Šaubas par ballīti
Autore dzīvo Korjentesā, Argentīnā.
Daļa no Luzas vienkārši gribēja iet uz ballīti. Bet viņu joprojām māca šaubas.
„Noskaidro to savā prātā; tad … prasi Man, vai tas ir pareizi” (Mācības un Derību 9:8). Šis stāsts norisinājās Korjentesā, Argentīnā.
Luza jutās laimīga. Mācību semestris tuvojās noslēgumam, un norisinājās daudz kas aizraujošs. Drīz viņa pabeigs sesto klasi. Nākamgad viņa sāks mācīties septītajā klasē!
Par pārsteigumu sev viņa bija izaugusi. Viņa bija pastiepusies augumā, un vairs nebija mazs bērns. Šīs pārmaiņas bija aizraujošas, taču viņa arī juta nelielu satraukumu.
Viņa nolēma parunāt par to ar vecākiem.
„Luza, šis ir brīnišķīgs tavas dzīves posms,” teica Papá. „Šis ir laiks, kad tu vari mācīties, paveikt to labāko un sasniegt mērķus, kas palīdzēs tev kļūt par tādu cilvēku, par kādu Dieva skatījumā tu vari būt.”
„Bet dzīve sastāv no daudzām atsevišķām dienām,” sacīja Mamá. „Tu pieaugsi un kļūsi par šādu cilvēku, ikdienā veicot mazas un labas izvēles.”
Šī saruna palīdzēja Luzai sajusties labāk. Viņa priecājās par to, ka viņai nevajadzēja pieaugt vienā dienā.
Kādu dienu Luzas skolas draugi teica, ka viņiem būs ballīte par godu 6. klases beigšanai. Viņi bija ļoti priecīgi. Ballītē būs vakariņas, mūzika, svētku apgaismojums un pat dejas!
Luza sāka justies neērti, klausoties savu draugu runās par ballīti. Tā neizklausījās pēc tādas ballītes, kurā viņa varētu just Svēto Garu.
„Tu taču arī nāksi, Luza, vai ne?” jautāja viena no viņas draudzenēm.
„Tev jānāk!” cita draudzene piebilda. „Es palūgšu saviem vecākiem, lai viņi parunā ar taviem vecākiem. Tad viņi arī tev ļaus iet.”
„Varbūt.” Luza sajuta vēderā nelielu satraukumu. „Es … došu jums ziņu.”
Visu atlikušo nedēļu Luza domāja par šo ballīti. Viņa domāja par to, kamēr spēlēja klavieres. Viņa domāja par to, kamēr pieskatīja savu mazo brālīti. Lai ko viņa darītu, viņa nespēja par to nedomāt.
Daļa no viņas vienkārši gribēja iet uz ballīti. Bet viņu joprojām māca šaubas. Šī satraukuma sajūta vēderā viņu nepameta.
„Vai tev viss kārtībā, hija?” Svētdienas pēcpusdienā jautāja Mamá. Viņa ar pirkstiem ķemmēja Luzas garos, tumšos matus.
„Nu …,” teica Luza.
„Vai tu vēl domā par to ballīti?”
„Es nezinu, ko darīt,” atbildēja Luza. „Es vēlos to apmeklēt. Bet es zinu, ka es tur nejutīšos labi.”
Mamá pasmaidīja. „Es zinu, ka tu izdarīsi labu izvēli,” viņa piebilda. „Padomā par to, izdari savu izvēli un tad pastāsti par to Debesu Tēvam. Viņš tev palīdzēs sajust, vai tā ir pareiza izvēle. Tu to sajutīsi savā sirdī.”
Luza pamāja ar galvu. Viņa dziļi ievilka elpu un devās uz savu guļamistabu, lai lūgtu.
„Debesu Tēvs,” Luza iečukstējās. „Draugi mani ielūdza uz ballīti, bet jūtos nemierīga, domājot par šo ballīti. Es plānoju viņiem pateikt, ka to neapmeklēšu. Vai es rīkošos pareizi?”
Luzu pārņēma siltas sajūtas. Viņa vairs nejutās apjukusi. Viņa jutās tā, it kā viņu piepildītu gaisma! Viņa zināja, ka bija izdarījusi pareizo izvēli.
Kad Luza iznāca ārā no istabas, viņa cieši apskāva Mamá.
„Es nolēmu neiet,” Luza viņai pateica.
„Es ļoti lepojos ar tevi,” atbildēja Mamá.
Papá arī apskāva Luzu. „Man ir kāda ideja,” viņš teica. „Uzrīkosim paši savu ballīti par godu 6. klases beigšanai. Mēs varētu ēst saldējumu, un kā ģimene to kopā nosvinēt!”
Luza pasmaidīja. Viņai garšoja saldējums! Un viņa bija priecīga, ka spēja rīkoties pareizi, neskatoties uz to, ka tas nebija viegli. Pateicoties katrai mazajai, labajai izvēlei, viņa var kļūt par tādu cilvēku, par kādu Dieva skatījumā viņa var būt.
Tamijas Lionas ilustrācijas