2. nodaļa

Kristīšana un Svētā Gara dāvana

„Šāda … bija evaņģēlija kārtība apustuļu dienās — ticība Jēzum Kristum, grēku nožēlošana, kristīšana ar iegremdēšanu grēku atlaišanai un roku uzlikšana Svētā Gara saņemšanai. Kad šī kārtība tika saprasta un pareizi pildīta, nekavējoties sekoja spēks, dāvanas, svētības un brīnišķīgas privilēģijas.”

No Lorenco Snova dzīves

Pat pēc liecības saņemšanas par to, ka Džozefs Smits bija pravietis, Lorenco Snovam bija grūti pieņemt lēmumu pievienoties Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai. Viņš apzinājās — ja viņš kļūtu par Baznīcas locekli, viņam vajadzētu atteikties no dažiem saviem pasaulīgiem mērķiem. Taču pēc notikuma, ko viņš sauca par savu „sirds un dvēseles šausmīgāko cīņu”, viņš piekrita kristīties. Viņš stāstīja: „Ar Tā Kunga palīdzību — jo es esmu pārliecināts, ka Viņš man palīdzēja, — es noliku savu lepnību un pasaulīgos godkārīgos mērķus uz altāra un pazemīgs kā bērns iegāju kristīšanas ūdeņos, un saņēmu evaņģēlija priekšrakstus. … Es tiku kristīts un saņēmu roku uzlikšanas priekšrakstu, ko izpildīja cilvēks, kurš atklāti paziņoja, ka ir dievišķu pilnvaru īpašnieks.”¹

Pēc šīs svētības saņemšanas viņš dedzīgi vēlējās dalīties tajā ar citiem. Būdams misionārs Itālijā, viņš kādā vēstulē rakstīja: „Vairumā valstu Dieva valstības durvju atvēršanu pavadīja daudzas nepatikšanas un nemieri. Ne mazums no tā ir piemeklējis arī mūs. Tādēļ ar ievērojamu prieku es iegāju ūdenī ar pirmo mūžīgās dzīves kandidātu. Nekad iepriekš itāļu valoda mums nebija izklausījusies tik patīkami kā tajā interesantajā laikā, kad es izpildīju šo svēto priekšrakstu un atvēru durvis, kuras neviens cilvēks nevar aizvērt.”² [Skat. 1. ieteikumu 55. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Mēs saņemam Dieva svētības, kad rīkojamies atbilstoši Viņa iedibinātajiem principiem.

Dievs ir iedibinājis noteiktus principus, un, ja cilvēki tos sapratīs un ievēros, viņi saņems garīgas zināšanas, dāvanas un svētības. Senos laikos un arī apustuļu dienās cilvēki saņēma garīgu spēku un dažādas privilēģijas, pirms tam iegūstot sapratni par noteiktiem Dieva iedibinātiem likumiem un uzcītīgi tos ievērojot. Piemēram, Ābels, viens no Ādama dēliem, saņēmis informāciju, ka upuru pienešana bija Dieva ieviesta kārtība, caur kuru cilvēki varēja saņemt svētības, ķērās pie darba, ievēroja noteikto kārtību, pienesa upuri, ar ko viņš saņēma brīnišķas izpausmes no Visuaugstākā [skat. 1. Mozus 4:4; Ebrejiem 11:4].

Kad pirms plūdiem dzīvojušie cilvēki bija kļuvuši samaitāti un viņu iznīcināšanas laiks tuvojās, Tas Kungs atklāja veidu, kā taisnīgie varēja izglābties; tādēļ visi, kas saprata un ievēroja šo veidu, bija pārliecināti, ka iegūs apsolīto svētību [skat. 1. Mozus 6–8].

Jozuam pirms Jērikas iegūšanas īpašumā vajadzēja veikt noteiktas darbības, ko bija noteicis Dievs. Kad šīs darbības, atbilstoši dotajai pavēlei, tika pareizi izpildītas, pilsēta nekavējoties nonāca viņa īpašumā. [Skat. Jozuas 6.]

