17:31

Saredziet katru cilvēku

Lorija Ņūbolda

Direktore, apmācību pakalpojumi

Reliģijas semināru un institūtu gadskārtējā apmācību pārraide • 2017. gada 13. jūnijs

Es esmu pateicīga par iespēju šodien dalīties savā mīlestībā, ko izjūtu pret Glābēju, jums, jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem, kam mums ir privilēģija kalpot.

Es atceros spēcīgo liecību, ko es guvu no Svētā Gara, kad pirmo reizi izlasīju šo prezidenta Boida K. Pekera izteikumu: „Es ticu, ka tādā mērā, kā jūs veicat savu darbu atbilstoši jums dotajam izaicinājumam un uzdevumam, Kristus tēls tiešām tiek iegravēts jūsu sejas vaibstos. Un visādā ziņā no praktiskā viedokļa šādā klasē, šādā laikā un ar šādu sejas izteiksmi, un ar šādu iedvesmu jūs esat Viņš un Viņš ir jūs.”¹ Doma, ka man ir privilēģija savu pienākumu ietvaros pārstāvēt Glābēju, ir bijusi par motivējošo vēlmi un valdošo patiesību visā manā S&I mācīšanas karjerā.

Mūsu pēdējā tikšanās reizē, vakarā ar Augstāko pilnvaroto, elders Gongs mācīja, ka viena no iezīmēm, kas padarīja Glābēju par perfektu skolotāju, bija Viņa spēja — mācot 5000 cilvēkus, vienlaikus mācīt arī katru atsevišķi. Viņš teica: „Tas ir brīnums, ko mēs, skolotāji, meklējam, — mācīt visu mūsu klasi un katru atsevišķi. Mums ir jāmāca 5000 cilvēkus kopā un arī katru no viņiem atsevišķi. Lai to panāktu, ir nepieciešams kliedēt vispārējas raizes un apmierināt katra individuālās vajadzības.”² Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies par to, kā tas Glābējam izdevās?

Es vēlos dalīties savā pieredzē, ko piedzīvoju otrajā mācību gadā, kad Tas Kungs man mācīja un palīdzēja saprast, ko nozīmē — klasē pārstāvēt Viņu. Vienā no manām klasēm bija kāds jaunietis, aptuveni 15 gadus vecs. Jau pēc dažām kopā pavadītajām stundām, es zināju, ka man pietrūkst pacietības viņa „apburošajai” personībai, un es jutu, ka šis būs garš semestris, cenšoties attīstīt talantu, ar kuru nebiju apveltīta. Es lūdzu par to, lai spētu mīlēt viņu un visus savus studentus.

Semestra otrajā nedēļā, kad šis jaunietis piecēlās, dalījās garīgajā domā un nedaudz pastāstīja par savu dzīvi, man tika pasniegta dāvana — ieraudzīt viņu tā, kā viņu redz Tas Kungs, un es nekavējoties izjutu pret viņu lielāku mīlestību. Viņš pastāstīja, ka viņa vecāki bija šķiršanās procesā un to, ka viņa māte bija ne tikai aizgājusi prom no Baznīcas, bet arī cīnījās pret to. Brīdī, kad viņš dalījās savā stāstā, es redzēju viņa sejā sirdssāpes un apmulsumu. Godīgi sakot, es neatceros garīgo domu, kurā viņš dalījās, bet es atceros, ko Svētais Gars man mācīja. Man prātā ienāca doma: „Novelc savas kurpes, jo Es tūlīt tev ļaušu „iekāpt” viņa sirdī. Es paļaujos, ka tu šī jaunieša dzīvē sniegsi uzticīgas sievietes ietekmi, un Man ir nepieciešams, lai tu viņu mīlētu tā, kā viņu mīlu Es.” No tā brīža es mainījos. Mana sirds izmainījās. Es ieraudzīju viņu — patiesi ieraudzīju viņu — kā Dieva dēlu ar dievišķo potenciālu, ar garīgajām dāvanām un daudz ko tādu, ko viņš var sniegt mūsu klasei. Viņa uzvedība īpaši nemainījās semestra laikā, taču mainījusies biju es. Un, pateicoties šīm pārmaiņām, mēs kopā guvām brīnišķīgu pieredzi. Es mūžam būšu pateicīga par šo jaunieti un iespēju, ko Tas Kungs man sniedza, ļaudams man piedzīvot pārmaiņas savā sirdī un skatījumā.

