1. nodaļa

Mācīšanās ticībā

„Brāļi un māsas, turpināsim strādāt Tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā; katru dienu kļūstot gudrākiem un prātīgākiem, lai jebkas, kas notiek, nāktu mums par labu.”

No Lorenco Snova dzīves

Kad Lorenco Snovs neveica mājas darbus savu vecāku lauku mājās, viņš parasti lasīja, „noslēpies aiz savas grāmatas” — tā to parasti sauca viņa ģimenes locekļi. Lorenco māsa Elīza par viņu teica, ka viņš „vienmēr mācījās — gan mājās, gan skolā”.¹ Viņam pieaugot, pieauga arī viņa mīlestība pret mācīšanos. Īstenībā viņš teica, ka izglītība bija viņa jaunības dienu „vadošā zvaigzne”.² Pēc valsts skolu pabeigšanas viņš 1835. gadā studēja Oberlinas koledžā, kas bija privāta skola Ohaio štatā. 1836. gadā, pirms viņš pievienojās Baznīcai, viņš pieņēma Elīzas uzaicinājumu pārcelties uz Kērtlandi, Ohaio štatā, kur viņš mācījās ebreju valodu klasē, kurā bija arī Pravietis Džozefs Smits un daudzi apustuļi.

Pēc savām kristībām un konfirmācijas viņš galu galā vairāk sāka interesēties par „mācīšanos no Gara”³ nekā par „mācīšanos no grāmatām”.⁴ Šajā nodarbē viņš nekad nezaudēja savu vēlmi mācīties. Piemēram, būdams 80 gadu vecs un kalpojot par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu, viņš 1894. gada oktobra vispārējā konferencē stāvēja svēto priekšā, lai viņus uzrunātu. Apsverot savu mazāk pieredzējušo brāļu runas, kas tika teiktas agrāk tajā pašā dienā, viņš teica: „Dažas idejas bija progresīvas, par kurām es nebiju iepriekš domājis, un tās bija ļoti lietderīgas.”⁵ Pēc sešiem gadiem, būdams Baznīcas Prezidents, viņš apmeklēja konferenci, ko vadīja Svētdienas skolas organizācija. Kad viņš bija noklausījies citus runātājus, viņš beidzot nostājās pie kanceles. Viņš sāka savu runu, sakot: „Esmu sajutis lielu prieku un izbrīnu par to, ko esmu redzējis un dzirdējis. … Patiesi es varu teikt, ka esmu mācījies; un, ja es, 86 gadus vecs vīrs, varu mācīties, es neredzu nekādu iemeslu, kādēļ citi pieauguši cilvēki nevarētu gūt labumu un arī prieku no jūsu sapulču apmeklēšanas.”⁶ [Skat. 1. ieteikumu 42. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Mācīšanās prasa ticību, piepūli un neatlaidību.

Šajā reliģiskajā sistēmā, ko jūs un es esam saņēmuši, ir kaut kas dižens un lielisks, un kaut kas jauns, ko mācīties katru dienu, kam ir liela vērtība. Un tā nav tikai mūsu privilēģija, bet ir nepieciešams, lai mēs saņemtu šīs lietas un iegūtu šīs jaunās idejas.⁷

Mormonisma galvenā doma ir pilnveidošanās — mentāla, fiziska, morāla un garīga. Daļēja pilnveide nav pietiekama Pēdējo dienu svētajam.⁸

Ir izdevīgi ilgi dzīvot uz Zemes un iegūt pieredzi un zināšanas, kas ir raksturīgas Zemes dzīvei: jo Tas Kungs mums ir teicis, ka tas saprāta līmenis, ko mēs sasniedzam šajā dzīvē, celsies ar mums augšāmcelšanās reizē, un jo vairāk zināšanu un saprāta cilvēks iegūst šajā dzīvē, jo vairāk priekšrocību viņam būs nākamajā pasaulē [skat. M&D 130:18–19].⁹

Ir daži cilvēki, kuri nemācās un nepilnveidojas tik ātri, cik viņi varētu, jo viņu acis un sirdis nav vērstas uz Dievu; ne viņi ko apdomā, ne arī viņiem ir zināšanas, kuras viņiem varētu būt; viņi zaudē daudz no tā, ko viņi varētu iegūt. Mums ir jāiegūst zināšanas, pirms mēs varam iegūt ilgstošu laimi; mums jābūt vērīgiem Dieva lietās.

