4. nodaļa

Stiprināti ar Svētā Gara spēku

„Nolemiet dzīvot pazemībā tā, lai Tā Kunga Gars varētu vienmēr būt jūsu draugs.”

No Lorenco Snova dzīves

Savā pirmajā vispārējās konferences runā, būdams Baznīcas prezidents, Lorenco Snovs mācīja: „Mēs esam atkarīgi no Tā Kunga Gara, kurš mums palīdz un laiku pa laikam izpauž, kas mums ir jādara īpašos apstākļos, kādos mēs varētu nonākt.”¹ Prezidents Snovs, iespējams, nemaz nebūtu starp dzīvajiem, lai izteiktu šo paziņojumu, ja divi viņa draugi nebūtu bijuši atkarīgi no Tā Kunga Gara kādos īpašos apstākļos 34 gadus iepriekš.

1864. gadā Elders Lorenco Snovs un Elders Ezra T. Bensons, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi, devās misijā uz Havaju salām. Viņus pavadīja trīs citi misionāri: Elders Džozefs F. Smits, Viljams Klafs un Alma L. Smits. Kad viņu kuģis bija noenkurojies Maui salas piekrastē, visi, izņemot Džozefu F. Smitu, iekāpa mazākā laivā, lai dotos krastā. Kad viņi pietuvojās salai, sacēlās augsti viļņi un to dēļ stūrmanis zaudēja kontroli pār laivas vadību. Laiva apgāzās, un visi pasažieri iekrita ūdenī. Drīz visi iznira virs ūdens, izņemot Elderu Snovu. Vairāki salas iedzīvotāji steidzās palīgā, glābšanas laivā paņemot Viljamu Klafu un Almu L. Smitu, lai meklētu viņu draugu. Elders Klafs stāstīja:

„Pirmā lieta, ko pamanīju, bija brāļa Snova mati, kas peldēja virs ūdens pie viena no apgāzušās laivas galiem. Tiklīdz mēs viņu bijām iecēluši laivā, pateicām laiviniekiem airēt uz krastu, cik vien ātri iespējams. Viņa ķermenis bija sastindzis, un dzīvība acīmredzami izdzisusi.

Mēs ar brāli A. L. Smitu sēdējām viens otram blakus. Mēs nolikām brāli Snovu šķērsām pāri mūsu ceļiem un ceļā uz krastu klusu devām viņam svētību, un lūdzām To Kungu saglabāt viņa dzīvību, lai viņš varētu atgriezties mājās pie ģimenes.

Kad sasniedzām krastu, mēs viņu aiznesām līdz kādām lielām mucām, kas netālu atradās smilšainajā pludmalē. Mēs noguldījām viņu ar seju uz leju uz vienas no mucām un vēlām šurp un turp, līdz mums izdevās dabūt no viņa ārā ūdeni, ko viņš bija norijis. …

Kad kādu laiku bijām ar viņu darbojušies, tad, neredzot nekādas dzīvības pazīmes, aculiecinieki teica, ka neko vairāk viņa labā nav iespējams izdarīt. Taču mēs nejutām, ka mums vajadzētu padoties, un turpinājām lūgt Dievu un darboties ar viņu, pārliecināti, ka Tas Kungs sadzirdēs un atbildēs uz mūsu lūgšanām.

Beidzot mēs sajutām iedvesmu novietot savas mutes virs viņa mutes un censties iepūst gaisu viņa plaušās, pēc kārtas pūšot to iekšā un izvadot ārā, cik vien iespējams, cenšoties atdarināt dabīgas elpošanas procesu. To mēs neatlaidīgi turpinājām darīt, līdz mums izdevās iepūst gaisu viņa plaušās. Pēc neilga brīža mēs pamanījām ļoti vājas dzīvības pazīmes. Acs vārīga pamirkšķināšana, kas līdz tam bija atvērta un nedzīva, un ļoti nespēcīgs gārdziens rīklē bija pirmie dzīvības atgriešanās simptomi. Tie kļuva arvien skaidrāki, līdz samaņa bija pilnībā atjaunota.”

