Tikai vienu taksometru
Autore dzīvo Ziemeļkarolīnā, ASV.
„Palīdzi mums atrast tikai vienu taksometru, lai mēs šodien varētu nokļūt uz baznīcu,” lūdzās meitenes.
„I always have a happy feeling when I go to church” („Mani vienmēr pārņem prieks, kad es dodos uz baznīcu”; Children’s Songbook, 157. lpp.).
Šis stāsts norisinājās Kantabrijā, Spānijā.
„Kā mēs šodien nokļūsim uz baznīcu?” Jautāja Pepa, Elijas mazā māsiņa. „Šodien stipri līst!”
„Neuztraucies,” teica Elija. „Mēs esam drosmīgas!”
Elija palīdzēja Pepai aizpogāt viņas mēteli. Pēc tam viņa uzvilka savus gumijas zābakus.
Elija un Pepa izgāja ārā kopā ar savu mammu un tēti. Sāka līt vēl stiprāk. Vējš sacēla viņu lietussargu uz augšu. Elija vairs nejutās tik drosmīga.
„Ko mēs darīsim?” Elija jautāja. Negaiss liedza viņiem doties uz autobusu.
„Tā vietā mēs brauksim ar taksometru,” teica tēvs.
„Laba doma,” piebilda mamma. „Iesim!”
Viņi gāja pa noplūdušo ielu. Neviens taksometrs un neviena mašīna nepabrauca viņiem garām. Pat panadería (konditoreja) bija slēgta.
Beidzot viņi ieraudzīja taksometru stāvlaukumu, kurā parasti tika uzņemti braucēji. Bet pirmā stāvvieta bija tukša.
„Ak nē!” Pepa teica.
„Está bien. Viss ir kārtībā,” mierināja Elija. „Tur varētu būt kāds taksometrs. Mēs vienkārši vēl nevaram to ieraudzīt.”
Viņi piegāja tuvāk. Arī nākamā stāvvieta bija tukša.
„Ko tagad?” jautāja Pepa.
„Es zinu,” teica Elija. „Lūgsim.”
Meitenes klusi pie sevis noskaitīja lūgšanu. „Nuestro Padre Celestial, lūdzu, palīdzi mums atrast tikai vienu taksometru, lai mēs šodien varētu nokļūt uz baznīcu. Mēs cenšamies izvēlēties to, kas ir pareizi, un šis lietus to apgrūtina. En el nombre de Jesucristo, amén.” Elija vēl tikai mācījās spāņu valodu, tāpēc viņa jauca angļu ar spāņu valodu.
Viņi pagāja nedaudz tālāk uz priekšu. Arī trešā stāvvieta bija tukša.
„Varbūt mums vajadzētu griezties atpakaļ un doties mājās,” vējā iekliedzās tētis.
„Mūsu kājas ir izmirkušas,” piebilda mamma.
„Dosimies vēl mazliet tālāk,” teica Elija. „Mums vajag tikai vienu taksometru.”
Tagad viņi ieraudzīja pēdējo stāvvietu.
Tajā, ar iedegtiem zaļiem lukturiem, stāvēja taksometrs!
Elija ar Pepu ielēca taksometrā. Mamma palīdzēja viņām pieglaust matus. „Mēs atvainojamies par to, ka esam saslapinājuši jūsu automašīnas sēdekļus,” tētis sacīja vadītājam.
Viņi aizbrauca uz Baznīcu un sveicināja savus draugus ar besos un abrazos (ar skūpstiem un apskāvieniem).
„Es nespēju noticēt, ka mēs atradām taksometru,” teica mamma. „¡Que suerte!”
„Tā nebija nekāda veiksme,” teica Elija. „Mēs kopā ar Pepu lūdzām, lai Debesu Tēvs mums palīdz nokļūt Baznīcā. Un Viņš mūs uzklausīja!”
Patrīcijas Geisas ilustrācijas