18. nodaļa

Baznīcas vadīšana un nesavtīga kalpošana

„Mēs esam jūsu kalpi Tai Kungā un vēlamies, lai jūs un visa cilvēce dzīvotu labklājībā.”

No Lorenco Snova dzīves

No 1840. gada oktobra līdz 1843. gada janvārim Lorenco Snovs prezidēja Baznīcā Londonā, Anglijā, un apkārtesošajos apgabalos. Viņš tur pārraudzīja priesterības vadītājus, dažreiz mācot viņus klātienē un dažreiz rakstot vēstules, lai sniegtu padomu. Neilgi pirms viņa misijas noslēguma Anglijā viņš uzrakstīja vēstules diviem „Londonas draudžu prezidējošiem Elderiem”, kuri kalpoja līdzīgi mūsdienu draudžu prezidentiem. Savā vēstulē viņš pastāstīja par savu sadarbības pieredzi ar vēl kādu tā apgabala draudzes vadītāju.

Elders Snovs raksturoja šo vadītāju kā personu, kurai nebija „nekādu ārēju trūkumu”. Viņš „centīgi strādāja, lai izpildītu Baznīcas misiju”, un viņš spēja nodrošināt to, „lai katrs [atrastos] savā vietā un pildītu savu pienākumu”. Viņš bija uzcītīgs, „strādājot čaklāk par visiem pārējiem”. Taču, neskatoties uz šī cilvēka uzticīgo izskatu, draudzei pastāvīgi bija problēmas, kas, kā šķita, koncentrējās ap viņu. Elders Snovs kādu laiku centās noteikt problēmu cēloni un viegli norāja draudzes locekļus par sava vadītāja neatbalstīšanu. Tad viņš sāka aizdomāties, ka vadītājam, „iespējams, bija kaut kas iekšēji slēpjams, par ko viņš nezināja un kas neizpaudās atklāti”, taču kas kaut kādā veidā izraisīja sarežģījumus draudzē. Elders Snovs stāstīja:

„Tādēļ es lūdzu, lai Tas Kungs man dotu izpratnes garu šajā lietā. Mana lūgšana tika atbildēta; es uzzināju, ka šim brālim bija daļēji apslēpta vēlme paaugstināt sevi, kas viņu vadīja daudzās viņa darbībās. Viņš mēdza norīkot kādu brāli izpildīt kādu uzdevumu, taču viņam bija apslāpēta vēlēšanās pašam saņemt par to godu; ja uzdevums netika izpildīts, viņš sodīja vainīgo ne tāpēc, ka Tā Kunga darbs bija jelkādā mērā aizkavēts vai ka tas brālis bija zaudējis svētību, bet tāpēc, ka [viņš] pats bija tik ļoti nicināts, jo viņam nebija paklausīts. Gadījumā, kad kāds brālis bija kristījis vairākus cilvēkus, viņš priecājās ne tāpēc, ka nokristītie cilvēki bija kļuvuši par derības ļaudīm, bet tāpēc, ka tas tika izdarīts viņa pārvaldībā, paslepus vēloties, lai viņa paša vārds tiku pieminēts līdzās cilvēkam, kurš viņa pakļautībā saņem slavu.”

Elders Snovs novēroja: ja kāds draudzes loceklis veiksmīgi izpildīja kādu uzdevumu, taču nesekoja vadītāja norādījumiem katrā sīkumā, vadītājam bija „skaudības gars …, kas glūnēja aiz vārdos izteiktās atzinības”. Viņš turpināja: „Tas gars bija apslēpts; tā augļi neizpaudās atklāti, taču tie izpaustos, ja nekas netiktu mainīts; tas bija viņam piemītošs ļaunums, kas galu galā iznīcinātu viņa noderīgumu. Tas viņam izraisīja nevajadzīgas nepatikšanas, kad viņš pildīja savu aicinājumu; tas arī radīja pastāvīgu nepatiku viņa paša prātā. Viņš dedzīgi vēlējās sekmēt Dieva darbu, taču vienmēr tā, lai viņa paša dalība tiktu skaidri atzīta visās lietās. Centīgi vēlēdamies sniegt labus norādījumus, taču rūpēdamies par to, lai viņa pilns vārds tiktu rakstīts zem šiem norādījumiem.”

Elders Snovs neuzrakstīja šo vēstuli, lai nosodītu vietējo vadītāju. Viņa mērķis bija palīdzēt citiem vadītājiem — lai augstprātības gars, ko viņš raksturoja, „tiktu atpazīts, būtu zināms un lai cilvēki no tā izvairītos”. Viņš brīdināja, ka daudzi cilvēki, „kas no sirds tic, ka ir pilnīgi brīvi no augstprātības gara, rūpīgi izpētot savas rīcības motīvus, sev par pārsteigumu atklātu, ka šis gars viņus ir urdījis izpildīt daudzas no viņu darbībām”.