Atceroties šo notikumu, Elders Viljams Klafs apzinājās, kādēļ viņš un Elders Alma L. Smits spēja izglābt Eldera Snova dzīvību. „Mēs darījām ne tikai to, kas bija ierasts tādos gadījumos,” viņš teica, „bet arī to, ko, kā mums šķita, čukstēja Gars.”² [Skat. 1. ieteikumu 77. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Caur Svētā Gara dāvanu mēs tiekam vadīti visā patiesībā un stiprināti savā ticībā.

Ir kāda svētība, ko var saņemt tikai caur paklausību evaņģēlijam, — tā ir Svētā Gara dāvana. … Glābējs, kurš neapšaubāmi vislabāk zina šīs dāvanas dabu un raksturu, teica, ka tā vadīs tos, kuri to saņems, visā patiesībā un darīs viņiem zināmas nākamās lietas [skat. Jāņa 16:13]. Tai jābūt kaut kam lielākam par to garu, kas nāk no Dieva klātbūtnes, piepildot izplatījuma bezgalību un dodot gaismu katram cilvēkam, kas nāk pasaulē [skat. M&D 84:46]; Svētā Gara dāvanai jāvada visā patiesībā un jādara viņiem zināmas nākamās lietas.

Turklāt, runājot par tās ietekmi, apustulis Pāvils saka: „Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam dota ticība…” [Skat. 1. korintiešiem 12:7, 9.] Nevis parasta, vienkārša ticība, uz kādu daži cilvēki mūsdienās pretendē, bet ticība, kas tās īpašniekiem deva tādu paļāvību, ka viņi ļāvās tikt gabalos sazāģēti, lauvu midzeņos, kvēlojošās krāsnīs iemesti un spēja pārciest visneiedomājamākā veida spīdzināšanu. Ticība, ko šiem cilvēkiem bija piešķīris Svētais Gars, ļāva viņiem pastāvēt jebkādās grūtībās, nepadoties nekādai pretestībai un, ja nepieciešams, atdot savu dzīvību par lietu, ko viņi bija izvēlējušies atbalstīt. Šādā ticībā bija visvarens iedvesmojošs spēks, ko deva Tas Kungs caur Svēto Garu un ko nevar saņemt ne ar vienu citu principu. Vienam bija dota ticība, citam zināšanas [skat. 1. korintiešiem 12:8], ne tikai tādas zināšanas, kas gūstamas, lasot grāmatas, bet zināšanas no Visuvarenā. Viņus vadīja pašiedvesmošanās princips, kas bija pavisam reāls un kas deva viņiem zināšanas par to, ko viņi bija izvēlējušies atbalstīt. Viņi zināja caur atklāsmi no Dieva, ka tas, kam viņi bija paklausījuši, bija patiess; tas viņiem bija atklāts tādā veidā, ko viņi nevarēja apstrīdēt, un viņi to zināja paši. Viņi bija nostiprinājušies … uz atklāsmes klints.³

Pēteris, sludinot ļaudīm, teica: „Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” [ Ap. d. 2:38–39.] Svētā Gara dāvana ir princips, kas atšķiras no visa cita, kā izpausmes mēs redzam sektantiskajā pasaulē. Tas ir gudrības un atklāsmes princips. Tas ir princips, kas atklāj gan pagātnes, gan tagadnes, gan nākotnes lietas, un šīs Svētā Gara dāvanas varēja saņemt caur paklausību evaņģēlija prasībām, kā to sludināja tajās dienās un kā to sludina Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas elderi mūsdienās. Šī bija tā klints, uz kuras viņu ticībai vajadzēja balstīties; šī bija tā vieta, no kuras viņiem vajadzēja saņemt zināšanas par mācību, ko viņi bija pieņēmuši, turklāt Glābējs mums ir teicis, ka „elles vārtiem to nebūs uzvarēt”. [Skat. 3. Nefijs 11:39.] …

