Mēs esam viens
Prezidents Henrijs B. Airings
Pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā
Es lūdzu, lai arī kur mēs būtu un lai arī kādi būtu mūsu pienākumi Dieva priesterībā, lai mēs būtu vienoti savā mērķī nest evaņģēliju visai pasaulei.
Tas Kungs jau pašā šī pēdējās evaņģēlija laikmeta sākumā skaidri paziņoja, ka mums ir jāsludina evaņģēlijs visā pasaulē. To, ko Viņš teica nedaudziem priesterības nesējiem 1831. gadā, Viņš saka daudziem tagad. Lai arī kāds būtu mūsu vecums, spējas, aicinājums Baznīcā vai atrašanās vieta, mēs kā viens esam aicināti Viņa darbā — palīdzēt Viņam dvēseļu pļaujā, līdz Viņš atkal nāks. Tiem pirmajiem strādniekiem vīna dārzā Viņš teica:
„Un vēl, Es saku jums, Es dodu jums pavēli, lai katrs vīrietis, gan elderis, priesteris, skolotājs un arī baznīcas loceklis, ietu ar visu savu spēku, strādājot ar savām rokām, lai sagatavotu un izpildītu to, ko Es esmu pavēlējis.
Un lai jūsu sludināšana būtu kā brīdinājuma balss, katrs cilvēks savam tuvākajam, maigumā un lēnprātībā.
Un ejiet prom no bezdievīgajiem. Izglābieties. Esiet šķīsti jūs, kas nesat Tā Kunga traukus.”1
Tagad jūs, Ārona priesterības nesēji, varat redzēt, ka Tā Kunga pavēle attiecas arī uz jums. Tā kā jūs zināt, ka Tas Kungs vienmēr sagatavo ceļu, kā ievērot Viņa baušļus, jūs varat sagaidīt, ka Viņš tā darīs katram no jums.
Ļaujiet man pastāstīt, kā Viņš sagatavoja ceļu kādam zēnam, kuram pašreiz ir priestera amats Ārona priesterībā. Viņam ir 16 gadi. Viņš dzīvo laukos, kur misionāri pirmo reizi ieradās tikai pirms gada. Viņi tika nozīmēti divās pilsētās, taču ne tajā pilsētā, kur dzīvo šis zēns.
Kad viņš bija pavisam jauns, viņa vecāki drošības apsvērumu dēļ atveda viņu uz Jūtu. Viņa ģimeni mācīja misionāri, un viņus kristīja. Viņš netika kristīts, jo vēl nebija sasniedzis astoņu gadu vecumu.
Viņa vecāki aizgāja bojā negadījumā. Tādēļ viņa vecmamma lika viņam atgriezties mājās uz savu dzimto pilsētu otrpus okeānam.
Tikai pirms gada martā viņš gāja pa ielu, kad sajuta, ka viņam ir jārunā ar sievieti, ko viņš nepazina. Viņš sarunājās ar viņu angļu valodā, ko joprojām atcerējās. Viņa bija medmāsa, ko misijas prezidents bija sūtījis uz viņa pilsētu, lai meklētu mājokli un medicīnisko aprūpi misionāriem, kas tur drīz tiktu nozīmēti. Sarunājoties viņi sadraudzējās. Kad viņa atgriezās misijas birojā, viņa pastāstīja misionāriem par viņu.
Pirmie divi elderi ieradās 2012. gada septembrī. Šis bārenis bija pirmais, ko viņi kristīja Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Šā gada martā apritēja četri mēneši, kopš viņš ir Baznīcas loceklis. Viņš tika ordinēts par priesteri Ārona priesterībā un varēja kristīt otro ticībai pievērsto. Viņš bija pirmais priesterības pionieris, lai sev līdzās sapulcinātu citus Debesu Tēva bērnus un lai nodibinātu Baznīcu pilsētā ar aptuveni 130 000 iedzīvotāju.
Lieldienu svētdienā, 2013. gada 31. martā, Baznīcas locekļu skaits tajā pilsētā bija pieaudzis līdz sešiem cilvēkiem. Viņš bija vienīgais Baznīcas loceklis, kas apmeklēja sanāksmi tajā svētdienā. Iepriekšējā dienā viņš savainoja celi, taču bija apņēmies apmeklēt Baznīcu. Viņš lūdza Dievu, lai spētu aiziet līdz Baznīcai. Un tā nu viņš tur bija. Viņš pieņēma Svēto Vakarēdienu ar četriem jauniem elderiem un misionāru pāri.