Es nebeidzu apbrīnot mūsu Debesu Tēva spēju ne tikai zināt par katra cilvēka vajadzībām, bet arī tās apmierināt. Es zinu, ka Viņš mani redz, saprot un pazīst visā pilnībā. Un pat vairāk — Viņš lolo pret mani pilnīgu mīlestību. Es arī zinu, ka Viņš redz mani kā cilvēku, kam piemīt dievišķais potenciāls, un zina, ka ar Viņa palīdzību, es kļūšu tāda kā Viņš. Es zinu, ka šī pārliecība Viņam piemīt attiecībā uz katru no jums un katru jaunieti, kurš ienāk pa mūsu klases durvīm. Viņš redz viņus visā pilnībā un vēlas katru no viņiem izglābt. Viņš redz tos aiz viņu ārējā izskata un uzvedības un izvēlas koncentrēties uz viņu dievišķajām īpašībām un stiprajām pusēm. Un no mums, skolotājiem, Viņš sagaida, lai mēs darītu tāpat.

Šogad mēs izvirzījām jaunu prioritāti, ko nosaucām — „Saredziet katru cilvēku”. Tās mērķis ir katram no mums attīstīt Kristus īpašību — saskatīt katra studenta individuālās vajadzības, stiprās puses un dievišķo potenciālu. Mēs ceram, ka ikviens no mums attīstīs vai izkops šo Kristus īpašību — saredzēt studentu aiz dotajiem apzīmējumiem un ārējā izskata, un iemācīsies saskatīt katru studentu kā unikālu indivīdu ar dievišķo potenciālu un arī attiecīgi pret viņu izturēsies.

Katram studentam, kurš ienāk mūsu klasē, ir individuāli apstākļi, vajadzības un izaicinājumi, kas ietekmē viņa mācīšanās pieredzi. Ir svarīgi atcerēties, ka seminārs un institūts ir tikai daļa no katra studenta dzīves — svarīga, bet tomēr tikai daļa. Mācīšanās veidi, kultūras atšķirības, īpašās vajadzības, atkarības, zaudējumi vai skumjas ir tikai daži no faktoriem, kas var ietekmēt studenta mācīšanās pieredzi. Studentu apstākļi un viņiem piešķirtie apzīmējumi nav vadošie kritēriji, taču tie sniedz mums iespēju — saredzēt un mīlēt viņus tā, kā to dara Glābējs. Mums ir svēta privilēģija un atbildība — darīt vairāk, lai palīdzētu tiem, kuru nastas ir smagas un kuri ierodas klasē, izmisīgi meklējot cerību, ko dāvā visas cilvēces Glābējs.

Pārdomājot šo svēto atbildību — saredzēt katru cilvēku —, es daudz ko apguvu no apustuļa Pāvila mācībām 1. vēst. korintiešiem 12. nod. Es vēlētos dalīties trijās mācībās, kuras guvu, studējot šo nodaļu.

1. mācība: Pāvils sāk skaidrot Kristus miesas un katra ķermeņa locekļa nozīmi, mācot par garīgajām dāvanām. Studējot 1.–11. pantu, mani neatstāja doma, ka viens no paņēmieniem, kā saredzēt cilvēkus tā, kā viņus redz Glābējs, ir apzināties, ka viņiem piemīt talanti un stiprās puses, kuras ir jāierauga un jāizmanto. Ja mēs uzlūkosim studentus šādā veidā, mēs ieraudzīsim un liksim lietā viņu stiprās puses, un nekoncentrēsimies uz viņu trūkumiem un nevēlamo uzvedību. Ir reizes, kad studentu uzvedība precīzi neatspoguļo viņa vai viņas vērtību. Viena vienkārša prasme, ko skolotājs var attīstīt, ir nogaidīt un nesniegt tūlītēju atbildi uz studenta komentāru vai uzvedību, un tad padomāt par diviem vai trim iespējamiem iemesliem, kāpēc students atbild vai rīkojas tieši šādi. Tas palīdzēs skolotājam izvairīties no impulsīvas rīcības un labāk atpazīt studenta garīgās dāvanas.

