Jūsu svētās vietas

Anna M. Diba

Otrā padomniece Jauno sieviešu vispārējā prezidijā

Neatkarīgi no tā, vai [jūsu svētās vietas] ir ģeogrāfiskas atrašanās vietas vai noteikti mirkļi, tām visām ir vienlīdz svēta un apbrīnojami spēcinoša ietekme.

Mūsu 2013. gada pasākumu tēma ir ņemta no Mācību un Derību 87. nodaļas. Šis norādījums minēts trīs dažādos Mācības un Derību pantos; acīmredzot šis brīdinājums ir svarīgs. Tas paskaidro, kā mēs varam gūt aizsardzību, spēku un mieru nemierpilnos laikos. Šis iedvesmotais norādījums skan: „Palieciet svētajās vietās un neizkustieties”.¹

Prātojot par šo tēmu, esmu spiesta vaicāt: „Kas ir šīs „svētās vietas”, par kurām runā Debesu Tēvs?” Prezidents Ezra Tafts Bensons mācīja: „Svētās vietas ir mūsu tempļi, mūsu lūgšanu nami, mūsu mājas un Ciānas stabi, kas doti, … lai būtu mums „par glābiņu un patvērumu”.”² Es uzskatu, ka, papildus šīm, katra no mums var atrast vēl daudzas citas vietas. Parasti mēs saistām vārdu vieta ar kādu fizisku jeb ģeogrāfisku atrašanās vietu. Taču vieta var būt arī „noteikts stāvoklis, noskaņojums vai attieksme”. ³ Tas nozīmē, ka svētvietu skaitā var iekļaut arī noteiktus mirkļus — mirkļus, kad saņemam Svētā Gara apliecinājumu, kad sajūtam Debesu Tēva mīlestību vai saņemam atbildi uz savām lūgšanām. Vēl vairāk, es uzskatu, ka vienmēr, kad jums pietiek drosmes iestāties par to, kas ir pareizi (jo īpaši, ja neviens cits to nevēlas), jūs radāt savas svētvietas.

Savas īsās, taču lieliskās dzīves laikā Džozefs Smits patiesi „[palika] svētajās vietās” un neizkustējās. Agrīnajos pusaudža gados viņu satrauca vietējā apkaimē valdošais reliģiskais apjukums, un viņš vēlējās zināt, kura no visām baznīcām ir patiesa. Mežs pie viņa mājas kļuva par svētvietu, jo tur viņš koku paēnā, ceļos nometies, pirmo reizi skaļi lūdza. Viņa lūgšana tika atbildēta, un tagad Pēdējo dienu svētie sauc šo birztalu par Svētbirzi.

Arī jaunās sievietes no visas pasaules uzturas svētās vietās, dodoties izbraukumos uz Jauno sieviešu nometnēm. Kāda vadītāja pastāstīja man par vienas jaunietes pieredzi. Šī meitene bija mazaktīva Baznīcas locekle, un viņai bija nedaudz skeptiska nostāja pret garīgas pieredzes gūšanu mežā. Jau pēc pirmās nometnes dienas viņa paziņoja vadītājai: „Es ļoti labi pavadu laiku, bet vai mēs, lūdzu, varētu pielikt punktu visām tām runām par Svēto Garu? Es esmu devusies izbraukumā, lai priecātos par dabu un kopā ar draudzenēm jautri pavadītu laiku!” Bet nometnes noslēguma liecību sanāksmē tā pati meitene ar asarām acīs atzina: „Es negribu doties mājās. Kas man jādara, lai es vienmēr varētu just to, ko jūtu tagad, — šo Svēto Garu?” Viņa bija atklājusi sev svētvietu.

Par vēl vienu svētvietu Džozefa Smita dzīvē kļuva viņa paša istaba. Tam ir grūti noticēt, jo, tāpat kā daudzām no jums, viņam bija kopīga istaba ar brāļiem un māsām. Taču šī istaba kļuva par svētvietu, kad viņš lielā ticībā, pazemībā un ar lielu vēlmi lūdza Dievu. Viņš skaidroja: „Kad es jau biju nolicies savā gultā uz nakti, es sāku skaitīt lūgšanu un pielūgt Visuvareno Dievu, lai Viņš man piedod visus manus grēkus un muļķības.”⁴ Trīs gadi, kas bija pagājuši kopš Džozefs bija redzējis vīziju Svētbirzī, nebija viegli. 17 gadīgais Džozefs bija pārcietis nebeidzamu ņirgāšanos, izsmieklu un iebiedēšanu. Taču tonakt Džozefa istabā par atbildi uz viņa lūgšanām parādījās eņģelis Moronijs. Džozefs ieguva zināšanas un mierinājumu. Tonakt viņa istaba kļuva par svētvietu.