Šis stāsts nešķiet ievērojams, ja vien mēs tajā neatzīstam Dieva roku Savas valstības celšanā. Es to esmu redzējis daudzas reizes.
Būdams zēns, es to redzēju Ņūmeksikā. Daudzās paaudzēs pravieši mums ir teikuši, ka mums ir jāpalīdz misionāriem atrast un mācīt sirdī godīgos un tad mīlēt tos, kas pievienojas Dieva valstībai.
Es esmu redzējis, ko uzticīgi priesterības vadītāji un Baznīcas locekļi spēj paveikt. 1955. gadā es kļuvu par virsnieku ASV Gaisa spēkos. Mans bīskaps mājās deva man svētību, pirms es devos savā pirmajā uzdevumā, kas bija Albukerkē, Ņūmeksikā.
Savā svētībā viņš teica, ka mans laiks gaisa spēkos būs misionāru kalpošana. Savā pirmajā svētdienā es ierados Albukerkes Pirmajā draudzē. Pie manis pienāca kāds vīrs, stādījās priekšā kā apgabala prezidents un pateica, ka aicinās mani kalpot par apgabala misionāru.
Es viņam pateicu, ka būšu tur tikai dažas nedēļas, lai izietu apmācību, un tad mani nozīmēs kaut kur citur pasaulē. Viņš teica: „Par to es nezinu, taču mums ir jāaicina tevi kalpot.” Militāro apmācību vidū, kas likās kā nejaušība, mani no simtiem apmācāmo virsnieku izvēlējās, lai aizvietotu kādu galvenās pārvaldes virsnieku, kas bija pēkšņi nomiris.
Tādēļ divus gadus, kamēr tur atrados, es strādāju savā aicinājumā. Bieži vakaros un katru nedēļas nogali es mācīju Jēzus Kristus evaņģēliju cilvēkiem, ko mums atveda Baznīcas locekļi.
Mani pārinieki un es vidēji kalpojām 40 stundas mēnesī, ne reizi neejot klauvēt pie durvīm, lai atrastu kādu, ko mācīt. Baznīcas locekļi nodrošināja mums tik daudz darba, ka bieži vien mums nācās vienā vakarā mācīt divas ģimenes. Es pats redzēju spēku un svētību praviešu vairākkārtējā aicinājumā katram Baznīcas loceklim būt par misionāru.
Pēdējā svētdienā, pirms es devos prom no Albukerkes, tur tika organizēts pirmais stabs. Tagad tur ir svētais templis, Tā Kunga nams — pilsētā, kur mēs reiz pulcējāmies vienā lūgšanu namā kopā ar svētajiem, kas mums bija atveduši savus draugus, lai viņi tiktu mācīti un sajustu Gara liecību. Šie draugi jutās laipni aicināti un kā mājās — Tā Kunga patiesajā Baznīcā.
To pašu es redzēju Jaunanglijā, kad apmeklēju skolu. Es tiku aicināts par padomnieku izcilam apgabala prezidentam, kas no vienaldzības pret Baznīcu bija pārveidots par garīgi ļoti spēcīgu cilvēku. Viņa mājskolotājs mīlēja viņu pietiekami daudz, lai ignorētu viņa cigāru un redzētu to, ko viņā redz Dievs. Apgabala prezidents un es braucām pa kalniem un gar jūras krastiem, lai apmeklētu daudzās mazās draudzes Masačūsetsā un Rodailendā un lai celtu un svētītu Dieva valstību.
Gadu laikā, kad kalpoju ar to izcilo vadītāju, mēs redzējām, kā cilvēki caur savu priekšzīmi un uzaicinājumu uzklausīt misionārus atveda uz Baznīcu savus draugus. Man to draudžu izaugsme likās lēna un nedroša. Taču piecus gadus vēlāk, svētdienā, kad devos prom, divi apustuļi ieradās Longfelovas parka lūgšanu namā Kembridžā, lai mūsu apgabalu pārveidotu par stabu.
Pēc daudziem gadiem es tur atgriezos, lai novadītu staba konferenci. Staba prezidents mani aizveda apskatīt klinšainu kalnu Belmontā. Viņš man pateica, ka tā būtu ideāla vieta Dieva templim. Tagad tur atrodas templis. Kad es tajā veros, es atceros pazemīgos Baznīcas locekļus, ar kuriem sēdēju mazās draudzēs, kaimiņus, kurus viņi aicināja, un misionārus, kas viņus mācīja.
