Šīs lietas es zinu
Prezidents Boids K. Pekers
Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents
No visa, ko esmu lasījis, mācījies un apguvis, visvērtīgākā un svētākā patiesība, ko varu jums sniegt, ir mana īpašā liecība par Jēzus Kristu.
1992. gadā, pēc deviņiem gadiem Divpadsmit apustuļu asistenta amatā un 22 gadiem, kalpojot par vienu no Divpadsmit apustuļiem, es sasniedzu 68 gadu vecumu. Es jutu iedvesmu sākt rakstīt to, ko pats nosaucu par „Nepabeigto kompozīciju”. Pirmā šī darba daļa skan šādi:
Es nesen centos miegā laisties,
Bet pārāk liels bij’ nogurums
Un prātā nāca dziļas domas,
Ko tagad pastāstīšu jums.
Pēc dienas steigas prāts man nesās
Uz pārdomām par likteni:
Vēl nesen biju jauns, bet tagad
Man paliek sešdesmit astoņi!
Kad biju jauns, es nekliboju;
No sāpēm nebij’ jāsalīkst
Un rindas, pāris reižu lasot,
Es veikli pratu atstāstīt.
Bez apstājas es strādāt spēju,
Pat elpu nebij’ jāatvelk.
Vairs nevaru es daudzas lietas,
Ko tolaik bij’ pa spēkam celt.
Bet, ja es spētu atgriezt laiku,
Ja kāds man dotu iespēju,
Es savus gadus nemainītu
Pret brīnišķīgo jaunību.
Es apmierināts tālāk eju,
Jo atgriežoties zaudētu
To izpratni, ko esmu guvis,
To, ko es tagad saprotu.
Pēc desmit gadiem izlēmu pievienot dzejolim vēl pāris rindiņu:
Jau desmit gadi pagājuši,
Tie sāpes paņēmuši līdz:
Es tagad atkal eju taisni,
Jo gūžas kauls man pārstādīts
Un kaklu uztur dzelzu plāksne —
Šis jaunievedums burvīgs gan!
Šai paaudzē tas palīdzēja
Gūt stīvu kaklu arī man.
Var manīt, gadi atstāj pēdas,
Jā, diemžēl neizdzēšamas.
Un vienīgais, kas pastiprinās,
Ir tas, ka daudz kas aizmirstas.
„Vai mani atceries?” jūs teiksiet.
Jā, draugs, tu neesi mainījies!
Tik vārdu gan vairs neatceros.
Bet vai par to vērts satraukties?
Un kas par to, ka māca gadi,
Ko negribēju uzzināt!
Tie atklājuši patiesības,
Kas palīdz garu stiprināt.
No visām veltēm vērtīgākā,
Par ko nav dzīvē dārgākas,
Ir atbalsts, spēks un mierinājums,
Ko saņemu no sieviņas.
Jau bērni lieli, precējušies,
Ir viņiem savas ģimenes,
Un viņu bērni, mazbērniņi
Tik ātri aug un prieku nes.
Ne mirkli pārdomājis neesmu —
Es neatgrieztu jaunību.
Jo līdz ar gadiem arvien vairāk
Es patiesību izzinu.
Jūs vaicāsiet: „Kas sekos tālāk?
Vai zini savu likteni?”
Es nežēlošos, pajautājiet,
Kad man būs astoņdesmit astoņi!
Un pagājušajā gadā es pievienoju šīs rindiņas:
Jā, gadi lido vēja spārniem,
Jau astoņdesmit astoņi!
Reiz gāju, kliboju ar spieķi,
Un tagad man ir ratiņi.
Es ik pa brīdim snaudā laižos,
Bet nezūd priesterības spēks.
Kaut kļūstu vārgāks, tomēr gūstu
To garīgo, kas nerūsēs.
Jau miljoniem jūdžu esmu
Pa pasauli šo ceļojis
Un, pateicoties satelītam,
Vēl runāt neesmu izbeidzis.
Jums varu teikt ar pārliecību —
To Kungu mīlu, pazīstu,
Tāpat kā Viņa senie kalpi,
Es Viņa Vārdu sludinu.
Tik lielas mokas Ģetzemanē
Viņš mūsu labā izcieta,
Ka liecināt no sirds jums varu —
Nav drauga par To dižāka.
