Izpirkšana
Elders D. Tods Kristofersons
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Tā kā mēs sekojam Kristum, mēs tiecamies piedalīties Viņa pestīšanas darbā un sekmēt to.
Kolonizācijas laikos Amerikā bija liels darbaspēka pieprasījums. 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā Lielbritānijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs tika vervēti iespējamie strādnieki, taču daudzi nevēlējās emigrēt vai nevarēja atļauties segt brauciena izmaksas. Šādiem cilvēkiem parasti tika piedāvāts noslēgt vienošanos jeb līgumu, apsolot pēc savas ierašanās kādu laiku strādāt bez atalgojuma, tā samaksājot par braucienu. Citi solījās, ka Amerikā jau esošie ģimenes locekļi samaksās par braucienu viņu ierašanās brīdī, taču, ja tas nenotika, jaunatnācējiem bija pienākums apmaksāt ceļa izdevumus, kalpojot bez atlīdzības. Šos ar līgumu saistītos imigrantus apzīmēja ar terminu „redemptioners” („izpircēji”). Viņiem bija jāizpērk sava brauciena izmaksas — ar savu darbu savā ziņā jānopērk sava brīvība.1
Viens no nozīmīgākajiem Jēzu Kristu raksturojošiem tituliem ir Izpircējs. Kā norādīts manā nelielajā stāstā par imigrantu strādniekiem, vārds izpirkt nozīmē nomaksāt saistības vai parādu. Izpirkt var arī nozīmēt izglābt vai atbrīvot, samaksājot izpirkšanas maksu. Ja kāds ir pieļāvis kļūdu un pēc tam to izlabo vai atlīdzina zaudējumus, mēs sakām, ka šis cilvēks ir izpircis sevi. Katra no šīm nozīmēm atklāj lielās Izpirkšanas dažādos aspektus, ko paveicis Jēzus Kristus caur Grēku Izpirkšanu, kas, kā teikts vārdnīcā, ietver „atbrīvošanu no grēka un tā sekām, nesot upuri grēcinieka labā”.2
Glābēja veiktajai Izpirkšanai ir divas daļas. Pirmkārt, tā izpērk Ādama pārkāpumu un no tā izrietošās cilvēka Krišanas sekas, pārvarot to, ko varētu nosaukt par Krišanas tiešajām sekām, — fizisko nāvi un garīgo nāvi. Ir skaidrs, kas ir fiziskā nāve. Garīgā nāve ir cilvēka atšķiršana no Dieva. Pāvila vārdiem: „Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti” (1. korintiešiem 15:22). Šī Izpirkšana no fiziskās un garīgās nāves ir gan vispārēja, gan beznosacījuma.3
Glābēja veiktās Izpirkšanas otrais aspekts ir izpirkšana no tā, ko varētu nosaukt par Krišanas netiešajām sekām, — no mūsu pašu grēkiem pretstatā Ādama pārkāpumam. Pateicoties Krišanai, mēs piedzimstam mirstīgajā pasaulē, kur grēks, tas ir, nepaklausība dievišķi noteiktajam likumam ir plaši izplatīts. Runājot par mums visiem, Tas Kungs saka:
„Patiesi tā, kad viņi sāk augt, grēks attīstās viņu sirdīs un viņi nobauda rūgtumu, lai viņi varētu mācēt novērtēt labo.
Un ir dots tiem atšķirt labu no ļauna; tādēļ viņi rīkojas paši…” (Mozus 6:55–56).
Tā kā mēs esam atbildīgi, un mēs veicam izvēles, izpirkšana par mūsu pašu grēkiem ir ar nosacījumu — to nosaka atzīšanās grēkā un tā atmešana, un dievbijīgas dzīves uzsākšana jeb, citiem vārdiem, to nosaka mūsu grēku nožēlošana (skat. M&D 58:43). „Tādēļ,” pavēl Tas Kungs, „māciet to saviem bērniem, ka visiem cilvēkiem visur ir jānožēlo grēki, vai arī viņi nekādā ziņā nevarēs iemantot Dieva valstību, jo nekas netīrs nevar tur dzīvot, jeb dzīvot Viņa klātbūtnē” (Mozus 6:57).
