Papa dienasgrāmatas
Šie notikumi norisinājās Taiti.
Alans apsēdās uz soliņa pie savas mājas. Rietēja saule. Aiz palmām blāzmoja sārti oran-žīgas debesis.
Viņš lasīja grāmatu un pāršķīra lappusi. Tajā nebija attēlu. Taču tas Alanam netraucēja. Viņam ļoti patika lasīt šo grāmatu!
Viņa skatiens pārslīdēja pāri papa glītajam rokrakstam. Viņš atcerējās šo daļu. Tā vienmēr viņam lika smieties.
Tieši tajā brīdī paps iznāca ārā. „Par ko tu smejies?”
„Es lasu vienu no tavām grāmatām.” Alans plati pasmaidīja. „Man patīk tā daļa par kokosriekstu.”
„Ā, tu domā manas dienasgrāmatas.” Paps apsēdās blakus Alanam. „Tajās ir aprakstīts mans dzīvesstāsts. Taču tās nav par mani vien. Arī tu esi tajās. Un mamma, un tavi brāļi, un māsa.”
„Tāpat kā Nefijs!” Alans teica. „Viņš rakstīja stāstus par savu dzīvi, un viņš rakstīja arī par savu ģimeni.”
„Pareizi!” Paps teica.
„Man visvairāk patīk stāsti par tevi,” Alans teica. „Piemēram, stāsts par laiku, kad tu šeit, Taiti, biji misionārs.”
„Taču man visvairāk patīk stāsti par tevi,” teica paps. „Vai tu zini, ka mēs tevi nosaucām par Alanu par godu eldera Bednāra otrajam vārdam?”
„Tu man nekad to nebiji teicis! Es nevaru sagaidīt, kad izlasīšu to daļu.”
Paps pasmaidīja. „Manās dienasgrāmatās ir daudz stāstu. Es rakstu dienasgrāmatas kopš 8 gadu vecuma.”
„Kopš 8 gadu vecuma?” Alans jautāja. „Tas patiešām ir ļoti ilgs laiks.”
Paps iesmējās. „Es jau neesmu tik vecs.”
Alans nedaudz aizdomājās. „Man drīz paliks 8 gadi,” viņš teica. Vai es dzimšanas dienā varētu dabūt dienasgrāmatu?”
„Protams!” Paps teica.
„Tad es varēšu rakstīt savus stāstus, lai kādu dienu tos varētu lasīt mani bērni.”
„Tā izklausās pēc labas ģimenes tradīcijas!” Paps teica.
Alesijas Džirasoles ilustrācijas