„Draudzenes ietekme”, Jauniešu spēkam, 2022. g. janv.
Draudzenes ietekme
Pusaudžu gados man klājās grūti, taču Dievs man sūtīja draudzeni, kura man palīdzēja tos pārdzīvot.
Džūdijas Blūmfīldas ilustrācija
Es vienmēr esmu jutusies diezgan vientuļi šajā pasaulē. Mani vecāki izšķīrās, kad es vēl biju pavisam maza, un dažus gadus vēlāk mana mamma vēlreiz apprecējās, tāpēc mēs pārcēlāmies 6500 km no Džordžijas štata uz Oregonas štatu, ASV. Deviņus gadus vecai meitenei tās bija milzīgas pārmaiņas, jo īpaši tādai, kurai piemita dienvidu akcents, un kuru citi bērni līdz galam nepieņēma.
Kad es no sākumskolas pārgāju uz pamatskolu, es satiku Nikolu.* Attiecībā uz viņu mani uzreiz pavadīja pozitīvas un mierpilnas sajūtas — tas bija kas tāds, kas man vienmēr dzīvē bija pietrūcis. Es zināju, ka man ir jāsadraudzējas ar šo meiteni!
Tā kā mēs kopā pavadījām arvien vairāk laika, Nikola man palīdzēja sajusties droši un ne tik vientuļi. Ieiet viņas mājās bija tas pats, kas ieiet pilnīgi citā pasaulē: Dieva Gars piepildīja katru mājas stūrīti. Visur bija Glābēja un lielu celtņu attēli. (Vēlāk es uzzināju, ka tie bija tempļi.) Nikolas misionāres darbs aizsākās tad, kad viņa mani vienkārši uzaicināja pie sevis, un viņa to pat nenojauta.
Draudzēties un ticēt
Nikola man kalpoja, vienkārši esot mana draudzene. Viņa man iedeva Mormona Grāmatu, un mēs sākām to kopā lasīt viņas mašīnā pēc skolas.
Mormona Grāmata sāka aizpildīt tukšuma sajūtu manā dzīvē. Taču es vēl aizvien jutos vientuļa. Es nebiju Nikolas baznīcas locekle, bet es tā īsti arī nepiederēju pie savu vecāku reliģijas.
Nikola mani laipni mudināja lūgt un jautāt Dievam, vai Mormona Grāmata ir patiesa. Es nekad iepriekš nebiju lūgusi balsī, tāpēc man nebija ne jausmas, ko man vajadzētu teikt. Taču es vienkārši izgāju ārā un sāku runāt. Es jautāju Dievam, vai Nikolas baznīca ir pareizā baznīca arī man. Tiklīdz es pabeidzu savu jautājumu, es sajutu patīkamu kņudoņu savā ķermenī. Es kaut kā nešaubīgi zināju, ka Mormona Grāmata ir patiesa un šī Baznīca man ir piemērota.
Kad es saņēmu šo liecību, man bija 15 gadu. Dažus nākamos gadus es turpināju ticēt, lai gan mani vecāki nebija ieinteresēti Baznīcā. Taču es nebiju viena savā ticībā, jo Nikola joprojām mani atbalstīja.
Jauna ticība, jauni jautājumi
Pēc vidusskolas beigšanas es pārcēlos uz dzīvi Jūtā, ASV. Nikola jau tur dzīvoja, un viņa ar nepacietību gaidīja, kad es tur nokļūšu, lai es varētu sākt apmeklēt misionāru nodarbības. Es biju iecerējusi kristīties savā deviņpadsmitajā dzimšanas dienā — vien pēc sešām nedēļām — un Nikola man apliecināja, ka būs kopā ar mani visu to laiku.
Kad misionāri sāka mani mācīt, es drīz vien sapratu, cik maz es patiesībā zinu par Baznīcu. Es biju lasījusi un iemīļojusi Mormona Grāmatu, taču piepeši viņi man stāstīja par Svētā Gara dāvanu, pestīšanas ieceri, par to, kā līdzināties Dievam, un daudz ko citu. To visu uzreiz bija grūti aptvert.
Taču Nikola mani labi pazina. Viņa man izskaidroja to, ko mācīja elderi, tā, lai es to saprastu. Es paliku, pateicoties viņas pacietīgajiem skaidrojumiem šo pirmo nodarbību laikā.
Visbeidzot justies piederīgam
Nikola turpināja mani garīgi atbalstīt līdz dienai, kad mani kristīja — un arī pēc tam. Viņa palīdzēja draudzes locekļiem un misionāriem visu izplānot tā, lai es varētu kristīties savā deviņpadsmitajā dzimšanas dienā. Kad es iznācu no ūdens un redzēju, kā desmitiem cilvēku man pretī smaidīja, es vairs nejutos tik vientuļi. Es nekad neaizmirsīšu to sajūtu, ka es beidzot esmu piederīga Tam Kungam un Viņa Baznīcai.
Es joprojām mācos no Nikolas nemainīgās ticības un draudzības. Viņa jau no paša sākuma man parādīja, ka misionāra darbam nav nepieciešama vārda nozīmīte. Nikolas misionāres darbs sākās viņas sirdī, kad viņa uzrunāja meiteni no dienvidiem, kurai bija nepieciešams draudzīgs smaids.
Autore dzīvo Jūtā, ASV.