Cenšoties atcerēties katra studenta dievišķo potenciālu, mums ir arī jāsaprot, ka viņu vēlēšanos vai spēju mācīties var ietekmēt dažādi apstākļi vai viņu īpašās vajadzības. Lai to panāktu, mums daudz cītīgāk ir jāizstrādā mācīšanās pieredzes, kas aicina un iedvesmo studentus izmantot savu rīcībās brīvību, pielietojot mācīšanās procesā savas garīgās dāvanas. Šis process nav viegls, taču, kad mēs meklējam Tā Kunga palīdzību, Viņš palīdzēs mums atrast veidu, kā uzrunāt Viņa bērnus.

Pieredze, kurā es mācījos, cik vērtīgi ir atpazīt savu studentu garīgās dāvanas, ir saistīta ar kādu no manām studentēm, kurai nepatika lasīt klasē vai ārpus tās. Viņa bija ļoti talantīga mūzikā, un, kad es lūdzu par to, kā viņu iedvesmot, Tas Kungs man atbildēja, aicinot darīt to, ko nekad iepriekš nebiju darījusi. Es iedevu viņai stundu plānus un palūdzu uzmeklēt katrai stundai atbilstošu dziesmu, ko varētu klausīties klasē un kas palīdzētu mācīt kādu patieso mācību no konkrētās stundas Svēto Rakstu kopas. Lai piemeklētu dziesmu, viņai vajadzēja lasīt mājās un atklāt patiesās mācības. Tas arī sniedza viņai iespēju stundu laikā dalīties savā liecībā par to, ko viņa uzzināja gatavošanās procesā. Dažu nedēļu laikā es ievēroju, kā šīs studentes mīlestība pret Glābēju pieauga un viņas dalība klasē uzlabojās. Šobrīd viņa kalpo pilnlaika misijā un ne tikai lasa Svētos Rakstus, bet arī māca no tiem un dalās savā liecībā caur savu mūzikas talantu.

2. mācība: Pāvils uzsver, ka ikkatrs ķermeņa loceklis ir vērtīgs. 14.–18. pantā Viņš mūs māca:

„Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem.

Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, — tomēr tā pieder pie miesas.

Un, ja auss sacītu: tā kā es neesmu acs, tad es nepiederu pie miesas, — tomēr tā pieder pie miesas.

Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža?

Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja.”

Man patīk šī līdzība par ķermeņa daļām, jo katra pilda dažādas, taču nepieciešamas lomas. Roka nevar aizstāt kāju. Auss nevar aizstāt aci. Ikvienam ir unikāla un svarīga loma, un katrs sniedz atšķirīgu ieguldījumu. Katra ķermeņa daļa ir svarīga, lai viss ķermenis varētu pilnībā funkcionēt.

Elders Holands mācīja šo pašu patieso principu ar citu līdzību: „Dievs ir paredzējis, ka visas balsis Viņa korī nevar būt vienādas. Lai radītu krāšņu mūziku, ir nepieciešamas dažādas balsis — soprāni un alti, baritoni un basi. … Kad mēs noniecinām savu unikālo dabu vai cenšamies atbilst izdomātiem stereotipiem, … mēs zaudējam toņa un tembra krāšņumu, ko Dievs ar nolūku bija izveidojis, radot šo dažādo pasauli.”³

Lai mēs varētu efektīvi palīdzēt katram studentam „pievērsties, kamēr viņi ir ar mums,”⁴ mums ir jātic, ka ikkatrs students ir vērtīgs, un jārīkojas tam atbilstoši. Pārdomājot šos patiesos principus, es aicinu katru no jums uzdot sev divus jautājumus: Pirmais: „Vai es patiesi ticu, ka ikkatrs no maniem studentiem ir vērtīgs un ka viņš var kļūt par „ķermeņa locekli”, kas sniegs savu ieguldījumu?” Otrais: „Vai mana rīcība atspoguļo šo pārliecību?”

