Cerība, ko sniedz Dieva gaisma
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
Otrais padomnieks Augstākajā prezidijā
Kamēr vien mēs tieksimies pēc lielākas mīlestības pret Dievu un centīsimies mīlēt savu tuvāko, mūs ieskaus un pacilās evaņģēlija gaisma.
Durvis uz apgaismību
Manā birojā ir kāda man ļoti dārga glezna ar nosaukumu Durvis uz apgaismību. To gleznojis mans draugs, dāņu mākslinieks Johans Bentins, kurš bija pirmais staba prezidents Kopenhāgenā, Dānijā.
Gleznā ir attēlota tumša istaba ar atvērām durvīm, pa kurām iespīd gaisma. Interesanti šķiet tas, ka caur durvīm plūstošā gaisma neizgaismo visu istabu — tikai vietu tieši durvju priekšā.
Manā izpratnē gaisma un tumsa šajā gleznā ir kā metafora dzīvei. Tā ir daļa no mūsu mirstīgā stāvokļa — dažkārt justies tā, it kā mūs ieskautu tumsa. Iespējams, esam zaudējuši kādu tuvinieku; var gadīties, ka mūsu bērns noklīdis no ceļa; iespējams, esam izdzirdējuši satraucošu medicīnisko diagnozi; mums var būt grūtības atrast darbu, un mūs nomāc šaubas vai bailes; vai arī mēs jūtamies vientuļi un nemīlēti.
Taču, kaut arī jūtam, ka esam zaudējuši virzienu pašreizējos apstākļos, Dievs apsola mums cerību, ko sniedz Viņa gaisma — Viņš apsola izgaismot ceļu mūsu priekšā un parādīt izeju no tumsas.
Tumšā istaba
Es vēlos pastāstīt jums par kādu sievieti, kura uzauga „tumšā istabā”. Saukšu viņu par Džeinu.
Kopš trīs gadu vecuma Džeina tika atkārtoti sista, pazemota un ļaunprātīgi izmantota. Viņai tika draudēts, un viņa tika izsmieta. No rīta viņa modās, nezinot, vai izdzīvos līdz nākamajai dienai. Cilvēki, kuriem vajadzēja viņu pasargāt, bija tie, kas viņu mocīja un ļāva turpināt ļaunprātīgo izmantošanu.
Lai pasargātu sevi, Džeina apguva nejūtību. Viņai nebija cerību izglābties, tādēļ viņa sevi nocietināja šausmīgās realitātes priekšā. Viņas pasaulē nebija gaismas, tādēļ viņa samierinājās ar tumsu. Ar to nejūtīgumu, ko rada vienīgi pastāvīga un nežēlīga saskarsme ar ļaunumu, viņa pieņēma, ka ik brīdis var būt arī pēdējais viņas dzīvē.
Tad, astoņpadsmit gadu vecumā, Džeina atklāja Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Prieks un cerība, ko sniedz Atjaunotais evaņģēlijs, skāra viņas sirdi, un viņa pieņēma aicinājumu kristīties. Pirmo reizi viņas dzīvē ienāca gaisma, un viņa redzēja savā priekšā gaišu ceļu. Viņa atstāja tumsu, kas valdīja viņas pasaulē, un nolēma apmeklēt skolu tālu prom no sava varmākas. Beidzot viņa jutās brīva no tumsas un ļaunuma — brīva, lai baudītu Glābēja gaišo mieru un pieredzētu brīnumainu dziedināšanu.
Tomēr pēc daudziem gadiem, kad varmāka bija miris, Džeinu atkal sāka mocīt atmiņas par briesmīgo bērnību. Dziļās skumjas un dusmas draudēja iznīcināt brīnišķo gaismu, kuru viņa bija radusi pateicoties evaņģēlijam. Viņa apzinājās, ka, ļaujot tumsai pārņemt sevi, viņa ļaus savam mocītājam gūt galīgo uzvaru.