Glābēja ciešanas Ģetzemanē un Viņa agonija pie krusta izpērk mūs no grēka, apmierinot taisnības prasības pār mums. Viņš dāvā žēlastību un piedod tiem, kuri nožēlo grēkus. Izpirkšana apmierina arī parādu, ko taisnība ir mums parādā, mūs dziedinot un atlīdzinot mums par katrām sāpēm, ko mēs bezvainīgi izciešam. „Jo lūk, Viņš izcieš sāpes par visiem cilvēkiem; jā, katras dzīvas radības sāpes, gan vīriešu, gan sieviešu un bērnu, kuri pieder Ādama ģimenei” (2. Nefija 9:21; skat. arī Almas 7:11–12).4
Tā kā mēs sekojam Kristum, mēs tiecamies piedalīties Viņa pestīšanas darbā un sekmēt to. Vislielākā kalpošana, ko mēs šajā dzīvē varam sniegt citiem, sākot ar savu ģimeni, ir vest tos pie Kristus caur ticību un grēku nožēlošanu, lai viņi varētu pieredzēt Izpirkšanu — mieru un prieku jau tagad un nemirstību un mūžīgo dzīvi viņpasaulē. Mūsu misionāru darbs ir Tā Kunga pestījošās mīlestības lieliska izpausme. Kā Viņa pilnvarotie vēstneši tie piedāvā nepārspējamas svētības — ticību Jēzum Kristum, grēku nožēlošanu, kristības un Svētā Gara dāvanu, paverot ceļu garīgai atdzimšanai un pestīšanai.
Mēs varam palīdzēt arī Tā Kunga pestīšanas darbā to labā, kuri ir miruši. „Šīs atklāšanas uzticīgie elderi, kad tie pameta laicīgo dzīvi, turpināja savu darbu, sludinot grēku nožēlošanas un piedošanas caur Dieva Vienpiedzimušā Dēla upuri evaņģēliju starp tiem, kuri ir tumsā un grēka jūgā lielajā mirušo garu pasaulē” (M&D 138:57). Pateicoties aizstājošajiem rituāliem, ko mēs veicam Dieva tempļos, atbrīvoti var tikt pat tie, kuri ir miruši grēka saitēs.5
Kaut arī paši svarīgākie izpirkšanas aspekti ir saistīti ar grēku nožēlošanu un piedošanu, pastāv arī ļoti nozīmīgs laicīgais aspekts. Ir teikts, ka Jēzus gājis apkārt, labu darīdams (skat. Ap. d. 10:38), kas ietvēra slimo un nespēcīgo dziedināšanu, izsalkušu ļaužu pulku paēdināšanu un pārāka ceļa mācīšanu. „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Mateja 20:28). Kaut arī mēs ar Svētā Gara ietekmi varētu iet apkārt, labu darot pēc Skolotāja veiktās pestīšanas parauga.
Šāds pestīšanas darbs nozīmē palīdzību cilvēkiem, kuriem ir grūtības. Tas nozīmē palīdzības sniegšanu nabadzīgajiem un vājajiem, ciešanu atvieglināšanu, netaisnības novēršanu, patiesības aizstāvēšanu, jaunās paaudzes stiprināšanu un drošības un laimes sekmēšanu mājās. Liela daļa no mūsu pestīšanas darba uz Zemes ir palīdzība citiem augt un īstenot savas taisnīgās cerības un vēlmes.
Mani allaž ir aizkustinājis un iedvesmojis kāds piemērs, kaut arī izdomāts, no Viktora Igo romāna Nožēlojamie. Stāsta sākumā kāds bīskaps Bjenvenijs paēdina un dod naktsmājas bez pajumtes palikušajam Žanam Valžānam, kurš nesen kā tika atbrīvots no 19 gadus ilga apcietinājumā par maizes klaipa zādzību, lai pabarotu savas māsas izsalkušos bērnus. Būdams cietsirdīgs un sarūgtināts, Valžāns uz bīskapa Bjenvenija laipnību atbildēja, nozogot viņa sudrablietas. Kad viņu vēlāk aizturēja aizdomu pilni žandarmi, Valžāns sameloja, ka sudrabs viņam tika uzdāvināts. Kad žandarmi viņu aizvilka atpakaļ uz bīskapa māju, Valžānam par lielu pārsteigumu bīskaps Bjenvenijs apliecināja viņa stāsta patiesumu un, lai izklausītos pārliecinošāks, piebilda: „Bet es taču tev iedevu arī svečturus, kas arī ir no sudraba, un tos var pārdot par divsimts frankiem. Kāpēc tu tos nepaņēmi līdz ar paplātēm?” …
Bīskaps pienāca viņam klāt un zemā balsī teica:
„Neaizmirsti, nekad neaizmirsti, ka tu man apsolīji izmantot šo sudrabu, lai kļūtu par godīgu cilvēku.”