Vēl viens piemērs: notikums ar Naamanu, asīriešu karaspēka virspavēlnieku; — šķiet, ka, būdams spitālīgs un dzirdējis par pravieti Elīsu, viņš apņēmās izdziedināties no savas slimības. Tā kā Svētais Gars, kas [atklāj] Dieva nodomus, bija nācis pār Elīsu, viņš pateica Naamanam, ka, mazgājoties septiņas reizes Jordānā, viņš var kļūt vesels. Sākumā Naamans uzskatīja, ka tas ir pārāk vienkārši, un bija neapmierināts, un nevēlējās paklausīt — viņš nevēlējās pielietot tik vienkāršu dziedināšanas veidu. Pēc rūpīgākas apsvēršanas viņš tomēr pazemojās un rīkojās saskaņā ar norādījumiem; un raugi! svētība nekavējoties nāca. [Skat. 2. Ķēniņu 5:1–14.] …

Jebkuram evaņģēlija atklāšanas laikmetam sākoties, dāvanas un svētības tika saņemtas, ievērojot līdzīgus principus; tas ir, tās tika saņemtas, paklausot noteiktiem likumiem. Tas Kungs vēl aizvien lika cilvēkiem veikt noteiktas darbības, apsolot visiem, kas tās pildīs, noteiktas sevišķas privilēģijas; un, kad šīs darbības tika izpildītas — ievērotas katrā sīkumā — tad apsolītās svētības nešaubīgi tika saņemtas.³

Kristīšanas un konfirmācijas ārējie priekšraksti ir nesaraujami saistīti ar ticības un grēku nožēlošanas iekšējiem darbiem.

Daži cilvēki veltīgi iedomājas, ka kādā evaņģēlija atklāšanas laikmetā dāvanas un svētības tika saņemtas bez ārējām ceremonijām jeb ārējām darbībām, bet tikai caur ticību un grēku nožēlošanu, tas ir, caur garīgām darbībām, neņemot vērā fiziskas darbības. Taču, noliekot malā tradīcijas, māņticību un cilvēku pārliecības, mēs ieskatīsimies Dieva vārdā, kur mēs atklāsim, ka ārējas darbības jeb ārēji priekšraksti jebkurā evaņģēlija atklāšanas laikmetā bija nesaraujami saistīti ar iekšējām darbībām, ar ticību un grēku nožēlošanu. Kā pierādījumu šim apgalvojumam es minēšu šādus savus novērojumus: —

Glābējs teica: „Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! — bet nedarāt, ko Es saku?” [ Lūkas 6:46.] Un atkal, Viņš saka: „Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.” [Skat. Mateja 7:24.] Kā arī: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.” [ Marka 16:16.] Turklāt Viņš saka: „Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” [ Jāņa 3:5.] Šie mūsu Glābēja izteikumi uzliek par pienākumu cilvēkiem izpildīt ārējas darbības, lai viņi varētu tikt izglābti.

Vasarsvētku dienā Pēteris teica apkārtstāvošajam pūlim: „Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” [Skat. Ap. d. 2:38.] No šī pravietiskā paziņojuma mēs uzzinām, ka cilvēkiem bija jāizpilda kāda ārēja darbība, kristīšanās ūdenī, lai viņi varētu saņemt savu grēku piedošanu un pēc tam Svētā Gara dāvanu. Taču pirms ārējo darbību veikšanas ir jāizpilda iekšējās darbības — ticība un grēku nožēlošana. Ticība un grēku nožēlošana ir pirms kristīšanas; savukārt kristīšana ir pirms grēku atlaišanas un Svētā Gara saņemšanas. …

Daži uzskata, ka ir nepareizi pieskaitīt kristīšanu pie Dieva noliktajiem svarīgākajiem principiem, kas jāievēro, lai saņemtu grēku atlaišanu. Viņiem atbildot, mēs sakām, ka Glābējs un apustuļi to ievēroja pirms mums; tādēļ mēs uzskatām par pienākumu sekot viņu piemēram. … Kristīšana … patiesi tagad atbrīvo mūsu dvēseles no grēkiem un samaitātības caur ticību diženajai Izpirkšanai. …

Cilvēkiem ir skaidri darīts zināms — lai saņemtu evaņģēlija privilēģijas, ir jāpilda gan ārējas darbības, gan jāizrāda ticība un jānožēlo grēki.⁴ [Skat. 2. ieteikumu 55. lpp.]

