„Dievišķā pilnveidošanās iecere”, Jauniešu spēkam, 2021. g. jūl., 2.–5. lpp.
Dievišķā pilnveidošanās iecere
Kad mēs raugāmies uz laicīgo dzīvi plašākā kontekstā, mēs saprotam, ka jautājums ir nevis — „Būt vai nebūt?”, bet drīzāk — „Turpināt vai neturpināt pilnveidoties?”.
Man ir bijusi tā svētība būt kopā ar sievu katra mūsu bērna piedzimšanas brīdī, kā arī būt klāt abiem maniem vecākiem viņu nāves brīdī. Es biju pārsteigts par savām sajūtām, pieredzot kāda piedzimšanu un došanos mūžībā. Man bija sajūta, ka notiek kaut kas svēts. Mūsu laiks uz Zemes ir mūsu eksistences daļa, kam būs ietekme uz visu mūžību. Debesis pamana katras laicīgās dzīves sākumu un beigas.
To, kas mums ir jādara šeit, uz Zemes, var saprast tikai tad, ja mēs zinām, kas notika pirms mūsu piedzimšanas un kas notiks pēc nāves. Ja bez šīs dzīves nekā cita nebūtu, tad jau mēs varētu „ēst, dzert un līksmoties” (2. Nefija 28:7), īpaši nerūpējoties par citiem. Taču, ja mēs paraugāmies uz laicīgo dzīvi plašākā kontekstā, mēs saprotam, ka jautājums ir nevis — „Būt vai nebūt?”, bet drīzāk — „Turpināt vai neturpināt pilnveidoties?”.1
Ja mēs iegūstam izpratni par glābšanas ieceri — mūsu dzīvi pirms dzimšanas, mūsu zemes dzīves mērķi, mūsu dzīvi pēc nāves — un gūstam izpratni par mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, galveno lomu šajā iecerē, tad mēs saprotam arī to, ka Viņš mums palīdzēs šajā dzīvē. Noslēdzot derības ar Viņu, mēs nostājamies uz derību takas un soli pa solim arvien vairāk līdzināmies Viņam un mūsu Debesu Tēvam.
Mūsu dzīve pirms ierašanās uz Zemes
Atklāsme māca, ka mēs esam Dieva gara bērni un ka mēs dzīvojām kopā ar Viņu vēl ilgi pirms ierašanās uz Zemes. Mūsu Debesu Tēvs sagatavoja ieceri, pateicoties kurai mēs varam kļūt līdzīgi Viņam. Visi tie, kuri pirmszemes dzīvē izvēlējās mūsu Tēva glābšanas ieceri jeb laimes ieceri — un tie esam visi mēs —, izvēlējās „turpināt pilnveidoties”.
Elders Kristofersons ar savu sievu un bērniem.
Mūsu laiks uz Zemes
Mēs ieradāmies uz Zemes, kuru ir radījis Dievs un Viņa Dēls Jēzus Kristus. Mēs saņēmām fizisko ķermeni. Lai saņemtu godību, ko bauda Dievs, ir būtiski no sākuma saņemt ķermeni. Ja mēs parādīsim, ka spējam turēt Dieva baušļus, mums „tiks pievienota godība pār [mūsu] galvām mūžīgi mūžos” (Ābrahāma 3:26). Tas nozīmē, ka mēs kļūsim tādi, kā mūsu debesu vecāki un dzīvosim ar viņiem mūžīgi. Mēs priekpilni gavilējām par šādu brīnišķīgu iespēju.
Mēs ar jums gaidījām ilgu laiku, taču tagad mēs esam šeit, uz Zemes. Mēs ar nepacietību gaidām laiku, kad tiksim augšāmcelti, iegūstot pilnīgu, nemirstīgu ķermeni, un kad varēsim ieiet celestiālajā valstībā, lai baudītu mūžīgo dzīvi — kaut ko tik brīnišķīgu, ka mēs to pat nevaram iztēloties. Tikmēr mums ir jāmācās un jācenšas „darī[t] visu, ko Tas Kungs, [mūsu] Dievs, [mums] pavēlēs” (Ābrahāma 3:25). Pateicoties tam, ka mēs zinām Dieva ieceri, mēs zinām, ka šie baušļi nav doti mūsu brīvības un laimes ierobežošanai — tieši otrādi. Baušļi ir mūsu ceļvedis uz pašu lielāko brīvību un prieku.
