvīgi, ja būt dzīvīgam nav tavā dabā. Tajā ir acīmredzama pretruna. Esmu pārstājusi uz sevi raudzīties kā uz cilvēku ar trūkumiem. … Tā darot, esmu ieguvusi brīvību pieņemt un priecāties par savu būtību un personību. …
Kaut kur, kaut kā Tas Kungs palīdzēja man nonākt līdz atziņai, ka mana personība tika radīta, lai tā precīzi atbilstu tai misijai un talantiem, ko Viņš man ir devis. … Esmu sapratusi, ka man ir neizmērojami bagāti enerģijas avoti, lai es būtu — es pati. Bet brīdī, kad es ļaujos sava tuvākā atdarināšanai, es jūtos sašķelta, nepilnīga un vienmēr peldu pret straumi. Kad mēs iejaucamies plānā, ko Dievs mums sagatavojis, mēs liedzam šai pasaulei un Dieva valstībai mūsu unikālos ieguldījumus.”12
Gribētu izteikt pāris brīdinājumus par pašesamību. Pirmkārt, es nesaku, ka mums jādzīvo ar attieksmi, kas pauž: „Tāds nu es vienkārši esmu!” Prezidents Rasels M. Nelsons ir teicis: „Jēzus Kristus evaņģēlijs ir pārmaiņu evaņģēlijs.”13 Man vajadzētu dedzīgi meklēt atgriezenisko saiti manu vadītāju vārdos, lai varētu mainīties un labāk piemērot savu personību un pūles mūsu mērķa sasniegšanā. Vēl svarīgāk, — man ir Paša Kristus dots uzdevums — kļūt tādam, kāds ir Viņš. Bet man nav jābūt kā tam skolotājam gaiteņa otrā galā. Mana personība, kas kļuvusi pilnīgāka caur Gara dāvanām, var dot unikālu ieguldījumu semināru un institūtu darbā.
Otrais brīdinājums: Kad es pirmo reizi ierados Galvenajā birojā, lai saņemtu jaunu uzdevumu, mūsu tā laika administrators, elders Pauls V. Džonsons, ieaicināja mani savā kabinetā, lai dotu dažus norādījumus un padomus. Citu lietu starpā viņš sacīja: „Nenosaki sev, kas vai kāds tu esi.” Es sapratu, ka tas nozīmēja, ka, ja es jebkad Tam Kungam noteiktu, kā Viņš vislabāk mani varētu izmantot, lai paveiktu Savu darbu, es varētu ierobežot savas izaugsmes un kalpošanas iespējas.
Diemžēl es kļuvu par upuri tieši tai lietai, par kuru viņš mani brīdināja. Es centos pildīt viņa doto administratīvo uzdevumu, cik labi vien spēju, taču savā sirdī es kurnēju. „Es neesmu nekāds administrators!” es sev sacīju. „Esmu skolotājs. Man būtu jābūt klasē, nevis jāsēž sanāksmēs.” Tas bija ilgs un sāpīgs process, līdz es sapratu, ka mana iedomātā vēlme mācīt bija tikai aizsegs vēlmei piepildīt manas personīgās vajadzības. Laika pavadīšana ar studentiem un Svētajiem Rakstiem sniedz ļoti lielu gandarījumu. Dienas pavadīšana sanāksmēs, apspriežot noteikumus, — ne tuvu tam. Bet tas neattiecas uz tēmu. Vai es daru šo darbu personīgajam gandarījumam un piepildījumam, vai es to daru ar aci, vērstu tikai uz Dieva godību un nolūkiem?
Es ceru, ka jūs būsiet gudrāki, nekā biju es, un nenoteiksiet, kas jūs esat un kā jūs būtu jāizmanto. Pakļaušanās Tēva gribai, kā to atkārtoti mācīja un rādīja Glābējs, sniedz sevišķu laimi.
Šis pakļaušanās jautājums vedina mani sniegt vēl kādu ieteikumu, kas mums kā reliģijas pasniedzējiem var palīdzēt dzīvot laimīgi. Es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no mums patiesi vēlas pakļauties Debesu Tēva gribai. Tas kļūst sarežģītāk, kad mums tiek lūgts pakļauties mirstīgajiem šeit, uz Zemes, kurus Tas Kungs izmanto, lai vadītu Savu darbu, — vai tā būtu bīskapija, stabs, vai semināri un institūti. Savas karjeras laikā esmu pazinis ļoti spējīgus skolotājus, kurus ir aizvainojusi kāda vadītāja rīcība vai kāds noteikums, kuram viņi nepiekrīt. Neatkarīgi no tā, vai netaisnības bija pamatotas vai iedomātas, šie skolotāji saglabāja un uzturēja savu aizvainojumu, par to visu samaksājot ar savu pašu laimi. Bieži vien viņu aizvainojums pārauga rūgtumā, kas noveda pie strīdiem ar citiem, īpaši tiem, kuri viņus uzraudzīja.
