15. nodaļa

Uzticama un enerģiska kalpošana Dieva Valstībā

„Ja mēs zinām, ka mūsu reliģija ir patiesa, mums vairāk par visiem citiem cilvēkiem uz pasaules jāziedojas tam, ko esam uzņēmušies.”

No Lorenco Snova dzīves

1851. gada beigās Augstākais Prezidijs izteica paziņojumu, kurā pieprasīja, lai visi Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi „sakārtotu savu dažādo misiju lietas” un līdz 1853. gada aprīlim atgrieztos Soltleiksitijā.¹ Tādējādi Eldera Lorenco Snova misija Itālijā sāka tuvoties noslēgumam. 1852. gada februārī viņš nodeva darbu Baznīcai nesen pievērstā brāļa Džona Daniēla Malana vadībā un ar Elderu Džeibezu Vudardu ceļoja uz Maltas salu. No Maltas Elders Snovs vēlējās doties uz Indiju ar kuģi. Pirmie misionāri tajā zemē strādāja viņa vadībā, un viņš juta lielu vēlmi viņiem pievienoties. No turienes viņš plānoja „veikt braucienu apkārt zemeslodei”, šķērsojot Kluso okeānu, un atgriezties Amerikas Savienoto Valstu rietumos.²

Eldera Snova plāni mainījās, kad viņš un Elders Vudards ieradās Maltā. Viņš uzzināja, ka viņam būs jāpaliek uz salas vairākas nedēļas, jo tvaikonis bija salūzis Sarkanajā jūrā. Tā vietā, lai žēlotos par kavēšanos, viņš nolēma doties pie darba. 1852. gada 10. marta vēstulē viņš rakstīja: „Es sajūtu, ka daudz laba nāks no tā, kādā veidā Tas Kungs varētu vadīt mani laika, kas tagad ir manā rīcībā, izmantošanā, jo man visapkārt ir interesanti cilvēki, un vissvarīgākajā darbības jomā, kur tiks paveikts liels darbs, kas sniegsies līdz kaimiņu zemēm.” Viņš ziņoja, ka bija nosūtījis vēstuli, prasot, lai Elders Tomass Obrejs, kurš kā misionārs kalpoja Itālijā, „nekavējoties ierastos un paņemtu līdzi pietiekamu skaitu brošūru un grāmatu”. Kaut arī Elders Snovs nezināja, ko tieši viņš un viņa pārinieki Maltā darīs, viņš izteica vēlēšanos tur nodibināt Baznīcas draudzi. Šāda rīcība, viņš teica, „atraisītu daudzu tautu garīgās važas, jo maltiešu tirdzniecības sakari ir gan Eiropas, gan Āzijas un Āfrikas piekrastē”.³

1852. gada 1. maijā Elders Snovs nosūtīja vēstuli, kurā ziņoja par darba progresu Maltā. Viņš rakstīja: „Cilvēki tagad pastāvīgi mūs apmeklē, lai uzzinātu par šo „savādo reliģiju”; kādā vakarā pirms dažām dienām vienā reizē mūsu dzīvoklī bija kungi no astoņām dažādām tautām, kuri bija ieradušies no vairākām pilsētas daļām, lai sarunātos par mūsu mācībām: daži no viņiem bija no Polijas un Grieķijas, un viņi tagad lasa mūsu darbus ar sevišķu interesi. Divi gudri un uzņēmīgi jauni vīrieši, mūsu darba — uz šīs salas — pirmie augļi, prasmīgi palīdzēs virzīt uz priekšu darbu, kuram mēs esam nodevušies; viens no viņiem, kuru mēs esam ordinējuši eldera amatā, brīvi runā vairākās valodās.”³

Elders Snovs nekad nepiepildīja savu vēlmi kalpot Indijā un apbraukt apkārt zemeslodei. Tā vietā viņš centīgi sekoja Tā Kunga gribai savas negaidītās uzturēšanās laikā Maltā, ceļot tur pamatus misionāru darbam. Kad viņš 1852. gada maijā beidzot varēja uzkāpt uz kuģa, viņš devās uz rietumiem, nevis austrumiem, sekojot savu vadītāju norādījumiem atgriezties Soltleiksitijā. Aptuveni pēc diviem mēnešiem Elderi Vudards un Obrejs Maltā izveidoja Baznīcas draudzi.⁵ [Skat. 1. ieteikumu 185. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Tādēļ, ka esam saņēmuši evaņģēlija pilnību, mēs kalpojam kā Kristus vēstneši.

