Atklāsme Baznīcai, atklāsme mūsu dzīvei
Turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un mierinošās un pastāvīgās ietekmes.
Cik tā ir lieliska privilēģija — nosvinēt Lieldienas kopā ar jums šajā vispārējās konferences svētdienā! Nekas nevar būt pienācīgāk, kā atzīmēt pašu būtiskāko notikumu, kurš jebkad risinājies uz šīs Zemes, pielūdzot pašu svarīgāko Būtni, kas jebkad staigājusi pa šo Zemi. Šajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā mēs pielūdzam To, kurš sāka īstenot Savu bezgalīgo Izpirkšanu Ģetzemanes dārzā. Viņš bija ar mieru ciest par mūsu visu grēkiem un vājībām, un šīs ciešanas lika Viņam „asiņot katrā porā”.1 Viņš tika sists pie Krusta Golgātā2 un trešajā dienā Augšāmcēlās, kļūstot par pirmo Augšāmcelto Būtni starp mūsu Debesu Tēva bērniem. Es mīlu Viņu un liecinu, ka Viņš dzīvo! Tieši Viņš virza un vada šo Baznīcu.
Bez mūsu Pestītāja bezgalīgās Izpirkšanas nevienam no mums nebūtu nekādas cerības kādreiz atgriezties pie mūsu Debesu Tēva. Bez Viņa īstenotās Izpirkšanas nāve nozīmētu beigas. Pateicoties mūsu Glābēja īstenotajai Izpirkšanai, mums ir iespēja iegūt mūžīgo dzīvi un mēs visi iemantosim nemirstību.
Tieši pateicoties Viņa pārpasaulīgajai misijai un mieram, kuru Viņš dāvā Saviem sekotājiem, mēs ar manu sievu Vendiju tikām mierināti, kad 2018. gada 2. janvārī pamodāmies no telefona zvana, kas vēstīja, ka prezidents Tomass S. Monsons ir šķērsojis priekškaru.
Mums tik ļoti pietrūkst prezidenta Monsona! Mēs godinām viņa dzīvi un viņa atstāto mantojumu. Būdams „garīgais milzis”, viņš atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu to cilvēku dzīvi, kuri viņu pazina, un visu Baznīcu, kuru viņš mīlēja.
2018. gada 14. janvāra svētdienā Soltleiksitijas tempļa augšistabā tika reorganizēts Augstākais prezidijs, sekojot vienkāršam, bet tajā pašā laikā svētam paraugam, kuru ir iedibinājis Tas Kungs. Tad, piedaloties vakardienas rīta svētajā sapulcē, Baznīcas locekļi visā pasaulē pacēla savas rokas, lai apstiprinātu apustuļu veikumu. Es izjūtu pazemīgu pateicību par jūsu spēcinošo atbalstu.
Es esmu pateicīgs arī par saviem priekšgājējiem. Man jau 34 gadus ir bijis tas gods kalpot Divpadsmit apustuļu kvorumā, personīgi iepazīstot 10 no 16 līdzšinējiem Baznīcas prezidentiem. Es esmu daudz mācījies no viņiem visiem.
Tāpat es esmu parādā lielu pateicību saviem priekštečiem. Visi astoņi no maniem vecvecākiem bija Baznīcas jaunpievērstie no Eiropas. Ikviena no šīm apņēmīgajām dvēselēm ziedoja visu, lai ierastos Ciānā. Taču turpmāko paaudžu gaitā ne visi no maniem priekštečiem saglabāja savu apņemšanos. Tādēļ es neuzaugu ģimenē, kas būtu pievērsta evaņģēlijam.
Es ļoti apbrīnoju savus vecākus. Viņi man nozīmēja visu un iemācīja daudz ko būtisku. Es nespēju vien pateikties par laimīgo ģimenes dzīvi, kuru viņi nodrošināja man un maniem brāļiem un māsām. Un tomēr, pat būdams mazs zēns, es zināju, ka man kaut kā trūkst. Kādudien es ielecu tramvajā un aizbraucu uz PDS grāmatveikalu, lai uzmeklētu grāmatu par Baznīcu. Man ļoti patika mācīties par evaņģēliju.
Sākot izprast Gudrības vārdu, es gribēju, lai arī mani vecāki dzīvo pēc šī likuma. Tādēļ kādudien, kad vēl biju ļoti mazs, es devos uz mūsu pagrabu un sadauzīju pret betona grīdu visas alkohola pudeles! Es gaidīju, ka tēvs mani sodīs, taču viņš neteica ne vārda.