Lai gan mēs varam nevērīgi izturēties pret sevis pilnveidošanu, pret savu prāta spēju attīstīšanu, pienāks diena, kad mēs būsim spiesti tās attīstīt. Mums ir tik tāls ceļš ejams, un, ja mums neizdodas noiet kādu ceļa posmu šodien, mums vajadzēs noiet daudz lielāku ceļa posmu rīt.¹⁰

Mums ir jāpiepūlē savs prāts un jālieto Dieva dotie talanti; mums tie ir jāizmanto. Tad mēs tiksim apgaismoti ar Svētā Gara dāvanu un spēku un varēsim saņemt nepieciešamās idejas, gara spējas un svētības, kas sagatavos mūs nākotnes apstākļiem.

Šis princips būs spēkā visos mūsu darbos, kas saistīti ar Dieva lietām. Mums ir jāpiepūlas. … Dīkdienība un bezdarbība nekam neder; ja mēs paliktu pilnīgi neitrāli, nekas netiktu paveikts. Katrs princips, kas ir atklāts no debesīm, ir atklāts mūsu labumam, mūsu dzīvei, mūsu glābšanai un mūsu laimei.¹¹

Iespējams mēs domājam, ka nav nepieciešams pūlēties, lai uzzinātu, ko Dievs no mums sagaida; citiem vārdiem, ka nav nepieciešams meklēt Dieva atklātos principus, pēc kuriem mēs varam saņemt ļoti svarīgas svētības. Pastāv nekļūdīgi un skaidri atklāti principi, kas ir domāti Pēdējo dienu svēto paaugstināšanai, kā arī pasargāšanai no daudzām raizēm un nepatikšanām, tomēr, ja mēs tos neuzzināsim un nepakļausimies tiem neatlaidības trūkuma dēļ, mēs zaudēsim svētības, kas nāk no paklausības šiem principiem.¹²

Brāļi un māsas, turpināsim strādāt Tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā; katru dienu kļūstot gudrākiem un prātīgākiem, lai jebkas, kas notiek, nāktu mums par labu un stiprinātu mūsu ticību un paaugstinātu saprāta līmeni.¹³ [Skat. 2. ieteikumu 42. lpp.]

Mācīšanās no Gara ir mūsu vislielākās uzmanības vērta.

Pastāv mācīšanās veids, kas ir visu cilvēku vislielākās uzmanības vērts un kuram visiem vajadzētu nodoties — tā ir mācīšanās no Gara.¹⁴

Nelielas garīgas zināšanas ir krietni labākas nekā tikai viedokļi un priekšstati, un idejas vai pat ļoti pārdomāti argumenti; nelielas garīgas zināšanas ir ļoti svarīgas un prasa visnopietnāko apdomāšanu.¹⁵

Mēs nedrīkstam nevērīgi izturēties pret garīgo attīstību, kamēr meklējam pasaulīgas bagātības. Mūsu pienākums ir pielikt visas pūles, lai pilnveidotos gaismas un zināšanu principos, kā arī lai vairotu savas laicīgās svētības un šīs dzīves ērtības.¹⁶

Ja mūsu prāti ir pārāk vienpusīgi orientēti, pievēršot pārāk daudz uzmanības pasaulīgo labumu gūšanai un nevērīgi izturoties pret garīgām bagātībām, mēs neesam gudri pārvaldnieki.¹⁷ [Skat. 3. ieteikumu 43. lpp.]