Žans Valžāns, kurš neatminējās devis šādu solījumu, bija apjucis. Bīskaps svinīgā balsī turpināja:
„Žan Valžān, manu brāli, tu tagad piederi nevis ļaunajam, bet gan labajam. Es izpērku tavu dvēseli tevis labad. Es to izvelku no tumšām domām un bojāejas un sniedzu to Dievam!”
Žans Valžāns patiešām kļuva par citu cilvēku — par godīgu cilvēku, kurš palīdzēja daudziem citiem. Viņš visu savu dzīvi saglabāja tos divus svečturus kā atgādinājumu sev, ka viņa dzīve tika atpirkta Dievam.6
Daži laicīgās glābšanas veidi tiek īstenoti caur kopīgiem pūliņiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Glābējs izveidoja baznīcu. Esot organizēti kvorumos un palīgorganizācijās, kā arī stabos, bīskapijās un draudzēs, mēs varam ne tikai mācīt evaņģēliju un mudināt cits citu — mēs varam arī pulcināt cilvēkus un vākt resursus, lai apmierinātu dzīves pamatvajadzības. Cilvēki, kuri darbojas vienatnē vai interešu grupās, ne vienmēr spēj tik galā ar plašāka mēroga izaicinājumiem. Mēs kā Kristus sekotāji esam svēto apvienība, kas izveidota, lai palīdzētu apmierināt savu ticības biedru un daudzu citu cilvēku vajadzības, cik vien mēs spējam aizsniegt visā pasaulē.
Pateicoties mūsu humānās palīdzības centieniem, ko minēja elders Dalins H. Oukss, pagājušā gada laikā 890 000 cilvēku 36 valstīs ir tīrs ūdens, 70 000 cilvēku 57 valstīs ir jauni ratiņkrēsli, 75 000 cilvēku 25 valstīs tika uzlabota redze, un cilvēkiem 52 valstīs tika sniegta palīdzība pēc dabas katastrofām. Darbojoties kopā ar citiem, Baznīca ir palīdzējusi veikt imunizāciju aptuveni 18 miljoniem bērnu un palīdzējusi sīriešiem Turcijā, Libānā un Jordānijā ar dzīvībai nepieciešamo. Tai pašā laikā trūcīgie Baznīcas locekļi ir saņēmuši gavēņa ziedojumus un cita veida labklājības palīdzību miljoniem ASV dolāru apmērā. Paldies jums par jūsu devīgumu!
Tas viss neietver atsevišķu cilvēku laipno rīcību un atbalstu, sniedzot pārtiku, apģērbu, naudu, aprūpi, mierinājumu un līdzjūtību tūkstošiem citos veidos, kā mēs varam piedalīties kristīgā pestīšanas darbā. Zēna gados es biju liecinieks savas mātes rīcībai, lai palīdzētu kādai grūtībās nonākušai sievietei. Pirms daudziem gadiem, kad viņas bērni bija mazi, mana māte pārcieta smagu operāciju, kas viņai gandrīz atņēma dzīvību un lielā mērā piesaistīja gultai gandrīz veselu gadu. Šajā laikā mātei un mūsu ģimenei palīdzēja radinieki un bīskapijas locekļi. Lai gūtu papildu palīdzību, bīskapijas Palīdzības biedrības prezidente māsa Ābrahāma ieteica, lai mani vecāki noalgotu kādu bīskapijas sievieti, kurai ļoti bija nepieciešams darbs. Pārstāstot šo stāstu, es izmantošu izdomātus vārdus šai sievietei un viņas meitai — Sāra un Annija. Lūk, ko pastāstīja mana māte:
„Es to atceros tik skaidri, it kā tas notika tikai vakar. Es gulēju gultā, un māsa Ābrahāma pa guļamistabas durvīm ieveda Sāru. Mana sirds pamira. Tur stāvēja visnepievilcīgākā persona, kādu vien biju sastapusi, — ļoti vāja, izdēdējusi, nekoptiem matiem, sakumpusi, noliektu galvu, kas raudzījās grīdā. Viņa valkāja vecu mājas kleitu, kas bija četrus izmērus par lielu. Viņa nelūkojās acīs un runāja tik klusu, ka es tik tikko spēju viņu sadzirdēt. Aiz viņas bija paslēpusies maza meitene, aptuveni trīs gadus veca. Ko gan man vajadzēja iesākt ar šo radījumu? Pēc tam, kad viņas izgāja no istabas, es ļoti raudāju. Man bija vajadzīga palīdzība, nevis papildu problēmas. Māsa Ābrahāma palika kādu laiciņu ar viņu kopā, un drīz vien viņas uzkopa māju un pagatavoja dažus ēdienus. Māsa Ābrahāma palūdza mani izmēģināt un noalgot šo sievieti uz dažām dienām, jo viņai patiešām bija grūti laiki un nepieciešama palīdzība.