Sākot pieaugt un saprast, cik lieliska ir Debesu Tēva iecere, es bieži sev teicu: „Es negribu vairs nekādas Ziemassvētku dāvanas! Es vienkārši vēlos tikt saistīts ar saviem vecākiem.” Lai gan šis ilgotais pasākums īstenojās tikai tad, kad maniem vecākiem jau bija pāri 80, tas tomēr īstenojās. Es nevaru izteikt, cik priecīgs todien jutos,3 un ik dienu es izjūtu šo prieku par viņu saistīšanu un par to, ka es esmu piesaistīts viņiem.
1945. gadā, kad vēl mācījos medicīnas skolā, es Soltleiksitijas templī apprecēju Dantzelu Vaitu. Mēs tikām svētīti ar deviņām lieliskām meitām un vienu dārgu dēlu. Šobrīd mūsu mūžam pieaugošā ģimene ir viens no manas dzīves lielākajiem prieka avotiem.
2005. gadā, teju pēc 60 laulības gadiem, mana dārgā Dantzela tika negaidīti aizsaukta mājās. Kādu laiku manas sēras bija tika skaudras, ka es gandrīz vai nespēju funkcionēt. Taču mani stiprināja Lieldienu vēstījums un augšāmcelšanās apsolījums.
Tad Tas Kungs pie manis sūtīja Vendiju Vatsoni. 2006. gada 6. aprīlī mēs tikām saistīti Soltleiksitijas templī. Es tik ļoti viņu mīlu! Viņa ir neparasta sieviete — milzīga svētība man, mūsu ģimenei un visai Baznīcai.
Katra no šīm svētībām man tika dota, pateicoties tam, ka es tiecos pēc Svētā Gara pamudinājumiem un uzklausīju tos. Prezidents Lorenco Snovs ir teicis: „Katram pēdējo dienu svētajam ir milzīga privilēģija …, mums ir tiesības saņemt Gara izpausmes katru savas dzīves dienu.”4
Viena no lietām, ko Gars man ir atkārtoti apliecinājis kopš brīža, kad tiku aicināts par jauno Baznīcas prezidentu, ir tas, cik ļoti Tas Kungs vēlas atklāt mums Savu gribu un prātu. Atklāsmju saņemšanas privilēģija ir viena no dižākajām dāvanām, ko Dievs ir devis Saviem bērniem.
Caur Svētā Gara izpausmēm Tas Kungs palīdzēs mums visos mūsu taisnīgajos centienos. Atceros, ka operāciju telpā es esmu stāvējis pie pacienta, šauboties par kādas vēl nebijušas procedūras veikšanu, un pieredzējis, kā Svētais Gars ataino manam prātam, kā to paveikt.5
Lai pamatotu savu bildinājumu, es Vendijai teicu: „Es zinu, kas ir atklāsme un kā to saņemt.” Pagodinot viņu, jāsaka — kā tas viņas gadījumā ir izrādījies raksturīgi, viņa jau bija tiekusies pēc savas personīgās atklāsmes attiecībā uz mums un ieguvusi to, saņemot iedrošinājumu sniegt apstiprinošu atbildi.
Būdams Divpadsmit apustuļu kvorumā, es ik dienas esmu lūdzis pēc atklāsmes un pateicies Tam Kungam ikreiz, kad Viņš ir uzrunājis manu sirdi un prātu.
Padomājiet, cik tas ir brīnumaini! Lai kāds būtu mūsu aicinājums Baznīcā, mēs lūdzam mūsu Debesu Tēvu un saņemam vadību un norādījumus, kā arī brīdinājumus par apdraudējumu un kavēkļiem, gūstot spēku paveikt lietas, ko paši saviem spēkiem vienkārši nespētu. Ja mēs tik tiešām iegūsim Svēto Garu un iemācīsimies atpazīt un izprast Tā pamudinājumus, mēs saņemsim norādījumus gan lielās, gan mazās lietās.
Kad man nesen tika dots īpašs uzdevums — izvēlēties divus padomniekus —, es prātoju, kā lai es izvēlos tikai divus no divpadsmit vīriem, kurus visus mīlu un cienu.
Tā kā es zinu, ka atbilstošas iedvesmas saņemšana ir balstīta uz pietiekamu informētību, es lūdzu un personīgi tikos ar katru apustuli.6 Pēc tam es nošķīros no visiem kādā privātā tempļa telpā, lai tiektos izzināt Tā Kunga gribu. Es liecinu, ka Tas Kungs norādīja, lai es izvēlētos prezidentu Dalinu H. Ouksu un prezidentu Henriju B. Airingu par saviem padomniekiem Augstākajā prezidijā.