Es zinu, ka Viņš atkal atnāks
Ar spēku un ar godību.
No jauna tikšos es ar Viņu,
Kad dzīves ceļu izbeigšu.
Pie kājām caurdurtajām slīgšu
Tur, Viņa Gara apgaismots,
Un čukstus, balsij trīcot teikšu:
„Man Kungs, mans Dievs, es zinu to!”1
Un es tik tiešām zinu!
No mūsu mājas sētas logiem paveras skats uz mazu puķu dārziņu un mežu abpus nelielam strautiņam. Viena no mājas sienām atrodas tieši līdzās dārzam, un to klāj angļu efeja. Jau daudzus gadus šī efeja kalpojusi par žubīšu ligzdošanas vietu. Efejas vīteņi pasargā ligzdas no lapsām, jenotiem un kaķiem, kas izgājuši medībās.
Kādudien efejas vīteņos izcēlās liels satraukums. Izmisušās un satrauktās žubīšu klaigas bija atsaukušas vēl 8 līdz 10 žubītes no tuvējiem mežiem, kas pievienojās trauksmes saucienam. Es drīz vien ieraudzīju satraukuma cēloni. Kāda čūska bija izslīdējusi caur efejām un pārkārusies pār logu — tieši tik zemu, lai es varētu noraut to lejā. Čūskas vidusdaļā bija divi izciļņi — uzskatāms pierādījums, kas apliecināja, ka tā tikko izrāvusi no ligzdas un norijusi divus putnēnus. Piecdesmit gadu laikā, dzīvojot šajās mājās, mēs nekad neko tādu nebijām redzējuši. Kaut kas tāds gadās tikai reizi dzīvē — vismaz tā mēs tobrīd domājām.
Pēc dažām dienām atkal izcēlās satraukums, un šoreiz efeju vīteņos, kas nosedza mūsu suņubūdu. Mēs dzirdējām tādas pat klaigas un kaimiņžubīšu pulcēšanos. Mēs zinājām, kas ir plēsējs. Mūsu mazdēls uzrāpās uz būdas jumta un izvilka vēl vienu čūsku, kas vēl arvien cieši turēja putnēnu māti, ko bija noķērusi ligzdā un nogalējusi.
Es vaicāju pie sevis: „Kas notiek? Vai Ēdenes dārzā atkal noticis iebrukums?”
Man prātā nāca brīdinājums, ko izteikuši pravieši. Mēs ne vienmēr būsim pasargāti no pretinieka ietekmes, pat ne savās mājās. Mums jāsargā savi putnēni.
Mēs dzīvojam ļoti bīstamā pasaulē, kur pašas garīgākās lietas ir apdraudētas. Ģimeni — mūsu sabiedrības pamatorganizāciju uz Zemes un mūžībā — apdraud gan uzskatāmi, gan neredzami spēki. Pretinieks ir izgājis medībās. Viņa mērķis ir nodarīt postījumu. Ja viņš vājinās vai iznīcinās ģimenes, viņš būs guvis panākumus.
Pēdējo dienu svētie saprot, ka ģimenei ir pārpasaulīga nozīme, un cenšas dzīvot tā, lai pretinieks nevarētu ielavīties mūsu mājās. Mēs varam rast drošību un patvērumu gan sev, gan saviem bērniem, godājot derības, ko esam noslēguši, un izrādot vienkāršu paklausību, kas tiek prasīta no Kristus sekotājiem.
Jesaja teica: „Un [taisnīguma] auglis būs miers un [taisnīguma] panākums — klusums un drošība mūžīgi.”2
Šo mieru sola arī atklāsmes, kur Tas Kungs paziņo: „Ja jūs esat sagatavojušies, jūs nebaidīsities.”3
Mums ir dots visaptverošais priesterības spēks, lai mēs spētu pasargāt savas mājas un to iemītniekus. Tēvam ir uzticētas pilnvaras un pienākums mācīt savus bērnus, svētīt tos un nodrošināt evaņģēlija priekšrakstu saņemšanu, kā arī visa cita veida priesterības aizsardzību. Viņam ir jāmīl, jābūt uzticīgam un jāgodā bērnu māte, lai viņu bērni varētu redzēt šo mīlestību.