Viņš deva Glābēju
Neskatoties uz to, dzīve ir grūta. Mēs visi mēdzam paklupt, mācoties dzīvot saskaņā ar ticību. Taču pirms Zemes radīšanas Dievs mums apsolīja, ka Viņš dos Glābēju, lai paglābtu mūs no grēka un nāves. Ar savām ciešanām un nāvi — ar īstenoto Izpirkšanu — Jēzus Kristus samaksāja par mūsu grēkiem un piedāvā mums grēku nožēlas dāvanu. Tāpēc tad, kad mēs nožēlojam grēkus, Viņš tos piedod un mūs attīra no to sekām. Un caur Savu Augšāmcelšanos Glābējs mums dāvā augšāmcelšanās un nemirstības dāvanu.
Visi ceļi lieksies, Dž. Kērks Ričardss
Staigāt pa derību taku
Tāpat kā mēs fiziski piedzimstam šajā laicīgajā pasaulē, mums ir arī vēlreiz garīgi jāpiedzimst debesu valstībā. Mēs to darām, izrādot ticību Kristum, nožēlojot grēkus, tiekot kristīti un saņemot Svēto Garu. Tas ir sākums garīgām pārmaiņām, kas ilgst visu mūsu zemes dzīvi. Dažreiz mēs to dēvējam par „pastāvēšanu līdz galam”, kas nozīmē, ka mēs līdz pat sava mūža beigām cenšamies būt paklausīgi un ievērot savu kristību derību, nožēlojam grēkus, kad tas ir nepieciešams, un atkal virzāmies uz priekšu. „Jā, un, kad vien Mani ļaudis nožēlos grēkus,” sacīja Jēzus, „Es piedošu tiem viņu pārkāpumus pret Mani” (Mosijas 26:30).
Tu vari paļauties uz Dieva palīdzību
Savā pirmszemes dzīvē tu izvēlējies Dievu, tu izvēlējies Kristu, tu izvēlējies „turpināt pilnveidoties” ar Viņu palīdzību. Un tu vari paļauties uz Viņu palīdzību! Dievības locekļi nav vienaldzīgi mūsu dzīves novērotāji. Viņi mūs bezgalīgi mīl un izmanto savu spēku, lai mums palīdzētu, ja vien mēs to ļaujam. Viņi vienmēr ciena mūsu rīcības brīvību, taču viņi vēlas mūs svētīt. Jēzus apliecina mums: „Es neaizmirsīšu tevi, ak, Israēla nams. Redzi, Es esmu iezīmējis tevi uz Savu roku delnām” (1. Nefija 21:15–16).
Kā pakāpeniski kļūt labākiem
Daži uzskata, ka citi cilvēki pavisam noteikti var cerēt uz celestiālo valstību, taču viņi paši nevar. Patiesība ir tāda, ka neviens uz to nevar cerēt, ja vien nesaņem Jēzus Kristus labvēlību. Par laimi, tu vari saņemt Viņa labvēlību. Jēzus mums ir teicis, ka Viņš ir uzvarējis pasauli. Ar savām kristībām un citām derībām tu piesaisti sevi Viņam, lai kopā ar Viņu arī tu varētu uzvarēt pasauli.
Tev nav jāsasniedz pilnība šajā zemes dzīvē. Pravietis Džozefs Smits to salīdzināja ar kāpšanu pa kāpnēm: jūs sākat no apakšas un kāpjat pakāpienu pēc pakāpiena, mācoties un dzīvojot saskaņā ar evaņģēlija principiem. Un šī mācīšanās, kā viņš to mācīja, turpinās vēl pēc šīs dzīves: „Ne visu [jūs] sapratīsiet šajā pasaulē.”2
Neatkarīgi no vājībām, grūtībām vai ciešanām, ar kurām mēs saskaramies uz Zemes, Dievs Saviem uzticīgajiem bērniem apsola, ka neviena svētība netiks aizturēta, ja mēs paliksim uz derību takas (vai ātri uz tās atgriezīsimies). Tad tas izdodas. Tāda ir dievišķā pilnveidošanās iecere!