Mēs liecinām visai pasaulei, ka caur dievišķu atklāsmi un pat caur Svētā Gara izpausmēm zinām, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, un ka Viņš parādījās Džozefam Smitam tikpat personīgi kā Saviem apustuļiem senos laikos, pēc tam, kad bija uzcēlies no kapa, un ka Viņš darīja zināmas viņam debesu patiesības, ar kurām vienīgi cilvēce var tikt izglābta. Ar to mēs esam uzņēmušies ļoti svarīgu un atbildīgu pienākumu, apzinoties, ka Dievs no mums prasīs atbildību par to, kā mēs būsim izmantojuši šo svēto uzticību, ko Viņš mums ir dāvājis.

Tāpat kā apustuļi uzstājās pasaules priekšā, pēc tam, kad no augšāmceltā Pestītāja bija saņēmuši rīkojumu sludināt valstības evaņģēliju visām tautām, apsolot visiem, kuri ticēja viņu vārdiem, Svētā Gara dāvanu caur roku uzlikšanu, tāpat arī mēs uzstājamies. Tāpat kā viņi, pateicoties sava norīkojuma spēkam, ar pilnu pārliecību paziņoja, tiekot vajāti un saskaroties ar pretestību, ka evaņģēlijs ir Dieva spēks par glābšanu visiem tiem, kuri tam tic un paklausa, tāpat arī mēs paziņojam. Tāpat kā viņi sludināja ticību Tam Kungam Jēzum Kristum, kristīšanos grēku atlaišanai un roku uzlikšanu Svētā Gara saņemšanai, ko veica tie, kuriem bija attiecīgas pilnvaras, kā nepieciešamas lietas glābšanas iegūšanai, tāpat arī mēs sludinām. Tāpat kā viņi ar Svētā Gara spēku kļuva par Tā Kunga Jēzus Kristus lieciniekiem un uzticīgiem Viņa evaņģēlija vēsts nesējiem visai citticībnieku pasaulei, tāpat arī mēs, caur to pašu Svēto Garu, esam kļuvuši par Viņa lieciniekiem un tādēļ, esot aicināti ar to pašu dievišķo un svēto aicinājumu, kļūstam tādi paši.

Šādi mēs arī uzņemamies visus Kristus vēstnešu pienākumus un kļūstam atbildīgi par savu personīgo rīcību un to, kā lietojam Tā Kunga mums dotos talantus un spējas.⁶ [Skat. 2. ieteikumu 185. lpp.]

Piederība Baznīcai ir aicinājums palīdzēt citiem saņemt glābšanu.

Kad Tas Kungs aicina kādu pasaules cilvēku vai cilvēku grupu, Viņa mērķis ne vienmēr ir dāvāt labumus šim konkrētajam cilvēkam vai cilvēkiem. Tā Kunga nodoms nav izglābt tikai dažus cilvēkus, kurus sauc par Pēdējo dienu svētajiem … , bet gan visus cilvēkus, dzīvos un mirušos. Kad Tas Kungs aicināja Ābrahāmu, Viņš deva viņam noteiktus solījumus par slavu, ko saņems viņš un viņa pēcnācēji, un šajos solījumos mēs atrodam šos ievērojamos vārdus: ka viņā un viņa pēcnācējos visas pasaules tautas tiks svētītas [skat. 1. Mozus 22:15–18; Ābrahāma 2:9–11]. … Tā Kunga nodoms bija svētīt ne tikai viņu un viņa pēcnācējus, bet visas zemes ģimenes. …

… Kad Jēzus ieradās, Viņš nāca kā upuris ne tikai Israēla labā vai Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba pēcnācēju labā, bet gan visas cilvēces ģimenes labā, lai Viņā visi cilvēki varētu tikt svētīti, lai Viņā visi cilvēki varētu tikt izglābti; un Viņa misija bija sagatavot veidu, kādā visa cilvēces ģimene varētu saņemt mūžīgā evaņģēlija svētības, nevis, kā es to saku, tikai Israēls, bet gan visa cilvēce; un ne tikai tie, kas dzīvo uz Zemes, bet arī tie, kas mīt garu pasaulē. …

