Tas ir brīnums
Elders Nīls L. Andersens
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Mēs esam liecinieki Tā Kunga brīnumiem, redzot, kā Viņa evaņģēlijs izplatās pa visu pasauli.
Jēzus Kristus laicīgā dzīve bija brīnumu pilna: māte jaunava; jauna zvaigzne debesīs; eņģeļu parādīšanās ganiem; aklie, kas red; tizlie, kas staigā; eņģeļi Ģetzemanē un pie kapa un pats lielākais brīnums no visiem — Viņa slavas pilnā Augšāmcelšanās.
Vai jūs varat iedomāties skatu, kad augšāmcēlies Kungs pienāca pie vienpadsmit apustuļiem kalnā netālu no Galilejas un teica: „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā”?1 „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.”2
Visas tautas? Pa visu pasauli? Visai radībai? Vai tas maz bija iespējams? Kaut arī Jēzus viņus pārliecināja, viņi droši vien tik un tā šaubījās, vai brīnumi patiešām sekos viņiem, kad tie sludinās evaņģēliju.3
Ticība ņēma virsroku pār šaubām, un Pēteris ierunājās, sakot:
„Visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, … iegaumējiet manus vārdus: …
Nacarieti Jēzu, … [kuru jūs] ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši: …
Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, [un] tam mēs visi esam liecinieki.”4
Todien viņi pieredzēja neticamas Gara izpausmes, un tika kristīts 3000 dvēseļu. Kā jau Jēzus bija solījis, zīmes un brīnumi sekoja šo ticīgo ticībai.
Kad pirms 183 gadiem uz Zemes tika atjaunota Jēzus Kristus Baznīca, Tas Kungs deva Savam mazajam mācekļu pulciņam uzdevumu, atbalsojot vārdus, ko bija teicis pirms vairākiem gadsimtiem: „Un brīdinājuma balss skanēs uz visiem ļaudīm.”5 „Jo, patiesi, skaņai ir jāiziet … visā pasaulē un līdz vistālākajām zemes daļām.”6
Visiem ļaudīm? Visā pasaulē? Vistālākajām zemes daļām? Vai tas maz bija iespējams?
Tas Kungs pārliecināja Savus pēdējo dienu svētos7, bet vai viņi tolaik varēja paredzēt šī brīnumainā darba apmērus un iznākumu? Viņi droši vien prātoja, vai brīnumi patiešām sekos viņiem, kad tie sludinās evaņģēliju.
Jau atkal ticība ņēma virsroku pār šaubām, un tika kristīti tūkstošiem cilvēku. Anglijā elders Vilfords Vudrafs uzgāja veselu kopienu, kas bija gaidījusi viņa ierašanos. Tā Kunga Gars nāca pār viņiem, un sava pirmā mēneša laikā Benbovu fermā viņš kristīja 45 sludinātājus un vairākus simtus šīs kopienas locekļu.8
Mūsdienās notiek tas pats. Aptuveni pirms 40 gadiem, kad mēs ar elderu Deividu A. Bednāru bijām misionāri (un es varu apliecināt, ka mēs neesam paši vecākie no bijušajiem misionāriem šajos sarkanajos krēslos), pavisam bija 16 000 misionāru. Kā vakar ziņoja prezidents Tomass S. Monsons, tagad mums ir 65 000 misionāru — vairāk nekā jelkad agrāk. Tolaik mums bija 562 stabi. Tagad mums ir vairāk nekā 3000 stabu. Tolaik mūsu bīskapijas un draudzes atradās 59 valstīs. Tagad mūsu draudzes darbojas 189 no 224 pasaules valstīm un teritorijām. Mūsu skaits ir neliels, kā jau to pareģoja Nefijs.9 Taču tajā pašā laikā mēs visi esam aculiecinieki, kā piepildās Daniēla pravietojums: „Bez kādas cilvēku roku palīdzības [atraisījies] akmens … [piepilda] visu zemi.”10
Mūsu dienas ir neticamu brīnumu laiks. Pirms sešiem mēnešiem, kad prezidents Monsons paziņoja par vecuma ierobežojuma izmaiņām attiecībā uz jaunajiem vīriešiem un sievietēm, kas vēlas kalpot misijā, bija redzamas nenoliedzamas Gara izpausmes. Ticība ņēma virsroku pār bailēm, un jaunie vīrieši un sievietes rīkojās. Nākamajā ceturtdienā pēc konferences man tika dots uzdevums ieteikt Augstākajam prezidijam, kur sūtīt misionārus. Mani pārņēma apbrīna, redzot 18 gadīgo vīriešu un 19 gadīgo sieviešu pieteikumus, kuri jau bija mainījuši savus plānus, apmeklējuši ārstu, bijuši uz interviju ar savu bīskapu un staba prezidentu un iesnieguši misijas pieteikumu — un tas viss tikai piecu dienu laikā. Šobrīd viņiem pievienojušies vēl vairāki tūkstoši. Tas ir brīnums.