Kristīšanu veic, iegremdējot ūdenī, un Svētā Gara dāvanu dod ar roku uzlikšanu.

Kristīšana ūdenī veido Kristus evaņģēlija daļu, tādēļ mēs varam ievērot, ka Dieva kalpi senos laikos kristīšanu veica ļoti rūpīgi. …

Tagad mēs veltīsim kādu brīdi, lai papūlētos iegūt pareizu priekšstatu par to, kādā veidā tika veikta kristīšana. Ir pavisam skaidrs, ka bija tikai viens veids vai paņēmiens, kādā šis priekšraksts bija jāpilda, un šis paņēmiens tika izskaidrots apustuļiem, ko viņi vienmēr stingri ievēroja. Lai mēs varētu iegūt pareizu priekšstatu par šo tēmu, būs nepieciešams atsaukties uz apstākļiem, kādos kristīšana tika veikta.

Ir teikts, ka Jānis [Kristītājs] kristīja Ainonā, jo tur bija daudz ūdens [skat. Jāņa 3:23]; tādēļ, ja kristības būtu notikušas ar slacināšanu, mēs ar grūtībām varētu pieņemt, ka viņš būtu devies uz Ainonu, kur bija daudz ūdens, jo tiešām ar ļoti mazu ūdens daudzumu būtu pieticis visas Jūdejas apslacināšanai, šo ūdeni viņš būtu varējis iegūt, neejot uz Ainonu. Mums ir arī pateikts, ka viņš kristīja Jordānā, un pēc priekšraksta izpildīšanas mūsu Glābējam Viņš izkāpa no ūdens, skaidri mums vēstot, ka Viņš bija iekāpis ūdenī, lai kristīšanas priekšraksts būtu izpildīts pareizā veidā [skat. Mateja 3:16]. Un vēl ir teikts par einuhu, ka viņš kopā ar Filipu nokāpa ūdenī un tad izkāpa no ūdens [skat. Ap. d. 8:26–38]; katram, kurš ceļ iebildumus pret šiem pamatojumiem un lietu atbilstību, ir jāatzīst, ja kristīšanas veids būtu bijis neliela ūdens daudzuma slacināšana uz pieres, tad tie cilvēki nekad nebūtu iekāpuši ūdenī, lai saņemtu kristīšanas priekšrakstu. Pāvils savā vēstulē svētajiem dod skaidru liecību par labu iegremdēšanai. … Šis apustulis rakstīja, ka svētie līdz ar Kristu kristībā ir aprakti nāvē [skat. Romiešiem 6:4; Kolosiešiem 2:12].

Tas ir nepārprotami skaidrs, ka viņi nevarētu būt kristībā aprakti nāvē, ja viņi nebūtu pilnībā pārplūdināti jeb pārklāti ar ūdeni. Ne par vienu priekšmetu nevar teikt, ka tas ir aprakts, ja kāda tā daļa paliek neapklāta; līdzīgi arī cilvēks nav kristībā aprakts ūdenī, ja vien viss viņa ķermenis nav pilnībā zem ūdens. Šis apustuļa dotais kristīšanas veida skaidrojums lieliski atbilst Glābēja dotajam skaidrojumam — ja kāds neatdzimst ūdenī utt. Piedzimt no kaut kā nozīmē vispirms būt ievietotam tajā un tad parādīties jeb nākt ārā no tā; piedzimt no ūdens arī nozīmē būt ievietotam ūdenī kā dzemdē un atkal būt izceltam ārā no ūdens.