Skatoties mormoņu vēstījumu jaunatnei, es redzēju vēl kādu istabu, kas kļuvusi par svētvietu. Video ataino Ingrīdu Delgado, jaunu sievieti no Salvadoras, kura stāsta par savām sajūtām saistībā ar templi. Viņa saka: „Ir tik labi apzināties, ka mums ir kāda vieta, kur mēs varam nošķirties no pasaulīgā, saņemt svētos priekšrakstus un palīdzēt tiem, kuri nav varējuši tos saņemt savas dzīves laikā.” Kamēr Ingrīda runā, video rāda, kā viņa savā istabā lasa Svētos Rakstus, un apkārt viņai redzami mormoņu plakāti, dažādi citāti, personības attīstības grāmata, ģimenes un tempļa fotogrāfijas un, jā, arī viņas mīkstās rotaļlietas.⁵ Visdrīzāk, to nemaz neapzinoties, viņa ir iekārtojusi pati savu svētvietu, kur nošķirties no pasaulīgā. Es prātoju — nezin, cik daudz reižu Ingrīda ir lasījusi Svētos Rakstus, sajutusi Svēto Garu un saņēmusi atbildes uz lūgšanām savā svētvietā.

Par vēl vienu svētvietu Džozefa Smita dzīvē pavisam negaidīti kļuva Libertī cietums. Elders Džefrijs R. Holands ir teicis: „Džozefa Smita dzīvē nebija smagāka laika par šo nežēlīgo, prettiesisko un nepamatoto ieslodzījumu.” Elders Holands neaprobežojas ar to, turpinot skaidrot, ka, pateicoties garīgajām pieredzēm, ko tur piedzīvoja Džozefs Smits, Libertī cietums ticis nodēvēts par „cietumu — templi”.⁶

Iespējams, dažas no jums, jaunietēm, šobrīd ir ieslodzītas savā Libertī cietumā — vietā, kur jūs tiekat pazemotas, nesaņemat mīlošu laipnību, tiekat izsmietas, iebiedētas vai kur jums tiek fiziski darīts pāri. Jums, jaunietes, es saku eldera Holanda vārdiem: „Jūs varat pieredzēt svētus mirkļus, saņemot no Tā Kunga atklāsmes un pamācības pat pašos nožēlojamākajos dzīves brīžos …, ciešot no vissāpīgākajām netaisnībām, sastopoties ar nepārvaramām grūtībām un pretspēku.”⁷ Citiem vārdiem, tāpat kā pravietis Džozefs Smits, jūs pašas varat izveidot savas svētvietas un uzturēties tajās pat visgrūtākajos jūsu dzīves brīžos.

Kāda sieviete, vārdā Kirstena, pastāstīja man par savu sāpīgo pieredzi. Vidusskola bija viņas Libertī cietums. Par laimi, mūzikas klase kļuva par viņas mierinājumu. Viņa teica: „Ienākot šajā klasē, es jutos nonākusi drošībā. Šeit netika izteiktas degradējošas, pazemojošas piezīmes vai lamu vārdi. Tā vietā mēs dzirdējām iedrošinošus un mīlošus vārdus. Mēs bijām laipni. Tā bija laimīga vieta. Mēģinājumos, kad muzicējām, mūzikas klasi piepildīja Svētais Gars. Šāda noskaņa klasē valdīja, galvenokārt pateicoties mūzikas skolotāja ietekmei. Viņš bija krietns kristietis. Veroties atpakaļ, varu teikt, ka vidusskola bija dzidrināšanas vieta. Tas bija grūts laiks, taču es iemācījos būt dzīvespriecīga. Es mūžam būšu pateicīga par savu patvēruma vietu, savu svētvietu — mūzikas klasi.”⁸

Vai jūs šovakar esat aizdomājušās par savām svētvietām? Esmu lūgusi simtiem jauno sieviešu pastāstīt man par savām svētvietām. Neatkarīgi no tā, vai tās ir ģeogrāfiskas atrašanās vietas vai noteikti mirkļi, tām visam ir vienlīdz svēta un apbrīnojami spēcinoša ietekme. Es minēšu deviņas saviļņojošākās atbildes:

Pirmā: „Es biju slimnīcā un turēju uz rokām savu jaundzimušo brālīti.”
Otrā: „Ik reizi, kad lasu savu patriarhālo svētību, es jūtu, ka Debesu Tēvs mani pazīst un mīl.”
Trešā: „Kad man palika 12, jaunās sievietes no mūsu bīskapijas izdekorēja manas mājas durvis ar papīra sirsniņām.⁹ Es jutos tik mīlēta, pieņemta un laimīga!”
Ceturtā: „Kādudien, lasot Svētos Rakstus, spilgti izcēlās kāda frāze. Es biju atradusi atbildi uz savām lūgšanām.”
Piektā: „Es ierados ballītē, kur cilvēki dzēra un darīja citas nepieņemamas lietas. Svētais Gars teica, lai apgriežos un dodos mājās. Es to darīju, un, jā, tam bija sociāla rakstura sekas. Taču šis brīdis deva man nepieciešamo pārliecību, ka es varu dzīvot saskaņā ar evaņģēliju.”
Sestā: „Svētā Vakarēdiena laikā es domāju par Grēku Izpirkšanu. Es atskārtu, ka man jāpiedod kādam, uz kuru biju dusmīga. Mana izvēle piedot bija pozitīva rīcība, kas iedzīvināja Izpirkšanu manā ikdienas dzīvē.”
Septītā „Kad mēs ar mammu bijām apmeklējušas Baznīcas apmācības „Jaunais iesākums”, viņa nobučoja mani uz vaiga un pateica, ka mani mīl. Cik atceros, šī bija pirmā reize, kad viņa tā darīja.”
Astotā: „Ar bīskapa palīdzību es pārliecinājos, ka Svēto Rakstu solījums ir patiess: „Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs.”¹⁰ Es ieguvu cerību un sapratu, ka varu uzsākt savu ilgo grēku nožēlas procesu.”
Un pēdējā: „Kādu vakaru es saņēmu drosmi padalīties savās domās par evaņģēliju un iedot Mormona Grāmatu savai labākajai draudzenei. Pēc kāda laika man bija tas gods piedalīties viņas kristībās. Tagad mēs apmeklējam baznīcu kopā.”

Vai varu pastāstīt jums par kādu no savām svētvietām? Reiz es jutos nomākta, nobijusies un pilnīgi viena. Es klusiņām lūdzu: „Debesu Tēvs, es nezinu, kā to paveikt. Lūdzu, lūdzu, palīdzi man!” Drīz vien pavisam negaidot pie manis pienāca kāds cilvēks, uzlika roku uz pleca un pateica sirsnīgus un uzmundrinošus vārdus. Tajā pašā mirklī es sajutu mieru. Es jutos novērtēta. Viss mainījās. Es atcerējos prezidenta Spensera V. Kimbala vārdus: „Dievs zina un gādā par mums. Taču parasti Viņš parūpējas par mūsu vajadzībām ar kāda cita cilvēka starpniecību.”¹¹ Man šis brīdis un tā vieta kļuva par svētvietu.

Mīļās jaunās sievietes, ir vēl neskaitāmas citas svētvietas, par kurām es gribētu, lai mēs varētu cita ar citu parunāt. Es mudinu jūs, kad dosieties šovakar mājup, veikt savā dienasgrāmatā pierakstu par vietām, kuras jūs atzīstat un atminaties kā svētas. Man ir pavisam skaidrs, ka tūkstošiem no jums uzturas svētās vietās. Šīs vietas dāvā jums aizsardzību, spēku un mieru šajā nemierpilnajā laikā. Jūsu liecība kļūst stiprāka, jo jūs apbrīnojamā veidā iestājaties par patiesību un taisnīgumu.

Jūs, cildenās Baznīcas jaunietes, esat manas varones. Es mīlu jūs. Es jūtu Debesu Tēva apbrīnojamo mīlestību pret jums, un es liecinu jums, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir patiess. Viņš gaida, gatavs atbalstīt jūs, kamēr jūs „[paliekat] svētajās vietās un [neizkustaties]”. Es ar mīlestību izsaku savu atbalstu prezidentam Tomasam S. Monsonam — mūsu patiesajam pravietim, kurš mūs iedrošina. Es saku to visu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.