… Mums ir tā pati priesterība, kas bija Jēzum, un mums jārīkojas tā, kā Viņš rīkojās, mums jāupurē savas vēlmes un sajūtas, tāpat kā Viņš to darīja; varbūt mums nevajadzēs mirt mocekļa nāvē, kā Viņš nomira, taču mums jānes upuri, lai spētu izpildīt Dieva nodomus, pretējā gadījumā mēs nebūsim šīs svētās priesterības cienīgi un nebūsim pasaules glābēji. Dievs ir iecerējis mūs padarīt par glābējiem ne tikai daudziem cilvēkiem, kuri pašlaik dzīvo uz Zemes, bet arī daudziem, kuri mīt garu pasaulē: Viņš padarīs mūs spējīgus izglābt ne tikai sevi, bet arī lietpratējus palīdzības sniegšanā daudzu Visuvarenā pēcnācēju pestīšanai.⁷ [Skat. 3. ieteikumu 185. lpp.]

Tā Kunga darbā katrs aicinājums un pienākums ir svarīgs.

Jautājums ir, vai mēs apzināmies savu lomu, vai mēs pilnībā aptveram tā darba raksturu, ko esam uzņēmušies pabeigt līdz galam? Dažreiz man šķiet, ka daži mūsu brāļi, Israēla elderi, pārāk viegli un ātri izvairās no pienākumiem, kurus viņi derībā ir uzņēmušies, un ticība, kas viņiem reiz piemita, ir gandrīz izsmelta, un viņi, šķiet, samierinās tikai ar formālu piederību Baznīcai.

Ir arī tādi, kuri uzskata, ka, tāpēc ka viņu vārdi nav plaši pazīstami, tāpēc ka viņi, iespējams, … neietekmē daudz cilvēku, nav lielas nozīmes tam, kādi ieradumi viņiem pielīp vai kādu piemēru viņi rāda saviem brāļiem. Taču, ja viņi būtu atbildīgos amatos, kā, piemēram, Baznīcas prezidijā vai padomnieka aicinājumā, vai ja viņi būtu Divpadsmito kvorumā vai Augstās Padomes prezidents, vai Augstais priesteris, vai Septiņdesmitais, tad gan viņi uzskatītu par svarīgu pievērst uzmanību savai uzvedībai. Te viņi izrāda lielu vājību vai izteiktu neziņu, vai arī viņu lukturis izdziest, vai viņi nekad nav apzinājušies uzdevumu, ko pieņēma, kad uzņēmās evaņģēlija pienākumus.

Līdzībā, ko deva Glābējs, mums ir pateikts, ka debesu valstība līdzinās cilvēkam, kas, aizceļodams uz tālu zemi, nodeva savu mantu saviem kalpiem. Vienam viņš deva piecus talentus, otram — divus un trešam — vienu. Tas, kas bija dabūjis piecus talentus, lika tos lietā un sapelnīja vēl piecus, tādējādi dubultojot viņam uzticēto mantu, un arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, sapelnīja vēl divus klāt. Taču tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē, un paslēpa sava kunga naudu. Viņš bez šaubām uzskatīja, ka viņa pienākums bija tik mazs, ka viņš neko daudz nevarēja darīt, un rezultātā viņš nevēlējās lietot tik mazvērtīgu talentu. [Skat. Mateja 25:14–30.] Vai tas vistiešākajā ziņā neattiecas uz dažiem mūsu elderiem? Kāds elders teiktu: „Es esmu tikai galdnieks vai drēbnieks, vai varbūt tikai javas pienesējs [mūrnieka palīgs], tādēļ nevarētu būt svarīgi, kā es rīkojos, vai es godīgi pildu vai nepildu savus pienākumus savā necilajā darbības sfērā. Taču būtu pavisam citādāk, ja es darbotos kādā atbildīgākā un ietekmīgākā amatā.”

Apstājies, manu brāli; neļauj sevi pievilt ar tādām valdzinošām domām. Tā ir taisnība, ka tu, iespējams, esi tikai javas pienesējs, taču atceries, tu esi elders Israēlā, tu esi Tā Kunga, Jēzus Kristus, vēstnesis, un, ja tu pildi savus pienākumus, tev pieder tas, ko pasaule nespēj ne dot, ne atņemt; un tu esi atbildīgs Dieva priekšā par godīgu talenta, ko Viņš uzticējis tavā pārvaldībā, lietošanu, vai tas būtu liels vai mazs.