Es ceru, ka pietiekoši ir pateikts, lai pārliecinātu katru saprātīgu un neaizspriedumainu cilvēku, ka iegremdēšana bija tas veids, kādā kristīšanas priekšraksts tika izpildīts kristietības agrīnajās dienās, kad evaņģēlijs tika sludināts savā skaidrībā un pilnībā, tādēļ šajā brīdī es beigšu rakstīt savus novērojumus par šo tēmu.

Vēstules ebrejiem 6. nodaļā mēs uzzinām, ka roku uzlikšana bija uzskaitīta par vienu no evaņģēlija principiem. Visiem ir zināms, ka šis priekšraksts, tāpat kā kristīšana ar iegremdēšanu grēku atlaišanai, ir lielā mērā pamests novārtā kristīgajās baznīcās mūsdienās; tādēļ es ceru, ka dažas manas piezīmes par šo tēmu izrādīsies lietderīgas. Mums ir zināmi vairāki gadījumi, kad Kristus uzlika Savas rokas slimajiem un izdziedināja viņus; un Savā rīkojumā apustuļiem, kas rakstīts Marka evaņģēlija pēdējā nodaļā, Viņš saka: „Bet šīs zīmes ticīgajiem ies līdzi … neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli” utt. Ananija uzlika rokas Saulam, kurš uzreiz pēc priekšraksta izpildīšanas atguva redzi [skat. Ap. d. 9:17–18]. Kad Pāvils kuģa bojāejas dēļ bija nokļuvis uz Melites salas, viņš uzlika rokas Publija tēvam, salas augstākajam ierēdnim, un izdziedināja viņu no drudža [skat. Ap. d. 28:8]. Šie daži piemēri skaidri parāda, ka roku uzlikšana bija Dieva noteikta kā [līdzeklis], caur kuru varēja saņemt debesu svētības.

Lai gan slimo dziedināšana bija saistīta ar šī priekšraksta pildīšanu, tomēr, ja mēs turpināsim rūpīgi pētīt šo lietu, mēs atklāsim, ka ar šo priekšrakstu bija saistīta cita, vēl lielāka, svētība. Mums ir pateikts, ka Filips kādā Samarijas pilsētā bija kristījis vīriešus un sievietes, par ko viņi ļoti priecājās. Viņi droši vien priecājās tādēļ, ka caur ticību, grēku nožēlošanu un kristīšanu bija saņēmuši savu grēku piedošanu, un tādēļ, ka bija saņēmuši daļu no Dieva Svētā Gara, kas dabiski nāca pār viņiem, jo viņi, pateicoties savu grēku piedošanai, bija saņēmuši labu sirdsapziņu. Ar daļu no Svētā Gara, ko viņi bija saņēmuši, viņi sāka redzēt Dieva valstību. Daudzi arī atminēsies mūsu Glābēja paziņojumu, ka neviens cilvēks nevar redzēt Dieva valstību, ja vien viņš nav no jauna piedzimis; un nākamajā pantā Viņš saka, ka neviens cilvēks nevar tikt Dieva valstībā, ja vien viņš neatdzimst divas reizes; vispirms no ūdens un tad no Gara [skat. Jāņa 3:3–5].

Šie cilvēki Samarijā bija atdzimuši no ūdens — viņi bija saņēmuši pirmo atdzimšanu, tādēļ viņi spēja redzēt Dieva valstību un ar ticības aci aplūkot tās daudzās svētības, privilēģijas un krāšņumu; taču, tā kā viņi nebija atdzimuši otro reizi, tas ir, no Gara, viņi nebija ienākuši Dieva valstībā — viņi nebija saņēmuši visas evaņģēlija privilēģijas. Kad apustuļi Jeruzālemē dzirdēja par Filipa panākumiem, viņi nosūtīja uz Samariju Pēteri un Jāni, lai viņi izpildītu roku uzlikšanas priekšrakstu. Tādēļ, kad viņi ieradās Samarijā, viņi uzlika rokas tiem, kuri bija kristīti, un viņi saņēma Svēto Garu. [Skat. Ap. d. 8:5–8, 12, 14–17.]⁵ [Skat. 3. ieteikumu 55. lpp.]