Esmu pārliecinājies, ka ticība ir reāls spēks, nevis vienkārši savu uzskatu paušana. Un nav daudz tādu lietu, kam būtu lielāks spēks par uzticīgām taisnīgas mātes lūgšanām.
Mācieties paši un māciet savai ģimenei par Svētā Gara un Jēzus Kristus veiktās Grēku Izpirkšanas dāvanu. Jums netiks uzticēts dižāks mūžīgais darbs par to, ko veiksiet savu māju sienās.
Mēs zinām, ka esam debesu vecāku gara bērni, kas nākuši pasaulē, lai iegūtu laicīgu ķermeni un tiktu pārbaudīti. Mums, kam ir laicīgi ķermeņi, ir vara pār būtnēm, kurām tādu nav.4 Mums ir dota brīvība izvēlēties, ko mēs vēlamies un kā gribam rīkoties, taču mēs nevaram izvēlēties savas rīcības sekas. Tās iestājas neatkarīgi no mums.
Svētajos Rakstos tiek skaidrots, ka rīcības brīvība ir „tikumiska rīcības brīvība”, kas nozīmē, ka mēs varam izvēlēties starp labu un ļaunu. Pretinieks cenšas kārdināt mūs, lai mēs izmantotu savu tikumisko rīcības brīvību ļaunprātīgi.
Svētie Raksti mums māca: „Lai katrs cilvēks varētu rīkoties attiecībā uz nākamību mācībā un principos, atbilstoši tai tikumiskajai rīcības brīvībai, ko Es tam Esmu devis, lai katrs cilvēks varētu būt atbildīgs par saviem paša grēkiem tiesas dienā.”5
Alma mācīja, ka „Tas Kungs nevar raudzīties uz grēku pat ar vismazāko atlaidi”.6 Lai to izprastu, mums jānošķir grēks un grēcinieks.
Piemēram, kad cilvēki atveda pie Glābēja sievieti, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā un pavisam noteikti bija vainīga, Viņš izbeidza šo lietu, pasakot vien dažus vārdus: „Ej un negrēko vairs!”7 Tāds bija Viņa kalpošanas gars.
Iecietība ir tikums, taču tāpat kā visi citi tikumi, ja to pārspīlē, tas pārtop netikumā. Mums jāuzmanās no „iecietības slazdiem”, lai mēs tajos nesapītos. Visatļautība, ko veicina valsts likumu vājināšanās, pieļaujot un legalizējot netikumīgu rīcību, nemazina smagās garīgās sekas, kas iestājas Dieva dotā Šķīstības likuma pārkāpšanas rezultātā.
Visi cilvēki ir dzimuši ar Kristus gaismu, kas vada mūs, ļaujot katram atšķirt labu no ļauna. Tas, ko darām ar šo gaismu un cik lielā mērā atsaucamies pamudinājumiem dzīvot taisnīgi, ir daļa no laicīgās dzīves pārbaudījuma.
„Jo lūk, Kristus Gars ir dots katram cilvēkam, lai viņš varētu atšķirt labu no ļauna; tādēļ es rādu jums spriešanas ceļu; jo katra lieta, kas aicina darīt labu un pārliecina ticēt Kristum, ir sūtīta ar Kristus spēku un dāvanu; tādējādi jūs varat zināt ar pilnīgām zināšanām, ka tā ir no Dieva.”8
Mums visiem ir jābūt gataviem atsaukties Svētā Gara iedvesmai un pamudinājumiem. Tam Kungam ir noteikta metode, kā piepildīt mūs ar skaidru saprātu, lai mudinātu, vadītu, mācītu un brīdinātu. Katrs Dieva dēls un meita var nekavējoties uzzināt visu, kas vien viņiem nepieciešams. Mācieties saņemt iedvesmu un atklāsmes un rīkoties saskaņā ar tām.
No visa, ko esmu lasījis, mācījies un apguvis, visvērtīgākā un svētākā patiesība, ko varu jums sniegt, ir mana īpašā liecība par Jēzus Kristu. Viņš dzīvo. Es zinu, ka Viņš dzīvo. Es esmu Viņa liecinieks. Un par Viņu es varu liecināt. Viņš ir mūsu Glābējs, mūsu Pestītājs. Par to es esmu pārliecināts. Un par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.