Viņa meklēja padomu un medicīnisku palīdzību un sāka saprast, ka vislabākais, ko viņa var darīt, lai tiktu dziedināta, ir saprast un pieņemt, ka tumsa pastāv, bet nedzīvot tajā. Jo viņa bija uzzinājusi, ka ir arī gaisma, un izvēlējās dzīvot tajā.
Ņemot vērā Džeinas pagātni, viņa viegli varēja kļūt atriebīga, nikna vai pat vardarbīga. Taču viņa tāda nekļuva. Viņa pārvarēja kārdinājumu vairot tumsu, neizgāžot savas dusmas un sāpes un neļaujoties cinisma uzplūdiem. Tā vietā viņa pieķērās cerībai, ka ar Dieva palīdzību var tikt dziedināta. Viņa izvēlējās izstarot gaismu un veltīja visu savu dzīvi, lai palīdzētu citiem. Šis lēmums ļāva atstāt aiz muguras bijušo un iesoļot brīnišķā, gaišā nākotnē.
Viņa kļuva par skolotāju, un tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, viņas mīlestība ir atstājusi iespaidu uz simtiem bērnu, palīdzot viņiem saprast, ka viņi ir vērtīgi un svarīgi. Viņa ir kļuvusi par nepagurstošu aizstāvi visiem, kuri jūtas vāji, kuri kļuvuši par upuri vai zaudējuši cerību. Viņa pacilā, stiprina un iedvesmo visus apkārtējos.
Džeina iemācījās, ka mēs tiekam dziedināti, kad izejam no tumsas un tuvojamies cerībai, ko sniedz spožāka gaisma. Sākot pielietot ticību, cerību un žēlsirdību, viņa mainīja ne vien pati savu dzīvi, bet uz mūžu svētīja arī daudzu, daudzu citu cilvēku dzīvi.
Gaisma pieķeras gaismai
Daži no jums, iespējams, jūt, ka jūs ieskauj arvien dziļāka tumsa. Var gadīties, ka jūs nomāc raizes, bailes vai šaubas. Vēršoties pie jums un mums visiem, es atkārtoju brīnišķīgo un neapšaubāmo patiesību — Dieva gaisma ir reāla. Tā ir pieejama visiem! Tā dod dzīvību pilnīgi visam.1 Tā spēj mazināt sāpes, ko izraisa visdziļākie ievainojumi. Tā var kļūt par dziedinošu balzamu vientuļām un sirgstošām dvēselēm. Tā var iedēstīt spožas cerības sēkliņu pat visdrūmākajā izmisumā. Tā var izgaismot dziļāko ciešanu ielejas. Tā var izgaismot ceļu mūsu priekšā un izvest mūs cauri vistumšākajai naktij jaunas rītausmas apsolījumā.
Tas ir „Jēzus Kristus Gars”, kas dod „gaismu katram cilvēkam, kas nāk pasaulē”.2
Tomēr garīgā gaisma reti apspīd tos, kas vienkārši sēž tumsā, gaidot, kad kāds nospiedīs slēdzi. Nepieciešams rīkoties saskaņā ar ticību, lai atvērtu acis Kristus Gaismai. Garīgo gaismu nevar ieraudzīt ar miesīgām acīm. Pats Jēzus Kristus mācīja: „Es esmu gaisma, kas spīd tumsībā, un tumsība to nesaprot.”3 Jo „miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams”.4
Kā lai atveram savas acis cerībai, ko sniedz Dieva gaisma?
Vispirms, sāciet no tās vietas, kur esat.
Vai nav brīnišķīgi, ka mums nav jābūt nevainojamiem, lai saņemtu mūsu Debesu Tēva svētības un dāvanas? Mums nav jāgaida finiša līnija, lai saņemtu Dieva svētības. Patiesībā, debesis paveras un to svētības sākt nolaisties pār mums kā rasa no debesīm kopš mirkļa, kad speram pirmos soļus pretī gaismai.