Kristīšanas un konfirmācijas svētības tiek saņemtas vienīgi tad, kad šie priekšraksti tiek pildīti ar pareizām pilnvarām.

Ja vien [priekšrakstus] nav izpildījis kāds, kuru patiesi ir sūtījis Dievs, attiecīgās svētības netiks saņemtas. Apustuļi un septiņdesmitie bija Jēzus Kristus ordinēti, lai pildītu evaņģēlija priekšrakstus, caur kuriem varēja baudīt mūžīgo pasauļu svētības un dāvanas. Tādēļ Kristus teica apustuļiem: „Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” [Skat. Jāņa 20:23.] Tas ir, katra cilvēka, kas pazemosies un no sirds nožēlos grēkus, un saņems kristīšanu no apustuļiem, grēki tiks piedoti caur Jēzus Kristus Izpirkšanas asinīm, un ar roku uzlikšanu šis cilvēks saņems Svēto Garu; taču tie, kuri atteiksies minētajā kārtībā saņemt šīs lietas no apustuļiem, paliks savos grēkos. … Apustuļi piešķīra evaņģēlija kalpošanas spēku un pilnvaras citiem; tādējādi apustuļi nebija vienīgie, kuriem piederēja šis atbildīgais amats. … Tādēļ, ja vien nav kāda cilvēka, kuram pieder šāds amats, kāda, kuram ir pilnvaras kristīt un uzlikt rokas, nevienam cilvēkam nav pienākums saņemt šos priekšrakstus, ne arī kāds var gaidīt attiecīgās svētības, izņemot tikai, ja šie priekšraksti ir likumīgi izpildīti.

… Evaņģēlija priekšrakstu pildīšanas pilnvaras [bija] nozaudētas daudzus gadsimtus. … Apustuļu izveidotā baznīca pakāpeniski atkrita, tā aizklīda tuksnesī un zaudēja savas pilnvaras, priesterību un, novirzoties no Dieva kārtības, — arī savas dāvanas un labvēlību; tā pārkāpa likumus un izmainīja evaņģēlija priekšrakstus; izmainīja iegremdēšanu uz slacināšanu un lielā mērā pameta novārtā roku uzlikšanu; nicināja pravietojumus un neticēja zīmēm. …

Jānis savā Atklāsmes grāmatā raksta, ka redzēja kā baznīca noklīda tumsā, … savukārt [14. nodaļas 6. pantā] viņš raksta par evaņģēlija atjaunošanu. „Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes;” ir acīmredzams, ka šim pravietojumam bija jāpiepildās kaut kad pirms mūsu Glābēja Otrās Atnākšanas.

… Es tagad sniedzu liecību, saņēmis visstiprāko pārliecību caur atklāsmi no Dieva, ka šis pravietojums jau ir piepildīts, ka Dieva eņģelis apmeklēja kādu cilvēku šajās pēdējās dienās un atjaunoja to, kas ilgu laiku bija nozaudēts, tieši priesterību — valstības atslēgas — mūžīgā evaņģēlija pilnību.⁶ [Skat. 4. ieteikumu 56. lpp.]

Kad mēs ievērojam kristību derību un meklējam Svētā Gara vadību, mēs nešaubīgi saņemam apsolītās svētības.

Evaņģēlija kārtība apustuļu dienās bija šāda: ticība Jēzum Kristum, grēku nožēlošana, kristīšana ar iegremdēšanu grēku atlaišanai un roku uzlikšana Svētā Gara saņemšanai. Kad šī kārtība tika saprasta un pareizi izpildīta, nekavējoties tika saņemts spēks, dāvanas, svētības un diženas privilēģijas; un katrā laikā un laikmetā, kad šie posmi tiek pareizi ievēroti un pildīti pareizā vietā un kārtībā, tādas pašas svētības noteikti tiek saņemtas; taču, ja tie tiek pilnībā vai daļēji atstāti neizdarīti, attiecīgās svētības vai nu pilnībā izpaliek, vai tiek saņemtas krietni mazākā apjomā.