Mēs esam pateicīgi par mūsu māsu enerģisko ticību, par pieaugošo misionāru skaitu no visām pasaules valstīm un par precēto pāru skaitu, kuri ir gatavi kalpot. Mēs esam paziņojuši par piecdesmit astoņām jaunām misijām, un papildus mūsu pārpildītajam misionāru apmācības centram Provo tiks izveidots jauns misionāru apmācības centrs Mehiko.
Prezidents Tomass S. Monsons ir teicis: „Mēs ar vislielāko nopietnību attiecamies pret Glābēja pavēli … „eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā”.”11 „Šis … process … turpināsies, mainot un svētot cilvēku dzīves. … Nekāds spēks visā pasaulē nevar apstādināt Dieva darbu.”12
Mēs esam liecinieki Tā Kunga brīnumiem, redzot, kā Viņa evaņģēlijs izplatās pa visu pasauli.
Brāļi un māsas, tikpat droši, kā Tas Kungs iedvesmo arvien vairāk cilvēku kalpošanai misijā, Viņš atmodina labu un godīgu cilvēku prātu un atver viņu sirdis, lai tie pieņemtu Viņa misionārus. Jūs jau esat viņus iepazinuši vai vēl iepazīsiet. Viņi ir starp jūsu ģimenes locekļiem un kaimiņiem. Viņi iet jums garām uz ielas, sēž jums blakus skolas solā un sazinās ar jums internetā. Arī jums ir svarīga loma šī plaukstošā brīnuma īstenošanā.
Ja jūs neesat pilnlaika misionārs ar misionāra plāksnīti pie žaketes atloka, tad tagad ir pienācis laiks ierakstīt to savā sirdī — ierakstīt, kā Pāvils teica, „ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu.”13 Un, bijušie misionāri, atrodiet savu kādreizējo misionāra plāksnīti. Nevalkājiet to, bet nolieciet tur, kur varat to redzēt. Tam Kungam tagad, vairāk nekā jelkad agrāk, vajadzīgs, lai jūs būtu darbarīki Viņa rokās. Mums visiem jāveic sava daļa šī brīnuma īstenošanā.
Katrs taisnīgs Baznīcas loceklis ir domājis par to, kā dalīties evaņģēlijā. Daži dalās evaņģēlijā gluži dabiski, un mēs varam no viņiem daudz ko mācīties.14 Dažiem tas sagādā grūtības, un viņi vēlas uzzināt, kā to darīt labāk, vēlēdamies, kaut viņus pamestu vainas apziņa, ko dažkārt izjūtam.
Vēlēšanās dalīties evaņģēlijā mudina mūs visus mesties ceļos, lai lūgtu Tā Kunga palīdzību, un tā tam vajadzētu būt, jo Tā mums ir nepieciešama.
Prezidents Monsons ir lūdzis, lai mēs lūgtu par „tiem reģioniem, kur mūsu ietekme ir ierobežota un kur mums nav ļauts brīvi dalīties evaņģēlijā”.15 Ja mēs dedzīgi un vienoti lūgsim mūsu Debesu Tēvu, Tas Kungs turpinās pavērt durvis evaņģēlija sludināšanai.
Mēs lūdzam arī par to, lai mums pašiem rastos iespējas dalīties evaņģēlijā. Apustulis Pēteris teica: „[Esiet] arvien gatavi [atbildēt ikvienam], kas vaicā par cerības pamatu jūsos.”16
Ņemot vērā apjukumu17 un satraukumu18, kas valda mūsdienu pasaulē, nav brīnums, ka arvien mazāk cilvēku apmeklē savas pielūgsmes vietas. Lai arī daudzi vēlas būt tuvāki Dievam un labāk izprast dzīves jēgu, viņiem ir neatbildēti jautājumi. Daudzu cilvēku sirdis ir atvērtas patiesībai, bet, kā rakstīja pravietis Amoss, „viņi [skrien] un [meklē] pēc Tā Kunga vārda — un tomēr to [neatrod]”.19 Jūs varat palīdzēt atbildēt uz viņu jautājumiem. Caur ikdienas sarunām jūs varat vairot viņu ticību Kristum.20
Glābējs teica: „Turiet augstu savu gaismu, lai tā spīd pasaulei. Lūk, Es esmu gaisma, ko jums būs turēt augstu.”21
Es jums apsolu — ja jūs lūgsiet, lai zinātu, ar ko runāt, jums prātā ienāks cilvēku vārdi un viņu sejas. Vārdi, kas jāsaka, tiks doti tanī pašā stundā, kad būs jums vajadzīgi.22 Jums pavērsies iespējas. Ticība ņems virsroku pār šaubām, un Tas Kungs svētīs jūs ar jūsu pašu brīnumiem.