Pēc šī brīdinājuma viņš deva padomu: „Lai iegūtu Dieva labvēlību, mums ir jāpieradina savi prāti priecāties, kad redzam citus gūstam panākumus līdzīgi mums pašiem; priecāties, redzot, ka Ciāna tiek paaugstināta ar Dievam vēlamiem līdzekļiem; un neielaist savās sirdīs skaudību, kad par mums vājākam darbarīkam tiek dots lielāks gods; būt apmierinātiem ar zemāka amata godāšanu, līdz mums tiek dots augstāks amats; būt apmierinātiem, darot mazas lietas, un nepretendēt uz slavu, kas gūstama no varenākām.” Viņš salīdzināja Baznīcu ar lielu ēku, kur atsevišķi svētie ir šīs ēkas daļas, sakot, ka mums „nekad nevajadzētu būt tik augstprātīgiem, ka mēs nevēlētos dažreiz tikt nocirsti, sazāģēti, izroboti un aptēsti, lai iederētos tajā vietā, kas mums ir paredzēta garīgajā celtnē”.

Elders Snovs pabeidza vēstuli šādiem vārdiem: „Ja vien prezidējošais elders centīsies kļūt tāds, kāds viņš varētu būt un kādam viņam vajadzētu būt, atbrīvojoties no savtīgiem principiem, un vienmēr rīkosies savu ļaužu labumam, un būs pazemīgs, un necentīsies izdarīt pārāk daudz īsā laikā vai būt pārāk dižens, pirms viņš par tādu ir kļuvis, viņš nekad nebūs neziņā par to, kā pareizi godāt savu amatu, ne arī kādreiz viņam trūks Dieva spēks, lai īstenotu Viņa gudros nolūkus.”¹ [Skat. 1. ieteikumu 214. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Tas Kungs Savas Baznīcas vadītājiem ir devis dievišķu uzdevumu: „[Ganiet] Manas avis.”

Lai katrs cilvēks, kuram ir oficiāls aicinājums, kuram Dievs ir devis šo svēto un dievišķo priesterību, domā par to, ko Glābējs teica Divpadsmit apustuļiem tieši pirms Viņš aizgāja pie Tēva — „[Ganiet] Manas avis” [Jāņa 21:16–17]. Un Viņš to atkārtoja vairākas reizes, līdz Viņa apustuļi bija noskumuši, ka Viņš turpināja viņus aicināt šādā veidā. Tomēr Viņš teica — „[Ganiet] Manas avis”. Tas ir: „Ejiet uz priekšu ar visu sirdi, pilnībā ziedojieties Manam darbam. Cilvēki pasaulē ir Mani brāļi un māsas. Man pret viņiem ir ļoti stipras jūtas. Rūpējieties par Maniem ļaudīm. Ganiet manu ganāmpulku. Dodieties sludināt Manu evaņģēliju. Es jūs apbalvošu par visiem jūsu upuriem. Nedomājiet, ka šajā darbā jūs varat nest pārāk lielu upuri.” Viņš aicināja viņus Savas sirds dedzīgumā darīt šo darbu. Un tagad es aicinu visus, kuriem ir šī priesterība, staba prezidējošās amatpersonas un bīskapus, un Augsto padomi doties „ganīt” draudzi. Interesējieties par viņiem. … Strādājiet viņu labā un neierobežojiet savas domas un jūtas, lai tikai rūpētos par personiska labuma gūšanu. Tad Dievs jums dos atklāsmi pēc atklāsmes, iedvesmu pēc iedvesmas un mācīs jūs, kā nodrošināt svēto labklājību laicīgās un garīgās lietās.² [Skat. 2. ieteikumu 214. lpp.]

Vadītāji un skolotāji ir aicināti sekot Glābēja paraugam un kalpot mīlestībā, nevis iegūt sev slavu.

Kādēļ [kāds] cilvēks tiek aicināts būt par prezidentu pār citiem cilvēkiem? Vai tādēļ, lai iegūtu ietekmi, un tad to tieši izmantotu sava labuma gūšanai? Nē, tieši pretēji, cilvēks tiek aicināts šādā amatā, lai rīkotos pēc tādiem pašiem principiem, kā to darīja Dieva Dēls, kad priesterība tika piešķirta Viņam, un lai tas cilvēks nestu upurus. Savā labā? Nē, bet gan to cilvēku labā, pār kuriem viņš prezidē. Vai no viņa varētu tikt prasīts atdot savu dzīvību uz krusta, kā to izdarīja Glābējs? Nē, bet viņam ir jākļūst par savu brāļu kalpu, nevis kungu, un jāstrādā viņu labā un viņu labklājībai. Nevis lai izmantotu iegūto ietekmi savā, savas ģimenes, radinieku un draugu labā, bet gan lai turētu visus par saviem brāļiem, kam ir tādas pašas tiesības kā viņam, un tādējādi censtos svētīt visus un sniegt labumu visiem vienādi, atbilstoši viņu talantiem un cienīgumam, un, tā darot, attīstīt sevī tādas tēvišķas jūtas, kas vienmēr ir Tēva sirdī. …

