„Debesu Tēvs mani pazīst”, Jauniešu spēkam, 2022. g. janv.
Lozungs un es
Jaunieši stāsta, kā viņi dzīvo saskaņā ar Jauno sieviešu un Ārona priesterības kvorumu lozungu vārdiem.
Debesu Tēvs mani pazīst
„Es esmu mīlēts Dieva dēls.”
Dodoties pārgājienā ar tēti, mēs piedzīvojām mirkli, ko es nekad neaizmirsīšu. Kādā vēlā vakarā mēs kāpām pa kalna vienu pusi un atradām vietu, kur kopā pasēdēt. Raugoties naksnīgajās debesīs, mūs ieskāva spožākās zvaigznes, kādas es jebkad biju redzējis. Mēs ilgāku laiku sēdējām kopā, pēc kārtas saucot planētas un zvaigznājus.
Skatoties uz Visumu savā priekšā, es sajutos diezgan maziņš un niecīgs. Es pat nespēju aptvert, cik daudz citu planētu tajā atrodas — „[pasaules] bez gala”, vai ne? Kas es esmu salīdzinājumā ar to visu?
Gremdējoties pārdomās, es jautāju savam tēvam, vai Visumā pastāv vēl kāda dzīvība? Viņš noteikti sajuta, ko es domāju, jo viņš vienkārši atbildēja: „Lūk, ko es zinu. Kā jau tu redzi, Debesu Tēvam ir daudz radību. Bet no visām savām radībām Viņš mīl tevi personīgi.
Viņš redz visu, ko tu pieredzi, un vairāk par visu vēlas būt daļa no tavas dzīves. Viņš vēlas tev sniegt prieku un palīdzēt tev reiz atkal dzīvot kopā ar Viņu mūžīgi.”
Es joprojām jutos maziņš šajās milzīgajās, naksnīgajās debesīs, taču es ticēju sava tēva liecībai. Debesu Tēvam es esmu nozīmīgs. Un Viņš vēlas būt manā dzīvē.
Es atcerējos, ko prezidents Dīters F. Uhtdorfs, tobrīd otrais padomnieks Augstākajā prezidijā, mācīja: „Tas ir cilvēka paradokss: salīdzinājumā ar Dievu cilvēks nav nekas; tomēr Dievam mēs esam viss.”1
Tāpat kā šīm zvaigžņotajām debesīm Dieva radītajam nav gala, taču tāpat ir ar Viņa mīlestību pret katru Viņa bērnu. Pret katru no mums. Dažreiz es atceros to brīdi, kad es sēdēju kalnā, lielas izbrīnas pārņemts. Es, iespējams, neesmu nekas salīdzinājumā ar Dievu, taču Viņš tā nedomā. Es esmu Viņa dēls, un Viņš mani pazīst.
Autors dzīvo Kalifornijā, ASV.