Glābējs mācīja mums, kā dalīties ar evaņģēliju. Man patīk stāsts par Andreju, kurš jautāja: „Rabi, kur tu mājo?”23 Jēzus varēja atbildēt, nosaucot vietu, kur Viņš dzīvo. Bet tā vietā Viņš Andrejam teica: „Nāc, tad redzēsi.”24 Man patīk domāt, ka tas, ko Glābējs patiesībā teica, ir: „Nāc, tad redzēsi ne tikai, kur es dzīvoju, bet kā es dzīvoju. Nāc un redzēsi, kas Es esmu. Nāc un sajūti Svēto Garu.” Mēs nezinām visu par to dienu, bet mēs zinām, ka tad, kad Andrejs sastapa savu brāli Sīmani, viņš paziņoja: „Mēs esam atraduši Mesiju.”25
Ja kāds izrāda interesi par to, ko sakām, mēs varam sekot Glābēja piemēram un aicināt viņus „nākt un redzēt”. Daži pieņems mūsu uzaicinājumu, citi nepieņems. Mēs visi pazīstam kādu, kas ticis aicināts vairākkārt, pirms pieņēmis ielūgumu „nākt un redzēt”. Padomāsim arī par tiem, kas reiz bija kopā ar mums, bet tagad redzami pavisam reti, un aicināsim viņus atgriezties un ieraudzīt no jauna.
Mēs cienām katra cilvēka izvēli un viņa izvēlēto brīdi. Tas Kungs teica: „Lai katrs cilvēks izvēlas pats.”26 Cilvēka intereses trūkumam nevajadzētu mazināt draudzīgumu un mīlestību, ko viņam izrādām. Neatkarīgi no tā, vai ielūgums tiek pieņemts vai noraidīts, ielūdzot citus „nākt un redzēt”, jūs saņemsiet Tā Kunga atzinību, un līdz ar šo atzinību arī lielāku ticību atkal un no jauna dalīties savā pārliecībā.
Tiem, kas izmanto internetu un mobilos telefonus, paveras jaunas iespējas, kā uzaicināt citus „nākt un redzēt”. Padarīsim dalīšanos savā ticībā caur internetu par lielāku daļu no savas ikdienas dzīves. LDS.org, Mormon.org, Facebook, Twitter — tas viss dod mums šo iespēju.
Lai dalītos evaņģēlijā, jaunie Baznīcas locekļi Bostonā izveidoja vairākus emuārus.27 Tie, kuri vēlāk pievienojās Baznīcai, sāka mācīties par evaņģēliju internetā, kam sekoja pārrunas ar misionāriem. Šī pieredze arī palīdzēja jauniešiem gūt lielāku ticību, lai runātu par evaņģēliju aci pret aci. Viens no viņiem teica: „Šis nav misionāru darbs. Šī ir misionāru jautrība.”28
Mēs visi esam iesaistīti šajā darbā. Kopā ar pārējiem bīskapijas locekļiem un misionāriem mēs plānojam, lūdzam un palīdzam cits citam. Lūdzu, neaizmirstiet un lūdziet par pilnlaika misionāriem. Uzticiet viņiem mācīt savus ģimenes locekļus un draugus. Tas Kungs uzticas viņiem un ir aicinājis viņus mācīt un svētīt tos, kas meklē Viņu.
Prezidents Paulo Kretlijs no Mozambikas Maputo misijas dalījās šādā pieredzē: „Mozambikā ir ierasts, ka pāri dzīvo kopā [neprecējušies] visu savu dzīvi, jo atbilstoši afrikāņu tradīcijām, lai apprecētos, nepieciešams dārgs pūrs — tik dārgs, ka lielākā daļa pāru to nevar atļauties.”29
Baznīcas locekļi un misionāri domāja un lūdza par to, kā šiem cilvēkiem palīdzēt.
Viņi saņēma atbildi, ka viņiem jāuzsver šķīstības likuma, laulības un mūžīgās ģimenes nozīmi. Palīdzot pāriem nožēlot grēkus un likumīgi apprecēties, viņi mācīja par laimi, kas sasniedzama, vienīgi sekojot Jēzum Kristum.
Šajā fotogrāfijā redzami pāri no divām dažādām Mozambikas pilsētām. Viņi apprecējās piektdien, un sestdien kopā ar saviem vecākajiem bērniem kristījās.30 Viņi uzaicināja savus draugus un ģimenes locekļus „nākt un redzēt”, un simtiem cilvēku atnāca un redzēja.
Pēc kristībām viena māsa teica: „Mums bija jāizvēlas, vai sekot savu tēvu tradīcijām vai sekot Jēzum Kristum. Mēs izvēlējāmies sekot Kristum.”31
Jūs, iespējams, nedzīvojat Mozambikā, bet arī jūs varat dalīties Jēzus Kristus atjaunotajā evaņģēlijā savā veidā un savā kultūrā.
Lūdziet savu Debesu Tēvu. Šis ir Viņa svētais darbs. Viņš vadīs jūs, lai jūs zinātu, ko darīt. Viņš atvērs durvis, aizvāks šķēršļus jūsu ceļā un palīdzēs pārvarēt grūtības. Tas Kungs paziņoja: „Brīdinājuma balss skanēs uz visiem ļaudīm, ar Manu mācekļu mutēm … un neviens tos neapturēs.”32
Es liecinu, ka „Tā Kunga balss [skanēs] uz zemes galiem, lai visi, kas grib dzirdēt, varētu dzirdēt.”33 Tas ir brīnums. Tas tiešām ir brīnums. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.