Kristus Savā rīkojumā apustuļiem runā par kādām pārdabiskām dāvanām, ko viņi saņēma un kas nodrošināja paklausību šai lietu kārtībai [skat. Marka 16:15–18]. Pāvils … dod pilnīgāku aprakstu par dažādajām dāvanām, kas bija atrodamas evaņģēlija pilnībā; viņš nosauc deviņas no tām un pasaka mums, ka tās ir Svētā Gara ietekmes rezultāts jeb augļi [skat. 1. korintiešiem 12:8–10]. Svētais Gars bija apsolīts visiem, tik daudziem, cik Tas Kungs aicinās [skat. Ap. d. 2:37–39]. Tā kā šī dāvana pēc savas dabas un darbības ir nemainīga un ir nešķirami un ar solījumu saistīta ar šādu lietu kārtību jeb struktūru, tad ir pamatoti, saskanīgi un Svētajiem Rakstiem atbilstoši sagaidīt tādas pašas dāvanas un svētības; un, ja Noa, uzbūvējis šķirtu, varēja prasīt un saņemt laicīgo glābšanu atbilstoši apsolījumam [skat. Mozus gr. 7:42–43]; vai Jozua, apejot Jērikas pilsētai noteiktu reižu skaitu, varēja iet pie tās sabrukušajām sienām un sagūstīt tās iedzīvotājus [skat. Jozuas 6:12–20]; vai israēlieši, pienesuši upurus, ko viņiem bija pavēlēts, varēja, saskaņā ar apsolījumu, saņemt savu grēku piedošanu [skat. 3. Mozus 4:22–35]; vai Naamans, izpildījis Elīsas rīkojumu par mazgāšanos septiņas reizes Jordānas ūdeņos, varēja pieprasīt un saņemt dziedināšanu [skat. 2. Ķēniņu 5:1–14]; vai, visbeidzot, ja aklais vīrs, mazgājies Siloas ūdeņos, varēja pieprasīt un saņemt apsolīto atlīdzību [skat. Jāņa 9:1–7], tad es pamatoti un atbilstīgi saku — kad vien kāds cilvēks noliks malā savus aizspriedumus, sektantiskos uzskatus un nepareizās tradīcijas un pakļausies Jēzus Kristus evaņģēlija pilnai kārtībai, tad nav nekā zem celestiālajām pasaulēm, kas darbosies pret to, lai šāds cilvēks varētu prasīt un saņemt Svētā Gara dāvanu un visas svētības, kas bija saistītas ar evaņģēliju apustuļu laikmetā.

Lai pieņemtu reliģiju, kas mūs izglābs un atgriezīs Dieva klātbūtnē, mums ir jāsaņem Svētais Gars, un, lai saņemtu Svēto Garu, mums ir jātic Tam Kungam Jēzum, tad jānožēlo savi grēki, tas ir, jāatmet tie, tad jāvirzās tālāk un jātiek iegremdētiem ūdenī grēku atlaišanai, tad jāsaņem roku uzlikšana.⁷