Es lūdzu par to, lai Tas Kungs vadītu mūs saskaņā ar šo pārliecību.

3. mācība: Pāvils māca, ka mums par katru ķermeņa locekli ir jārūpējas vienlīdzīgi. Viņš saka: „Lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu.”⁵

Šis pants mani spēcīgi mudināja izvērtēt sevi: Vai es „gādāju” vienlīdzīgi par katru studentu? Vai es pievēršu lielāku uzmanību tiem studentiem, kuri uzskatāmāk sniedz savu ieguldījumu? Vai man ir vieglāk mīlēt tos, kuri stundās ceļ roku, vienmēr ir atvēruši savus Svētos Rakstus un gatavi dalīties liecībā un jēgpilnos komentāros? Vai man ir vieglāk mīlēt un sniegt savu uzmanību tiem, kuri mīl mani, kuriem patīk nodarbības, kuri atnāk laikus un neierodas tikai tad, kad ir nopietni saslimuši? Vai pārējie studenti pamana, ka es „negādāju” vienlīdzīgi par katru studentu? Un kā tas ietekmē mīlestības, cieņas un mērķtiecības gaisotni manā klasē? Studenti visdrīzāk saredzēs un izturēsies cits pret citu tā, kā to dara Glābējs, ja katrs no mums parādīs viņiem piemēru.

Cenšoties savā klasē pārstāvēt Glābēju un attīstīt spēju redzēt tā, kā redz Viņš, mums ir jāpatur prātā šie principi: (1) visiem piemīt garīgās dāvanas, ar kurām viņi var sniegt ieguldījumu, (2) ikviens klases loceklis ir vērtīgs un (3) mums ir nepieciešams „gādāt” vienlīdzīgi par katru studentu.

Es vēlētos dalīties vēl kādā mācībā, ko guvu, pārdomājot vajadzību pēc šīs prioritātes. Mūsdienās pretinieks „staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.”⁶ Būdams diženais individualitātes zaglis, viņš nemitīgi meklē, kuriem cilvēkiem nozagt to dievišķo identitāti un saikni ar debesīm. Mums ir jāattīsta spēja redzēt tā, kā redz Glābējs, lai mēs varētu palīdzēt citiem izprast viņu dievišķo potenciālu un palikt uzticīgiem Tam Kungam šajā mulsinošajā pasaulē, „kas ļaunu sauc par labu un labu — par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu, un gaismu — par tumsību”.⁷

Viena no, manuprāt, izcilākajām Rakstu varonēm, kas skaidri parāda šo prasmi, ir Abigaila. Vecajā Derībā viņa tiek raksturota kā sieva — „ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā”.⁸ Viņa ir precējusies ar vīru Nābalu, kurš ir „ļauns”.⁹ Kad Nābals bija aizvainojis Dāvidu un atteicies viņam palīdzēt, Dāvids sapulcināja savus vīrus ar nolūku nogalināt Nābalu un visu viņa saimi. Kad Nābala kalpi pastāstīja Abigailai par gaidāmajiem draudiem, viņa nekavējoties paņēma nepieciešamo un devās satikt Dāvidu.

Tiekoties ar Dāvidu, Abigaila paklanījās viņa priekšā, Kristum līdzīgā veidā, uzņēmās atbildību par pārkāpumu, ko viņa nebija izdarījusi, un lūdza viņam piedošanu.¹⁰ Ko Abigaila redzēja Nābalā tādu, kas viņai lika viņu aizstāvēt?