Mums nāk par labu tas, ka dzirdam evaņģēlija principus vēl un vēl.

[Dažus principus] jūs, iespējams, esat dzirdējuši simtiem reižu, un tomēr šķiet, ka ir nepieciešams, lai šīs lietas mums tiktu mācītas atkal un atkal. Man, piemēram, tas saistās ar Mācības un Derību grāmatas lasīšanu. Katru reizi, kad es izlasu kādu atklāsmi tajā grāmatā, es gūstu kādu jaunu ideju, lai gan es to atklāsmi jau varētu būt lasījis daudzas reizes. Es pieņemu, ka tāda ir arī jūsu pieredze; ja nē, tad tā ļoti atšķiras no manējās.¹⁸

Ar mums ir tāpat kā ar bērnu, kurš mācās alfabētu. Skolotājs saka bērnam: „Šis ir burts „a”; vai tu centīsies to atcerēties?” Bērns atbild: „Jā, es centīšos to atcerēties.” Skolotājs parāda nākamo burtu un saka: „Šis ir „b” burts; paskaties uz to un mēģini to atcerēties.” „Jā, labi,” saka bērns. Tad skolotājs atkal parāda „a” burtu. „Kas šis ir par burtu? Bērns to jau ir aizmirsis. Skolotājs vēlreiz pasaka bērnam, ka tas ir „a”, un parāda „b” burtu, un atklāj, ka bērns ir aizmirsis arī to un ka viņam atkal ir jāmāca, ka tas ir „b” burts. Tas viss notiek no rīta. Pēcpusdienā skolotājs atkal izsauc bērnu un vaicā šos burtus, un atklāj, ka bērns atkal tos ir aizmirsis un ka skolotājam tie atkal jāmāca. Skolotājam šī stunda ir jāatkārto atkal un atkal — patiešām ilgi, kas spētu viņu noteikti sarūgtināt, ja vien viņam nebūtu iepriekšējas pieredzes un viņš nezinātu, ko sagaidīt. Tāpat ir ar Pēdējo dienu svētajiem. Kaut arī mums apnīk atkal un atkal klausīties vienu un to pašu, tam tā ir jābūt, lai mēs šīs lietas varētu pamatīgi iemācīties. Mums tās ir jāiemācās. Es zinu, ka Pēdējo dienu svētie galu galā iemācīsies visus Dieva likumus un baušļus un arī iemācīsies tos stingri ievērot. Tomēr mēs šādu stāvokli vēl neesam sasnieguši.¹⁹ [Skat. 4. ieteikumu 43. lpp.]

Kad mēs pulcējamies, lai mācītos evaņģēliju, gan skolotājam, gan skolēnam ir vajadzīga Gara vadība.

Kad [skolotājs] stāv klases priekšā, viņam ir jāapzinās, ka viņš to dara, lai nodotu saviem audzēkņiem zināšanas, lai viņi savās dvēselēs varētu saņemt patiesību un nostiprinātos taisnīgumā, pateicoties tam, ka viņi turpina saņemt gaismu un turpina pilnveidoties svētuma principu apguvē.

Skolotājs to var izdarīt tikai tad, ja viņš piepūlē prātu, cenšas ticībā un no visas sirds meklē Tā Kunga, mūsu Dieva, Garu. Tieši tāpat tas ir ar tiem, kas klausās; ja vien viņi nepievērš zināmu uzmanību tam, ko no viņiem laiku pa laikam prasa tie, kuri viņus uzrunā no šīs tribīnes, un ja vien cilvēki nenodarbina savus prātus ar visu savu spēku, kad viņi saka Tam Kungam savas lūgšanas, viņi sev nesaņems tik lielu labumu, kādu viņiem vajadzētu saņemt.²⁰