Ideālā vieta, kur sākt, ir tieši tā, kur šobrīd esat. Nav svarīgi, par cik necienīgu sevi uzskatāt, vai cik ļoti, jūsuprāt, atpaliekat no citiem. Kopš tā paša brīža, kad sākat meklēt savu Debesu Tēvu, kopš tā brīža cerība, ko sniedz Viņa gaisma, sāk modināt, atdzīvināt un padarīt cildenāku jūsu dvēseli.5 Tumsa var arī neizklīst uzreiz, taču tikpat droši kā nakts vienmēr atkāpjas rītausmas priekšā, gaisma ienāks jūsu dzīvē.
Otrkārt, pievērsiet savas sirdis Tam Kungam.
Paceliet savu sirdi lūgšanā un paskaidrojiet savam Debesu Tēvam, ko jūs jūtat. Atzīstiet savas kļūdas. Atklājiet Viņam savu sirdi un izsakiet pateicību. Ļaujiet Viņam zināt, ar kādām grūtībām saskaraties. Lūdziet Viņam Kristus Vārdā spēku un atbalstu. Lūdziet, kaut jūsu ausis varētu tikt atdarītas, lai jūs varētu dzirdēt Viņa balsi. Lūdziet, kaut jūsu acis varētu tikt atvērtas, lai jūs varētu saskatīt Viņa gaismu.
Treškārt, staigājiet gaismā.
Jūsu Debesu Tēvs zina, ka jūs pieļausiet kļūdas. Viņš zina, ka jūs klupsiet — iespējams, daudzkārt. Tas Viņu skumdina, taču Viņš jūs mīl. Viņš nevēlas sagraut jūsu garu. Gluži pretēji, Viņš vēlas, lai jūs paceltos un kļūtu par tādu cilvēku, par kādu jums bija lemts kļūt.
Ar šo mērķi Viņš sūtīja pasaulē Savu Dēlu, lai Viņš izgaismotu ceļu un parādīt mums, kā droši apiet tos klupšanas akmeņus, kas gadās mūsu ceļā. Viņš ir devis mums evaņģēliju, kas māca mācekļa ceļu. Tas māca to, kas mums jāzina, jādara un kādiem jābūt, lai staigātu Viņa gaismā, sekojot Viņa Mīļotā Dēla, mūsu Glābēja, piemēram.
Gaisma uzvar tumsu
Jā, mēs pieļausim kļūdas.
Jā, mēs klupsim.
Bet, kamēr vien mēs tieksimies pēc lielākas mīlestības pret Dievu un centīsimies mīlēt savu tuvāko, mūs ieskaus un pacilās evaņģēlija gaisma. Tumsa noteikti izklīdīs, jo tā nevar pastāvēt tur, kur ir gaisma. Ja mēs tuvosimies Dievam, Viņš tuvosies mums.6 Un dienu pēc dienas mūsos pieaugs cerība, ko sniedz Dieva gaisma, tā kļūs „spožāka un spožāka, līdz [iestāsies] pilnīga diena.”7
Es aicinu visus tos, kuriem šķiet, ka viņi staigā tumsā — paļaujieties uz drošo apsolījumu, kuru Glābējs devis cilvēcei: „Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”8
Gaisma Āfrikā
Pirms vairākiem gadiem mums ar sievu Herietu bija kāda neaizmirstama pieredze, kad mēs pieredzējām šī apsolījuma piepildījumu. Mēs bijām Rietumāfrikā, skaistajā pasaules malā, kur ir augoša Baznīca un apburoši Pēdējo dienu svētie. Tomēr arī Rietumāfrikā ir daudz grūtību. Mani sevišķi skumdināja tā nabadzība, kuru tur redzēju. Pilsētās ir liels bezdarbnieku skaits, un ģimenēm bieži ir grūti nodrošināt savas ikdienas vajadzības un drošību. Mana sirds lūza, uzzinot, cik daudz no mūsu dārgajiem Baznīcas locekļiem dzīvo šādā trūkumā. Taču es uzzināju arī to, ka šie brīnišķīgie Baznīcas locekļi palīdz cits citam, lai atvieglotu cits cita smagās nastas.