Kad mēs pieņēmām šo evaņģēliju, mēs noslēdzām derību Dieva priekšā, ka mēs ļausimies tikt vadīti un pārvaldīti un ka mēs sekosim Svētā Gara pamudinājumiem, ka sekosim tādiem principiem, kas dod dzīvību, kas dod zināšanas, kas dod sapratni par Dieva lietām un kas dara zināmu Dieva prātu; un ka mēs pūlēsimies īstenot Dieva nodomus cilvēces ģimenes glābšanā, par savas dzīves moto pieņemot teicienu: „Vai nu Dieva valstība, vai nekas.” Par to, cik lielā mērā mēs esam turējuši šīs derības … un rīkojušies atbilstoši Svētā Gara pavēlēm, mums ir jāspriež pašiem. Tik, cik mēs to esam darījuši, tik daudz Visvarenā svētības ir nolaidušās pār mums, un mūsu prāti ir tikuši apgaismoti, mūsu sapratne paplašināta, un mēs esam virzījušies uz priekšu pa svēttapšanas un pilnības ceļu. … Un tieši tik daudz, cik mēs neesam bijuši uzticīgi, … tieši tik daudz mēs esam bijuši zaudētāji šajā pasākumā, kurā mēs esam iesaistījušies, lai saņemtu mūžīgo dzīvi, lai saņemtu gudrību un zināšanas, un dievišķu saprātu, kas būtu pietiekošs, lai pretotos ļaunuma un kārdinājumu uzplūdiem, kas ir mums visapkārt. Un tieši tik, cik mēs esam rīkojušies atbilstoši šī dievišķā Gara pamudinājumiem, tik mēs esam piedzīvojuši mieru un prieku savās dvēselēs, esam apmulsinājuši savus ienaidniekus, esam sakrājuši sev mantas, ko ne kodes, ne rūsa nemaitā, un esam pavirzījušies uz priekšu pa celestiālās valstības taku.⁸ [Skat. 5. ieteikumu 56. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Kad lasīsit stāstus 45.–47. lpp., atcerieties un apdomājiet savas kristības un konfirmāciju vai laiku, kad jūs redzējāt, kā cits cilvēks saņem šos priekšrakstus. Kādas derības jūs noslēdzāt, kad saņēmāt šos priekšrakstus? Kā šīs derības ir ietekmējušas jūsu dzīvi?
Kādēļ, ja netiek izpildīti priekšraksti, ar ticību un grēku nožēlošanu vien nepietiek? Kādēļ priekšraksti nav pilnīgi bez ticības un grēku nožēlošanas? Kad jūs apdomāsit vai pārrunāsit šos jautājumus, pārlasiet Prezidenta Snova mācības par iekšēju rīcību un ārējiem priekšrakstiem (48.–49. lpp.).
Rūpīgi izlasiet Prezidenta Snova mācības 49.–52. lpp., atzīmējot Svēto Rakstu pantus, uz kuriem viņš atsaucās. Kādā veidā šie panti pilnveido jūsu sapratni par iegremdēšanas nepieciešamību? Kādēļ, jūsuprāt, roku uzlikšana Svētā Gara dāvanas saņemšanai ir „lielāka svētība” nekā roku uzlikšana slimo dziedināšanai?
Izlasiet sadaļu, kas sākas 52. lpp. Kādas „dāvanas un labvēlība” jums ir dzīvē, pateicoties tam, ka ir atjaunota priesterība?
Izlasiet šīs nodaļas pēdējās divas rindkopas. Ko jums nozīmē būt vadītam un pārvaldītam ar „Svētā Gara pamudinājumiem”?
Kā Mācības un Derību 68:25–28 attiecas uz mācībām šajā nodaļā? Ko vecāki var darīt, lai palīdzētu saviem bērniem saprast ticību, grēku nožēlošanu, kristīšanu un Svētā Gara dāvanu?

Saistītie Svētie Raksti: 2. Nefija 31:12, 17–20; Mosijas 18:8–10; Almas 5:14; M&D 20:37; 36:2; 39:6; 130:20–21

Mācīšanas padoms: „[Izvairieties] no kārdinājuma pasniegt pēc iespējas vairāk mācību satura. … Mēs mācām cilvēkus, nevis tikai tematu pašu par sevi; un … katrā stundas izklāstā, ko es jebkad esmu redzējis, ir vairāk materiāla, nekā mēs spētu pasniegt atvēlētajā laikā” (Džefrijs R. Holands, „Teaching and Learning in the Church”, Ensign, 2007. g. jūn., 91).

Jēzus Kristus, kad tika kristīts ar iegremdēšanu, mums parādīja piemēru.

Vasarsvētku dienā tika kristīti aptuveni 3000 cilvēku.

Svētā Gara dāvana tiek saņemta ar roku uzlikšanu.