Turklāt tu zināmā mērā ietekmē citus, un kaut arī tava ietekme būtu tik maza, ka tā iespaido tikai nedaudzus cilvēkus, tu zināmā mērā esi atbildīgs par savas ietekmes rezultātiem. Tādējādi tu, vai nu apzināti, vai nē, esi ieņēmis stāvokli, kam ir kāda nozīme Dieva un cilvēku priekšā, ko nevar neievērot un no kā tu nevari tikt atbrīvots, ja vēlies saglabāt savu vārdu.

Un kādas ir tāda cilvēka izredzes? Es saku, ja viņš godā savu aicinājumu un viņam doto uzticību, viņam ir tikpat lielas izredzes tikt izglābtam un paaugstinātam Dieva valstībā kā jebkuram citam cilvēkam. Ja viņš aptver savu stāvokli un tam atbilstoši dzīvo, viņa izredzes ir tādas pat kā jebkuram citam cilvēkam no tēva Ādama dienām līdz pašreizējam brīdim; un ir tikpat svarīgi, lai viņš izturētos pienācīgi pret to ietekmes sfēru, kurā darbojas, kā tas ir jebkuram citam cilvēkam, kurš varētu tikt aicināts darboties augstākā stāvoklī jeb, citiem vārdiem sakot, kurš varētu tikt iecelts par pārvaldnieku pār lielāku skaitu talentu. …

… Tas Kungs neprasa tik daudz no tā, kuram ir tikai viens talents, kā no tā, kuram ir vairāk nekā viens talents; taču no viņa tiks prasīts atbilstoši tam, kas viņam ir. Tādēļ lai visi jūtas iedrošināti un cenšas ieguldīt tos talentus, kas viņiem ir; un lai tas, kuram ir viens talents, to lieto un neierok zemē; lai tas, kurš ir apdāvināts ar mazām spējām, pilnveidojas un nesūdzas tādēļ, ka daba, iespējams, nav bijusi tik labvēlīga pret viņu kā pret viņa veiksmīgāko brāli. Būsim visi apmierināti ar savu stāvokli, un, ja arī tas nebūtu tik iekārojams, kā mēs varētu vēlēties, centīsimies ar pienācīgu uzcītību to pilnveidot, vienmēr jūtoties pateicīgi par savu zemes dzīvi un vēl jo vairāk par Dieva Garu, ko esam saņēmuši caur paklausību evaņģēlijam. …

Es atceros, ka lasīju stāstu … par kādu vīru, kurš, pateicoties savai gudrībai un patriotismam, bija ieguvis lielu slavu, taču savas skaudības dēļ bija nozīmēts amatā, kas tika uzskatīts par ļoti zemu. Kad viņš sāka pildīt savus pienākumus, viņš esot teicis šādus zīmīgus vārdus: „Ja amats negodā mani, es godāšu amatu.” Daudzas grūtības izzustu, un mūsu situācija būtu daudz labvēlīgāka, ja mēs visi godātu amatu, kurā esam nozīmēti. Mums ir teikts, ka Tas Kungs pats personīgi izgatavoja apģērbu mūsu pirmajiem vecākiem vai, citiem vārdiem, tajā gadījumā darbojās kā drēbnieks; Jēzus Kristus bija arī galdnieks. Glābējs droši vien bija godājams un godīgs galdnieks, jo citādi Viņš nekādā gadījumā nebūtu varējis iemantot to stāvokli, ko vēlāk ieņēma. Ja mums izdotos likt brāļiem un māsām apzināties, cik svarīgi ir godīgi un uzticīgi darboties savos aicinājumos, mēs novērstu daudzus traucēkļus un nepatikšanas, ar kurām pašreiz saskaramies, un Dieva darbs ritētu divtik ātri, un visi Viņa nodomi tiktu piepildīti daudz straujāk un ātrāk; un turklāt kā tauta mēs būtu labāk sagatavoti Viņa gribas atklāšanai, nekā pašreiz esam. …

Lai Dievs jūs svētī, mani brāļi un māsas, un dara jūs spējīgus vienmēr rīkoties kā gudriem pārvaldniekiem pār to, kas jums ir ticis uzticēts.⁸ [Skat. 4. ieteikumu 186. lpp.]

Kad mēs kalpojam Dievam ar ticību, enerģiju un mundrumu, Viņš mūs stiprina un palīdz mums gūt panākumus.