Ko viņa redzēja Dāvidā tādu, kas lika viņai sacīt: „Piedod, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: jo Tas Kungs patiešām uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala”?¹¹

Kāpēc tik kritiskā brīdī viņa izvēlējās atgādināt Dāvidam par to, kas viņš bija, un par solījumiem, ko Tas Kungs bija devis? Kādu ietekmi atstāja viņas izrādītā ticība?

Man ļoti patīk Dāvida atbilde, ko viņš viņai sniedza:

„Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir sūtījis man pretī!

Un slavēta lai ir tava gudrība, un slavēta lai esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asinsgrēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu!”¹²

Es ticu, ka tajā brīdī, kas liek man atsaukt atmiņā prezidenta Pekera solījumu, Abigailas „sejas vaibstos bija iegravēts Kristus tēls. Un visādā ziņā no praktiskā viedokļa šādā klasē, šādā laikā un ar šādu sejas izteiksmi, un ar šādu iedvesmu [viņa bija Viņš, un Viņš bija viņa].”¹³

Es liecinu, ka mums ir līdzīga iespēja — saredzēt citus tā, kā Viņš viņus redz, un palīdzēt viņiem saskatīt sevī dievišķību.

Es nevaru izteikt vārdos to mīlestību un pateicību, ko izjūtu pret tiem, kas manā dzīvē ir izrādījuši šo Kristum līdzīgo īpašību. Pirmkārt un galvenokārt, tā ir mana māte — eņģelis, kas vienmēr manī saskatīja cilvēku ar dievišķo potenciālu un garīgajām dāvanām. Viņa vienmēr manī redzēja cilvēku, kurš sniedz ieguldījumu, — arī tad, kad es pienācīgi neuzvedos, — un nenogurstoši palīdzēja man attīstīt šo potenciālu. Manā dzīvē ir bijuši priesterības nesēji, kas pauda Debesu Tēva mīlestību pret mani un atgādināja par manu vērtību. Mani semināra un institūta skolotāji — daudzi no kuriem skatās šo pārraidi šodien — saskatīja manī to, ko es pati sevī nevarēju saskatīt. Vīrieši un sievietes, kas ar savu piemēru — saredzot katru cilvēku atsevišķi — mani ir iedvesmojuši un veduši pie Glābēja, ir vērienīgi bagātinājuši manu karjeru.

Esmu mūžīgi pateicīga par to, kā Tas Kungs turpina man izrādīt to, ka Viņš redz mani kā vērtību. Viņš ir svētījis mani ar talantiem un sniedz man iespējas, kur pielietot šos talantus, lai palīdzētu citiem līdzināties Viņam. Un es zinu, ka Viņš tā dara attiecībā uz katru no jums un uz katru no mūsu studentiem.

Pēdējo mēnešu laikā man bija brīnišķīga iespēja studēt Svētos Rakstus, koncentrējoties uz to, kā Glābējs saredz katru cilvēku atsevišķi un māca no šī skatupunkta. Es izmainījos, pateicoties tam, ka mācījos tieši no Viņa parauga. Es aicinu jūs izmantot šo iespēju. Viņš ir pilnīgs paraugs. Ir neskaitāmi piemēri tam, kā Viņš meistarīgi izstrādāja mācīšanās pieredzes un mācības, apmierinot individuālu cilvēku vajadzības un palīdzot tiem, kurus Viņš mācīja, labāk izprast savu dievišķo potenciālu.

Mani dārgie draugi, es lūdzu par to, lai mūsu Debesu Tēvs turpina attīstīt mūsu individuālās spējas — redzēt tā, kā redz Viņš, mīlēt tā, kā mīl Viņš, un rīkoties tā, kā rīkotos Viņš. Es lūdzu par to, lai mēs meklētu šo dāvanu un censtos to iegūt vai izkopt. Es lūdzu par to, lai mēs turpinātu censties iegūt Viņa vaibstus savā sejā, katru dienu stāvot savu studentu priekšā. Es zinu, ka mēs varam attīstīt šo talantu, ja vien mēs meklējam Viņa palīdzību. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.