Es vēlos, lai, kad Elderi mūs uzrunās, Pēdējo dienu svētie šajā konferencē pielietotu savu ticību un aizlūgtu par katru runātāju, lai viņi varētu pateikt un lai mēs būtu pareizi noskaņojušies pieņemt to, kas nāktu par labu mums visiem. Tā ir mūsu privilēģija, un tas ir mūsu pienākums. Mēs šeit neesam atnākuši nejauši; mēs esam atnākuši uz šo konferenci, lai saņemtu sev kaut ko derīgu.²¹

Jums vajadzētu lūgt Tam Kungam, lai Viņš ļautu [runātājiem] pateikt to, ko jūs vēlaties zināt, lai viņi varētu ieteikt to, kas jums nāks par labu. Ja jūs vēlaties uzzināt noteiktas lietas, kuras jūs nesaprotat, lūdziet, lai [viņi] varētu pateikt to, kas apgaismotu jūsu prātu par lietām, kas jūs uztrauc, tad mums būs lieliska un brīnišķīga konference, labāka nekā jebkad iepriekš. Lai cik dīvaini tas nebūtu, mūsu pēdējā konference vienmēr šķiet tā labākā, un lai tas tā būtu arī šoreiz; un jūs, brāļi un māsas, atveriet savas sirdis Tam Kungam un pielietojiet ticību, kad mūsu brāļi jūs uzrunās. Mēs nebūsim vīlušies, un jūs nedosities mājās, jūs neaiziesit no šīs konferences, nejūtot, ka jūs esat lielā mērā un bagātīgi svētīti.²²

Es domāju, ka daudzi no klātesošajiem ir mērojuši garu ceļu, lai satiktos ar mums šajā vispārējā konferencē; un ka visi ir sajutuši pamudinājumu sapulcēties šeit skaidru motīvu vadīti — ar vēlmi uzlabot un pilnveidot sevi lietās, kas attiecas uz viņu lietderību Dieva valstībā. Lai mēs neviltos šajā ziņā, ir nepieciešams, lai mēs sagatavotu savas sirdis, lai spētu saņemt un gūt labumu no ieteikumiem, ko konferences gaitā varētu izteikt runātāji un lai šie ieteikumi varētu būt Tā Kunga Gara iedvesmoti. Es esmu uzskatījis un joprojām uzskatu, ka mūsu iedvesmošana nav tik daudz atkarīga no runātāja kā no mums pašiem.²³

Kad mēs sanākam kopā … , par mūsu privilēģiju kļūst tas, ka varam saņemt mācības no cilvēkiem, kuri mūs uzrunā, un, ja mēs tās nesaņemam, tad vaina visbiežāk ir mūsos pašos.²⁴

Es esmu ievērojis cilvēkos ko tādu, ko es izskaidroju ar vājību. Kad viņi sanāk kopā, tad daži no viņiem atnāk vairāk aiz vēlmes izbaudīt runātāja oratora mākslu, lai apbrīnotu runātāja stilu, vai viņi sapulcējas, tikai lai redzētu runātāju vai lai izdarītu pieņēmumus par viņa raksturu, … nevis lai saņemtu norādījumus, kas nāktu viņiem par labu un nostiprinātu viņus taisnīgā dzīvošanā. …

… Ja mēs neizmantosim mums dotās spējas un nesaņemsim Tā Kunga Garu, tad mēs uztversim tikai nelielu daļu no teiktā, kaut gan paustās idejas pašas par sevi varētu būt ļoti vērtīgas. Lai arī idejas varētu būt paustas ļoti lauzītā stilā, taču, ja cilvēki pieliks pūles, … viņi drīz vien sapratīs, ka nekad nepārnāks no kādas sanāksmes, nesaņēmuši kādu labumu saviem prātiem no tiem, kuri viņus uzrunāja.²⁵