Es saku, lai cilvēki kalpo Dievam uzticīgi un enerģiski un ir priecīgi. … Ir brīži, kad cilvēki nonāk apstākļos, kur ir ļoti grūti vai pat neiespējami būt priecīgiem. Taču tādi brīži ir ļoti reti.⁹

Ja mēs zinām, ka mūsu reliģija ir patiesa, mums vairāk par visiem citiem cilvēkiem uz pasaules jāziedojas tam, ko esam uzņēmušies. Tā kā mēs zinām jeb mums vajadzētu zināt, ka evaņģēlijs, ko esam saņēmuši, apsola visu, ko mūsu sirdis varētu vēlēties, ja esam uzticīgi, mums jābūt ļoti uzticīgiem, uzticamiem, enerģiskiem un mērķtiecīgiem, pildot Tā Kunga nodomus un vēlmes, kā Viņš tās laiku pa laikam atklāj caur Saviem kalpiem. Mēs nedrīkstam būt neitrāli jeb nolaidīgi pret saviem pienākumiem, bet gan ar visu savu spēku, izturību un dvēseli mums ir jācenšas saprast sava aicinājuma nozīmi un darba, kurā esam iesaistīti, raksturu.

Kad Jēzus bija uz Zemes, Viņš pavēlēja Saviem mācekļiem doties un sludināt evaņģēliju bez naudas maka vai ceļasomas, un lai viņi iepriekš nedomātu par to, ko viņi ēdīs jeb ko viņi dzers, jeb ko viņi ģērbs; bet gan vienkārši ietu un liecinātu par tām lietām, kas viņiem bija atklātas. Tā darot, viņi sev nodrošināja Visuvarenā svētības un guva panākumus visos savos pūliņos. Viņiem bija lemts gūt panākumus; nekāds spēks nevarēja aizšķērsot viņiem ceļu un atturēt viņus no vispārliecinošāko panākumu gūšanas, jo viņi devās Visuvarenā spēkā, lai pildītu Viņa gribu, un Viņa pienākums bija spēcināt un atbalstīt viņus, un sniegt viņiem līdzekļus panākumu gūšanai. Caur paklausību Tā Kunga pavēlēm viņi sev nodrošināja dzīvības svētības privilēģijā uzcelties pirmās augšāmcelšanās rītā, un viņiem bija pārliecība, ka viņu darbā nekāds zemes spēks nespēja viņiem sekmīgi pretoties. Šādas izredzes es pats būtu vēlējies, ja būtu bijis viņu vietā vai jebkura cita cilvēka vietā, jo nosvērtam prātam doma par augstiem panākumiem ikkatrā darbā ir ļoti patīkama.

Ja apustuļi tā vietā, lai rīkotos saskaņā ar pavēlēm, iedomātos, ka, rīkojoties citādi, viņi būtu sasnieguši to pašu mērķi, viņi nebūtu guvuši tik lielus panākumus savā darbā, ne arī viņiem būtu tāda pārliecība par panākumiem, kas visās likstās un vajāšanās, kurām viņi bija pakļauti, neapšaubāmi bija pastāvīga prieka un gandarījuma avots.

… Ja apustuļi vai septiņdesmitie Jēzus dienās būtu iedomājušies, ka varētu izpildīt viņiem sniegtos misiju uzdevumus, būvējot šķirstu, kā to darīja Noa, vai būvējot noliktavas un uzkrājot graudus, kā to darīja Jāzeps, viņi būtu ļoti kļūdījušies.

Jāzeps Ēģiptē tika aicināts izpildīt noteikta veida pienākumus, kas no viņa tika prasīti. Viņš netika aicināts sludināt evaņģēliju bez naudas maka vai ceļasomas; viņam bija jāceļ noliktavas un jāpielieto visa sava ietekme, lai pārliecinātu ķēniņu, dižciltīgos un Ēģiptes ļaudis uzglabāt graudus, lai sagatavotos bada laikam. … Pieņemot, ka Jāzeps noliktavu vietā būtu uzbūvējis šķirstu, Tas Kungs nebūtu pieņēmis viņa darbu, un viņš nebūtu varējis izglābt ēģiptiešus un sava tēva ģimeni no bada. Kad Noa bija pavēlēts uzbūvēt šķirstu, pieņemot, ka viņš būtu uzcēlis noliktavas, viņš un viņa ģimene nevarētu tikt izglābta. Tāpat ir ar mums, kad no mums tiek prasīts izpildīt noteiktus pienākumus, … lai kas arī mums būtu jāpaveic Visuvarenā valstības robežās, mums jārīkojas atbilstoši mums noteiktajām prasībām, un tās jāizpilda, citādi mēs nevaram iegūt spēku un varu no Dieva.¹⁰ [Skat. 5. ieteikumu 186. lpp.]

