Džeičana pirmā skolas diena
Vai tas bija pareizais ceļš? Džeičans jutās apjucis.
„Es meklēju To Kungu, un Viņš man atbildēja” (Psalmi 34:5). Šis stāsts norisinājās Gjeongido, Dienvidkorejā.
Brīdī, kad Džeičans kopā ar mammu piecēlās no sava krēsla skolas sporta zālē, skanēja priecīga mūzika. Gar sienām plīvoja koši balonu pušķi, kamēr apkārtējie bērni kopā ar saviem vecākiem aizrautīgi sarunājās.
Rīt būs pirmā skolas diena, un Dienvidkorejā jaunie skolēni vienmēr apmeklē īpašu pasākumu, lai atzīmētu skolas gaitu uzsākšanu. Džeičans jutās patīkami satraukts, klausoties dziesmās un runātājos. Viņš nevarēja sagaidīt, kad sāksies mācības!
Beidzoties pasākumam, mamma kopā ar Džeičanu izstaigāja skolas gaiteņus. Kad viņi atnāca uz viņa klasi, Džeičans satika savu skolotāju. Viņa izskatījās ļoti jauka.
Vēlāk mamma ar Džeičanu izgāja laukā, kur spīdēja pavasarīgi silta saulīte. Izskatījās, ka pat saule un debesis priecājās par skolas sākšanos.
Nākamajā rītā mamma pavadīja Džeičanu līdz skolas vārtiem. Viņa cieši viņu apskāva. „Es mīlu tevi,” viņa sacīja. „Lai tev laba pirmā skolas diena.”
„Tā būs,” Džeičans atbildēja. „Es arī tevi mīlu!” Viņš pamāja ar roku un pagriezās, lai ietu uz savu klasi, tā kā viņi bija gājuši iepriekš.
Ejot pa gaiteni, Džeičans sāka uztraukties. Vai tas ir pareizais ceļš? Džeičans apstājās un paskatījās apkārt. Viņš pagriezās un aizgāja pa citu gaiteni. Drīz vien viņš bija apjucis.
Džeičans ievilka dziļu elpu. Viņš zināja, ka vakar bija šajā gaitenī. Viņš turpināja iet, līdz izgāja cauri lielajām durvīm.
Bet Džeičans nevarēja ieraudzīt savu klasi, solus un draugus, un viņa jauko skolotāju. Viņš redzēja sporta zāli. Un tagad tajā nebija ne cilvēku, ne balonu. Tā bija tikai liela, tukša telpa.
Džeičana acīs sariesās asaras. Viņš centās nekrist panikā, bet viņš bija nobijies. Viņš nezināja, kā atrast savu klasi. Viņš nometās ceļos lūgšanā. „Debesu Tēvs, es esmu apmaldījies. Lūdzu, palīdzi mammai mani atrast un aizvest mani uz klasi.”
Džeičans piecēlās. Viņš ievilka dažas dziļas ieelpas. Pēc tam viņš gaidīja.
Dažas minūtes vēlāk parādījās viņa mamma. „Džeičan!” Viņa pieskrēja klāt un cieši viņu apskāva. „Kas notika?”
Džeičans izplūda asarās. Viņš bija tik atvieglots, ieraugot mammu. „Es nevarēju atrast savu klasi,” viņš paskaidroja. „Tāpēc es sāku lūgt, lai tu mani atrastu.”
Mamma noslaucīja asaras no viņa vaigiem. „Es priecājos, ka tu pateici lūgšanu,” viņa teica. „Es devos mājās. Taču tad es sajutu, ka man vajadzētu atgriezties un pārliecināties, ka tu esi atradis savu klasi. Redzot, ka tu neesi klasē, es sāku tevi meklēt. Pēc tam es tevi atradu!”
Džeičans turēja mammu aiz rokas, kamēr viņi gāja pa pareizo gaiteni. Džeičans pārstāja raudāt. Viņš zināja, ka Debesu Tēvs atbildēja uz viņa lūgšanu un ka tagad viss ir labi. Kad viņi nonāca līdz klasei, viņš izdzirdēja bērnu smieklus un jautrību, kas tur valdīja.
„Džeičan! Mēs priecājamies tevi redzēt,” teica skolotāja brīdī, kad viņš ienāca klasē.
„Paldies,” Džeičans atbildēja, nedaudz paklanīdamies. Viņš vēlreiz apskāva mammu. Galu galā tā bija laba pirmā skolas diena.
Šeinas Klesteres ilustrācijas