… Lai tie, kas sludina svēto vidū, apzinās, kādēļ priesterība viņiem tika piešķirta; lai viņi zina un pilnībā sajūt, kādēļ viņi tika nozīmēti savā amatā, tas ir, ka viņiem ir jārīkojas saskaņā ar mūsu Skolotāja gribu, kas bija visu kalps, ka viņiem ir jāmācās ņemt vērā un cienīt visu cilvēku vajadzības tikpat mīloši, kā viņi ņem vērā un ciena savējās. … Tad viņi sāks saprast divu augstāko baušļu nozīmi, kuros, kā Glābējs teica, „ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši”, proti, mīlēt To Kungu ar visu savu spēku, prātu un izturību, un savu tuvāko kā sevi pašu [skat. Mateja 22:37–40].³

Pirms [mācīšanas] palūdziet Tam Kungam vienu lietu: palūdziet Tam Kungam, lai jūs savas runas laikā varētu pateikt kaut ko, kas nāktu par labu tiem, kurus jūs uzrunājat. Nekad neuztraucieties par to, vai jūsu teiktais nesīs vai nenesīs kādu slavu jums, bet vienkārši atcerieties, ka jūs esat aicināts uzrunāt klātesošos un ka viņi vēlas saņemt kaut ko, kas viņiem nāks par labu. Tas var notikt tikai tad, ja teiktais nāk no Tā Kunga. Neuztraucieties par to, vai … tie, kuri jūs klausīsies, varēs teikt, ka jūs skaisti runājāt. Tiešām vispār par to nerūpējieties un atbrīvojieties no visa savtīguma, kas varētu būt jūsu prātā, lai Tas Kungs varētu jums pavēlēt to, kas nāktu par labu jūsu klausītājiem.⁴ [Skat. 3. ieteikumu 214. lpp.]

Gudri vadītāji novērtē citu cilvēku talantus un sniedz viņiem iespējas kalpot.

Ja cilvēki ir iemīļojuši kādu vadītāju un viņš ir kļuvis pazīstams ar savu godprātīgumu un godīgumu, un gatavību strādāt Dieva un cilvēku interešu labā, ar vēlmi nest katru upuri, kas no viņa varētu tikt prasīts, viņam pieder viņu uzticība, un, kad viņš ir ieguvis šādu svētu uzticību, ko viņš varētu darīt, lai apmierinātu cilvēku prātus, kas, vairāk vai mazāk, ir progresīvi orientēti? Lai tāds cilvēks aicina sev palīgā visspējīgākos brāļus, ļaujot viņiem uzņemties daļu no saviem pienākumiem. Tas ir tādēļ, ka talanti parasti ir sadalīti starp daudziem cilvēkiem un reti kad apvienoti atsevišķos cilvēkos; un, lai talants varētu tikt pilnveidots, ir vajadzīga vienīgi iespēja. Vienam brālim viņš varētu teikt: „Tu esi labāk piemērots šim amatam par mani,” un citam, „Tu esi vislabāk piemērots šim departamentam” un tā tālāk, līdz viņš ir devis iespēju katram pielietot savu talantu, un, tā vietā, lai mazinātu sabiedrības uzticību sev, viņš to sev būs vairojis.⁵ [Skat. 4. ieteikumu 214. lpp.]

Pienācīga vadīšana notiek pazemībā, ar labu piemēru un ziedošanos citu labklājības celšanai.

Autoritāra vadīšana nav piemērots veids, kā pārvaldīt svētos, bet drīzāk centieties viņiem kalpot pazemības, gudrības un labestības garā, mācot ne tik daudz teorētiski, kā praktiski. Kaut arī kāds mācītu ar eņģeļa daiļrunību, tomēr viņa labie paradumi, labie paraugi, viņa rīcība, kas pauž pastāvīgas un sirsnīgas rūpes par cilvēku labklājību, māca daudz daiļrunīgāk un iedarbīgāk.⁶

Ja jūs būsit tik uzticīgi un vienoti kā Augstākais Prezidijs un Divpadsmit apustuļi un sekosit mums tā, kā mēs sekojam Kristum, ar jums viss būs labi. Mēs esam apņēmušies izpildīt savus pienākumus un kalpot Tam Kungam, un strādāt Viņa ļaužu labumam, un paveikt Viņa darbu. Mēs esam jūsu kalpi Tai Kungā un vēlamies, lai jūs un visa cilvēce dzīvotu labklājībā.