… Atklāsmes klints ir tas pamats, uz kura ir celta Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca — klints, uz kuras, kā Jēzus teica, Viņš cels Savu baznīcu, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt [skat. Mateja 16:17–18]. Šīs zināšanas mums nav atklājusi miesa un asinis, mēs neesam saņēmuši šo liecību no cilvēka, mēs to neesam saņēmuši, pateicoties Bībeles … vai Mormona Grāmatas lasīšanai, bet mēs to esam saņēmuši caur Svētā Gara darbībām, kas māca par Dieva lietām, pagātnes, tagadnes un nākotnes lietām un kas ņem no Dieva lietām un mums skaidri tās dara zināmas. Neviens nevar mums atņemt šīs zināšanas, ieslogot mūs cietumā vai vajājot mūs jebkādā veidā. Mēs paliksim pie tām līdz nāvei.⁴ [Skat. 2. ieteikumu 77. lpp.]

Katram Pēdējo dienu svētajam var būt Svētais Gars kā draugs, kurš dod padomus.

Pastāv veids, kā cilvēki var turēt savu sirdsapziņu tīru Dieva un cilvēku priekšā, un tas ir Dieva Gara uzturēšana sevī, kas ir atklāsmes gars katram vīrietim un sievietei. Tas viņiem atklās pat vismazākajās lietās, kas viņiem ir jādara, dodot viņiem padomus. Mums vajadzētu mācīties izprast šī Gara raksturu, lai mēs spētu saprast tā ieteikumus, un tad mēs vienmēr spēsim darīt pareizo. Tā ir liela privilēģija, kas dota katram Pēdējo dienu svētajam. Mēs zinām, ka mums ir tiesības saņemt Gara izpausmes katru savas dzīves dienu.

Cilvēki nāk pie manis ar lielu vēlēšanos saņemt padomu par vienu vai otru tēmu. Viņiem nevajag vienmēr nākt pie manis (dažos apstākļos, protams, tas būtu ļoti pareizi), jo viņos mājo Gars, lai viņi varētu darīt labo un īstenotu Dieva nolūkus. … Nav nepieciešams, lai viņi vienmēr nāktu pie Baznīcas prezidenta vai pie Divpadsmitajiem, vai Israēla elderiem, lai saņemtu padomu; tas atrodas viņos; viņiem ir draugs, kurš precīzi zina, ko viņiem pateikt. No tā brīža, kad mēs pieņemam evaņģēliju, ieejam kristīšanas ūdeņos un pēc tam mums uzliek rokas Svētā Gara dāvanas došanai, mums ir draugs, ja vien mēs to neaizdzenam, darot ļaunu. Tas draugs ir Svētais Gars, kas ņem no Dieva lietām un rāda tās mums. Šis ir dižens spēks, ko Tas Kungs mums ir nodrošinājis, lai mēs varētu pazīt gaismu, nevis pastāvīgi zemotos tumsā.⁵ [Skat. 5. ieteikumu 78. lpp.]

Svētais Gars var dot mums laimi un dvēseles mieru.

Tas Kungs ir ielicis mūsu sirdīs noteiktas dabiskas vēlmes un jūtas, un tā tas ir ar visu cilvēci, ar visu cilvēces ģimeni. Cilvēkos ir iedvestas un ievītas noteiktas vēlmes un spējas gūt prieku, vēlmes pēc lietām, kas pēc savas dabas ir izveidotas, lai veicinātu mūsu mieru un labklājību, kas apmierina mūsu jūtas un nes laimi, taču pasaule nezina un nesaprot, kā apmierināt šīs spējas un vēlmes, un Tas Kungs ir uzskatījis par lietderīgu nolikt mūs tādā stāvoklī un noteikt veidu, kā saprast šīs lietas, un šis veids ir uzticība un staigāšana Svētā Gara gaismā, un patiesības saņemšana.⁶