Šovakar šajā sapulcē atrodas kāds jauns diakons. Es biju ar viņu tajā pašā Lieldienu svētdienā, kad priesteris, par kuru runāju iepriekš, gāja uz Baznīcas sanāksmi, kurā bija vienīgais Baznīcas loceklis. Diakons no prieka smaidīja, kad viņa tēvs teica, ka viņš šovakar būs šajā priesterības sanāksmē kopā ar savu tēvu. Šis tēvs bija izcils misionārs tajā pašā misijā, kurā viņa tēvs bija prezidents. Es esmu redzējis viņa vecvectēva 1937. gada Misionāra rokasgrāmatu. Viņa ģimene ir vedusi cilvēkus uz Baznīcu daudzas paaudzes.
Es runāju ar šā diakona bīskapu, lai uzzinātu, ko viņš sagaida priesterības pienākumu pildīšanā, kas ir dvēseļu pulcināšana Tam Kungam. Bīskaps bija sajūsmināts, kad stāstīja, kā bīskapijas misijas vadītājs sekoja līdzi klausītāju progresam. Viņš saņem šo informāciju, regulāri tiekoties ar misionāriem.
Bīskaps un viņa padomes locekļi pārrunā katru progresējošo klausītāju. Viņi nolemj, ko var darīt katra cilvēka un viņa ģimenes labā, lai palīdzētu sadraudzēties pirms kristībām, lai iesaistītu viņus pasākumos un spēcinātu tos, kas ir kristījušies. Viņš teica, ka misionāriem dažreiz ir pietiekami daudz mācāmo cilvēku, ka viņi ņem par pāriniekiem Ārona priesterības nesējus.
Bīskapijas misijas plānā ir iekļauti kvorumu mērķi — aicināt cilvēkus, kurus viņi pazīst, iepazīties ar misionāriem. Pat diakonu kvoruma prezidijs ir aicināts izvirzīt mērķus un plānot, lai viņu kvoruma locekļi palīdzētu vest sev pazīstamus cilvēkus Dieva valstībā.
Varētu šķist, ka diakonam stiprā bīskapijā vai jaunam priesterim mazītiņā Baznīcas locekļu grupā ir maz kopēja vienam ar otru vai jums. Un jums var šķist, ka jūsu pieredze Baznīcas celšanā nemaz nelīdzinās tai, kas man likās kā brīnumi Ņūmeksikā un Jaunanglijā.
Taču ir viens veids, kurā mēs esam viens savos priesterības pienākumos. Mēs iesvētām sevi un izpildām savus individuālos pienākumus, turot pavēli nest evaņģēliju visiem mūsu Debesu Tēva bērniem.
Mēs dalāmies pieredzēs par to, kā Tas Kungs ceļ Savu valstību uz Zemes. Viņa Baznīcā ar visiem rīkiem un organizācijām, kas mums dotas, joprojām ir fundamentāla patiesība, ko mācījuši pravieši, par to, kā mums ir jāpilda savs priesterības uzdevums misionāru darba veikšanā.
1959. gada aprīļa Vispārējā konferencē prezidents Deivids O. Makeijs mācīja šo principu, kā to ir mācījuši pravieši pēc viņa, tajā skaitā prezidents Tomass S. Monsons. Prezidents Makeijs konferences noslēgumā pastāstīja, ka 1923. gadā Britu misijas locekļiem tika dots vispārējs norādījums. Viņiem tika pateikts netērēt naudu reklāmām, lai novērstu negatīvās sajūtas, kas cilvēkiem bija pret Baznīcu. Prezidents Makeijs teica, ka tika pieņemts lēmums: „Katram Baznīcas loceklim uzlikt par pienākumu nākamajā, 1923. gadā, būt par misionāru. Katrs Baznīcas loceklis — misionārs! Jūs varat atvest uz Baznīcu savu māti vai tēvu; vai varbūt savu darbabiedru. Kāds sadzirdēs labo patiesības vēsti caur jums.”