Tāpat arī es liecinu, ka Tas Kungs iedvesmoja eldera Gerita V. Gonga un eldera Ulisesa Soaresa aicināšanu, lai viņi tiktu ordinēti par Viņa apustuļiem. Mēs sveicam viņus šajā unikālajā kalpošanas brālībā.
Kad mēs sapulcējamies Augstākā prezidija un Divpadsmito kvoruma padomē, mūsu sanāksmju telpas kļūst par atklāsmju telpām. Mēs izjūtam gluži vai taustāmu Gara klātbūtni. Kad mēs cīnāmies ar sarežģītu lēmumu pieņemšanu, norit aizraujošs process, kura gaitā katrs apustuli brīvi pauž savas domas un uzskatus. Kaut arī mūsu sākotnējais skatījums var atšķirties, mēs allaž jūtam savstarpēju mīlestību. Mūsu vienotība palīdz mums atpazīt Tā Kunga gribu attiecībā uz Viņa Baznīcu.
Mūsu sanāksmēs nekad neuzvar vairākuma viedoklis! Mēs lūdzam un uzklausām cits citu, runājot cits ar citu tik ilgi, kamēr panākam vienotību. Kad mēs esam panākuši pilnīgu saskaņu, mēs izjūtam aizgrābjošu un vienojošu Svētā Gara ietekmi! Mēs pieredzam to, ko bija izjutis pravietis Džozefs Smits, kurš mācīja: „Pateicoties vienotības izjūtai, mēs iegūstam spēku no Dieva.”7 Neviens no Augstākā prezidija vai Divpadsmito kvoruma, pieņemot lēmumus attiecībā uz Tā Kunga Baznīcu, nekad nebalstīsies uz savu labāko saprašanu!
Brāļi un māsas, kā lai mēs kļūstam par tādiem vīriem un sievām — Kristum līdzīgiem kalpiem —, kādi ir nepieciešami Tam Kungam? Kā lai mēs rodam atbildes uz mulsinošiem jautājumiem? Ja mēs varam kaut ko mācīties no Džozefa Smita pārpasaulīgās pieredzes Svētajā birzī, tad to, ka debesis ir atvērtas un ka Dievs runā ar Saviem bērniem.
Pravietis Džozefs Smits parādīja mums priekšzīmi tam, kā rast atbildes uz saviem jautājumiem. Pievēršoties Jēkaba apsolījumam, ka, ja mums trūkst gudrības, mēs varam to lūgt no Dieva, pusaugu Džozefs uzdeva savu jautājumu tieši Debesu Tēvam.8 Viņš tiecās pēc personīgās atklāsmes, un ar šiem viņa centieniem aizsākās šis pēdējais evaņģēlija atklāšanas laikmets.
Ko tamlīdzīgi centieni varētu aizsākt jūsu dzīvē? Kādas gudrības trūkst jums? Ko jums, jūsuprāt, vajadzētu steidzami uzzināt un saprast? Sekojiet pravieša Džozefa Smita piemēram! Atrodiet kādu klusu vietu, kurp varat regulāri doties. Rodiet pazemību Dieva priekšā. Atklājiet savu sirdi savam Debesu Tēvam. Vērsieties pie Viņa pēc atbildēm un mierinājuma.
Lūdziet Jēzus Kristus Vārdā par savām bažām, savām bailēm, savām vājībām, jā, savas sirds dziļākajām alkām. Un pēc tam ieklausieties! Pierakstiet domas, kas ienāk jūsu prātā. Pierakstiet savas izjūtas un dariet to, ko jūtaties mudināti paveikt. Atkārtojot šo procesu dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša un gadu pēc gada, jūsu spēja izmantot atklāsmes principu pieaugs.9
Vai Dievs tik tiešām vēlas ar jums runāt? Jā! „Tikpat labi cilvēks varētu izstiept savu vārgo roku, lai apturētu Misūri upi tās noteiktajā tecējumā, … kā aizkavēt Visuvareno izliet debesu dotās zināšanas pār pēdējo dienu svēto galvām.”10
Jums nav jāšaubās par to, kas ir patiesība.11 Jums nav jāšaubās par to, kam jūs varat nešaubīgi uzticēties. Caur personīgo atklāsmi jūs varat saņemt personīgu apliecinājumu tam, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds, ka Džozefs Smits ir pravietis un ka šī ir Tā Kunga Baznīca. Lai ko teiktu vai darītu citi, neviens nespēs atņemt jums liecību par patiesību, kas ir dzimusi jūsu sirdī un prātā.