Pēdējo dienu svēto privilēģija ir dzīvot pēc evaņģēlija tādā veidā, ka viņi sajūt Dieva atzinību. Protams, dažreiz mēs izdarām lietas, par kurām kaunamies, kad sākam tās apsvērt, taču mēs tās nožēlojam savās sirdīs un apņemamies vairs nedarīt. Tas ir viss, ko Tas Kungs no mums prasa; un vīrieši un sievietes, kas tā dzīvo, paliek bez nosodījuma. Viņi bauda taisnīgumu un prieku Svētajā Garā.⁷

Ja mēs sevī uzturam Gara gaismu, tad varam dzīvot saskaņā ar evaņģēliju tā, lai baudītu ievērojamu mieru un laimi šajā pasaulē; un, mums turpinot savu ceļojumu un cenšoties gūt mieru un laimi, kas atrodas mūsu ceļā, tālāk ceļā mēs jutīsim dvēseles mieru, ko var izjust tikai tie, kas ir piepildīti ar Svēto Garu.⁸ [Skat. 3. ieteikumu 78. lpp.]

Mums ir nepieciešama Svētā Gara palīdzība, kad mēs saskaramies ar pārdzīvojumiem, pildām savus pienākumus un gatavojamies celestiālajai godībai.

No mums tiek prasītas daudzas lietas, un ir daudzas lietas, kuras mēs varam izdarīt ar Tā Kunga Gara palīdzību, kuras dažreiz varētu šķist gandrīz neiespējami paveikt.⁹

Es vēlos atgādināt saviem brāļiem un māsām, … ka informācijas un gara spēju gūšanā mēs esam atkarīgi no Dieva Gara, kurš, ja to pareizi kopj, var mājot mūsos, iedvesmas un atklāsmes gars, kas var skaidri mums izpaust Dieva prātu un gribu, mācīt mūsu pienākumus un saistības, un to, kas no mums tiek prasīts. … Mums ir nepieciešama palīdzība. Mums ir nosliece darīt to, kas mūs novedīs nepatikšanās un tumsībā, to, kas nenāks mums par labu, taču ar Mierinātāja palīdzību, ko Tas Kungs ir apsolījis Saviem svētajiem, ja mēs rūpīgi klausīsimies tā čukstos un sapratīsim tā valodas raksturu, tad spēsim izvairīties no daudzām nepatikšanām un nopietnām grūtībām.¹⁰

Mēs esam pilnīgi atkarīgi no iedvesmas gara, un, ja ir bijis laiks, kopš Ādams dzīvoja Ēdenes dārzā, kad vajadzība pēc Dieva Gara ir bijusi lielāka nekā pašreiz, tad man tāds laiks nav zināms. Šī laika zīmes un straujie notikumu pavērsieni, kas pārbaudīs Pēdējo dienu svēto sirdis un viņu godprātīgumu, prasa, lai mēs tagad nopietni meklētu Dieva Garu un dievišķu palīdzību, jo tā noteikti būs nepieciešama notikumos, kas strauji tuvojas. Mēs zinām, ka dievišķa palīdzība mums ir bijusi nepieciešama pagātnē. Mēs varam viegli saprast, ka, ja mums nebūtu bijis Dieva Gara, kurš ir vadījis mūs cauri daudziem notikumiem, ko esam pieredzējuši, mēs tagad nebaudītu savas izredzes uz paaugstināšanu un godību, un mūsu stāvoklis būtu daudz nelabvēlīgāks. Un, ja Svētais Gars mums ir bijis nepieciešams pagātnē, mēs varam nemaldīgi secināt, ka tas būs nepieciešams arī nākotnē.¹¹

Mums jāsaprot — un es pieņemu, ka lielākā daļa no mums to saprot, — ka darbu, ko mēs esam nākuši šajā dzīvē izpildīt, nevar izpildīt Dievam par godu vai mūsu gandarījumam, pamatojoties tikai uz mūsu dabiskajām prāta spējām. Mēs esam atkarīgi no Tā Kunga Gara, kas laiku pa laikam mums sniedz palīdzību un izpauž, ko mums nepieciešams izdarīt mūsu konkrētajos apstākļos.¹²