Prezidents Makeijs turpināja: „Šis pats vēstījums skan šodien. Katrs Baznīcas loceklis — pusotrs miljons — misionārs!”2
Kad 2002. gadā tika paziņots, ka misionāru darbs kļūs par bīskapu pienākumu, es brīnījos. Man šķita, ka viņi jau nesa nastu, ko tik tikko spēja panest, kalpojot Baznīcas locekļiem un vadot bīskapijas organizācijas.
Viens bīskaps, kuru es pazinu, nesaskatīja to kā papildus pienākumu, bet gan kā iespēju satuvināt bīskapijas locekļus diženā uzdevumā, kurā katrs Baznīcas loceklis kļuva par misionāru. Viņš aicināja bīskapijas misijas vadītāju. Viņš pats katru sestdienu tikās ar misionāriem, lai uzzinātu par viņu darbu, iedrošinātu viņus un uzzinātu par viņu klausītāju progresu. Bīskapijas padome atrada veidus, kā palīgorganizācijām un kvorumiem izmantot kalpošanas aktivitātes, lai sagatavotos misionāru kalpošanai. Un, būdams soģis Israēlā, viņš palīdzēja jauniešiem sajust Izpirkšanas svētības, lai viņi paliktu šķīsti.
Nesen es pajautāju, kā viņš izskaidro ticībai pievērsto kristību skaita straujo pieaugumu savā bīskapijā un jauniešu skaita pieaugumu, kas ir gatavi un ar nepacietību vēlas nest Jēzus Kristus evaņģēliju pasaulē. Viņš teica, ka, viņaprāt, visi to veica ne tik daudz aiz pienākuma apziņas, bet viņiem šādu laimes sajūtu deva veids, kā viņi visi kļuva viens savā entuziasmā, lai ievestu cilvēkus svēto sabiedrībā.
Dažiem tas bija vairāk nekā tikai entuziasms. Līdzīgi Mosijas dēliem viņi bija sajutuši grēka sekas savā dzīvē un Izpirkšanas brīnumaino dziedināšanu Dieva Baznīcā. Aiz mīlestības un pateicības par Glābēja dāvanu viņi vēlējās palīdzēt ikvienam, kam spēja, izbēgt no grēka bēdām, sajust piedošanas prieku un pulcēties ar viņiem drošībā Dieva valstībā.
Tā bija mīlestība pret Dievu un saviem draugiem, un kaimiņiem, kas viņus vienoja kalpošanā cilvēkiem. Viņi vēlējās nest evaņģēliju ikvienam savā pasaules daļā. Un viņi sagatavoja savus bērnus būt cienīgiem un tikt Tā Kunga aicinātiem, lai mācītu, liecinātu un kalpotu citās Viņa vīna dārza daļās.
Vai nu tas būs lielā bīskapijā, kur jauns diakons izpildīs savu pienākumu dalīties evaņģēlijā un celt valstību, vai mazā Baznīcas locekļu grupā, kur kalpos jauns priesteris, viņi būs vienoti mērķī. Diakons tiks iedvesmots ar Dieva mīlestību sniegties pretī draugam, kas vēl nav Baznīcas loceklis. Viņš iesaistīs savu draugu kādā kalpošanā vai pasākumā Baznīcā un tad uzaicinās viņu un viņa ģimeni uzklausīt misionārus. Tiem, kas ir kristīti, būs nepieciešams draugs, un viņš būs šis draugs.
Priesteris aicinās citus pievienoties viņam mazā svēto grupiņā, kur viņš pats ir sajutis Dieva mīlestību un Izpirkšanas svētlaimīgo mieru.
Ja viņš turpinās uzticīgi pildīt savus priesterības pienākumus, viņš redzēs, kā grupa pārvērtīsies par draudzi, un tad Ciānas stabs tiks uzcelts viņa pilsētā. Tajā būs bīskapija ar mīlošu bīskapu. Tas varētu būt viņa dēls vai mazdēls, kas kādu dienu aizvedīs Dieva kalpu uz tuvēju pakalnu un teiks: „Šī varētu būt brīnišķīga vieta templim.”
Es lūdzu, lai arī kur mēs būtu un lai arī kādi būtu mūsu pienākumi Dieva priesterībā, lai mēs būtu vienoti savā mērķī nest evaņģēliju visai pasaulei un lai mēs mudinātu cilvēkus, kurus mīlam, tikt šķīstītiem no grēka un būt laimīgiem ar mums Dieva valstībā. Jēzus Kristus, šīs Baznīcas galvas, Vārdā, āmen.