Elders Nīls A. Maksvels reiz rakstīja: „Dzīve Baznīcā [un es papildinātu — dzīve semināros un institūtos] nozīmē izbaudīt vadītāju dažādību, no kuriem ne visi vienmēr būs gudri, nobrieduši un attapīgi. Patiesībā daži no mums ir grambaini un nelīdzeni kā maiss, kas pilns ar veciem durvju rokturiem. Uzspodrinājums, ko dažkārt pieredzam, īstenībā ir radies, citam pret citu slīpējoties. Cik gan svarīga šādos apstākļos ir pacietība un berzi mazinošā mīlestība!”14
Es nespēju pietiekami uzsvērt to, cik svarīgas reliģijas pasniedzējam ir „pacietība un berzi mazinošā mīlestība”. Tās ir būtiskas, lai atrastu laimi un mācītu ar Garu.
Prezidents Boids K. Pekers ir teicis: „Vīrs, kurš apgalvo, ka atbalsta Baznīcas prezidentu vai Augstākos pilnvarotos, bet nespēj atbalstīt savu bīskapu, maldina pats sevi. Vīrs, kurš neatbalstīs savas bīskapijas bīskapu un sava staba prezidentu, neatbalstīs Baznīcas prezidentu.”15
Ierobežotais laiks neļauj man izteikties vairāk, bet šajā apgalvojumā ir princips, kas, manuprāt, attiecas uz reliģijas pasniedzējiem un viņu attiecībām ar tiem, kas ir nozīmēti viņus vadīt. Ja kāds no jums izjūt ko nelāgu pret administrāciju, pret kādu konkrētu vadītāju vai noteikumu, iespējams, par to, ka esat neievērots, vai par to, ka tiekat pārāk cieši vērots, es lūdzu jūs — atbrīvojieties no šīs sajūtas — jūsu pašu labumam. Laime vienmēr izvairīsies no cilvēka, kurš nespēj piedot, kurš izgāž savu neapmierinātību uz citiem vai rada strīdus.
Tagad — mans pēdējais ieteikums. Tikai dažas stundas pirms Glābēja nāves Viņš mazgāja apustuļu kājas un tad teica:
„Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. …
Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!”16
Lielu daļu laimes, ko savā dzīvē varam pieredzēt, gūsim, kad mēs aizmirsīsim par sevi un koncentrēsim savas domas un kalpošanu uz citiem. Kā reliģijas pasniedzēji, mēs varam rast lielu laimi, ja koncentrējam savas domas, vēlmes un pūles, lai svētītu mūsu studentus. Uzrunājot reliģijas pasniedzējus, prezidents Spensers V. Kimbals reiz teica, ka mūsu jauno cilvēku izaugsmei un attīstībai vajadzētu būt mūsu „grandiozai un lieliskai apsēstībai”.17 Ja mūsu fokuss jebkad novirzītos prom no mūsu studentiem un sāktu koncentrēties uz mūsu pašu vajadzībām, ērtībām, piepildījumu vai atzinību, ievērojami mazinātos mūsu spēja efektīvi mācīt, nemaz nerunājot par to, ka mēs zaudētu daudz no mūsu pašu laimes.
Harijs Emersons Fosdiks, pagājušā gadsimta protestantu mācītājs, rakstīja: „Daži kristieši nes savu reliģiju uz savām mugurām. Tas ir pārliecību un paražu sainītis, kas viņiem jānes. Dažkārt tas kļūst smagāks, un viņi labprāt to noliktu zemē, taču tas nozīmētu veco paražu pārtraukšanu, tādēļ viņi to atkal uzkrauj plecos. Taču īsteni kristieši nenes savu reliģiju: viņu reliģija nes viņus. Tā nav nasta; tie ir spārni. Tā viņus paceļ, tā uzrauga viņus grūtībās, tā liek Visumam šķist draudzīgam, dzīvei — jēgpilnai, cerībai — īstai un upurim — tā vērtam. Tā atbrīvo viņus no bailēm, tukšuma sajūtas, mazdūšības un grēka — cilvēku dvēseļu varenajiem paverdzinātājiem. Īstenu kristieti jūs varat atpazīt pēc viņa dzīvesprieka.”18
Tā ir mana cerība un lūgšana par katru no jums, lai evaņģēlijs ir spārni, nevis nasta un lai jūs būtu uguns ieskauti un piepildīti ar prieku, un lai jūsu laime rosinātu citus meklēt un sekot jūsu laimes avotam, kas ir Tas Kungs, Jēzus Kristus. Es sniedzu liecību, ka Viņš bija vislaimīgākais cilvēks, kas jebkad staigājis pa šo zemi, un Viņš aicina mūs sekot Savam paraugam — dzīvot laimīgi. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
© 2017 by Intellectual Reserve, Inc. All rights reserved. Angļu val. teksta apstiprinājums: 5/17. Tulkojuma apstiprinājums: 5/17. Uzrunas „Piepildīti ar prieku” tulkojums. Latvian PD60004121 153