Būtu patiešām muļķīgi cerēt, ka Pēdējo dienu svētie šajās dienās izpildītu celestiālā likuma prasības, likuma, kas iziet no Dieva, un izpildītu Viņa nodomus cilvēku spējā sasniegt Viņa klātbūtni, ja vien viņus neatbalstītu kāds pārdabisks [debesu] spēks. Evaņģēlijs to apsola. Tas apsola Svētā Gara dāvanu, kas pēc savas būtības ir dievišķa un kuru nebauda neviena cita cilvēku grupa, un kura, kā mums ir norādījis Glābējs, vadīs visā patiesībā un iedvesmos tos, kuri būs to saņēmuši, un dos viņiem zināšanas par Jēzu, zināšanas par Tēvu un par lietām, kas attiecas uz celestiālo pasauli; ka tā iedvesmos tos, kuriem tā būs, ar zināšanām par nākamības lietām un arī pagātnes lietām; un iedvesmos viņus līdz tādai pakāpei, ka viņi varēs baudīt pārdabiskas dāvanas — valodu un pravietošanas dāvanu, roku uzlikšanu slimajiem, ar ko viņi tiks izdziedināti.

Tiem, kuri pieņēma šo evaņģēliju, bija apsolīti pārdabiski spēki un dāvanas, un zināšanas, ko viņi varētu iegūt paši, lai viņi nebūtu atkarīgi ne no viena cilvēka vai cilvēku grupas attiecībā par reliģijas patiesumu, ko viņi ir pieņēmuši; turpretim viņiem vajadzētu saņemt zināšanas no Tēva, ka šī reliģija ir nākusi no Viņa, ka evaņģēlijs ir nācis no Viņa un ka Viņa kalpam bija tiesības un pilnvaras izpildīt evaņģēlija priekšrakstus, lai nekādi mācību vēji nesašūpotu viņus un nenovirzītu no ceļa, pa kuru viņi iet; lai viņi varētu būt gatavi slavai, kas tiks atklāta, un kļūtu par tās dalībniekiem; lai viņi varētu izturēt jebkuru pārdzīvojumu vai ciešanas un lai pār viņiem nāktu Dieva griba, lai viņus pilnīgāk sagatavotu celestiālajai slavai; lai viņi nestaigātu tumsībā, bet gan Dieva gaismā un spēkā, un tiktu pacelti virs pasaulīgām lietām, un būtu pārāki par lietām, kas viņiem ir visapkārt, lai viņi varētu dzīvot neatkarīgi zem celestiālās pasaules un Dieva un debesu priekšā, un būtu brīvi cilvēki, un sekotu tam kursam, ko viņiem rādīs Svētais Gars, kursam, kuram sekojot, viņi varētu virzīt sevi uz zināšanu un spēka gūšanu, un tādā veidā sagatavotu sevi slavas saņemšanai, ko Dievs ir piedāvājis viņiem dot, un ieņemtu to paaugstināto stāvokli, kurā Dievs ir iecerējis viņus pacelt.¹³

Mums vajadzētu dzīvot tā, lai mēs zinātu, ka mūsu dzīves kurss ir Dievam pieņemams. Mums vajadzētu saprast Svētā Gara balsi un čukstus. Dienā, kad debesis neklāj mākoņi, mēs ieraugām apkārtējos priekšmetus, to skaistumu un nolūku. Tāpat mēs esam atkarīgi no Dieva Gara, kas izgaismo patiesības un glābšanas principus. Neviens cilvēks, kurš paziņo, ka ir Pēdējo dienu svētais, nevar baudīt nekādu lielu prieku, ja vien viņš šādi nedzīvo un tādējādi neļaujas dievišķai vadībai.¹⁴ [Skat. 4. ieteikumu 78. lpp.]

Kad mēs dzīvojam pazemīgi, Svētais Gars mums palīdz virzīties uz priekšu.

