„Vai es esmu cienīga?” Jauniešu spēkam, 2021. g. jūl., 22.–23. lpp.
Vai es esmu cienīga?
Es biju ļaunprātīgas izmantošanas upuris tik ilgi, cik vien spēju sevi atcerēties. Vai tas ietekmēja to, kā uz mani raugās Tas Kungs?
Trenta Gudmundsena ilustrācija
No malas skatoties, man bija parasta bērnība.
Mēs gājām uz Baznīcu un apmeklējām visas Baznīcas sanāksmes un pasākumus. Es gāju skolā un spēlējos ar draugiem. Pusaudža gados es darīju visu to pašu, ko parasti dara pusaudži. Es pavadīju laiku kopā ar draugiem, kā arī apmeklēju kora un teātra pulciņus. Es piedalījos skolas noslēguma ballē. Taču zem šīs laimīgās, parastās ārienes tika glabāts kāds ļoti tumšs noslēpums.
Kopš aptuveni divu gadu vecuma es biju kļuvusi par savu divu vecāko brāļu seksuālās vardarbības upuri. Viņi ļaunprātīgi izmantoja arī manas māsas. Mēs bijām pārāk mazas, lai tajā laikā saprastu notiekošo, taču, kļūstot vecākai, es sāku saprast nedaudz vairāk. Ikreiz, kad biju savu brāļu klātbūtnē, es jutu sevī tumsu un netīrību.
Mans apjukums tikai pieauga
Pēc tam, kad biju apmeklējusi kādu Jauno sieviešu biedrības nodarbību, kurā tika mācīts par morāli, es sapratu tikumības un šķīstības nozīmi. Es klausījos, kā mani vadītāji lūdz mani un pārējās klases audzēknes palikt morāli tīrām.
Es prātoju: „Kā es varu būt morāli tīra?” Cik vien spēju sevi atcerēties, es biju seksuālas vardarbības upuris. Es prātoju: „Ko gan Tas Kungs par mani domā?” Vai es esmu tikumīga jauniete? Vai esmu cienīga iet uz randiņiem ar taisnīgiem jauniešiem no savas bīskapijas un skolas? Vai tas, ka es biju cietusi no vardarbības, mani padarīja necienīgu tempļa laulībai?
Es daudz par to domāju. Man likās, ka nebūtu pareizi mani uzskatīt par netikumīgu, jo notikušais nebija mana izvēle. Kāpēc gan es nevarētu sevi uzskatīt par tikumīgu? Vai es neesmu cienīga saņemt Tā Kunga mīlestību? Vai man ir nepieciešams nožēlot grēkus?
Es vienkārši to centos aizmirst
Atklāti sakot, man nebija atbildes uz šiem jautājumiem. Es jutu, ka neesmu vainīga, taču vienlaicīgi jutos arī netīra, nevērtīga un pilnībā pazemota. Es nespēju saņemt drosmi, lai par notikušo pastāstītu vecākiem vai kādam citam. Lai gan es mēģināju vairākas reizes par to runāt, es jutos pārāk neērti un nezināju, kā par to pastāstīt. Es vienkārši centos aizmirst notiekošo.
Kad man bija 15 gadu, manas mazās māsas atrada sevī drosmi, kas man pietrūka. Viņas to pastāstīja skolas psihologam. Pēc neilga laika viens no maniem brāļiem tika arestēts un notiesāts uz trim gadiem cietumā. Tomēr arī pēc tam es vairākus turpmākos gadus joprojām baidījos, ka neesmu tikumīga vai cienīga.
Es saņēmu drosmi, lai meklētu palīdzību
Galu galā es kādu dienu saņēmu drosmi un devos pie sava bīskapa. Viņš paskaidroja, ka Tas Kungs nekādā gadījumā mani nevaino par seksuālajām darbībām, kas man tika uzspiestas bērnībā un pusaugu vecumā. Viņš man apliecināja, ka tā pavisam noteikti nav mana vaina. Es esmu nevainojama Tā Kunga priekšā. Es joprojām esmu tikumīga!
Pateicoties profesionāļu konsultācijām un mana bīskapa palīdzībai, man ir izdevies atbrīvoties no vardarbības radītajām sekām — tās izraisītajām sāpēm un ciešanām. Tagad man patiešām ir laimīga un normāla dzīve. Es apprecējos templī ar taisnīgu vīrieti, un mēs ar lielu prieku veidojam savu ģimeni.
Dažreiz pagātnes notikumi tomēr ataust manā atmiņā, un es atceros mokas, ko izjutu, domājot par savu cienīgumu.
Es prātoju, cik daudz citu jauniešu ir tādā situācijā, kādā biju es, un izjūt kaunu un pazemojumu, domājot par savu tikumību un vietu Dieva iecerē.
Šiem jauniešiem es vēlos sacīt, ka Tas Kungs jūs mīl.
Viņam sāp sirds par jums.
Viņš zina, ka tā nav jūsu vaina.
Viņš zina, ka jūs patiešām esat tikumīgi.
Viņš jums palīdzēs rast drosmi un spēku dzīvot laimīgu dzīvi.