Atšķirīga, taču ne vientuļa
Dažkārt būt vienīgajai Baznīcas loceklei šķita vientulīgi.
Dzinnn! Iezvanījās zvans uz pēdējo šīsdienas nodarbību. Tagad, kad Megana mācījās pamatskolā, viņai dienas gaitā bija jādodas uz dažādām klasēm. Un viņai bija tik daudz, ko mācīties! Megana bija priecīga, ka pēdējā nodarbība bija atvēlēta studiju laikam. Tas nozīmēja, ka viņa var sākt pildīt savus mājasdarbus.
Megana apsēdās pie kāda brīva galda. Pie viņas pienāca kāds zēns, vārdā Benets.
„Hei, Megana, tu esi mormone, vai ne?”
„Es esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle,” atbildēja Megana.
„Tātad, tavuprāt, Džozefs Smits uzrakstīja Mormona Grāmatu vai kaut ko tamlīdzīgu, pareizi?” Benets vaicāja.
Megana klusībā īsi palūdza, lai zinātu, kā atbildēt. „Viņš pārtulkoja Mormona Grāmatu,” viņa teica. „Dievs aicināja viņu par pravieti, lai palīdzētu atjaunot Kristus Baznīcu.”
Benets sarauca degunu. „Tas ir dīvaini,” viņš noteica. Viņš pasmējās un aizgāja.
Megana piesarka. Viņa lūkojās uz savu grāmatu.
„Hei, Megana.”
Kas atkal? Megana pacēla galvu. „Ak! Sveiks, Taj!”
„Man žēl par Beneta teikto,” Tajs teica. Viņš apsēdās viņai iepretī. „Izklausījās, ka tas, ko tu teici, tev ir svarīgi.”
„Paldies,” sacīja Megana. „Tā arī ir!”
„Man šķiet, ka es zinu, kā tu jūties,” teica Tajs. „Es esmu vienīgais hinduists skolā. Ir grūti, ja apkārtējie necenšas izprast tavus uzskatus.”
Megana dažkārt jutās vientuļa, būdama vienīgā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle savā skolā. Taču viņa nekad nebija iedomājusies, ka arī citi bērni varētu tā justies.
„Mani vecāki saka — ja kāds izturas nejauki, tas ir tāpēc, ka šis cilvēks nejūtas laimīgs,” Megana piebilda. Viņa pavirpināja pirkstos zīmuli. „Es prātoju, vai Benets jūtas bēdīgs. Vai vientuļš.”
Tajs pamāja ar galvu. „Es deru, ka tev ir taisnība. Varbūt viņam ir vajadzīgs draugs.”
Megana plati pasmaidīja. „Varbūt viņam ir vajadzīgi divi!”
Nākamajā mācību dienā Megana un Tajs ieraudzīja Benetu sēžam vienatnē pie galda.
„Sveiks, Benet,” teica Tajs.
Benets izskatījās pārsteigts. „Sveiks!”
„Pie kā tu strādā?” Megana vaicāja, iemetoties krēslā.
„Mācos vēsturi.”
„Rītdienas pārbaudes darbam?” Arī Tajs apsēdās.
„Jā,” teica Benets.
„Tur daudz kas jāiegaumē,” teica Tajs. Benets pamāja ar galvu.
„Varbūt mēs varētu pārbaudīt cits citu.” Megana atvēra savu vēstures grāmatu. Viņi pa kārtai uzdeva cits citam jautājumus un atbildēja uz tiem, līdz atskanēja zvans.
„Hei, Megan, man ļoti žēl par vakardienu,” Benets teica, kad viņi piecēlās, lai dotos. „Esmu dzirdējis dažus nostāstus par jūsu baznīcu un biju ziņkārīgs.” Viņš nedroši pamīņājās. „Es ticu kaut kam citam, tomēr man vajadzēja būt jaukākam.”
Megana pasmaidīja. „Paldies. Mana baznīca man ir svarīga, taču tas jau nekas, ja mūsu ticība ir atšķirīga.”
„Es domāju, ka mēs varam būt laba studiju grupa pat tad, ja mums ir atšķirīgi uzskati,” teica Tajs.
Benets atplauka smaidā. „Es arī. Un, manuprāt, mēs lieliski izpildīsim šo pārbaudes darbu.”
Marka Robisona ilustrācijas