Būt Tā Kunga pieņemtiem

Elders Ēriks V. Kopiške

no Septiņdesmitajiem

Tiecoties būt Tā Kunga pieņemti un tādiem kļūstot, mēs zināsim, ka esam Viņa izraudzīti un svētīti.

Atceros, ka zēna gados tēvs reizēm ņēma mani līdzi strādāt saimniecības darbos. Mums bija neliels dārziņš dažu kilometru attālumā no vietas, kur dzīvojām, un, lai sagatavotu dārzu katrai sezonai, tur vienmēr bija daudz darāmā. Mēs strādājām vasaras mājā un likām sētu vai labojām to. Atminos, ka šos darbus allaž veicām lielā aukstumā, sniegā vai lietusgāzēs. Tomēr man tas patika. Tēvs mani mācīja, ka darbs jādara labprātīgi un pacietīgi.

Kādu dienu viņš mani palūdza pievilkt skrūvi un brīdināja: „Atceries — ja tu piegriezīsi pārāk stingri, tā salūzīs.” Es lepni vēlējos parādīt viņam, ko spēju. Es piegriezu no visa spēka un, protams, salauzu skrūvi. Viņš tikai izteica jautru piezīmi, un mēs sākām no jauna. Arī tad, kad es kaut ko „salaidu grīstē”, es vienmēr varēju sajust viņa mīlestību un uzticību. Viņš nomira pirms vairāk kā 10 gadiem, taču es joprojām varu dzirdēt viņa balsi, sajust viņa mīlestību un iedrošinājumu un justies viņa pieņemts.

Sajūta būt kāda cilvēka pieņemtam ir personības pamatvajadzība. Mēs jūtam saviļņojumu, ja esam labu cilvēku pieņemti. Tas palielina mūsu pašvērtības un pašpaļāvības apziņu. Tie, kuri negūst atbalstu, bieži vien to meklē citur. Šie ļaudis var atrast cilvēkus, kuri nav ieinteresēti viņu labklājībā. Cenšoties iegūt atzinību, var gadīties sasaistīties ar neīstiem draugiem un darīt apšaubāmas lietas. Viņi var tiekties pēc pieņemšanas, valkājot, piemēram, kāda noteikta zīmola apģērbu, lai radītu piederības vai noteikta statusa apziņu. Dažiem cilvēkiem pieņemšanas meklēšanas veidi var būt arī tiekšanās pēc kādas svarīgas lomas vai stāvokļa. Šie ļaudis nosaka savu vērtību pēc ieņemtā stāvokļa sabiedrībā vai statusa.

Pat Baznīcā mēs ne vienmēr esam brīvi no šāda veida aizspriedumiem. Pieņemšanas meklēšana nepareizos avotos vai nepareizu iemeslu dēļ nostāda mūs uz bīstama ceļa, kas visdrīzāk mūs novirzīs no pareizās takas vai pat vedīs uz iznīcību. Tā vietā, lai justos mīlēti un pašpietiekami, mēs galu galā sajutīsimies pamesti un mazvērtīgi.

Alma deva padomu savam dēlam Helamanam: „Skaties, lai tu raudzītos uz Dievu un dzīvotu.”¹ Augtākais spēka un paliekošas pieņemšanas avots ir mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus. Viņi mūs pazīst. Viņi mūs mīl. Viņi mūs pieņem nevis mūsu vārda vai stāvokļa dēļ. Viņi neuzlūko mūsu stāvokli sabiedrībā. Viņi uzlūko mūsu sirdis. Viņi mūs pieņem tādus, kādi mēs esam un kādi mēs tiecamies kļūt. Pieņemšanas meklēšana un saņemšana no Viņiem vienmēr mūs cels un iedrošinās.

Es dalīšos vienkāršā piemērā, kuru pielietojot, ikviens no mums var iegūt augstāko pieņemšanas sajūtu. Šo paraugu Tas Kungs deva caur pravieti Džozefu Smitu: „Patiesi Es saku jums, visiem no tiem, kas zina, ka viņu sirdis ir godīgas, un ir salauztas, un viņu gari ir nožēlas pilni, un vēlas ievērot savas derības ar upuri — jā, katru upuri, ko Es, Tas Kungs, pavēlēšu — viņi ir Manis pieņemti.”²

Šajā piemērā ir ietverti trīs vienkārši posmi:

zināt, ka mūsu sirdis ir godīgas un salauztas;
zināt, ka mūsu gari ir nožēlas pilni, un
vēlēties ievērot savas derības ar upuri, ko pavēlējis Tas Kungs.

Pirmkārt, mums ir jāzina, ka mūsu sirdis ir godīgas un salauztas. Kā mēs to varam zināt? Vispirms mēs patiesi izvērtējam savu dzīvi. Mūsu sajūtu centrā ir sirds. Ielūkojoties savās sirdīs, mēs sevi novērtējam. Mēs noteikti zinām to, ko nezina neviens apkārtējais. Mēs zinām savus nodomus un vēlmes. Kad mēs patiesi un godīgi pārdomājam savu dzīvi, mēs sevi neattaisnojam un nemānām.

Pastāv arī veids, kā noteikt, vai mūsu sirdis ir salauztas. Salauzta sirds ir mīksta, atvērta un pieņemoša. Kad es dzirdu Glābēju sakām „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu,”³ es dzirdu Viņu klauvējam pie manas sirds durvīm. Ja es Viņam atveru savas durvis, es esmu atsaucīgāks Gara aicinājumiem un vairāk pieņemu Dieva gribu.

Ja mēs patiesi un ar lūgšanu apdomājam, cik lielā mērā mūsu sirdis ir godīgas un salauztas, mēs tiksim Svētā Gara mācīti. Mēs saņemsim patīkamu apstiprinājumu vai maigu aizraidījumu, aicinot mūs rīkoties.