Nolemiet dzīvot pazemīgi un tādā veidā, lai Tā Kunga Gars varētu vienmēr būt jūsu draugs, lai laiku pa laikam dotu jums padomus, kas būs vajadzīgi īpašos apstākļos, kuros jūs tobrīd būsiet. …

… Es neko nezinu par to, cik ilgi es vēl dzīvošu, un es par to neuztraucos. Taču es tiešām vēlos, un tas ir kaut kas, ko arī jums vajadzētu vēlēties, — lai man un jums būtu tāda pazemība un tāda lēnprātība, un tāda vienkāršība, ka es un jūs varētu baudīt atklāsmes garu. Tā ir katra jūsu privilēģija, lai jums būtu tik daudz atklāsmes gara, lai precīzi zinātu, kā pareizi rīkoties. Atklāsmes gara baudīšana ir jūsu privilēģija tikpat daudz, cik tā ir mana privilēģija, lai zinātu, ko darīt rīt, kad rītdiena pienāks, Baznīcas labākajās interesēs kopumā.¹⁵

Mums vajag pūlēties, cik vien iespējams, lai mēs aizmirstu visas pasaulīgās lietas, kas mūs skumdina un kaitina, un ar nelokāmību raudzītos uz To Kungu, Viņa Svētā Gara vadībā, lai mums būtu spēks saņemt tādas zināšanas un padomus, kas mums palīdzētu virzīties uz priekšu pa izvēlēto ceļu.¹⁶ [Skat. 5. ieteikumu 78. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Vēlreiz izlasot stāstījumu 69.–71. lappusē, padomājiet par gadījumiem, kad jūs tikāt svētīti, jo kāds cits rīkojās atbilstoši Svētā Gara pamudinājumiem. Padomājiet arī par gadījumiem, kad jūs atsaucāties pamudinājumam palīdzēt kādam cilvēkam.
Izlasiet sadaļu, kas sākas 71. lappusē. Ko, jūsuprāt, nozīmē „nostiprināties … uz atklāsmes klints”? (Dažus piemērus skat. 71.–73. lpp.) Kā personīgā atklāsme var mums dot spēku „pastāvēt jebkādās grūtībās” un „nepadoties nekādai pretestībai”?
Prezidents Snovs teica, ka Svētais Gars var mums palīdzēt „baudīt mieru un laimi šajā pasaulē” (74. lpp.). Kad Svētais Gars ir palīdzējis jums justies laimīgiem un mierīgiem? Kādos vēl veidos Svētais Gars var mums palīdzēt? (Dažus piemērus skat. 74.–77. lpp.)
Kad rūpīgi lasīsit sadaļu, kas sākas 75. lappusē, padomājiet par to, kā jūs esat iemācījušies atpazīt Svētā Gara pamudinājumus. Kā jūs varētu palīdzēt ģimenes loceklim vai draugam iemācīties atpazīt Gara pamudinājumus?
Šajā nodaļā ir divas atsauces uz Svēto Garu kā draugu (74. un 77. lpp.). Kādēļ, jūsuprāt, mums nepieciešama pazemība un vienkāršība, lai Svētais Gars būtu mūsu draugs?

Saistītie Svētie Raksti: Lūkas 12:12; Jāņa 14:26–27; Romiešiem 14:17; 1. korintiešiem 12:4–11; Galatiešiem 5:22–25; 1. Nefija 10:17–19; 2. Nefija 32:5

Mācīšanas padoms: „Lai rosinātu pārrunas, lietojiet jautājumus, kas atrodami katras nodaļas beigās. … Jūs varat sagatavot arī savus jautājumus, kas pielāgoti tieši tiem cilvēkiem, kurus jūs mācāt” (skat. vi lpp. šajā grāmatā).

Agrīns misionāru darbs Havaju salās

Kad Elders Lorenco Snovs kalpoja misijā Havaju salās, viņa dzīvība tika izglābta, pateicoties iedvesmotai viņa biedru kalpošanai.

„Mums ir tiesības saņemt Gara izpausmes katru savas dzīves dienu.”