Galu galā mēs ieradāmies vienā no mūsu lūgšanu namiem netālu no kādas lielas pilsētas. Taču tā vietā, lai ieraudzītu rūpju nomāktus un tumsas pārņemtus ļaudis, mēs satikām priekpilnus cilvēkus, kas izstaroja gaismu! Prieks, ko viņi juta par evaņģēliju, pielipa arī mums un pacilāja mūsu garu. Viņu paustā mīlestība pret mums, lika kļūt pazemīgākiem. Viņu smaidi bija neviltoti un lika smaidīt arī mums.
Atceros, ka tobrīd domāju — vai uz Zemes maz varētu sastapt vēl laimīgākus cilvēkus. Lai gan šie mīļie svētie atradās grūtību un pārbaudījumu ieskāvumā, viņi bija gaismas pilni!
Sākās sanāksme, un es sāku runāt. Taču drīz vien telpā izslēdzās elektrība, un mēs palikām pilnīgā tumsā.
Kādu brīdi es ar grūtībām varēju saskatīt sanākušos, taču varēju saredzēt un sajust mūsu svēto mirdzošos un skaistos smaidus. Ak, kā man patika būt kopā ar šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem!
Telpā aizvien vēl bija tumšs, un tā nu es apsēdos blakus sievai un gaidīju, līdz elektrības padeve atjaunosies. Kamēr mēs gaidījām, notika kaut kas patiešām apbrīnojams.
Dažas balsis uzsāka dziedāt vienu no Atjaunošanas garīgajām dziesmām. Un tad tām pievienojās vēl citas. Un tad vēl vairākas. Drīz vien skaists un aizkustinošs koris piepildīja lūgšanu nama sienas.
Šiem Baznīcas locekļiem nebija vajadzīgas dziesmu grāmatas; viņi zināja katru vārdu visām dziesmām, kuras dziedāja. Un viņi dziedāja vienu dziesmu pēc otras ar tādu enerģiju un garu, kas aizkustināja manu dvēseli.
Beidzot lampas atkal iedegās un pielēja telpu ar gaismu. Herieta un es paskatījāmies viens uz otru, mūsu vaigi bija mitri no asarām.
Dziļā tumsā šie skaistie, brīnišķīgie svētie bija piepildījuši Baznīcas ēku un mūsu dvēseles ar gaismu.
Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis — brīdis, kuru mēs ar Herietu nekad neaizmirsīsim.
Nāciet pie gaismas
Jā, laiku pa laikam mums var šķist, ka tumsa ietekmē vai pat pilnībā ieskauj mūsu dzīvi. Dažkārt mūs ieskaujošā nakts šķiet nomācoša, bezcerīga un biedējoša.
Mana sirds skumst par lielajām ciešanām, ar ko daži no jums saskaras, par jūsu sāpinošo vientulību un nogurdinošajām bailēm.
Tomēr es liecinu, ka mūsu dzīvā cerība ir Jēzū Kristū! Viņš ir patiesās, skaidrās un spēkpilnās durvis uz dievišķu apgaismību.
Es liecinu, ka, ja mums līdzās būs Kristus, tumsa mūs neuzveiks. Tumsa negūs uzvaru pār Kristus gaismu.
Es liecinu, ka tumsa nevar pastāvēt dzīvā Dieva Dēla spožās gaismas priekšā!
Es aicinu katru no jums atvērt savu sirdi Viņam. Meklējiet Viņu studējot un lūdzot. Nāciet uz Viņa Baznīcu, kas ir Jēzus Kristus Pēdējo Dienu Svēto Baznīca. Mācieties no Viņa un no Viņa evaņģēlija, aktīvi piedalieties, palīdziet cits citam un priekpilni kalpojiet mūsu Dievam.
Brāļi un māsas, pat pēc vistumšākās nakts, pasaules Glābējs vedīs jūs uz jauku un spožu rītausmu, kas pakāpeniski un pavisam noteikti atausīs jūsu sirdī.
Ja jūs tieksieties pēc cerības, ko sniedz Dieva gaisma, jūs izjutīsiet līdzjūtību, mīlestību un labestību, ko sniedz mūsu mīlošais Debesu Tēvs, „[kurā] nav it nekādas tumsības”.9 Par to es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.