Otrkārt, mums ir jāzina, ka mūsu gars ir nožēlas pilns. Nožēlas pilns (angl. „contrite”) Oksfordas vārdnīcā definēts kā „nožēlas sajūta vai izpausme, atzīstot, ka izdarīts kaut kas nepareizi.”⁴ Ja mums ir nožēlas pilns gars, mēs atzīstam savus grēkus un trūkumus. Mēs apgūstam „visas lietas, kas piederas taisnīgumam.”⁵ Mēs sajūtam dievišķas skumjas un vēlamies nožēlot grēkus. Nožēlas pilns gars vēlas ļauties „Svētā Gara mudinājumam.”⁶

Nožēlas pilnu garu apliecina mūsu gatavība un apņēmība rīkoties. Mēs vēlamies zemoties Dieva priekšā, vēlamies nožēlot grēkus, vēlamies mācīties un vēlamies mainīties. Mēs vēlamies lūgt: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”⁷

Trešais posms, lai mēs būtu Tā Kunga pieņemti, ir apzināts lēmums ievērot savas derības ar upuri, „jā, katru upuri, ko Es, Tas Kungs, pavēlēšu.”⁸ Pārāk bieži mēs domājam, ka vārds upuris nozīmē kaut ko lielu vai grūti paveicamu. Noteiktās situācijās tas tā varētu būt, taču lielākoties tas attiecas uz ikdienas dzīvi kā patiesam Kristus māceklim.

Viens no veidiem, kā mēs ievērojam savas derības ar upuri, ir katru nedēļu cienīgi pieņemot Svēto Vakarēdienu. Mēs apzināti sagatavojamies svētajam priekšrakstam, mēs atjaunojam savus svētos solījumus Tam Kungam un apstiprinām tos. Tādējādi mēs sajūtam Viņa pieņemšanu un saņemam Viņa paļāvību, ka mūsu pūliņi tiek atzīti un ka mūsu grēki ir piedoti, pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai. Šī priekšraksta laikā Tas Kungs mums apsola — ja mēs esam ar mieru pieņemt Viņa Dēla Vārdu un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, Viņa Gars varēs vienmēr būt ar mums. Svētā Gara pastāvīga klātbūtne ir augstākais rādītājs tam, ka esam Dieva pieņemti.

Citi veidi, kā ievērot savas derības ar upuri, ir tik vienkārši, kā Baznīcas aicinājuma pieņemšana un uzticīga kalpošana šajā aicinājumā vai rīkošanās atbilstoši mūsu pravieša Tomasa S. Monsona aicinājumam — pasniegt roku pretī tiem, kuri stāv ceļmalā un kuriem nepieciešama garīga glābšana. Mēs ievērojam savas derības ar upuri, klusi kalpojot savā apkārtnē vai sabiedrībā, kā arī meklējot savu senču vārdus un veicot tempļa darbu viņu labā. Mēs ievērojam savas derības ar upuri, vienkārši tiecoties pēc taisnīguma, esot atvērti un ieklausoties Gara pamudinājumos savā ikdienas dzīvē. Reizēm mūsu derību ievērošana nozīmē tikai noteiktu un uzticīgu pastāvēšanu, kad mums apkārt plosās dzīves vētras.

Pēc izskaidrošanas, kā mēs varam būt Viņa pieņemti, Tas Kungs izmanto brīnišķīgu līdzību, lai mums parādītu, kādu labumu mēs gūstam kā atsevišķi cilvēki un ģimenes, ja tiecamies būt Viņa pieņemti. Viņš teica: „Jo Es, Tas Kungs, likšu tiem nest kā ļoti auglīgam kokam, kas ir iestādīts labā zemē, pie tīra strautiņa, un nes daudz vērtīgu augļu.”⁹

Ja mēs personīgi esam saskaņā ar Tā Kunga Garu un sajūtam, ka esam Viņa pieņemti, mēs tiksim svētīti pāri savai saprašanai un nesīsim daudz taisnīguma augļu. Mēs būsim to starpā, par kuriem Viņš ir teicis: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.”¹⁰

Tiecoties būt Tā Kunga pieņemti un kļūstot tādiem, mēs zināsim, ka esam Viņa izraudzīti un svētīti. Mēs iegūsim aizvien lielāku paļāvību, ka Viņš mūs vadīs un sniegs norādījumus. Viņa sirsnīgā žēlastība būs acīmredzama mūsu sirdīs, mūsu dzīvēs un mūsu ģimenēs.

No visas sirds es jūs aicinu tiekties būt Tā Kunga pieņemtiem un baudīt Viņa apsolītās svētības. Rīkojoties pēc šī vienkāršā parauga, ko sniedzis Tas Kungs, mēs nonāksim pie apziņas, ka esam Viņa pieņemti, neatkarīgi no sava stāvokļa vai statusa sabiedrībā vai laicīgajiem ierobežojumiem. Viņa mīlošā labvēlība iedvesmos mūs, palielinās mūsu ticību un palīdzēs mums tikt galā ar visu, ar ko mēs dzīvē saskaramies. Par spīti mūsu izaicinājumiem, mēs būsim sekmīgi, mums klāsies labi,¹¹ un mēs sajutīsim mieru.¹² Mēs būsim to starpā, par kuriem Tas Kungs teica:

„Nebīstieties, bērniņi, jo jūs esat Mani, un Es esmu uzvarējis pasauli, un jūs esat no tiem, ko Mans Tēvs Man ir devis;

Un neviens no tiem, ko Mans Tēvs Man ir devis, netiks pazaudēts.”¹³

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.