Es mudinu, lai jūs vairotu savas pašreizējās, garīgās personīgo atklāsmju saņemšanas spējas, jo Tas Kungs ir apsolījis: „Ja tu lūgsi, tu saņemsi atklāsmi pēc atklāsmes, zināšanas pēc zināšanām, lai tu varētu zināt noslēpumus un miermīlīgās lietas — to, kas nes prieku, to, kas nes dzīvi mūžīgo.”12
Ak, jūsu Tēvs Debesīs vēlas, lai jūs uzzinātu daudz, daudz vairāk. Elders Nīls A. Maksvels mācīja: „Tiem, kam ir acis, lai redzētu, un ausis, lai dzirdētu, ir skaidrs, ka Tēvs un Dēls nodod [cilvēkiem] Visuma noslēpumus!”13
Nekas neatver debesis tādā mērā, kā arvien lielāka šķīstība, savienojumā ar pilnīgu paklausību, sirsnīgiem meklējumiem, ikdienas Kristus vārdu baudīšanu, lasot Mormona Grāmatu,14 un regulāru laika veltīšanu tempļa un ģimenes vēstures darbam.
Protams, jūsu dzīvē var pienākt brīži, kad šķiet, ka debesis ir aizvērtas. Taču es apsolu — ja jūs turpināsiet būt paklausīgi, pateicoties par katru svētību, kuru Tas Kungs jums dod, un pacietīgi godāsiet Tā Kunga noteikto laiku, jums tiks dotas zināšanas un izpratne, pēc kuras jūs tiecaties. Tādējādi tiks īstenota katra svētība, ko Tas Kungs ir iecerējis jums sniegt, — pat brīnumi. To visu jums nodrošinās personīgās atklāsmes saņemšana.
Es raugos nākotnē ar optimismu. Tajā mums katram pavērsies pa pilnam iespēju pilnveidoties un sniegt savu pienesumu, lai pavēstītu evaņģēliju visiem Zemes nostūriem. Taču tajā pašā laikā, raugoties uz turpmāko, es neesmu naivs. Mēs dzīvojam komplicētā pasaulē, kurā valda arvien lielāki strīdi. Caur pastāvīgo sociālo mediju pieejamību un cikliskajām 24 stundu ziņām mēs tiekam apbērti ar nerimstošiem vēstījumiem. Ja mums ir jel kāda cerība izvētīt šīs neskaitāmās balsis un cilvēku filosofijas, caur ko tiek uzbrukts patiesībai, mums ir jāiemācās saņemt atklāsme.
Kopš šī brīža līdz par Savam atgriešanās brīdim mūsu Glābējs un Pestītājs, Jēzus Kristus, īstenos dažus no Saviem varenākajiem darbiem. Mēs pieredzēsim brīnumainus apliecinājumus tam, ka Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, varenībā un godībā prezidē pār šo Baznīcu. Tomēr turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un pastāvīgās un mierinošās ietekmes.
Mani mīļotie brāļi un māsas, es dedzīgi lūdzu, lai jūs vairotu savu garīgo personīgo atklāsmju saņemšanas spēju! Kaut šī Lieldienu svētdiena kļūtu par izšķirošo brīdi jūsu dzīvē! Izvēlieties garīgi strādāt, paveicot to, kas tiek prasīts, lai varētu baudīt Svētā Gara dāvanu un daudz biežāk un skaidrāk sadzirdēt Gara balsi.
Es, līdz ar Moroniju, mudinu, lai jūs šajā Lieldienu sabatā „nāktu pie Kristus un turētos pie katras labas dāvanas”,15 sākot ar Svētā Gara dāvanu, jo šī dāvana var izmainīt un tā izmainīs jūsu dzīvi.
Mēs esam Jēzus Kristus sekotāji. Visbūtiskākā patiesība, ko Svētais Gars jums jebkad apliecinās, ir tā, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Viņš dzīvo! Viņš ir mūsu Aizstāvis Tēva priekšā, mūsu Paraugs un mūsu Pestītājs. Šajā Lieldienu svētdienā mēs pieminam Viņa īstenotās Izpirkšanas upuri, Viņa burtisko Augšāmcelšanos un Viņa dievišķumu.
Šī ir Viņa Baznīca, kas ir tikusi atjaunota caur pravieti Džozefu Smitu. Par to es liecinu, paužot savu mīlestību pret ikvienu no jums, Jēzus Kristus svētajā vārdā, āmen.