Tas Kungs nav izvēlējies pasaules diženos un mācītos, lai izpildītu Savu darbu uz Zemes. Tie nav vīri, kas ir tikuši apmācīti un izglītoti augstskolās un reliģijas semināros, bet gan pazemīgi cilvēki, kas veltījuši sevi Viņa darbam un kurus Viņš ir izvēlējies, lai viņi rūpētos par Viņa Baznīcu, vīri, kuri vēlas tikt Svētā Gara vesti un vadīti un kuri pēc vajadzības slavēs Viņu, apzinoties, ka no sevis viņi nespēj darīt nekā. Es varu jums apgalvot, brāļi un māsas, ka man nebija tāda godkārīga mērķa uzņemties tos pienākumus, kas tagad gulstas uz manis. Ja es no tiem būtu ar cieņu izvairījies, es nekad neatrastos savā pašreizējā amatā. Es šo amatu nekad neesmu lūdzis, ne arī kādreiz esmu lūdzis savu brāļu palīdzību šī amata iegūšanā, taču Tas Kungs atklāja man un maniem brāļiem, ka Tā bija Viņa griba, un es nevēlos izvairīties ne no viena pienākuma, ne arī atteikties ieņemt kādu amatu, ko Tas Kungs man lūgtu.⁷

Es pūlēšos uzticīgi kalpot jūsu un Dieva valstības interesēs. Es jums kalpošu saskaņā ar savām labākajām zināšanām un sapratni attiecībā par to, kas veicinās jūsu spēju sasniegšanu atbilstoši Visuvarenā interesēm. Es to spēšu izdarīt ar Tā Kunga palīdzību.⁸ [Skat. 5. ieteikumu 214. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Kā Lorenco Snova vēstule vadītājiem Anglijā (207., 209.–210. lpp.) varētu attiekties uz mums? Piemēram, kāds iznākums var būt tad, ja mums ir „vēlme paaugstināt sevi” savos Baznīcas aicinājumos? Kā mēs varam turēt godā savus aicinājumus, nemeklējot godu sev?
Rūpīgi izlasiet sadaļu, kas sākas 210. lappusē. Kā vadītāji var ganīt Kristus ganāmpulku? Ko Baznīcas vadītāji ir darījuši, lai „ganītu” tevi? Kādas šo vadītāju rakstura īpašības tu apbrīno?
Izlasiet Prezidenta Snova brīdinājumus par pašlabuma meklēšanu (211. lpp.). Tad pārlasiet pirmo pilno rindkopu 209. lappusē. Kādēļ mums būtu jāizpēta savi motīvi, kad kalpojam? Lūgšanā apdomājiet savas kalpošanas motīvus Baznīcā.
Apdomājiet rindkopu, kas sākas 214. lappuses apakšā. Kā tas ietekmē bīskapiju vai draudzi, kad vadītāji dalās dažos pienākumos ar citiem Baznīcas locekļiem? Kādus rezultātus jūs esat redzējuši, kad Baznīcas locekļi ar dažādiem talantiem un pieredzēm ir strādājuši kopā, lai sasniegtu kopēju mērķi?
Prezidents Snovs ieteica: „Autoritāra vadīšana nav piemērots veids, kā pārvaldīt svētos.” (213. lpp.) Kādi rezultāti varētu būt tam, ja Baznīcas vadītāji vai vecāki demonstrē autoritāru vadības stilu? Kādi ir pazemīgas vadīšanas iespējamie rezultāti?

Saistītie Svētie Raksti: Mateja 6:24; 20:25–28; 23:5; Marka 10:42–45; Jāņa 13:13–17; 2. Nefija 26:29; 28:30–31; Mosijas 2:11–19; 3. Nefijs 27:27; M&D 46:7–11; 50:26; 121:34–46

Mācīšanas padoms: „Jautājumi, kas uzrakstīti uz tāfeles pirms nodarbības sākuma, dalībniekiem palīdzēs domāt par attiecīgajām tēmām jau pirms nodarbības sākuma” (Teaching, No Greater Call, 93).

Uzticīgi Baznīcas vadītāji seko Tā Kunga pamācībai, ko Viņš deva Pēterim: „Gani Manas avis” (Jāņa 21:16–17).

„Jūs atklāsit, ka talanti parasti ir sadalīti starp daudziem cilvēkiem un reti kad apvienoti atsevišķos cilvēkos.”