Es neesmu tik vientuļš
Demiāns vēlējās, lai visa viņa ģimene nāktu uz baznīcu.
Viņš pārskatīja savu mugursomu, lai redzētu, vai viņam ir viss nepieciešamais. Baznīcas drēbes? Ir. Kurpes? Ir. Mormona Grāmata? Ir. Viņš aiztaisīja mugursomu, uzlika to plecā un devās uz durvju pusi.
„Mammu!” Demiāns iesaucās. „Es eju pie abuelas un abuelo (pie vecmāmiņas un vectētiņa)!”
Mamma locīja dvieļus. „Noteikti palīdzi saviem vecvecākiem.” Viņa pārtrauca darbu, lai cieši apskautu Demiānu. „Es zinu, ka tev patīk ar viņiem doties uz baznīcu. Novēlu tev rīt jauki pavadīt laiku.”
„Tā būs!” Demiāns atbildēja. Taču es vēlos, kaut tu varētu man pievienoties, viņš nodomāja.
Demiāns devās uz autobusa pieturu. Katru sestdienu viņš ar autobusu devās pāri visai Ekvadoras pilsētai uz savu vecvecāku mājām. Viņš tur palika pa nakti. Nākamajā dienā viņš ar viņiem devās uz baznīcu.
Svētdienas rītā Demiāns saģērbās, lai dotos uz baznīcu. Viņš aizpogāja kreklu, uzvilka kurpes un devās uz baznīcu ar abuelu un abuelo.
Demiānam patika baznīca. Viņam patika dziedāt dziesmas un pieņemt Svēto Vakarēdienu. Tāpat viņam patika satikt savus draugus. Taču viņš vēlējās, lai arī viņa pārējā ģimene būtu kopā ar viņu.
Tajā pēcpusdienā Demiāns, abuela un abuelo devās ciemos pie brāļa un māsas Ruiziem. Viņiem bija ieplānots kopīgs mājvakars. Abuela atnesa augļu pīrāgu desertam.
Garīgā doma bija par Jēzu. Demiāns, tajā klausoties, krāsoja attēlu ar Jēzu. „Jēzus saprot visu, ko mēs jūtam,” teica brālis Ruizs. „Arī mūsu bēdas.”
Demiāns paskatījās uz savu attēlu ar Jēzu. Viņš priecājās, ka Jēzus zina, kā viņš jūtas.
Pēc noslēguma lūgšanas abuela teica: „Es atnesu augļu pīrāgu. Kurš to ēdīs?”
„Es!” Demiāns iesaucās. Šis krēmīgais, saldais deserts bija Demiāna iecienītākais. Un abuelai sanāca visgaršīgākais augļu pīrāgs.
Pēc mājvakara abuela pavadīja Demiānu līdz autobusa pieturai, lai viņš varētu doties mājās. Demiāns nokāra galvu.
„Vai kas noticis?” abuela pajautāja.
Demiāns sarauca pieri. „Es vēlos, kaut visa mana ģimene nāktu ar mums uz baznīcu.”
„Es arī,” teica abuela. Viņa apskāva Demiānu. „Tava ģimene tevi ļoti mīl. Un arī mēs ar abuelo tevi ļoti mīlam, tāpat kā daudzi citi!”
Piestāja autobuss. Autobusam braucot projām, Demiāns apsēdās pie loga un pamāja abuelai.
Demiāns domāja par to, ko teica abuela. Viņš domāja par savu mammu, brāli un māsu. Viņš zināja, ka viņi viņu ļoti mīl. Pēc tam viņš domāja par savu Sākumskolas skolotāju. Un Ruizu ģimeni. Un abuelu un abuelo. Arī viņi visi viņu mīlēja.
Vairāk par visu Demiāns zināja, ka Debesu Tēvs un Jēzus viņu mīl. Un tas viņam vairs nelika justies tik vientuļam.
Jūlisas Moras ilustrācijas