Dažreiz Tā Kunga darbs ir sarežģīts, taču tas sniedz lielu prieku.

Mēs sastopamies ar daudz ko šajā darbā, kas nav patīkamas, taču ar šo darbu ir saistīts liels prieks. Kad mēs atskatāmies uz savu apņemšanos veltīt sevi patiesībai un ievērot noslēgtās derības, mēs sajūtam lielu prieku, jo mūsu aicinājumi ir mums ļoti nozīmīgi, bez kuriem mēs nevarētu iet kopsolī ar Dieva valstību.¹¹

Mums vajadzētu atjaunot savas derības Dieva un svēto eņģeļu priekšā, ka mēs, Dievam esot mūsu palīgam, kalposim Viņam uzticīgāk nākamajā gadā, nekā esam kalpojuši iepriekšējos gados, lai mūsu sabiedriskā un privātā dzīve, mūsu rīcība, noskaņojums un ietekme būtu saskaņā ar devīzi: „Dieva Valstība vai nekas.” Es uzticos … ka mēs pilnībā varam veltīt sevi kalpošanai mūsu Dievam, lai nodibinātu Viņa Ciānu uz Zemes, dedzīgi darbojoties patiesības un taisnīguma interesēs uz Zemes, līdz šāda darbošanās mums kļūs par prieku, lai kalpošana Dievam un Viņa baušļu turēšana, un celestiālā likuma ievērošana mums kļūtu nepiespiesta un dabiska un lai mēs tik daudz varētu baudīt Svēto Garu savās sirdīs, ka spētu uzvarēt pasauli un nostiprinātu celestiālo likumu savos prātos un rīcībā; lai mēs tik labi saprastu sevi un savas privilēģijas, ka šajā dzīvē spētu iegūt ievērojamu daļu to svētību, kas attiecas uz celestiālo likumu un kuras varēs baudīt celestiālajā godībā.¹² [Skat. 6. ieteikumu 193. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Pārlasiet stāstu 177.–178. lpp. Kādus vārdus jūs lietotu, lai raksturotu Lorenco Snova attieksmi pret kalpošanu Tam Kungam? Padomājiet, ko jūs varētu darīt, lai sekotu viņa paraugam.
Apdomājiet sadaļu, kas sākas 178. lpp. Kādēļ, jūsuprāt, piederība Baznīcai ietver sevī tik lielus pienākumus? Ko jums nozīmē būt par Kristus vēstnesi?
Prezidents Snovs mācīja, ka mūsu aicinājumi Baznīcā ir iespēja „palīdzēt [Dieva bērnu] pestīšanā” (180. lpp.). Kādā veidā šāda aicinājumu nolūka apzināšanās var iespaidot to, kā mēs kalpojam Baznīcā?
Prezidents Snovs teica, ka mums jākalpo uzcītīgi, lai cik maznozīmīgs mūsu pienākums šķistu (180.–183. lpp.). Kad jūs esat redzējuši kādu godājam šķietami mazu aicinājumu vai uzdevumu?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 183. lpp. Kā ticība, enerģiskums un mundrums ietekmē mūsu kalpošanu?
Izlasiet pēdējo nodaļas sadaļu (185. lpp.). Kad jūs esat sajutuši prieku par kalpošanu Tā Kunga valstībā? Kā mēs varam rast prieku savā kalpošanā pat tad, kad mūsu pienākumi nav patīkami? Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem uzticīgi kalpot Tam Kungam?

Saistītie Svētie Raksti: Psalmi 100:2; 1. korintiešiem 12:12–31; Jēkaba gr. 1:6–7; 2:3; Mosijas 4:26–27; M&D 64:33–34; 72:3; 76:5–6; 107:99–100; 121:34–36

Mācīšanas padoms: „Uzmanīgi klausieties savu audzēkņu komentāros. Jūsu paraugs mudinās viņus uzmanīgi klausīties citam cita komentāros. Ja jūs nesaprotat kāda audzēkņa komentāru, uzdodiet kādu jautājumu. Jūs varētu teikt: „Neesmu pārliecināts (-a), ka saprotu. Vai jūs varētu to paskaidrot vēlreiz?” vai „Vai jūs varētu minēt kādu piemēru tam, ko teicāt?”” ( Teaching, No Greater Call, 64).

Elders Lorenco Snovs

„Ja tu pildi savus pienākumus, tev pieder tas, ko pasaule nespēj ne dot, ne atņemt.”