Sadraudzēšanās pārgājiena laikā
Sākumā Edisons jutās neiederīgs.
Edisons spārdīja zemi. Visi pārējie zēni sarunājās un cēla teltis. Taču viņš nevienu nepazina.
Edisona ģimene bija pārstājusi apmeklēt Baznīcu neilgi pēc tam, kad viņi pārcēlās uz Spāniju. Taču tad pie viņiem atnāca vairāki zēni no bīskapijas un aicināja viņu piedalīties pārgājienā. Viņam bija šķitis, ka doties pārgājienā varētu būt jautri, taču tagad Edisons nejutās pārliecināts, ka tiešām grib šeit atrasties. Viņš jutās neiederīgs.
Pie Edisona pienāca divi zēni, Djego un Huans. „Vai vēlies dzīvot mūsu teltī?” Djego pajautāja.
Edisons dziļi izelpoja un pasmaidīja. „Jā, labi.”
„Forši!” teica Huans. „Un vēlāk mēs varētu nopeldēties.”
Zēni uzcēla telti un skrēja uz upi. Ūdens bija auksts, taču tagad Edisonam bija tik jautri, ka viņš to pat nemanīja. Pēc pusdienām zēni un vadītāji devās pārgājienā. Viņi atgriezās, sākoties saulrietam, un palīdzēja iekurt ugunskuru.
„Pastāsti par savu ģimeni.” Huans mudināja.
Edisons nometa pie ugunskura zaru kaudzi. „Mani vecāki ir diezgan forši. Un mana māsa ir mana labākā draudzene. Mēs pārcēlāmies šurp no Ekvadoras.”
Djego un Huans, plati smaidot, saskatījās.
„Arī mēs esam no Ekvadoras!” Huans teica.
Djego attaisīja jakas rāvējslēdzēju, lai parādītu savu T-kreklu. Uz tā bija Ekvadoras futbola komandas emblēma!
„Iespaidīgi!” Edisons teica. „Tad kā jums no Ekvadoras visvairāk pietrūkst?”
Djego un Huans smējās. „Ēdiena!” viņi abi iesaucās.
Zēni turpināja runāt par to, kas viņiem pietrūkst, domājot par Ekvadoru, un kas viņiem patīk, dzīvojot Spānijā. Edisonam patika tas, cik viegli ir sarunāties ar Djego un Huanu.
Tad piecēlās viens no vadītājiem, brālis Cisneross. „Hei, visi! Mēs vēlamies noslēgt šo vakaru ar liecību sanāksmi.”
Zēni un vadītāji cits pēc cita piecēlās un dalījās savās liecībās. Viņu teiktais lika Edisonam justies tā, it kā viņa sirds būtu ievīstīta siltā segā.
Piecēlās Djego. „Es zinu, ka Baznīca ir patiesa. Es zinu, ka Dievs ir mans Tēvs un ka Jēzus Kristus ir mans Glābējs.”
Siltā sajūta kļuva vēl stiprāka. Es arī to vēlos zināt, Edisons nodomāja.
Kad Edisons atgriezās mājās no ceļojuma, viņš vēl arvien domāja par Djego sacīto. Viņš vēlējās, kaut varētu doties uz baznīcu un mācīties par Jēzu kopā ar Djego un Huanu.
Tovakar, vakariņu laikā, tētis pajautāja: „Kā tev gāja nometnē?”
„Lieliski!” Edisons teica. „Mēs peldējāmies un devāmies pārgājienā, un kurinājām ugunskuru. Es pat ieguvu divus draugus, kuri ir no Ekvadoras!”
„Tas ir brīnišķīgi! Mums viņi būs jāuzaicina ciemos,” teica mamma.
Edisons uz brīdi apklusa. „Vai mēs varētu atkal sākt apmeklēt Baznīcu?”
Mamma un tētis kādu brīdi neko neteica. Tad mamma ievilka elpu. „Ja tu vēlies doties, tu vari to darīt,” viņa teica. „Taču mēs ar tēti neiesim.”
Edisons iezvēlās savā krēslā. Viņš nevēlējās doties uz baznīcu viens pats. Varbūt viņam vajadzētu palikt mājās kopā ar savu ģimeni?
Tad Edisons atcerējās silto sajūtu, ko bija izjutis liecību sanāksmē. Pat ja viņa ģimene nevēlējās doties uz baznīcu, Edisons to vēlējās.
Turklāt viņš nebūs tur viens. Ēdot vakariņas, Edisons smaidīja. Tad viņš paņēma telefonu. Viņš pazina dažus draugus, ar kuriem varētu kopīgi doties uz baznīcu!
Holijas Hibertas ilustrācija