Ne vienmēr tā ir kāda gara runa, kas Pēdējo dienu svētajiem dod to, kas viņiem ir vislietderīgākais; taču daudzajās teiktajās runās mēs varam iegūt dažas idejas, vai arī kāds princips var uzplaiksnīt mūsu prātā, kas mums var izrādīties vērtīgs kaut kad vēlāk.²⁶

Mēs esam sapulcējušies, lai pielūgtu Dievu un nokārtotu darīšanas, kas nepieciešamas turpmākai patiesības atklāšanai uz Zemes. Pamācību raksturs lielā mērā būs atkarīgs no mūsu prātu stāvokļa. Tādēļ mums no saviem prātiem jāatvaira domas par pasaulīgām interesēm un jāvelta uzmanība šīs konferences mērķim.²⁷

Informācijas un garīgo zināšanu gūšanā mēs pilnībā esam atkarīgi — mēs jūtamies atkarīgi — no Tā Kunga. Un atbilstoši tam, kā mēs pielietojam savu ticību, mēs saņemam informāciju, ko mums nodod Tā Kunga kalpi. … Viņš mūs uzrunā caur Saviem kalpiem, kuri uzrunā mūs šādos un līdzīgos gadījumos, kad mēs sapulcējamies kopā, lai pielūgtu mūsu Dievu.²⁸ [Skat. 5. ieteikumu 43. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Pārlasiet 35.–36. lpp., kur rakstīts par Prezidenta Snova mācīšanās pūliņiem visa mūža garumā. Kas mudina cilvēku turpināt mācīties visas dzīves laikā? Padomājiet par savu attieksmi pret mācīšanos un apsveriet, kā turpināt mācīšanos visas dzīves laikā.
Rūpīgi izlasiet Prezidenta Snova padomu par piepūli un neatlaidību evaņģēlija mācīšanās procesā (37.–38. lpp.). Kādā veidā mainās jūsu mācīšanās, kad jūs patiesi piepūlaties? Kā mēs varam palīdzēt bērniem un jauniešiem piepūlēties mācoties?
Prezidents Snovs mudināja svētos turpināt „mācīšanos no Gara” (39. lpp.). Ko tas jums nozīmē? Kāds var būt rezultāts, ja mācību procesā mēs pārāk lielu vērību pievēršam pasaulīgiem labumiem?
Kā piemērs par bērnu, kurš mācās alfabētu, (39.–40. lpp.) attiecas uz mūsu pūliņiem evaņģēlija apgūšanā? Kādus principus jūs esat pamanījuši atkārtojamies, kad esat studējuši senlaiku un mūsdienu praviešu vārdus?
Kā mēs varam sagatavot savas sirdis, lai mācītos Baznīcas klasēs un sanāksmēs? Kā mēs varam mācīties ar piepūli pat tad, kad vienkārši klausāmies kādu runu konferencē vai Svētā Vakarēdiena sanāksmē? (Dažus piemērus skat. 40.–42. lpp.)

Saistītie Svētie Raksti: 2. Nefija 9:28–29; 28:30; Mosijas 2:9; M&D 50:13–22; 88:118, 122; 136:32–33

Mācīšanas padoms: „Lai mums palīdzētu mācīt no Svētajiem Rakstiem un pēdējo dienu praviešu vārdiem, Baznīca ir izveidojusi nodarbību rokasgrāmatas un citus materiālus. Nav lielas vajadzības izmantot papildu komentārus vai citus uzziņu materiālus” (Teaching, No Greater Call: A Resource Guide for Gospel Teaching [1999], 52).

Visas dzīves laikā Prezidents Lorenco Snovs meklēja zināšanas, „patiesi studējot, un arī ar ticību” (M&D 88:118).

Mums vajadzētu „sagatavot savas sirdis, lai spētu saņemt un gūt labumu no” vēstījumiem, ko dzirdam vispārējā konferencē un citās sanāksmēs.

„Mācīšanās no Gara” ir mūsu „vislielākās uzmanības” vērta.