Uzminiet, kurš jūs mīl, Benksas kundze!
Viss aizsākās ar vienu puķi …
Roksijai ļoti patika aplūkot visas savas apkaimes mājas, kad viņa devās mājup no skolas. Vienā namā bija suns, kas rēja un lēkāja istabā pie loga. Pie kādas citas mājas kokos čivināja putni.
Un tad vēl bija Benksas kundzes nams. Benksas kundze bija viņas trešās klases skolotāja, un viņa bija Roksijas mīļākā skolotāja. Roksija allaž pamāja Benksas kundzei, kad redzēja viņu sēžam krēslā uz lieveņa. Benksas kundze vienmēr bija draudzīga un priecīga.
Taču šodien lieveņa krēsls bija tukšs. Māja izskatījās pavisam klusa. Pat Benksas kundzes kaķis, Česters, bija pazudis.
Roksija atcerējās, ka viņas mamma tika teikusi, ka Benksas kundze ir saslimusi. Viņa katru dienu devās uz slimnīcu, lai ārstētos. Roksija saskuma. Viņa vēlējās paveikt kaut ko jauku Benksas kundzes labā. Taču — ko?
Roksija palūkojās uz bitēm, kas lidoja no zieda uz ziedu. Tad viņai radās kāda doma!
Roksija aizskrēja mājās un nogrieza savā dārzā rozi. Viņa atgriezās pie Benksas kundzes nama un nolika to uz lieveņa.
Nākamajā dienā Roksija uzlika uz Benksas kundzes krēsla saulespuķi. Un aiznākamajā dienā viņa nolika pie viņas ārdurvīm margrietiņu. Katru dienu divu nedēļu garumā Roksija atstāja kādu puķi Benksas kundzei. Viņa uzmanījās, lai netiktu pamanīta.
Kādu dienu ceļā uz mājām Roksija ieraudzīja Benksas kundzi sēžam uz lieveņa. Viņa turēja rokās dažas puķes.
„Roksij,” Benksas kundze teica, „paskatieties uz manām skaistajām puķēm. Kāds tās man ir atstājis. Katru dienu, kad es pārrados mājās no slimnīcas, mani gaidīja jauna puķe.”
Roksija smaidīja. „Vai jūs zināt, kas tās atnesa?”
Arī Benksas kundze pasmaidīja. „Lai kas viņi būtu, es gribētu viņiem pateikties.”
„Tas droši vien bija kāds, kurš jūs mīl!” Roksija teica.
„Nu, es katru dienu esmu ar nepacietību gaidījusi, kad atradīšu atkal jaunu puķi,” teica Benksas kundze. „Pirmā puķe bija atstāta uz mana lieveņa.”
„Vai, jūsuprāt, to būtu atnesis jūsu kaķis?” Roksija vaicāja.
„Česteram patīk sagādāt man pārsteigumus, taču tās nekad nav bijušas puķes.” Benksas kundze iesmējās. „Kā tad ar puķi uz mana krēsla?”
„Vai to atnesa kāds suns no šīs ielas?” Roksija smaidīja vēl platāk.
„Pie manām ārdurvīm?”
„Vāvere?”
„Ak, tu, brīnums,” teica Benksas kundze smejoties. „Es neapjautu, ka ir tik daudz radību, kas mani mīl! Taču puķes noteikti man palīdzēja justies īpašai.”
Roksija gandrīz vai staroja aiz laimes. Viņa priecājās, ka bija palīdzējusi Benksas kundzei atkal smaidīt.
Adobe Stock ilustrācija