Nākamajā rītā, kad atnāca Sāra, es beidzot panācu, ka viņa pienāca pie gultas, kur es viņu varēju dzirdēt. Viņa pavaicāja, ko es vēlos, lai viņa darītu. Es viņai pateicu un pēc tam piebildu: „Taču vissvarīgākais ir mani zēni. Pavadi ar viņiem kopā laiku, lasi viņiem priekšā — viņi ir svarīgāki nekā māja.” Viņa labi gatavoja ēst un uzturēja mājā tīrību, mazgāja veļu un labi izturējās pret zēniem.
Nedēļām ejot, es uzzināju ko vairāk par Sāru. [Tā kā viņai bija vāja dzirde, viņai nebija labas sekmes skolā un galu galā viņa skolu pameta. Viņa apprecējās jauna ar kādu izlaidīgu vīrieti. Piedzima Annija, kura kļuva par Sāras prieka avotu dzīvē. Kādu ziemas vakaru viņas vīrs pārradās mājās, būdams piedzēries, ar varu piespieda Sāru un Anniju gultasveļā iekāpt mašīnā, un pēc tam viņas pameta lielceļa malā. Viņas nekad vairs viņu nesatika. Ar kailām kājām un aukstumā Sāra un Annija gāja vairākas jūdzes uz viņas mātes mājām.] Viņas māte ļāva viņām palikt, taču viņai bija jāveic visi mājas darbi un jāgatavo ēst, un jārūpējas par savu māsu un brāli, kuri mācījās vidusskolā.
Mēs aizvedām Sāru pie ausu ārsta, un viņa dabūja dzirdes aparātu. … Mēs viņu pierunājām turpināt mācīties, un viņa ieguva vidusskolas diplomu. Viņa mācījās vakarskolā un vēlāk pabeidza koledžu, un mācīja bērnus ar īpašām vajadzībām. Viņa iegādājās nelielu mājokli. Annija salaulājās templī, un viņai ir divi bērni. Sārai galu galā tika veiktas dažas ausu operācijas, un beidzot viņa spēja labi dzirdēt. Pēc vairākiem gadiem viņa devās pensijā un kalpoja misijā. … Sāra mums bieži pateicās un teicās daudz no manis mācījusies, sevišķi, kad es viņai teicu, ka mani dēli ir svarīgāki nekā māja. Viņa teica, ka tas viņai iemācīja līdzīgi izturēties pret Anniju. … Sāra ir ļoti īpaša sieviete.”
Mums kā Jēzus Kristus mācekļiem būtu jādara viss, ko spējam, lai pestītu citus no ciešanām un nastām. Pat tad mūsu vislielākā pestījošā kalpošana būs tā, kas viņus vadīs pie Kristus. Bez Viņa veiktās Izpirkšanas no grēka un nāves mums būtu tikai sociālā taisnīguma evaņģēlijs. Tas varētu sniegt kādu palīdzību un samierinājumu tagadnē, taču tam nebūtu spēka sūtīt lejup no debesīm pilnīgu taisnīgumu un bezgalīgu žēlastību. Galīgā pestīšana ir Jēzu Kristū un vienīgi Viņā. Es pazemībā un pateicībā atzīstu Viņu par Pestītāju, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.